Kā būtu ar kādu mazu hidden gem (apslēpto dārgumu) jūras piekrastē? Nu, tādu skaistu, fotogēnisku vietiņu, kur izskatās kā pasaku grāmatā, bet par kuru, ja vien speciāli neesi meklējis, iespējams, neko neesi dzirdējis? Ja tev ir plāns doties izbraukumā uz Engures pusi vai tālāk gar piekrasti Kolkasraga virzienā un ir laiks ieplānot kādu papildus pieturu, ļauj man tev pastāstīt par Ragaciema sedumu.
Kas ir Ragaciema sedums?
Atjautības uzdevums: vai tu zini, kas ir sedums?
Es agrāk nezināju.
Izrādās, ka sedums ir senā laivu piestātne — tātad, vieta, kur laivas atpūtās pēc garas darba dienas, tika glabāti zvejniecības rīki, un norisinājās ar zvejniecību saistītas sociālās aktivitātes. Tagad arī tu zini vairāk.
Es Ragaciema sedumā iemaldījos pavisam netīši, piedaloties Sieviešu dienas rallijā.
Skrējām atvērt seifu un tiešām atradām “zeltu” — pasakainu, mazu pasaules stūrīti pie jūras, kas atgādina miniatūru brīvdabas muzeju. Tikai šī nav apslēptā muzeja filiāle. Kā vēlāk uzzināju, pateicoties internetam, Ragaciema sedumu sentēvu piemiņai atjaunojuši paši vietējie zvejnieki, kas, manuprāt, vietu padara vēl nozīmīgāku.
Ko sagaidīt Ragaciema sedumā?
Gluži kā jūras nāra, Ragaciema Sedums pievilina ar savu skaistumu.
Kurš gan nav padevies fotogēniskas vietas sirēnas saucienam?
Iztēlojies šādu skatu: fonā ir mierpilna jūra, kas rotājas pavasara pasteļu krāsu paletē. Bet pirms jūras, starp priedēm, draudzīgā bariņā satupušas mazas, skaistas koka būdiņas ar niedru jumtiem. Pirmajā brīdī aina var likties diezgan ikdienišķa.
Bet ir jāskatās kārtīgi! Jo katru no mājiņām rotā kāda maza, interesanta detaļa. Vienai gar sienu, gluži kā Ziemassvētku eglīšu virtene, uzkarināta rinda ar bojām. Virs durvīm dēlis izrotāts ar rakstiem, bet virs tā — koka rinķis un sens pulkstenis. Kādai citai goda zīme ir glābšanas riņķis.
Vietas noskaņu papildina arī kāda veca koka laiva, kas visticamāk reiz pārvērtīsies par laivas skeletu, un tās jaunākās māsas, kuras izskatās vēl aizvien darbspējīgā vecumā. Ir arī koka mucas un tie trijstūra formas statīvi, kurus noteikti esmu redzējusi muzejos, bet nekādi nevaru atcerēties, kā tos sauc…
Kopumā rodas sajūta, ka uz pāris minūtēm esi atgriezies atpakaļ laikā.
Protams, šī vieta nav tikai acu priecēšanai, šeit noteikti ir daudz vēstures, kuru būtu interesanti uzzināt, ja izdotos atrast kādu, kurš būtu ar mieru padalīties stāstā.
Ilgs laiks gan pagātnes apskatei nav nepieciešams, jo vecā laivu piestātne ir pavisam maza. Kā vienīgais izbrauciena galamērķis šis būtu “nedaudz par plānu.” Tāpēc mana rekomendācija būtu šo apslēpto pērli apmeklēt kā īsu pieturas punktu garāka izbrauciena laikā vai kopā ar kārtīgu pastaigu gar jūru.
Ragaciema Sedums man liek aizdomāties par divām lietām: ko mēs katrs darām, lai saglabātu savu sentēvu mantojumu, un cik šādu, mazāk zināmu, bet brīnišķīgu vietu Latvijā vēl ir ko atklāt?
Un kādas atziņas ir tev?
