Dažiem perfektais spēka kokteilītis ir no ingvera un citiem garšaugiem, bet citiem gada drūmajā laikā duku dod pastaigas piejūras gaisā un jaunu vietu iepazīšana. Ragakāpas dabas parks ir viens no tiem “ašajiem” koktēlīšiem – gatavs pavisam ātri, jo atrodas tikai ~20 km no Rīgas (atkarībā no kuras vietas rēķina). Un derēs tiem, kas meklē labāko variantu par zemāko cenu, jo Ragakāpas dabas parkā ieeja ir bez maksas. Un sastāvdaļu sarakstā ir tādi labumi kā jūras gaiss, pastaigu laipas, senas priedes un slepenā piedeva – Jūrmalas brīvdabas muzejs.
Laižam uz Ragakāpas dabas parku?
Galvenais tikai pirms došanās pārbaudi Jūrmalas brīvdabas muzeja darba laiku, jo tas salīdzinoši ātri veras ciet. Un atceries, ka sezonā iebraukšanai Jūrmalā jāiegādājas caurlaide.
Piejūras gaiss Ragakāpas dabas parkā un seno priežu stāsts
Ragkāpas dabas taka vedīs augšā un lejā pa koka laipiņām un kāpnītēm – kā jau pa kāpām. Pastaigas laikā sanāk paskatīties uz mežu un taciņām no dažādiem augstumiem. Pa ceļa izveidoti arī vairāki soliņi kur piesēst, paelpot svaigo gaisu.
Un pastaigas laikā nevar neievērot cik Ragakāpas dabas takā īpatnēji koki. Bet ja paši tiešām nepamanīsiet, tad informācijas zīmes jums pateiks priekšā. Un pastāstīs, ka priedes ir ievērojama vecuma un šeit stādītas, lai novērstu kāpu kustēšanos. Bet daudzas no tām tagad nokaltušas, žuburotas, mezglainas, saliekušās… citādas. Dažas labi iederētos kādā filmā par raganām (bet tas domāts labā nozīmē, jo ir interesanti).
Jūrmalas brīvdabas muzejs – Ragakāpas dabas parka ne tik slepenā sastāvdaļa
It kā ar pastaigu pa skaistu dabas taku nebūtu pietiekami Ragakāpas dabas parks lutina arī ar iespēju ieskatīties vēstures lappusēs un uzzināt vairāk par zvejniecību.
Līdzīgi kā Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, šeit atrodamas senlatviešu mājas ar salmu jumtiem un citas saimniecības ēkas. Pa lodziņu ieskatījāmies pirtiņā, kas man atsauca atmiņā pirtspriekus bērnībā, kad ciemojos laukos, kur cilvēkiem nebija dušas, tāpēc viņi katru nedēļas nogali kurināja pirtiņu lai nomazgātos. Es atceros mazgāšanos pilnīgā tumsā, uz lāviņas, karstumā ar bērzu slotiņām un koka baļļu, kurā tiek ieliets ūdens, kas sakarsēts uz krāsns…
Aizsapņojos. Atgriežoties pie ekspozīcijas.
Zveiniecības instrumenti Jūrmalas brīvdabas muzejā
Var ieskatīties arī dzīvojamajā istabā un ēkās, kur bija pilns ar, kā es tos saucu, “moku rīkiem”, bet kā citi cilvēki tos sauc, instrumentiem laivu un citu zvejniecības lietu pagatavošanai.
Kā arī muzeja teritorijā redzamas laivas, enkuri, koka varde un peldratu reprodukcija. Un, protams, arī vēsturiskais zvejas kuģis “ Undīne”. Īsumā – ir iespēja apskatīt visādas interesantas lietas, ko ikdienas dzīvē diez ko bieži nesanāk ieraudzīt.
Turp (uz Piejūras brīvdabas muzeju) gājām pa koka laipām, atpakaļ – pa meža taciņām, lai nedaudz pamainītu skatus. Ja dodies ne tik siltā laikā noteikti ieteiktu uz Ragakāpas dabas taku paņemt līdzi termosu ar savu mīļāko silto dzērienu. Uz soliņu gan mums bija sacensības ar citiem dabas takas baudītājiem, bet izdevās atrast stūrīti kut piesēst, padzert tējiņu. Un pabijām arī pie pašas jūras. Ja esi liels staigātājs pa pludmali šeit varot aiziet arī līdz Lielupes ietekai jūrā. Paši līdz turienei čāpot gan neizmēģinājām. Ar Ragakāpas dabas parku vien pietika, lai diena būtu piepildīta.
Ko apskatīt Kazdangā? Noteikti piestāj pie Kazdangas laipas! Tā ir kā Kaņiera brālēns, kurš dzīvo Kurzemē. Varētu teikt, mazais brālēns. Lai sasniegtu Kaņiera niedru aukstumu Kazdangas niedrājiem vēl nedaudz jāpaaugas, bet, manuprāt, vienlīdz skaista, neparasta vieta, kur piestāt jebkurā gadalaikā. Vasarā aizaugušais ezers ir zaļš, dzīvīgs, saules pielijis, bet ziemā vai agrā pavasarī zāles izkaltušas pelēkbrūnas. Un ja ir iedvesma pēc tam var doties arī pastaigā pa mežu apkārt ezeram. Vai arī piestāt pie otra ievērojama Kazdangas apskates objekta – Kazdangas pils.
Tips: Izbraukuma maršruts/Pastaiga
Izmaksas: Bezmaksas
Kazdangas laipa, kas šķeļ aizaugušo ezeru uz pusēm ar skatu platformu pašā viducī
Šī ir viena vieta, kur Kazdangā noteikti ieteiktu piestāt – visskaistākais skats paveras vai nu stāvot laipas sākumā, kad tā pārdala ezeru divās daļās, vai nu no skatu platformas – tā nav augsta, bet dod iespēju pasatīties uz aizaugušo ezeru no cita lenķa. Vieta arī ļoti fototgēniska gan vasarā, gan ziemā. Tāpēc arī šeit kaudze ar bildēm.
Ja nav jāsteidzas tālāk un ir iedvesma var piestāt arī pie Kazdangas pils – tā kā Kazdanga bija mūsu izbrauciena vienīgais pieturas punkts devāmies no laipas ar kājām apkārt ezeram un tad uz pili, bet var vienkārši piebraukt tuvāk pilij ar auto.
Ko vēl apskatīt Kazdangā?Ja nebaidies no barona spoka piestāj pie Kazdangas pils
Pie pils iespējams nokļūt pa akmens tiltu, kuram kā izrādās ir tāds, ne pārāk vilinošs nosaukums “Vaidu tilts”.
Ēka esot celta klasicisma stilā.
Kazdangas pils, Marts 2021
Turpat pils priekšā atrodams arī Mīlas koks kurā sakarinātas vairākas slēdzenes – ļoti jauka ideja. Ja ne atslēgu iekarināt tad vismaz savu mīļoto pie koka veiksmei nobučot.
Var apskatīt arī koka skulptūras un izlasīt leģendu par to, kā radies Kazdangas nosaukums. Pačukstēšu – kaut kas saistībā ar kazām (piemiedz aci). Ja dosies pastaigā pa pils parku vējainā dienā var gadīties, ka dzirdēsi klusas skaņas. Vai tas ir barona spoks? Vērīgakie gan atradīs veidu, kā šīs skaņas izskaidrot bez mistiskām parādībām.
Pils parkā esot atrodama arī Grota kurā barons senos laikos esot malkojis tēju, bet mēs gan diemžēl savā pastaigā kaut kā neuzgājām.
Mīlestības koks, Marts 2021Kazdangas leģenda, Marts 2021
No Rīgas līdz šejienei ir gabaliņu jābrauc, bet ja braucat apskatīt Aizputi vai izstaigāt Cīravas mežaparku , tad Kazdanga sanāk pa ceļam un ir vērts piestāt. It īpaši ja jums patika Kaņiera laipa un meklējat līdzīgu apskates vietu. Ezera laipa, kā jau minēju skaista jebkurā sezonā, bet pils parku gan rekomendētu apmeklēt tad, kad viss sazaļojis, agrā pavasarī bija tā padrūmāk.
Nākamā pietura – Aizpute
Tikai mazu gabaliņu uz priekšu atradīsi vēl vienu interesantu pilsētu, kas lepojas ar mākslas parku un pilsdrupām
Paspēlēsimies? Vai ar smeldzi dvēselē noskatīsimies, kā sabrūk kaut kas, kas reiz bijis varens un iespaidīgs? Tieši tik kontrastaina (un interesanta) ir viena no mazāk zināmajām apskates vietām Kurzemē – Cīrava.
Sagatavojies tikt pārsteigts. Vismaz es biju patīkami pārsteigta.
Tips: Izbraukuma maršruts/pastaiga
Izmaksas: Bezmaksas
Ko apskatīt Cīravā – Koka skulptūras Cīravas “Leģendu takā”
Ceļa posms starp auto stāvvietu pie baznīcas un Cīravas mežaparka sākumu
Pa ceļam uz Cīravas mežaparku, kur atrodama lielākā jautrība, iespējams iesildīties, apskatot kokos izcirstās skulptūras “Leģendu takā”.
Tur atradīsiet kokā iegrebtu vīru ar zobenu (šeit varat spēlēt spēli ar līdzgājējiem un mēģināt uzminēt, kas viņš tāds ir), sievietes ar vainagiem, kuras man izskatījās ļoti skumjas (vai tas ir tikai manā galvā, vai jums arī tā likās?), kā arī lielu koka zobenu.
Koka skulptūras Cīravā, Marts 2021
Paspēlēsimies Cīravas mežaparkā – dabas taka ar spēļu elementiem
Cīravas mežaparka skaņu takā atrodami dažādi neierasti mūzikas instrumenti – metāla arfa, no kuras skaņas izvilina, dauzot ar vālītēm, milzīgas taures un metāla bungas.
Ieeja Cīravas mežaparkā, Marts 2021Lielā meža taure Cīravas mežaparkā, Marts 2021.
Bebru takā atrodamas dažādas atrakcijas – kāpelējamie, spēle, kur jāmēģina dabūt bumbiņu caurumā, āra Twisters…
Pastaigājoties pa Cīravas mežaparku, uziesiet arī vairākas šūpoles – var šūpoties ar skaistu skatu uz upīti lejā.
Viens no kāpšļiem, Marts 2021
Neliela upīte ik pa brīdim pavada meža taku un padara pastaigu vietu skaistu arī tiem, kas jūtas par vecu kāpšļiem un citiem šķēršļiem.
Pastaigas laikā papētiet arī mežu – tas ir ļoti dažāds, vietām aug skuju koki, bet vietām pilns ar bērziem. Vietām zeme ir gandrīz kaila, bet citās vietās nosegta sūnām un brikšņiem.
Skaistā daba, Marts 2021
Dodoties pa Taisno ganģi, redzēsiet arī dažas koka skulptūras. Mana iemīļotā bija makšķernieks, kurš visticamāk iedomājas, ka viņam pieķērusies liela zivs, bet patiesībā makšķerauklas galā ir varde.
Pils bija pirmā, ko ievēroju, kad iebraucām Cīravas centrā. Uzreiz bija redzams, ka tā stāv tukša un iekšā tajā tikt nav iespējams. Logi aizsisti ar dēļiem, un tā ir zaudējusi lielu daļu kādreizējās godības.
Tomēr Cīravas muižas pils nenoliedzami piesaistīja manu interesi ar savām ģeometriskajām formām, tāpēc pēc Cīravas mežaparka taku izstaigāšanas aizgājām arī līdz tai, lai paskatītos nedaudz tuvāk.
Atklājās, ka skats, kas redzams no ceļa, ir pils vislabāk saglabājusies puse. Dodoties rinķī, ieraudzīju, ka viens no torņiem pa pusei sagruvis un pie kādreizējās ieejas rindojas kolonnas, kuras pazaudējušas jumtu, kas kādreiz bijis tām pāri…
Varu iztēloties, cik skaista ēka kādreiz bijusi, tāpēc palika ļoti, ļoti skumji, ka kas tāds iet zudībā.
Turpat netālu atrodama vēl viena pamesta, bet iespaidīga ēka, ar masīvu kolonnu rindu priekšpusē. Arī tā apskatāma tikai no ārpuses. Man par pārsteigumu izrādās, ka tas kādreiz bijis zirgu stallis. Laikam tās kolonnas bija tās, kas mani piemuļķoja un lika domāt, ka šī bijusi dzīvojamā ēka. Bet arī zirgu stallis man raisīja tās pašas saldskābās izjūtas par to, kas reiz bijis, bet nu jau gandrīz zudis.
Cīravas pils Marts,2021
Ko vēl apskatīt Cīravā – āra kaleidoskops un šūpoles ar skatu uz Cīravas pili
Pēc pils apskates nolēmām doties apkārt dīķim, tur, kur ceļa zīme rādīja uz Sienāžu parku. Atradām vairākas, manuprāt, jautras koka skulptūras un āra kaleidoskopu. Mani vienmēr fascinējusi cilvēku spēja atrast kādu priekšmetu un padarīt to par āra apskates objektu.
Bet divvietīgās šupoles ar skatu pāri ezeram uz pili… tik maģisku vietu, kur pasēdēt divatā, plecu pie pleca, ir grūti atrast. Un, protams, draudzīgs atgādinājums šī brīža situācijā – pirms pieskarties kādiem publiski lietojamiem objektiem, tajā skaitā šūpolēm, dezinficējiet rokas. Drošāk jums un arī citiem.
Āra kaleidoskops, ieskaties, Marts 2021
Kā jau minēju, lieliska vieta, ko apskatīt Kurzemē ar bērniem vai bez. Mums, bez bērniem, bija interesanti redzēt visas jautrās, neparastās instelācijas. Ļoti radoši. Man vienmēr patikušas dabas takas, kur skaista daba papildināta ar cilvēku veidotiem objektiem. Kā arī senās ēkas Cīravas centrā bija uzmanību piesaistošas pavisam citādā veidā.
PS – braucienu uz šejieni var ieplānot kopā ar Aizputes un/ vai Kazdangas apskati.
Piestāj pa ceļam – Kazdanga
Piestāj pie Kaņiera brālēna, Kazdangas aizaugušā ezera
Ko apskatīt Siguldā? Ideju ir vairāk nekā vienā dienā laika, tāpēc šoreiz izvēlējāmies apļveida maršrutu, lai auto varētu atstāt vienā punktā un pēc iespējas vairāk izstaigāt ar kājām, bet pārējos Siguldas apskates objektus pietaupīt kādai citai dienai. Aptuveni 14 km garā pārgājiena laikā redzējām gleznainus skatus pāri koku galotnēm, klinšu atsegumus, Gūtmaņa alu (kā tad bez tās) un kārtīgi saelpojāmies svaigu gaisu.
Neliels brīdinājums – ja plānojat pārgājienu pa Siguldu ziemā, kad viss piesnidzis – iesaku vispirms izvērtēt savu sagatavotību, jo uz savas ādas izbaudījām, ka nogāzes, pa kurām ved taka ir slidenas un kāpjot lejā vairākas reizes paslīdējām, nokritām un divreiz pat neatlika nekas cits kā šļūkt lejā no kalna… Bet ja tas jūs nebaida – tad uzvelciet zābakus ar kārtīgām gropītēm, ielieciet somā termosu ar karstu tēju un dodieties piedzīvojumā. Citos gadalaikos šādai problēmai nevajadzētu būt.
Tips: Pārgājiena maršruts
Distance ar kājām: ~14km
Izmaksas: Bezmaksas
Ķeizarskats – skaista vieta Siguldā, kur palūkoties uz koku jūru no augšas
Savu pastaigu sākām ar burvīgu skatu pāri koku galotnēm , kas tālumā saplūst tādā kā migliņā… viena no tipiskajām asociācijām ar Siguldu, ja nekļūdos. Šī varētu būt lieliska vieta kur klusi malkot tēju vai kafiju un skatīties uz upi, kas vijas lejā.
Ķeizarskats ziemā, Februāris 2021
Šeit mēs izvēlējāmies grūtāko ceļu un devāmies lejā pa diezgan stāvu kalnu, kurš ziemā bija īpaši slidens, lai gar upi dotos uz Velna klintīm. Pēc Google maps iznāk, ka ir alternatīva versija – doties pa ceļu līdz Kājnieku tiltam un tad no kājnieku tilta pa taciņu līdz klintīm, ko visticamāk var izmantot, ja laika apstākļi kāpienu lejā no kalna padara pārāk bīstamu, tomēr, tā kā paši izvēlējāmies doties lejā pa kalnu, šo alternatīvu nevaru pilnībā izvērtēt.
Kādu laiciņu sanāk baudīt mieru ejot pa skaistu meža taku, gar upi , līdz vietai, kur otrā Gaujas pusē redzami orandžbrūni klinšu atsegumi un tajos paslēpta arī Velnala, kas esot sena kulta vieta. Klāt šai alai gan, diemžēl, piekļūt nav iespējams.
Velna klintis, Februāris 2021
Pārgājiens pa Siguldu turpinās ar Kājnieku tiltu pār Gauju
Tiltu pamata uzdevums ir ļaut cilvēkiem šķērsot upi, bet nereti tie ir arī skaisti veidoti un fotogēniski – tāds ir arī Kājnieku tilts pār Gauju. Neatceros no kurienes nācis šāds ticējums, bet bērnībā kāds man stāstija, ka pirmo reizi dodoties pāri tiltam, pār kuru nekad neesi gājis, varot iedomāties vēlēšanos. Nezinu vai tas tiešām tā ir, bet par sliktu jau nenāk un ļauj staigājot padomāt par to, ko dzīvē vēlies.