Apvieno Ragaciema sedumu ar kādu no šiem apskates objektiem
Laiks vasaras izbraucienam, vai ne? Nu tad dosimies noskaidrot, ko apskatīt Valmierā – pilsētā kura par savu galveno “ielu” sauc gleznaino upi Gauju, lepojas ar krāsainiem Mākslas soliņiem un ir paslēpusi sevī portālu uz sapņu zemi Neoniju. Un ja jau esam šajā pusē – klāt pieķersim arī sen kāroto Skaņākalna dabas parku, kurš esot pilns ar dažādiem apskates objektiem, no klintīm, līdz koka skulptūrām. Izklausās pēc perfekta plāna, vai ne?
Nu tad sapakojam līdzi pikniku un laižam!
1. diena
Tā kā nakšņojam Valmierā, no loģistikas viedokļa visprātīgāk šķiet sākt ar apskates vietu, kas atrodas ārpus Valmieras.
Skaņākalna dabas parks – apskates objektu džekpots.
Skaņākalna dabas parks pavisam noteikti vinnējis dabas apskates objektu loterijā – gluži kā pļavas vasarā piekaisītas dažādiem ziediem, tā šis dabas parks piekaisīts ar dažādiem apskates objektiem.
Tev patīk klintis? Skaņajākalnā atradīsi trīs dažādas – klinti ar Enģeļu alu, kurā iespējams saskatīt stilizētu enģeļa siluetu, Neļķu klintis, kuras iespējams apskatīt pa gabalu, un, protams, Skaņākalna klinti, kas ir milzīga akmens siena.
Varbūt Tevi interesē alas? Skaņākalna dabas takā atradīsi pamatīgu Velnalu – tādu, kurā var ielīst iekšā un vajag lukturīti.
Vai varbūt Tev patīk koka skulptūras? Šajā takā atradīsi gan rūķus, gan putnus, gan raganu kas lido nevis uz slotas, bet gan ar propelleri tajā galā ar kuru parasti sēž uz slotas.
Pilnu piedzīvojumu stāstu ar plašākiem aprakstiem par katru no Skaņākalna apskates objektiem lasi šeit.
Bet tagad – laižam uz Valmieru.
Ir tīri likumsakarīgi, ka pēc tādas staigāšanas gribas ēst. Tāpēc pirmais pieturas punkts Valmierā ir vakariņas.
Kur Valmierā paēst? Sajūties kā Itālijā Vīnkalnu picērijā
Kas gan vēl vairāk atgādina Itāliju, kā tikko krāsnī cepta pica – tā ar biezo maliņu, kas nav īsti perfekti apaļa, un glāze aperol sprica? PS – šim vasaras dzērienam ir pieejama arī bezalkaholiskā versija.
Garšas izjūtas, protams, ir dažādas, bet es teiktu, ka Vīnkalnu pica ir patiesi garšīga.
Un arī atmosfēra ir lieliska – picērija iekārtota senā ēkā. Terase dekorēta ar gaismiņām un ziediem. Kā arī nedrīkst aizmirst jauko apkalpošanu. Beigās ar rēķinu viesmīle atnes pat mazās košļenītes. Nevar nepasmaidīt.
Tā kā pilsdrupas atrodas turpat blakus Vīnkalnu picērijai, šķistu nepareizi neaiziet arī līdz tām. Es kaut kā biju gaidījusi, vienu mūra sienu. Nezinu kāpēc, iespējams dēļ bildēm? Mūra siena tur patiešām ir.
Bet izrādās, ka atsegts ir arī neliels pamatu fragments, kuru var izstaigāt un izlasīt, kas rakstīts informācijas stendos.
2.diena
Ko apskatīt Valmierā?
Valmieras apskati sākam ar mierīgu pastaigu ap Dzirnavu ezeriņu
Dosimies izlocīt kājas un uztaisīt kādu skaistu bildi.
Parka sirdī Tu atradīsi gleznainu ezeru, kurā līkst lieli koki un gar malām aug ūdensrozes. Bet ezera centrā ir strūklaka, kas māk burvju triku – sākumā tā ir maza un tad izaug liela. Un atkal sarūk… Ir jauki tā nesteidzīgi doties apkārt ezeram un pļāpāt ar ceļojuma biedriem.
Re kur saules pulkstenis!