Tālāk turpinājām ceļu gar Gaujas otru krastu pa Piķenes krauju – pastaiga ved pa meža taku, bet vienā sānā redzami klinšu atsegumi, un ja uzmanīgi tiem seko tad ziemā , kad ārā ir kārtīgi mīnusi var ieraudzīt arī nelielu ūdenskritumiņu, kas sasalis veido lāstekas un Mazo Velnalu, kuru var atpazīt pēc tādas kā kolonnas, kas sadala alas ieeju uz pusēm.
Jābrīdina, ka šeit vietās, kur sanāk kāpt uz leju ziemā ir īpaši slidens un jābūt uzmanīgam.
Mazā Velnala, Februāris 2021
Tā kā interesantu vietu ko apskatīt Siguldā ir ļoti daudz, kad pēc garāka gājiena gar Gauju nonācām vietā kur virziena rādītājs uz vienu pusi rāda Tiltu pār Gauju, kas ļautu nonākt atpakaļ otrā krastā un apskatīt, piemēram, panorāmas ratu vai Livonijas ordņa pilsdrupas , bet otrā virzienā rāda uz Krimuldas pili, nonācām izvēles priekšā. Izlēmām, ka dosimies līdz Krimuldas pilsdrupām un tad pa kalnu lejā uz Gūtmaņa alu, bet no gūtmaņa alas uz Tiltu pār Gauju. Krimuldas pilsdrupas, diemžēl lielu iespaidu uz mani personīgi neatstāja – maz kas no tām saglabājies, bet Gūtmaņa ala likās gājiena vērta. Ja Gūtmaņa alu esat jau vairākkārt redzējuši, iespējams, jums interesantāk varētu likties izlaist šo maršruta daļu un uzreiz doties uz Tiltu pār Gauju.
Vai pastaiga pa Siguldu ir iedomājama bez Gūtmaņa alas?
Šeit biju piestājusi vairākas reizes, bet tas bija tik sen, ka biju aizmirsusi cik šī ala patiesībā liela. Un pilna ar dažādiem skrāpējumiem no seniem laikiem. Šoreiz acīs iekrita vairāki gravējumi kas saistīti ar skolām. Interesants fakts ko es iepriekš nezināju – agrāk gravējumus uz alas sienām veikuši par samaksu.
Gūtmaņa ala ziemā, Februāris 2021.
Atpakaļ ceļš ar pieturu pie Panorāmas rata un lielā S! burta
Atpakaļ devāmies pēc kartes, pa īsāko ceļu , kas ņemot vērā gabalu, ko bijām nogājuši līdz Gūtmaņa alai nebija nemaz tik īss, piestājot tikai vēl vienā punktā – pa trepītēm, kas ved augšup tieši aiz Tilta pār Gauju (augstais kāpiens bija īsts kardio treniņš) nonācām pie slavenā Panorāmas rata un populārās foro vietas – burta S ar izsaukuma zīmi. Šeit var uzņemt, manuprāt, ļoti skaistas bildes, jo fonā paveras brīnišķīgs skats ar nogāzi un koku galotnēm.
S! sniegā, Februāris 2021
Sigulda šķiet katrā gadalaikā ir citāda – vai vismaz sajūta ir citāda, tāpēc pat ja ir sanācis Siguldas apskates objektos paviesoties zelta rudenī, iesaku aizbraukt arī vasarā vai ziemā, paskatīties uz vietām un lietām caur citu krāsu filtru. Šis maršruts ir tikai viena ideja – vēl palika daudz neapskatītu vietu kā pašā Siguldā, tā tuvākajā apkārtnē par kurām, cerams, savos iespaidos varēšu padalīties nākotnē.
Ko vēl apskatīt Siguldā?
Mazāk zināmas vietas – Sateseles kanjons, Kraukļu aiza, Daudas ūdenskritums…
Ja neesi gatavs stāvēt rindā uz iebraukšanu Siguldā vai vienkārši šajā rudenī vēlies izmēģināt ko jaunu – viena no skaistākajām vietām, kad koku lapas kļūst krāsainas, ir Koknese, kas gada krāšņākajā laikā (bet, protams, arī citos gadalaikos) priecē ar rāmu pastaigu pa Kokneses parku un iespēju izložņāt Kokneses viduslaiku pilsdrupas. Ko tad īsti redzēt Koknesē? Šeit būs dažas idejas no mūsu sestdienas izbrauciena kopā ar drusciņu informācijas, kas padara katru apskates vietu nedaudz īpašāku.
Tips: izbraukums/pastaiga
Izmaksas: Ieeja kokneses pilsdrupās 1.60 eur pieaugušajiem
Es teiktu, ka Kokneses parkam ir divas daļas. Viena ir skaisti iekārtota – tur redzami ziedi, dīķīši un koka skulptūras. Šī puse man atgādina senas muižas dārzu.
Tur atradīsiet arī nelielu strūklaku “Fauna Galvu”. Kad pienācām klāt, likās, ka strūklaka pārstājusi liet ūdeni, bet tikko kā pagriezām muguru, pēkšņi no Fauna mutes parādījās ūdens strūkla. Fauns kā jau fauns, spēlē ar cilvēkiem jokus. Manuprāt, izskatījās diezgan draudīgs.
Kokneses parks, Oktobris 2020
Otra parka daļa šķiet vairāk cilvēka roku neskarta – taciņas, kas rudenī ir oranžu lapu piebērtas ved starp kokiem gar Daugavu, kur rudenī iespējams vērot skaistus skatus – krāsainos kokus ūdens otrā pusē un Kokneses pilsdrupas tālumā. Šeit pastaigas laikā atrodama lapene jeb tējas namiņš – ideāla vieta romantiskām fotogrāfijām.
Tējas namiņš rudenī, Oktobris 2020.
Pērses ūdenskrituma atveids – stāsts par Kokneses zudušo brīnumu
Vai esat par šo ūdens kritumu ko dzirdējuši? Ja atbilde ir nē, iespējams, jūs pārsteigs fakts, ka reiz tas bijis augstākais Latvijas ūdenskritums, kas sasniedzis pat 3 metru augstumu… Ja esat lasījuši manu rakstu par izbraucienu uz Salaspili, iespējams atcerēsieties, ka es minēju Daugavas muzeja bilžu projekciju ar interesantām Latvijas vietām, kas tika appludinātas HES būvniecības laikā. Pērses ūdenskritums ir viena no šīm vietām. Tāpēc mums diemžēl to neredzēt. Ja nu vienīgi senās fotogrāfijās… Ja interesē apskati zudusilatvija.lv.
Žēl, protams, ka tā. Taču šajā stāstā ir arī neliels gaismas stariņš – Kokneses parkā pie dīķa pavisam nesen, 2019. gadā, izveidota strūklaka – Pērses ūdenskrituma atveids, kas piešķir parkam īpaši romantisku noskaņu un tiem, kas zina Pērses ūdenskrituma stāstu, liek aizdomāties par zudušo skaistumu.
Pērses ūdenskrituma imitācija, Oktobris 2020
Kokneses pilsdrupas – vislabāk atpazīstamais apskates objekts Koknesē
Droši vien šī ir cilvēku pirmā asociācija, kad tiek uzdots jautājums – ko apskatīt Koknesē. Bet tas, kas mani pārsteidza – ieraudzīju zīmītes “Kokneses Viduslaiku pilsdrupas” un “Kokneses muižas jaunās pilsdrupas”. Es nezināju, ka te ir divas.
Kokneses viduslaiku pilsdrupas tad, nu lūk, ir tie augstie mūri Daugavas krastos, kurus var “izložņāt”. Šeit atrodami arī seni lielgabali – interesants fakts no aprakstu kartītes, šie lielgabali, uzspridzinot pili, iespridzināti ūdenī un vēlāk izvilti ārā.
Kokneses pilsdrupas, Oktobris 2020
Kā arī pils pagrabā izveidota neliela moku kambara instalācija ar tādiem plaši pazīstamiem šausmu rīkiem kā moku rats un moku krēsls – to gan var apskatīt tikai pa mazu durvju lodziņu.
Ja jau šoreiz runājam par to, kā vietas izskatījušās senākos laikos, zudusīlatvija.lv var pabrīnīties arī par to, ka Kokneses pils kādreiz bijusi augstu kalnā, bet tagad pēc HES celtniecības atrodas pie paša ūdens virsmas.
Kokneses pilsdrupas, Oktobris 2020
Kokneses muižas jaunās pilsdrupas savukārt saglabājušās daudz mazāk, pāri palikušas tikai pamatu drupas, kas šķita jocīgi, ja reiz šīs drupas ir jaunākas – muiža celta baronam 1894. gadā un nopostīta Pirmā pasaules kara laikā. Pamatu drupas var atrast Kokneses parka teritorijā sekojot norādījuma zīmēm – tās atpazīsi pēc nelīdzenajiem zemes vaļņiem un nelielajiem mūra fragmentiem, kas izkaisīti starp tiem.