Un kas tad tas? Vai tik tas nav vēl viens meditācijas labirints? Apraksta nav, bet man pavisam noteikti izskatās līdzīgs tam ko redzēju gan Kubeseles dabas takā, gan pie Valguma pasaules. Kā Tev liekas?
Gadījumā ja neesi lasījis šos piedzīvojumu stāstus, tad atgādināšu, ka meditācijas labirints ir labirints, kas palīdz atslēgt domas. Tavs uzdevums ir sekot līnijai, kas vijās viscauri labirintam un kaut kad aizvedīs tevi līdz centram. Bet tu nezini kad. Un tev par to nav jādomā – tev vienkārši jāiet.
Dienas negaidītais atklājums – Valmieras muzeja garšaugu dārziņš
Ir forši atrast apskates punktus, kurus tu negaidi.
Dodamies uz Gauja pusi, bet pa ceļam skatienu piesaista senatnīga, zaļgana ēka. Viena no tām, kuru vienkārši gribas nofotogrāfēt tāpēc, ka tā izskatās skaista. Un arī pagalms izskatās labiekārtots, ar gaismiņu virtenēm un puķu dobēm. Bet kas tad tas? Izrādās uz vārtiņiem ir QR kods.
Audio gids pastāsta, ka šī ēka ir “Veļas mazgātava” un tās pagalmā atrodams garšaugu un ārstniecības augu dārziņš, kuru apskatīt laipni aicināts katrs interesents.
Augi sastādīti (kā es tās saucu) rūtiņdobītēs. Var iet spēlēt spēli “cik daudzus atpazīsti tu?” Es atpazinu baziliku un dilles.
Bet ja tavas zināšanas botānikā ir tik pat neesošas cik mana spēja no rītiem funkcionēt bez kafijas, tad ir pieejamas arī lapas ar uzrakstiem kādi augi šajā dārziņā atrodami.
Ja Tev būtu jāizvēlas tikai viena lieta ko apskatīt Valmierā – izvēlies braucienu ar Gaujas tramvaju
Kaut arī brauciens ar mazo, apzīmēto kuģīti, nav pārāk garš, papildus skatiem uz Gaujas krastiem var uzzināt arī kā radies Valmieras nosaukums (neticēsi runa ir par Vaļiem), dzirdēt kādas nedienas piedzīvojis Valmieras ūdenstornis un iemācīsties citus interesantus faktus par Valmieru.
Kā arī brauciena laikā iespējams redzēt Kazu krāces un pabraukt zem tilta. Vai zināji, ka vēlēšanos var ievēlēties ne tikai pirmo reizi braucot pāri tiltam, bet arī pirmoreiz pabraucot zem tā?
Un vēl viena interesanta lieta ko ievērosi braucot ar Gaujas tramvaju – Valmierā gar upes malu visi soliņi ir apgleznoti. Tie ir Mākslas soliņi, kurus no parastiem soliem par mākslas darbiem pārvērtuši dažādi mākslinieki.
Brauciens ir patiešām jauks. Bet, ak vai, sāk smidzināt lietus… Bet nav jābēdājas, ir jāmeklē kāda apskates vieta Valmierā, kas ir zem jumta.
Valmierā ir portāls uz citu dimensiju – mākslas galerija Neonija
Vai kādreiz esi vēlējies uz brīdi nonākt citā pasaulē? Valmierā ir durvis, kas darbojas kā portāls uz sapņu zemi Neoniju. Vietu, kur zied floriscējošas puķes, uz kurām nosēdušies neona tauriņi un nav ikdienas rūpju un bažu.
Nu tad dodamies iekšā! Tur mūs sagaida tumsa, mierpilna mūzika un tekoša ūdens skaņas. Gluži kā vizualizācijas meditācijās (ja kādreiz esi mēģinājis ko tādu).
Šajā paralēlajā pasaulē saules nav, bet noslēpumainu gaismu izstaro katrs gliemežvāks, katrs diedziņš. Maģija pavisam noteikti slēpjas detaļās.
Katra telpa ir nedaudz savādāka. Vienā putniņi plunčājas putnu vannā ar neona strūklaku. Nākamajā virs galvas mirdz mazi punktiņi – gluži kā zvaigznes debesīs. Bet vēl citā, zem tavām kājām ir viss plašais visums… Vienā brīdī tu esi zemūdens valstībā, bet jau nākamajā – pie kādas senas, maģiskas ēkas.
Pirms prombraukšanas vēl piesēžam kafejnīcā kaut ko pirms ceļa uzkost un pie blakus galdiņa dāma saka: uz Valmieru jau neviens nebrauc atpūsties… Kā tad ne? Mēs atbraucām un bija forši! Ir skaistā Gauja, ir māksla. Un tepat netālu ir foršs dabas parks (Skaņaiskalns). Plus Valmieras tuvumā ir vēl vesela kaudze citu apskates objektu, kurus šoreiz apskatīt nesanāca.
Šķiet, ka kāds apskates objektus Latvijā bēris kā sēkliņas dobē, un Skaņājākalnā dabas brīnumi sabiruši ar kaudzīti. Alas, klintis, vilkaču priedes… Un tas viss gleznainas upes krastā. Bet tad kāds cits ieraudzījis šīs skaistās vietas potenciālu un pilnam komplektam pievienojis koka skulptūras. Kā rezultātā mums ir burvīga vieta brīvdienu izbraucienam – Skaņākalna dabas parks. Un tiem, kas vēlas kārtīgi izstaigāties – no Skaņākalna sākas vēl viens pārgājiena maršruts – Dauģēnu dabas taka.
Tāpēc laižam uz Mazsalacas pusi abas šīs pastaigu takas izpētīt un noskaidrot kuram kura piemērotāka.
Pie kases iegādājamies biļeti un dodamies piedzīvojumos. Ir iespēja iet vai nu pa meža taku vai pa asfaltētu ceļu. Es Tevi turp aicināšu doties pa meža taciņu, bet atpakaļ pa asfaltu, lai dažādāks maršruts.
Vai vēlies kļūt par vilkati? Vilkaču priede
Pie neparastā koka aprakstu neredzu, bet kaut kur esmu dzirdējusi leģendu – ja pilnmēnesī pa pliko izlien cauri priedes stumbram, tad varot kļūt par vilkati.
Nezinu, kurš gan to gribētu, bet Skaņākalna dabas parkā esošās priedes šādai avantūrai būtu perfekti piemērotas – koka stumbrs pie zemes izveidojis vairākas kabatas.
Šīs priedes tiešām izskatās pavisam neparastas. Tā ka – ja nevēlies kļūt spalvains ar pastiprinātu vēlmi gaudot uz mēnesi – vari šos kokus vienkārši iemūžināt bildē.
Skaņākalna putni un citas koka skulptūras
Kas mežā taisa skaņas? Putni. Ejot pa dabas taku bieži sanāk dzirdēt viņu dziesmiņas.
Tāpēc koka putnu skulptūras, kuras atradīsi viscauri Skaņākalna dabas parkam šai vietai ļoti labi piestāv. Un tās lieliski aizpilda tukšākos takas fragmentus.
Bet putni nav vienīgie kas iemūžināti skulptūrās. Skaņākalna dabas parkā atradīsi arī zivis, cilvēkus un koka velosipēdu uz kura var uzsēsties, lai izbrauktu kādu apli.
Skaņākalna Enģeļu ala
Un drīz vien jau tevi sveicina pirmā orandžbrūnā klints ar alu. Ja esi dzirdējis nostāstus par Skaņākalna klinti kas atsaucas – uz šo kliegt nav jēgas, šī nav tā klints. Līdz klintij ar atbalsi mēs nonāksim vēlāk.
Bet tas nekas, ka šī klints negrib sasaukties. Tā tāpat ir ļoti skaista, jo tajā ir Enģeļu ala. Kāpēc to sauc par Enģeļu alu? Mana spekulācija it tā, ka ieskatoties klints rakstā var redzēt stilizētu enģeļa siluetu. Vai to redzi arī Tu?
Pēc sapņiem ir jātiecas – Sapņu trepes
Kad noiets jau krietns gabals priekšā ir zīme – Sapņu trepes. Izklausās romantiski.
Bet kad pieiesi tuvāk sapratīsi, ka tās ir ļoti augstas koka trepes. Ideja ir vienkārša – ja tev ir kāds sapnis, tad par to ir jāiedomājas un kāpjot augšā pa trepēm jāskaita pakāpieni. Ja visu pareizi saskaitīsi, tad tava vēlēšanās piepildīšoties.