Šeit ieradāmies, kad jau sāka satumst, tāpēc bilžu šai vietai šoreiz nav. Citreiz.
Var redzēt, ka šeit vēl viss tikai top un attīstās. Lēni aug sastādītie koki un lēni uz priekšu stiepjas Likteņdārza draugu aleja, kas tiek veidota no bruģakmeņiem ar ziedotāju vārdiem.
Ja viesojaties Likteņdārzā, noteikti dodieties uz tālāko galu, kur izveidota skatu platforma ar nojumi – no tās paveras lielisks skats uz Kokneses pilsdrupām. Kā arī, pastaigājoties Likteņdārzā, var uzdurties vietai, no kuras paveras gleznains skats uz Kokneses baznīcu otrā upes pusē. Un nebaidieties, ka Google darbalaiks norādīts tikai līdz 17.00 – parks ciet netiek slēgts un to iespējams apmeklēt arī vēlākās stundās.
Protams, koku lapas ir krāsainas arī tepat Rīgas parkos, un brauciens līdz Koknesei bija investīcija ceļā pavadītā laika ziņā, tomēr es nekad nelaidīšu garām iespēju izpētīt kādu vēl neiepazītu vietu. Šī man atmiņā palikusi ar tikko jūtamu senatnes elpu un krāsainu koku jūru otrā ūdens pusē.
Kad laiks kļūst dzestrāks, gribas aizbraukt uz kādu purvaināku vietu. Bet ko darīt kad Rīgai tuvākās purva laipas (Ķemerus un Cenas tīreli) jau izstaigātas? Gribējām atrast kādu vēl neiepazītu purva taku. Parakņājos internetā un stundas brauciena attālumā no Rīgas atradu Lielo Kangaru dabas taku, kas sevī ietver purva laipu un Kangaru skatu torni. Kāpām mašīnā un braucām izpētīt.
Lielo Kangaru skatu tornis un burvīgais skats no tā
Tā kā 33 m augstais skatu tornis atrodas Kangaru dabas takas pašā sākumā, vispirms uzkāpām tajā.
Pirms brauciena, kā parasti, apskatīju vietas bildes Instagramā, lai izvērtētu, ko tieši sagaidīt. Izsecināju, ka skatu tornis šeit uztaisīts krāsaināks un fotogēniskāks nekā daudzviet sastopamie koka skatu torņi. Kangaru skatu tornis veidots no metāla – melns ar oranžiem akcentiem. Nospriedu, ka vismākslinieciskākās bildes sanāk, fotografējot no torņa augšas uz leju cauri restēm. Tad veidojas tāds kā tuneļa efekts.
Lielo Kangaru skatu tornis, Septembris 2020.
Un no torņa augšas paveras ļoti skaists skats pāri koku galotnēm uz lēni aizaugošu ezeru. Līdz tam vēlāk nonāksim.
Arī šeit atradu “stūri”, no kura paveras visskaistākais skats, bet Miks pievērsa manu uzmanību mākoņu ēnām. Var šķist nedaudz jocīgi, bet es nekad nebiju domājusi par to, ka mākoņi taču arī met ēnu. No skatu torņa to lieliski var redzēt kā tumšus pleķus uz zemes vai koku jūras, kas ik pa brīdim mainās… Ja tad, kad esi šeit, debesīs ir biezi gubu mākoņi – uz brīdi apstājies, ieelpo dziļāk un pavēro mākoņu ēnas.
Skats no Lielo Kangaru skatu torņa, Septembris 2020.
Lielo Kangaru dabas taka
Ar ko Lielo Kangaru dabas taka atšķiras no pārējām purva laipām, kurās esam bijuši?
Aptuveni 2 km garā lokveida pastaigu laipa ved cauri mežam, gar ezeru un Lielo Kangaru purvu. Takas sākumā izvietoti stendi ar vingrinājumiem, bet teikšu godīgi – neredzēju nevienu, kas tos pildītu. Un, tā kā mētelis nav piemērotākais apģērbs sportiskām aktivitātēm, arī es vingrinājumus tikai izlasīju. Mani kā parasti vairāk interesēja mierīga pastaiga.
Kaut arī skatu tornī cilvēku bija daudz, takā šķita tukšāks un klusāks.
Ja Tev paveiksies tāpat kā mums – soliņš pie ezera būs brīvs un tur varēs piesēst, padzert līdzi paņemto tēju. Karsta tēja ir neatņemama rudens purvu sastāvdaļa. Ja ne, takas garumā ir atrodami vēl pāris soliņi.
Dabas takas sākuma posms, Septembris 2020.
Mainīgā vide padara Lielo Kangaru purva taku interesantu
Gāju un pētīju purva slīkšņu laipas abās pusēs – takas garumā vide mainās no augstiem kokiem uz purvam raksturīgākajiem zemajiem kociņiem. Un mainās arī augu pasaule. Man par pārsteigumu redzēju arī veselu pulku dažādu sēņu.
Ja Lielo Kangaru dabas taku salīdzina ar Cenas tīreli vai Ķemeriem – lielākā atšķirība, ko es ievēroju (šeit atcerēsimies, ka neesmu biologs, tikai tūrists), ir tas, ka abi iepriekš minētie puvi ir diezgan slapji, un tajos atrodami vairāki ezeri. Bet šis purvs, šķiet, lielākoties sauss ar vienu lielu, skaistu ezeru.
Jāatzīst arī, ka ir viena lieta, ko nesapratu. Ceļa zīmes norāda, ka, ejot pa taku, vienā virzienā ir ezers, bet otrā Burlakkalniņš. Ezeru mēs atradām, bet, kas tas Burlakkalniņš tāds ir, tā arī nesapratu. To tad arī palaidu garām, kaut arī izgājām visu taku. Droši vien tāpēc, ka nezinājām, kur skatīties.Interneta plašā zināšanu krātuve vēsta, ka Burlakkalniņš ir vieta, kur agrāk slēpušies lielceļu laupītāji. Varbūt Tu būsi vērīgāks un to atradīsi. tad lūdzu pastāstīsiet arī man, kur man jāskatās, lai arī es Burlakkalniņu ieraudzītu.
Lielo Kangaru purva taka, Septembris 2020.
Lielo Kangaru dabas takā cilvēku kustība ir mazāka nekā Rīgai tuvākajās purva takās, tāpēc mūsu pastaiga bija lēnāka un klusāka, kas, manuprāt, atsver to, ka jābrauc tālāk. Krāsas un atmosfēra ir lieliski piemērota rudens noskaņai. Bet lielākais bonuss nenoliedzamo ir augstais, krāšņais skatu tornis, no kura paveras lielisks skats, un tas, ka šajā vietā iepriekš nebijām bijuši, bija iespēja atklāt kaut ko no jauna. Nekad nepalaid garām iespēju iepazīt ko jaunu.
Runājot par purviem – vai zināji, ka purvā iespējams arī supot?
Saullēkts purvā ir maģisks. Noskaidro no kurienes paveras visskaistākais skats.
Sakārojās doties piedzīvojumos, tāpēc saulainā sestdienā izbraucām maršrutu pa Salaspils apkārti ar velo, bet, protams, šeit apkopotās vietas, ko apskatīt Salaspilī, tik pat labi var apmeklēt arī ar auto, viss atkarīgs no personīgās preferences. Es, starp citu, agrāk kādu laiku dzīvoju Salaspilī un pēdējo 7 gadu laikā, ko esmu pavadījusi Rīgā, izrādās Salaspilī daudz kas ir mainījies – vairāki apskates objekti Salaspilī tikuši atjaunoti un labiekārtoti, un pati pilsēta kļuvusi riteņbraucējiem daudz draudzīgāka – gandrīz visu var izbraukt pa velo celiņiem. Lielākā daļa šī maršruta ved pa dambi, kur nebrauc mašīnas, tāpēc tas bija ideāli piemērots man kā cilvēkam, kurš it kā prot braukt ar riteni, bet kādus septiņus gadus to īsti nav darījis…
Tips: Velo maršruts (bet var arī ar auto)
Distance ar velo: ~30 km ja vispirms izbraukā arī pa pilsētu
Izmaksas: Maksas ieejas biļetes Doles muzejā
Sākums maršrutam pa Salaspili ar velo
Tā kā riteņbraukšanā esmu pilnīga iesācēja uz pašu Salaspili ar riteņiem nemināmies – krāvām riteni mašīnā, braucām līdz Salaspilij, atstājām mašīnu pie draugu mājas, un devāmies piedzīvojumos, bet auto iespējams atstāt arī stāvvietā pie dzelzceļa stacijas, kā arī uz Salaspili ir ērti nokļūt arī ar vilcienu, un pēc tam sākt velo maršrutu no Salaspils dzelzceļa stacijas.