Es varētu uzkāpt un izskaitīt pakāpienus priekš tevis, bet, ja godīgi, tad man spēki izsīkst jau skatoties uz šīm trepēm. Zinu, ka pēc sapņiem ir jātiecas, bet man šāds kāpiens vairāk atgādina murgu, tāpēc šoreiz atturēšos.
Iespaidīgā Skaņākalna Velnala
Vispār šajā takā daudzi nosaukumi saistīti ar visādiem mošķiem – Velna ala, Velna akmens, Velna kancele. Turpat ir arī raganas mājiņa un ragana ar propelleri aizmugurē. Bet izskatās, ka nelabais šodien nav mājās un varam droši doties ekskursijā uz vienu no viņa rezidencēm – Skaņaķalna Velnalu.
Alas eksterjers ir tīri glīts – orandžīgi pelēka grumbuļsiena, kas noaugusi ar sūnām un dekorēta ar skrāpējumiem. Ejam iekšā!
Alas iekšpusē ir tumšs. Nevar zināt vai kāds otrā galā negaida. Un cik tālu otrs gals vispār ir. Velkam ārā lukturīti, lai neieskrietu ar pieri sienā. Bet izrādās alas zāle ir patiešām liela. Lielāka nekā varētu gaidīt vērtējot pēc ieejas izmēra.
Skābuma baļļa, kurā, šķiet, nav nekā skāba?
Skāba ir citronu sula vai rūgušpiens. Bet Skābuma baļļā šķiet nav nekā skāba vai ne? Tā ir neliela, ar zaļumiem noaugusi ala, no kuras iztek pavisam dzidrs avotiņš.
Bet izrādās, skābums slēpjas teikā. Tas pats Velns kura rezidenci mēs tikko apmeklējām reiz apgāzis Vidzemnieku dzērienu “skābumu” un tajā vietā tad arī sācis tecēt avotiņš.
Droši vien tevi tagad arī māc ziņkārība, kas tas tāds “skābums” ir. Es atvieglošu tev mocības – vadoties pēc Delfiem “skābums” ir atspirdzinošs dzēriens, ko Vidzemnieki gatavojuši no rupjiem rudzu miltiem. Tagad mēs abi zinām vairāk.
Skats uz Neļķu klintīm
Jo ar vienām klintīm vien nepietiek.
Šīs gan var redzēt tikai pa gabalu. Bet tās skaisti iekļaujas apkārtējajā ainavā un ir visnotaļ fotogēniskas. Vislabākais skats uz šīm klintīm paveras no Velna kanceles.
Visas takas ved uz Skaņākalna klinti
Un beidzot esam sasnieguši arī takas galveno objektu – Skaņākalna klinti. Šī tad ir tā, kura tiešām atsauksies. Bet kā par nelaimi – izskatās ka šeit sapulcējušies kāzinieki un man mazliet ir kauns bļaustīties. Varbūt tu būsi drosmīgāks?
Bet ja vērtējam ar acīm – tā ir liela klinšu siena, otrpus upei, kurā redzami daudzi apaļi caurumiņi. Vai tajos kāds dzīvo?
Skaņākalna Rūķu taka – vai esam aizteleportējušies uz Tērveti?
Tas nav nekāds noslēpums, ka Latvijā koka rūķi lielākajai daļai cilvēku asociējas ar Tērveti.
Tāpēc ieraugot Rūķu takas pirmo rūķi nagi niez viņu nofotografēt un ielikt sociālajos tīklos jautājumu “Uzmini kur es esmu?”
Bet rūķi šeit ir ļoti strādīgi – ar cirvīšiem un zāģīšiem.
Atkarīgs no tā, kas Tevi interesē. Izstaigāties (pa mežu) šajā takā var kārtīgi. Vienā virzienā takas garums ir aptuveni 10km. Bet apskates objektu, salīdzinājumā ar Skaņokalnu ir maz. Dauģēnu takas vizītkarte ir neskartā daba. Tātad tiem, kas pārgājienos dodas meklēt foto vietas, ar ko padalīties sociālajos tīklos varētu būt nedaudz garlaicīgi.
Mēs gribam pietuvoties dienas soļu mērķim, tāpēc mēs dodamies.
!!! Bet man ir ļoti svarīgs brīdinājums – izskatās ka šajā takā ir daudz ērču, mēs salasījām veselas 3. Iespējams ka tā ir sakrtitība, bet ja esi nolēmis uz šo taku doties, noteikti jāveic preventīvas darbības – pareizs apģērbs, pret ērču pūšamais, pēc takas rūpīgi jāapskata vai kāds ienaidnieks kaut kur nerāpo un tā tālāk…
Orientēšanās Dauģēnu dabas takā ir izaicinājums
Vai Tev patīk izaicinājumi?
Pirmais pārbaudījums, ir šo taku atrast, jo pie Skaņākalna klints neredzam nevienu norādi uz “Dauģēnu taku”. Bet no atpūtas vietas sākas meža taka, kas iespējams, varētu būt īstā. Mēģināts nav zaudēts, vai ne?
Ejam.
Pēc kāda gabaliņa tomēr atrodas stends ar apskates objektu karti, kas apstiprina, ka šī tiešām ir Dauģēnu taka. Urā!
Bet izaicinājumi ar to vien nebeidzas. Ejam tālāk.
Takā tiešām valda pilnīgs miers un klusums (ja neskaita putnu dziesmas). Šodien šeit esam vienīgie cilvēki. Esam mēs, koki, sūnas un mellenāji.
Ceļu meklējam pēc mazajām zīmītēm ar cilvēciņu piktogrammām, kas ik pa brītiņam parādās uz kokiem.
Bet, kad nonākam krustojumā… Vai Tu vari man paskaidrot kā lasīt šo zīmi? Ko nozīmē tie cipari? Un kāpēc viens cipars norādīts vairākos virzienos.
Arī internetam zonas šeit nav. Tāpēc nāksies vien paļauties uz savu loģisko domāšanu.
Pēc kartes ko redzējām izskatījās ka visi apskates objekti atrodas pie upes. Tāpēc darīsim tā – turēsimies tuvu upei.
Ejam. Un ejam ilgi. Jau sākas mazais uztraukums. Bet tad tu ieraugi labiekārtotu piknika vietu. Tad jau esam uz pareizā ceļa, vai ne?
Kur palikusi Dauģēnu takas Govs ala?
Ejam tālāk. Nezinu, cik daudz jau esam nogājuši, bet beidzot ieraugām zīmi “Govs ala”. Būtu jāpriecājas. Bet tas nozīmē, ka kaut kur esam palaiduši garām Sīmaņu iezi (kam būtu jābūt skaistam atsegumam ar alām un avotiņu) un Sīmaņu akmeni (kam būtu jābūt milzīgam akmenim). Ar mani laikam orientēšanās sacensībās vienā komandā labāk nespēlēt.
Nu tad skenējam pretējo upes krastu, lai atrastu Govs alu.
Bet nekā.
Šeit stāsta morāle ir vienkārša – izlasi mazo druku.
Kad izlasīsi apskates vietas aprakstu uzzināsi, ka Govs ala šeit kādreiz bijusi, bet nu tā ir aizgruvusi. Tagad šī ir Govs alas vieta. Šis ir viens no tiem ar plaukstu pa pieri momentiem.
Bet neuztraucies – tālāk viss ies tikai uz augšu. Dauģēnu takā būs apskates objekti ko mēs tiešām redzēsim.
Dauģēnu takas fotogēniskā laipiņa
Tālāk jābrien cauri pļavai. Brienam. Neesam jau tie, kas met plinti krūmos vai ne? Un mūsu neatlaidība atmaksājas. Jo pēc brītiņa tu ieraudzīsi skaistu laipiņu, kam abās pusēs saaugušas niedres. Nu gluži kā Kaņiera mazais brālēns!
Šī fotogēniskā vieta motivē doties tālāk. Un kā jau teicu – tālāk tikai uz augšu.
Zelta pods varavīksnes galā – Dauģēnu klintis
Nu tad beidzot esam nonākuši pie takas slavenākā apskates objekta – Dauģēnu klintīm.