Kam pievērst uzmanību pašā Salaspils pilsētā
Vispirms izbraukājām pašu pilsētu, jo man gribējās redzēt, kas ir mainījies – visvairāk atmiņā palika Ceru ielas 5 ēkas krāsojums, uz kura attēloti 4 ģerboņi, kas veido draudzības apli. Viens no tiem ir Salaspils ģerbonis, pārējie esot sadraudzības pilsētu ģerboņi, kā arī pārsteidza Salaspils 2.vidusskolas pagalms, kur iekārtoti gan kāpelējamie bērniem, gan urbānās dobes, kur, kā stāstīja mans šīs reizes gids, esot iespēja nākt kaut ko audzēt… Salaspils atstāj ģimenei ļoti draudzīgas pilsētas iespaidu.
Salaspils Daugavas pludmalē plešas plaša labiekārtota zona (soliņi, rotaļlaukums, zaļš zālājs) ar lielisku skatu uz Daugavu – manā iztēlē šī būtu perfekta vieta mierīgam vasaras piknikam.
Īpaša vietzīme Salaspils pludmalē ir Sv. Jura baznīcas drupas – no tām pāri palikuši divi mazi sienu fragmentiņi (būvējot Rīgas HES, drupas tika uzspridzinātas), bet tās var atpazīt pēc uzstādītā krusta. Atceros, ka pamatskolā mūs uz šejieni veda ekskursijā, bet nevarēju atcerēties, kāpēc… Vadoties pēc internetā pieejamās informācijas, drupas ir 14.gs arhitektūras piemineklis, kas laika gaitā vairākas reizes ticis iznīcināts un atjaunots.
Sv. Jura baznīcas drupas, Septembris 2020.
Brauciens pa dambi un skats no Rīgas HES
Tālāk ar velo devāmies pa dambi HES virzienā (stāvot ar seju pret Daugavu sanāk uz labo pusi), ar mērķi nokļūt Daugavas muzejā. Izskatās, ka dambis ir populāra pastaigu vieta, braucot apdzinām vairākus cilvēkus, kas lēnā garā pastaigājās, nodevušies sarunām. Braucot pa dambi, būs jāpacīnās ar stipru pretvēju un īpaši uzmanīgam jābūt pie paša Rīgas HES, kur vispirms ir straujš nobrauciens (šeit kāpu lejā no riteņa un stūmu to lejā), kā arī, braucot pāri HES, sanāk braukt pa šauru maliņu, kur vienā pusē ir aktīva satiksme, bet otrā betona apmale un ūdens… bet, šķiet, ka arī šeit maliņa tomēr būtu pietiekami plata, lai riteni stumtu, ja nejūtaties droši par savām braukšanas spējām.
Kad bīstamais posms it pārvarēts, ir vērts piestāt un paskatīties pāri ūdenim uz Rīgu – tālumā var redzēt televīzijas torni. Cik atceros no tiem laikiem, kad Zaķu salas TV tornis vēl bija pieejams apmeklētājiem, labos laika apstākļos arī no torņa skatu platformas bija iespējams redzēt Rīgas HES.
Doles muižas parks un Daugavas muzejs – vesels apskates objektu kopums Salaspils tuvumā
Plašajā zaļajā parkā ir atrodams ne tikai skaists skats no augšas, caur kokiem uz Daugavu un neliels dolomīta atsegums, bet iespējams apskatīt arī vairākus ar vēsturi saistītus objektus:
Doles muzejs un piemineklis Doles salas appludinātajām mājām
Vispirms apskatījām Doles muižu (muzeju), jo tam ir īsāks darbalaiks, kā pārējam parkam – iekšpusē atrodama izstāde, kas stāsta gan par arheoloģiskajiem atradumiem, gan par to kāda bijusi dzīve Doles salas muižās, kā arī to, kā HES izmainījis daudzas Latvijas ainavas. Manu uzmanību visvairāk piesaistīja uz sienas projicētie attēli ar vietām, kuras vairs nav iespējams apskatīt, jo sakarā ar HES būvniecību tās atrodas zem ūdens – klintis, ūdenskritumi… biju dzirdējusi par Staburagu, protams, bet nekad nebiju par to tā īsti aizdomājusies.
Doles muiža, Septembris 2020.
Tālāk parkā atrodams arī skaists piemineklis Doles salas mājām, kuras tikušas appludinātas HES celtniecības rezultātā. Vairākas akmens plāksnes, uz kurām redzami mazi māju silueti.
Piemineklis apludinātajām mājām, Septembris 2020.
Senās zvejnieku mājas Doles muižas parkā
Vēl parkā atrodamas arī senās koka zvejnieku mājas ar niedru- tās kopā ar apkārt augošajiem kokiem veido jauku ainavu un divās no ēkām darba laikā iespējams ieiet. Vienā mājā var apskatīt dzīvojamās telpas. No darbinieces šeit dzirdējām arī par to, kāpēc senlatviešu gultiņas bijušas tik īsas – prasījām, vai tiešām senie Latvieši bijuši tik īsi, ka varējuši tādās mazās gultiņās gulēt, uz ko mums atbildēja, ka tik īsi viņi nebijuši, bet tajos laikos gulējuši ar ļoti augstu galvgali, sanāk ielocījušies gandrīz pussēdus, tāpēc arī vietas pieticis. Likās ļoti interesants fakts. Otrā atvērtajā ēkā iespējams apskatīt senos zvejas rīkus.
Zvejnieku mājas, Septembris 2020
Izstaigājuši parku, mināmies atpakaļ pa to pašu maršrutu, līdz vēlreiz nonācām pie Sv. Jura baznīcas drupām un tad sākām braukt pretējā virzienā, lai apskatītu Ako pieminekli.
Ako piemineklis – populārs objekts ko apskatīt Salaspilī, bet vai tas ir brauciena vērts?
Kad biju šeit būdama vēl bērns, vieta man īpašu interesi neizraisīja – koka A burts un skolotājas stāsts par to, kā virsaitim Ako nocirta galvu, bija viss, kas man palicis atmiņā, tāpēc pati nemaz nebūtu iedomājusies uz šejieni atbraukt, bet es uzticos savu draugu rekomendācijām, tāpēc arī šo punktu iekļāvām maršrutā, un jāsaka, ka es biju patīkami pārsteigta. Atjaunošana šai vietai ir nākusi par labu. Vai varbūt vienkārši šajā vecumā lietas vērtēju citādi, jo tas vēl aizvien ir koka A burts, bet viss slēpjas mazajās detaļās. Tagad Ako piemineklis man raisīja asociācijas ar Stounheindžu – jo koka A burtam apkārt izveidoti zemes vaļņi un salikti dažādu izmēru akmeņi. Pieejot tuvāk, atklājas skaisti grebumi uz paša A burta. Kā arī grebumus var ieraudzīt arī uz dažiem no akmeņiem – ko gandrīz palaidām garām. Man šķiet, ka iegrebtie attēli stāsta stāstu par Ako, bet tas, kā katrs tos tulko varētu būt šīs vietas sarunu tēma ar ceļabiedriem.
Ievērības vērti ir arī atpūtas soliņi – tie pieskaņoti piemineklim, kā arī no šejienes paveras vēl viens, nedaudz citādāks, bet tikpat skaists uz Daugavu.
Ako piemineklis, Septembris 2020.
Ar to arī mūsu apskates objekti bija beigušies un pa dambi devāmies atpakaļ uz starta punktu, un pēc tam noslēdzām vakaru ar maltīti un sarunām Salaspils burgernīcā.
Ko vēl apskatīt Salaspilī?
Ja gadījumā vēl ir iedvesma paildzināt braucienu citi apskates punkti, kuros šoreiz paši gan nepiestājām ir :
Salaspils botāniskais dārzs (atrašanās vieta kartē), kur iespējams apskatīt āra stādījumus un oranžēriju, kurā atrodami tropu augi un sukulenti
Salaspils memoriāls ansamblis (atrašanās vieta kartē), kas izveidots agrākās koncentrācijas nometnē ieslodzīto piemiņai. Pati uz šādiem objektiem nedodos, jo tie man ir pārāk emocionāli smagi, bet zinu, ka ir cilvēki, kas spēj šādas vietas panest un kuriem interesē to vēsture.
Bīstami posmi un citi apstākļi, kas jāņem vērā, braucot pa šo maršrutu ar velo:
Stiprs pretvējš
Braucot pāri hesam nelielu gabalu nākas braukt pa šauru joslu, kur vienā pusē ir aktīva auto satiksme un otrā apmale, aiz kuras lejā ir ūdens
Ceļu segums ir dažāds – gan gluds asfalts, gan ne tik gluds asfalts gan zemes ceļš ar akmeņiem
Kopumā – šis maršruts varētu būt atmodinājis manu interesi par riteņbraukšanu. Tas nebija garš un tajā bija vairāki skaisti punkti, kuros nokāpt no riteņa, atpūsties un izstaipīt kājas. Visus vieno burvīgs skats uz Daugavu, bet katrā vietā tas ir mazdrusciņ citāds… Kā arī visi iepriekš minētie punkti, ko apskatīt Salaspils apkārtnē, var lepoties arī ar izcilām piknika vietām, tāpēc, ja braucat siltā, saulainā laikā, iesaku paņemt līdzi kafiju un maizītes, varēsiet tās baudīt svaigā gaisā ar skaistu skatu.
Ventspils ir pilsēta, kas atmodina iekšējo bērnu ikvienā ceļotājā. Katras Ventspils apskates vietas DNS ir iekodēts nedaudz maģijas un jautrības, kas katru ceļojumu uz Ventspili pārvērš īstā piedzīvojumā. Ir vēla vasara – laiks ir nedaudz par vēsu, lai dotos uz pludmali – bet tas nekas. Man tev ir izaicinājums! Tavs uzdevums ir atrast un nofotografēt pēc iespējas vairāk no Ventspils slavenajām govīm. Bet pa ceļam mēs atklāsim vēl daudzas citas aizraujošas apskates vietas Ventspilī. Mūs sagaida mazliet vēstures, nedaudz bērnības nostalģijas un divi īpaši vilcieni.
Izmaksas: Mazbānītis, Ventspils vilcieniņš un izbraukšana ar kameru ir maksas aktivitātes
Ventspils Tirgus laukuma apskati jāieplāno uz konkrētu laiku. Kāpēc? Jo pārsteigumi slēpjas vismazākajās detaļās!
Vai esat ievērojuši to zelta punktiņu tirgus laukuma pulksteņa lielākajā ciparnīcā, kas iezīmē 33 minūtes? Šis mazais riņķītis norāda uz Ventspils laiku. Jā, Ventspilij izrādās ir ne tikai sava nauda, bet arī savs “vietējais” laiks – pusnakts iestājas 00.33 un pusdienas laiks 12.33. Tas izrādās esot saistīts ar to, ka Latviju patiesībā šķērso vairāki meridiāni, kas nozīmē, ka laiks Ventspilī patiešām nesakrīt ar valstī vispār pieņemto. Lai to atzīmētu, pulksteņa zvani 00.33 un 12.33 spēlē mazu fragmentu no “Uz priekšu Kurzeme”. Savukārt pārējā laikā Ventspils pielāgojas vispārpieņemtajam laikam Latvijā un katrā pilnā stundā spēlē “Pie dzintara jūras”.
Tirgus laukuma pulkstenis, Augusts 2020.
Vēl viens objekts, ko apskatīt Ventspilī, turpat tirgus laukumā, ir aka, kas kalpo kā debespušu rādītājs. Šeit mums izcēlās spraiga diskusija par to, vai tas ir vai nav arī saules pulkstenis.
Ko ņemt vērā : strūklakas nav pieejamas visu cauru gadu – ziemas sezonā strūklakas guļ ziemas miegā
Strūklakas un ziedu kompozīcijas, protams, ir visiem labi zināmi Ventspils apskates objekti. Tas nav nekāds noslēpums. Uz mani vislielāko iespaidu atstāja “Fregate”, “Valzivs”, kas veidota kā kuģa masti. Interesants fakts – strūklaka veidota līdzīga Hercoga Jēkaba flotes buriniekam. Visinteresantākā detaļa pēc manām domām ir tas, ka no vairākiem mastiem ūdens tiek pūsts ārā, veidojot mazu migliņu, kā rezultātā izskatās, ka no tiem nāk tvaiks.
Fregate Valzivs, Augusts 2020
Ja strūklakas jūs ir ieinteresējušas, turpat netālu (atrašanās vieta kartē) var atrast Saules laiviņas (runā, ka saulainā laikā, skatoties uz strūklaku, varot redzēt varavīksni, ko veido ūdenslāsīšu spēle ar saules stariem), un Lietussargu, kurš pilnīgi noteikti nepilda savu funkciju – no tā iekšpuses tek ūdens (atrašanās vieta kartē).
Manā galvā ostas rajonam būtu jābūt kaut kam… izteikti industriālam, nemierīgam, iespējams drūmam… bet Ventspils ostas promināde pilnīgi un noteikti tāda nav.
Tā ir skaista vieta mierīgai pastaigai saulainā vakarā, kur iekārtoti soliņi un milzīgu boju izstāde. Patiesībā gan tās ir parasta izmēra navigācijas bojas… tikai es nezināju ka tās mēdz būt tik lielas, tāpēc saku “milzīgas” (salīdziniet cilvēku un boju foto).
Manas zināšanas par šo tēmu ir ļoti ierobežotas, bet pie katras bojas ir plāksnīte kādam nolūkam tā paredzēta, tāpēc ja izvēlēsieties šo vietu pastaigai visticamāk par šo tēmu uzzināsiet nedaudz vairāk. Un fonā skatu papildina osta.
Šajā pusē atrodamas arī pāris govis, tai skaitā mans šī brauciena favorīts, govs ar pleznām, kas izskatās kā pa pusei iemērkta naftā (atrodama Ventspils pils tuvumā).
Vispirms pa ceļam uz molu ievērojām mākslasskolas gleznojumus uz sienas, kas pavada gājejus krietnu gabalu –tajos var uzmeklēt dažādas asociācijas ar Ventspili, piemēram, to zābaku ar lielo muti no Reņķa dārza vai Ventspils pils aprises.
Veids kā padarīt savu ceļu interesantāku – izaicinot sevi vai ceļabiedrus izskaidrot visu attēlu saistību ar Ventspili. Pastaigas laikā satiksi arī govi Matrozi, kā arī uzmanību visticamāk piesaistīs interesantās formas (bloki?) no kā mols veidots.
Kā apskatīt Ventspili ar minimālu staigāšanu – izbrauciens cauri pilsētai ar tūristu vilcieniņu
Šis Ventspils apskates veids būs labi piemērots tiem, kas negrib vai nevar staigāt lielus gabalus. Vilcieniņš, kas savu braucienu sāk no Ventspils ostas ielas promenādes (tur pat, kur kuģītis Hercogs Jēkabs), mums parādīja gan pilsētas industriālo daļu un kuģus ostā, gan Ventspils dzīvojamo māju rajonus. Pabraucām garām Dienvidu molam un redzējām apskatei pieejamo zvejas kuģi Azova. Pa ceļam paspējām saskaitīt 7 govis… un pa gabalu redzēt arī jau iepriekš minētās strūklakas un dažas no ziedu skulptūrām. Respektīvi – brauciena laikā iespējams uzmest aci lielākajai daļai Ventspils pazīstamāko apskates objektu.
Jāmin tikai, ka vilcieniņā ir diezgan šauri un visi sēž tuvu kopā, tāpēc drošu distanci no citiem cilvēkiem ievērot īsti nav iespējams.
Tūristu vilcieniņa seja, Augusts 2020
Arī pieaugušie var nobraukt ar kameru Lemberga Hūtē
Viss atkarīgs no tavas personīgās preferences. Es nekad nebiju braukusi ar kameru, tāpēc nolēmu piepildīt šo bērnībā nepiepildīto sapni. Miks gan smējās, ka atrakcijas domātas maziem bērniņiem un patiesi, citas piedzīvojumu parkā atrodamās atrakcijas (batuti, bamperlaiviņas…) paredzētas mazajiem, bet ar kamerām var izbraukt arī pieaugušie – gan kopā ar bērnu, gan vieni paši, gan divi pieaugušie kopā. Biļete (5 braucieni) ir piesaistīti kamerai, nevis cilvēkam, tāpēc dalījām vienu biļeti uz pusēm. Gala spriedums – man likās jautri, nedaudz kņudināja kuņģi, bet bailīgi nebija. Miks teica, ka ar kamerām ziemā pa sniegu sanākot uzņemt lielāku ātrumu.
Ja tomēr neesi gatavs šļūkt ar kameru, var uzkāpt kalnā sasveicināties ar brieža statuju. Interesants fakts – statuja veltīta Ventspils teritorijā sen atpakaļ palaistajiem staltbriežiem.
Kameru nobrauciena trase, Augusts 2020.
Vai esi redzējis kā uz riņķi apgriež tvaika vilcienu?
Izbrauciens ar mazbānīti, šķiet, ir viena no populārākajām lietām, ko darīt Ventspilī,bet pārsteidzošā kārtā mani īpaši ieinteresēja tieši process, kā vilcieniņš tiek apgriezts braukšanai pretējā virzienā. Tas visticamāk nav jautājums, kas jums naktīs neļauj gulēt, un es pati par to vispār nekad nebiju domājusi, līdz, stāvot stacijā, skatījos, kā sliežu beigām pretī lēnā garā dodas tvaikos tītā lokomotīve.
Lai vērotu šo procedūru jāierodas “Kalna” stacijā (tajā, kas pie Lemberga hūtes) kādas 10 minūtes pirms vilciena atiešanas. Kad vilciens apstājies, vēl kūpošo lokomotīvi atāķē no vagoniem un uzstumj uz apļveida koka platformas. Šo platformu tad griež uz riņķi, lai apgrieztu lokomotīvi otrādi…
Mazbānīša tvaika lokomotīve, Augusts 2020.
Kad šovs beidzies, ja esi nolēmis doties izbraucienā vari sēsties vai nu atvērtajā, vai slēgtajā vagonā un doties izbraucienā cauri mežam. Otrā galā pabrauksi garām arī enkuriem un redzēsi vilcienu depo, kurā redzamas ogles un ūdenspumpis, ar ko tvaika lokomotīves “baro”. Var braukt vai nu vienā virzienā vai apmest pilnu rinķi – mēs izvēlējāmies rinķi, lai nokļūtu atpakaļ pie auto.
Mūsdienu cilvēkam, kas pieradis pie nemitīgās steigas, vilcieniņa temps šķiet ļoti lēns. Dzīvojot pasaulē ar ātrgaitas vilcieniem un automobiļiem, reti kad sanāk aizdomāties par to, ka kādreiz cilvēkiem šis bija ātrums un to cik patiesībā liela brīvība pārvietoties mums, dzīvojot šajā laikā, ir… Tā tad arī varētu būt sarunu tēma ar līdzbraucējiem 3 kilometrus garā brauciena laikā.
Enkuru taka ar lielajiem, senajiem enkuriem man asociējas ar bērnību – šķiet ka tā šeit bijusi mūžīgi. Un tā pārceltuve pāri dīķītim, kur var aiz ķēdes pārvilkties uz nelielas koka platformas no viena ūdenskrātuves gala līdz otram, tā arī vēl funkcionē. Šeit ir arī šķēršļu josla bērniem “Džungļu taka”, kur var kāpelēt un līst cauri dažādiem šķēršļiem.
Ventspils Piejūras brīvdabas muzeja iespaidīgās vējdzirnavas
Piejūras brīvdabas muzeja ievērojamākais eksponāts, manuprāt, ir vējdzirnavas – lielas, gaišas, tajās var ieiet iekšā un apskatīt kas dzirnavām vēderā. Neaizmirsti arī izlasīt nostāstu par indiāņa statuju!
Citas celtnes manām ne-vēsturnieka acīm liekas diezgan līdzīgas brīvdabas muzejiem Rīgā un Jūrmalā, iespējams ielūkoties dzīvojamajās mājās un klētīs, vasaras virtuvē kas ir neliela mājiņa ar lielu katlu. Interesants ir senais pulkstens, kurā iekarināts liels akmens.
Ventspils govis kā psiholoģijas tests?
Esmu gatava saderēt, ka iecienītākās govs izvēle kaut ko pasaka par cilvēka personību! Tā ir tikai teorija kas man ienāca prātā, protams, zinātnisku pamatojumu tai neesmu meklējusi, bet katrs parasti izvēlas savu mīļāko govi, kas vislabāk palikusi atmiņā… un kaut kādam izskaidrojumam kāpēc mums iepatikusies tieši šī un nevis kāda cita noteikti ir jābūt.
Miks jūsmoja par no ziediem veidoto lielo govi, kuru es gan šī izbrauciena laikā neredzēju. To noteikti ir īpaši sarežģīti izveidot un uzturēt, ja reiz tā veidota no dzīviem augiem. Savukārt mani ieintriģēja govs, kurai pie ragiem pieķēries lidojošs cilvēks, bet atceros, ka 18 gadu vecumā man visvairāk patika gotiņa pie spoguļa…
Tāpēc, dodoties govju medībās, iesaku vai nu klusībā pievērst uzmanību tam, kuru govi par visinteresantāko atzīst jūsu līdzgājēji, un mēģināt izkalkulēt, ko tas stāsta par konkrēto cilvēku, vai arī pārvērst šo tēmu interesantā diskusijā.
Šeit atrodami vairāki objekti, kas attēloti sienas gleznojumos pie mola – kurus minēju jau iepriekš. Tas zābaks ar lielo muti, platmale… un dažas citas lietas, kas piederējušas milzim Lutausim. Kaut kā sireāla un tajā pašā jauka un bērnišķīga sajaukums.
Bet tas nav viss – šeit atrodami arī milzīgi kukaiņi, kuri man rādītos murgos un bariņš akmens aitiņu, kā arī plašs zaļš zālājs un soliņi kur atvilkt elpu.
Un kādas ir tavas domas?
Visi parasti raksta un runā par to, ko Ventspilī darīt ar bērniem, bet man gribētos piebilst, ka Ventspils ir arī lieliska vieta, kur vasaras ekskursijā aizvest vecākus vai vecvecākus. Viss skaisti sakārtots, ziedošs un mierīgs.
Ko apskatīt ne pārāk tālu no Rīgas, kad brīvdienā ir dažas stundas laika un gribas redzēt kādu interesantu dabas objektu, un izstaigāties svaigā gaisā? Pagājušajā svētdienā, kad vēl bija vasara un čīgāja sienāži, devāmies mazā izbraucienā pa Vidzemi (aptuveni stunda ar auto no Rīgas), kura laikā apskatījām kādu neparastu alu, izpētījām, ko slēpj pamestā kamaniņu trase, izstaipījām kājas Kubeseles dabas takā un vēl paspējām mājās uz vakariņu laiku. Varu droši teikt, ka šis mazais maršruts atbilst visiem iepriekš izvirzītajiem kritērijiem.
Tips: Izbraukuma maršruts ar auto
Izmaksas: Bezmaksas
Viena no iespaidīgākajām Latvijas alām ko apskatīt netālu no Rīgas – Inčukalna velnala
Vai bijāt par tādu dzirdējuši? Mūs šeit atveda laimīgs Instagrama posts no kādas attālas paziņas. Viena no daudzajām velna rezidencēm Latvijā. Šajos pazemes kambaros velns glabājot savāktās dvēseles, ja ieklausoties ļoti rūpīgi, tās pat varot dzirdēt… Bet īstenībā, protams, nekā biedējoša, gluži otrādi – intriģējoši. Alas ieeja atgādina plaisu klintī, pēc kuras ļoti kļūdaini spriedu par alas izmēru. Pačukstēšu – redzējām vairāk nekā bijām gaidījuši.
Inčukalna velnala, Augusts 2020.
Pie ieejas čalo avotiņš. Atsegumi rotāti ar sūnām un gravējumiem, redzamas augšā augošo koku saknes. Raganīgi.
Ieejot iekšā, paveras plaša, tumša kupolveida telpa, un es sevi strostēju par savu naivumu, kad Helmes alā (Igaunijā) teicu, ka Latvijā jau tik lielu, brīvi pieejamu alu nav… Protams, Helmes tuneļi tomēr ir garāki, bet arī šī ala pavisam noteikti uz mani atstāja iespaidu.
Ja ieliksi šo savā galamērķu sarakstā (noteikti iesaku) – apmeklē to pirms ziemas iestāšanās, jo ziemas laikā šeit slēpjas sikspārņi, kurus noteikti nevajadzētu traucēt.
Kā arī lai nokļūtu uz alu nāksies nokāpt pa stāvām kāpnēm.
Alas dzīlēs, Augusts 2020
Apskati veco kamaniņu trasi pirms to pieveic laika zobs
Interesanti – tā koka trases daļa, kurā ieej, pienākot no ceļa, samērā labi saglabājusies, bet, kāpjot augstāk, tā arvien vairāk grūst un jūk, sāk trūkt dēļu, tad pazūd viss apakšējais segums, un ceļu jāmēro blakus trasei, līdz pašā augšējā punktā trase pārvēršas dēļu kaudzē.
Noskaņu papildina arī sarūsējušais sporta aprīkojums – līdztekas, svarcelšanas stienis un kaut kas, kas man personīgi atgādina senu moku ratu… Man šķiet, cilvēkus vienmēr ir fascinējis, kā viņu roku darbu, kas atstāts novārtā, lēnām pieveic daba, un šo trasi neviens nav izmantojis kopš tika atklāta Siguldas trase (tātad jau kopš 80tajiem).
Sākumā gribējām braukt tālāk uz kādu no Siguldas apskates objektiem (kas arī ir labs variants, ja ir vairāk laika), bet pa ceļam ieraudzījām skaistu baznīcas torni, kas pieder senajai Krimuldas baznīcai, un biju lasījusi, ka no baznīcas teritorijas sākas arī dabas taka ar dažiem citiem interesantiem objektiem. Piestājām.
Krimuldas baznīca, Augusts 2020
Mazais pārsteigums – Labirints
Apskatīju baznīcu no visām pusēm, nospriedu, ka tā patiešām glīta, un ieraudzīju zīmi, ka šeit, gluži tāpat kā Valguma pasaulē, atrodams īpašs labirints, kurš, cik saprotu, arī iedvesmots no tās pašas Francijas katedrāles…
Ar labirintu šajā gadījumā, protams, jāsaprot meditatīvo labirintu, kur atslēgties no apkārtējās pasaules kņadas un sekot, kur Tevi aizvedīs ceļš, nevis šķēršļu joslu.
Šāds objekts var nebūt katrā gaumē, bet mums patīk ideja, un Miks teica, ka viņam liekas, ka šim tomēr raksts, kurā savijās ceļš ir citāds…
Labirints, Augusts 2020
Pēc tam dodamies lejā pa trepītēm (te piestāj uz brīdi pavēro, kāds skaists skats paveras lejā no kalniņa, it kā pavisam vienkāršs, bet tajā pašā laikā kaut kas noķēra uzmanību).
Takas sākumā, Augusts 2020
Kubeseles alas mute
Jā, divas alas vienā dienā! Šī ir nedaudz mazāka, bet arī tāda, kurā var ieiet iekšā. Nostāsts vēsta, ka šajā alā kādreiz slēpies lībiešu virsaitis Runtiņš, bet, ņemot vērā alas plato muti, man tas liekas diezgan maz ticams, ka tur kāds varējis noslēpties – kā jums liekas? Šīs takas potenciālais sarunu temats.
Kubeseles ala, Augusts 2020
Pati Kubeseles dabas taka pēc tam ved pa mežu (lokveida) un ir diezgan aizaugusi un šaura, tāpēc, ja plāno pastaigāties, ieteiktu vilkt garās bikses, nevis svārkus vai šortus un apavus, kas piemēroti meža takai un, iespējams, arī dubļiem.
Mums bija perfekta, saulaina svētdiena, kas neprasīja pārāk daudz enerģijas un laika ceļā, bet sniedza jaunus iespaidus un iespēju pavadīt brīdi svaigā gaisā, uzņemt kādu interesantu bildi, pavadīt laiku kopā … Tagad kad kāds jautās, kur aizbraukt ar mašīnu salīdzinoši tuvu Rīgai būs vēl viena laba opcija, ko piedāvāt papildus jau ierastajai atbildei par Ogres zilajiem Kalniem un Ķemeru purvu.
Ik pa brītiņam gribas izrauties no ikdienas rutīnas un izplānot kaut ko īpašu. Kvalitatīvi pavadīt laiku kopā. Kaņiera niedrāju laipu jau iepriekš bijām izstaigājuši, mums tur patika un gribējās aizbraukt vēlreiz. Tomēr likās, ka tikai ar pastaigu pa niedrāju taku nepietiks (maršruts nav pārāk garš), tāpēc radās šāds pavisam vienkāršs plāns, kuru varu rekomendēt arī citiem – vispirms izbrauciens ar laivām vai supiem pa Kaņiera ezeru (atkarībā no personīgās preferences un cilvēku skaita), pēc tam pastaiga pa niedrāju laipu, un beigās mazs pikniks ar līdzi paņemtajiem našķiem uz soliņiem pie putnu vērošanas torņa. Lieliska ideja aktīvam randiņam. Bet tik pat labi varētu derēt arī piedzīvojumu dienai ar ģimeni.
Sākām ar šo aktivitāti, jo tā bija jārezervē uz konkrētu laiku – vieta ir diezgan populāra un sup dēļi (mūsu šīs reizes izvēle), cik sapratu, šobrīd pieejami tikai trīs. Toties tie izskatījās diezgan jauni un bija ērti. Laivu ir krietni vairāk (dažādos izmēros), bet tā kā vieta ir populāra starp makšķerniekiem, vienalga ieteiktu rezervēt iepriekš. Un nevaru nepieminēt, ka personāls arī bija ļoti atsaucīgs, par ko īpašs prieciņš.
Laivas Kaņiera ezerā, Jūlijs 2020.
Par pašu piedzīvojuma daļu.
Galvenokārt šo vietu ūdenspriekiem izvēlējāmies skaisto skatu dēļ (bet tas, ka nav jābrauc pārāk tālu no Rīgas, un tas, ka blakus ir pastaigu taka, arī spēlēja lielu lomu). Ezers ir plašs, stundas laikā visu nepaspējām izbraukāt, un starp niedru pudurīšiem ūdenī var uzspēlēt mazas “paslēpes”. Jāuzmanās tikai neuzskriet kādam gulbim, kurš, iespējams, arī spēlē paslēpes aiz niedrēm.
Ar supu Kaņiera ezerā, Jūlijs 2020.
Daļa laivu mājas darbojas kā skatu tornītis, kas nozīmē, ka var teikt ka šajā apkārtnē ir veseli divi tornīši, un pirms došanās tālāk vajag uzkāpt arī šajā, lai pēc tam varētu salīdzināt ar skatu no putnu vērošanas torņa, kas atrodams otrā takas galā. Īpaši jauki šeit izskatās mazās laiviņas, kas sarindotas piestātnē.
Pastaiga pa Kaņiera niedrāju taku
Šī ir viena no tām vietām, kur bildes vienkārši nevar nesanākt.
Izcili fotogēniska. Šaura koka laipa, kurai abās pusēs saaugušas niedres, kas vējā viegli šūpojas un kutina gājējus.
Vasarā tās ir koši zaļas, bet saka ka rudenī (paši rudenī vēl neesam bijuši) izkalstot pelēk brūnas, kas rada pavisam citu noskaņu. Arī laipa zem kājām nedaudz kustas pie katra soļa, jo tā izrādās ir peldošā laipa. Interesanti, ka nedaudz līdzīgu skatu, kad niedres izstiepušās pamatīgā augstumā, nesen redzēju arī Kazdangas ezera laipā, bet tur niedres vēl nesniedzas līdz cilvēku galvām, tāpēc lai panāktu Kaņieri tām vēl jāpaaugas…
Kaņiera niedrāju taka, Jūlijs 2020.
Divatā blakus iet gan nesanāks, jo laipiņa tiešām ir šaura. Kas nozīmē, ka arī izmainīties ar citiem cilvēkiem grūti, tāpēc takā vajadzētu ievērot vienvirziena kustību. Bet zīmi, kas skaidri norādītu, kurš virziens tad ir pareizais, nemanījām. Un, kad esi nonācis takas beigās, saproti, ka ir maza problēma – auto atstāts otrā galā… tāpēc mums gribot, negribot sanāca iet atpakaļ pa to pašu taku.
Un arī šāds, nedaudz savādāks skats atrodams takā, Jūlijs 2020.
Kaņiera putnu vērošanas tornis
Par cik mēs neaizraujamies ar putniem, tornītī uzkāpām paskatīties uz aizaugušo ezeru no augšas. Neteiktu, ka tornis ir pārāk augsts, bet tas jau arī netiek saukts par skatu torni… Un paskatīties no cita leņķa vienmēr ir interesanti. Pēc tam piesēdām uz diviem platajiem soliem torņa pakājē apēst līdzi paņemtos našķus.
Kaņiera putnu vērošanas tornis, Jūlijs 2020.
Skats no putnu vērošanas torņa, Jūlijs 2020.
Ja nu kādam interesē idejas kādus uzgraužamos ņemt līdzi – mēs parasti ņemam ogas (ja nekas cits nav sezonā, tad vismaz vīnogas), riekstus, sieru, sagrieztus dārzenīšus vai arī, ja īpaši pacenšamies, sataisām wrapus. Tos ir ērti ēst, jo nevajag galda piederumus un sastāvdaļām var izmantot gandrīz jeb ko, kas ir mājās un atbilst Tavai diētai. Vēsākā laikā svarīga ir arī tēja vai kafija. Un, protams, nevar aizmirst arī par roku dezinfekcijas līdzekli, ar ko pirms ēšanas notīrīt rokas, un dodoties uz šo konkrēto vietu arī kādu maisiņu, kurā aiznest projām savus gružus – pie skatu torņa un laipas neatradām nevienu miskasti, tuvākā, šķiet, ir pie laivu bāzes.
Skats uz Kaņiera ezeru no augšas ar dronu
Un pastaiga caur niedrēm nav vienīgais veids kā iejusties putna ādā (redzēju šādu ieteikumu vairākās vietnēs), Miks izlidoja arī ar savu uzticamo draugu dronu – šeit viņa veidots video ar skatiem no augšas.
Kopumā vienkāršs, bet aizraujošs plāns, kā kvalitatīvi pavadīt dienu svaigā gaisā, skaistā vietā. Ir iespēja gan izkustēties, gan izrunāties. Protams, šis nav vienīgais ezers, kurā izbraukt ar laivām vai supiem… iespēju Latvijā ir diezgan daudz, viss lielākoties atkarīgs no tā, uz kuru vietu visērtāk aizbraukt. Un, ja aktivitātes uz ūdens nav tavā gaumē, šo daļu var arī izlaist, un, ja vēl to neesi izdarījis, vienkārši doties apskatīt neparasto Kaņiera niedrāju taku, jo to gan vismaz vienreiz ir vērts redzēt.
We use cookies to ensure that we give you the best experience on our website. If you continue to use this site we will assume that you are happy with it.