Pie tām izveidotas trepītes, lai Tu varētu nokāpt zemāk, paskatīties uz raupjo, viļņaino iezi tuvplānā. Tajā ir tādi paši caurumiņi kā Skaņā kalna klintī – perfektas mazas aliņas.
Skaists skats paveras arī no klintīm. Šurp ceļā upe mūs ik pa brītiņam priecēja pārraujot meža rutīnu, bet skats uz upes ieleju no klinšu augšas, nenoliedzami ir visskaistākais. Vai ne?
Šeit tad griežamies uz rinķi un dodamies atpakaļ pa to pašu taku. Kā vēlāk izrādās, šādi mēs palaidām garām arī tiltiņu un vēl vienu lielu akmeni. Laikam jau es tiešām būtu ļoti švaks orientēšanās sacensību dalībnieks.
Bet tas nekas.
Jo, kad esam nonākuši atpakaļ Skaņākalna dabas parkā, uz stāvvietu dodamies pa otru (asfaltēto ceļu). Kas nozīmē ka mūs sagaida vēl daži neredzēti apskates objekti – Velnakmens un koka skulptūras. Tajā skaitā Rūķu taka, par kuru jau nedaudz pastātīju šajā rakstā.
Šis patiešām bija raibs maršruts. No Skaņākalna apskates objektu pārbagātības līdz Dauģēnu dabas takas neskartajam mežam. Un es ceru, ka Tev patīk godīgums – ar visiem kāpumiem un kritumiem. Bet tālāk dodamies ieturēt vakariņas, nakšņot, un apskatīt interesantas vietas Valmierā. Par to jau nākamajā rakstā.
Ko vēl apskatīt Vidzemē?
Pagarini izbraucienu ar vēl kādu galamērķi Vidzemes pusē.
Ko stāsta Baldones stāstu takas? Tās ar lepnumu stāsta par Baldones slavenajiem purviem un sēravotiem. Tās čukst par mežiem, kur paslēptas gleznas un observatorija. Un kliedz, no Riekstu kalna skatu torņa.
Turpinot stāstu sēriju par vietām, uz kurām brīvdienu izbraucienā no Rīgas iespējams nokļūt ar sabiedrisko transportu, dosimies noskaidrot, ko apskatīt Baldonē.
Izvēles, izvēles… Kuru Baldones stāstu taku maršrutu izvēlēties?
Nezinu vai esi dzirdējis, bet Baldones stāstu takās ir 5 dažādi maršruti. No kā, protams, rodas jautājums – kurš būs tas īstais un vienīgais.
Tā kā par vēsturi kara griezumā neinteresējos, tad Baldones militārā mantojuma maršruts no cīņas par manu sirdi tika izslēgts uzreiz un par to es nemācēšu pastāstīt. Bet Mazais loks, Mercendarbes taka un Riekstu kalna taka patiesībā ir mazākas daļiņas no Baldones stāstu taku Lielā loka. Tāpēc nestrebsim karstu – šajā virtuālajā tūrē iepazīstināšu Tevi ar visiem tiem Baldones stāstu taku Lielā loka pieturas punktiem, kurus atceros, lai beigās Tu pats varētu pieņemt lēmumu vai Tevi interesē māte, meita vai kleita.
Baldones stāstu taku Lielais loks
Pareizi, protams, būtu bijis sākt pastaigu ar pirmo punktu pie Baldones sporta kompleksa, bet tā kā man vienmēr viss sanāk ačgārni mēs rakstīsim paši savu stāstu un sāksim ar (oficiāli) otro takas pieturas punktu…
Baldones lepnums – sēravots Ķirzaciņa (un draugi)
Baldones stāstu taku Lielā loka un Mazā loka daļa.
Nu tad dosimies uz Ceriņu parku sasveicināties ar Ķirzaciņu – statuju, vai varbūt pareizāk būtu teikt strūklaku, kurai no mutes tek Baldones slavenais sērūdens.
Tikko pienākot smaka nav jūtama, bet ja piebāž klāt roku… uh, pamatīgs vecu olu aromāts.
Padzerties sērūdeni atnācis arī kāds vietējais, kurš dod vērtīgu padomu – kad esat nonākuši pie purva, tad ne solīti nost no takas, tur esot pilns ar akačiem. Un pastāsta arī to, ka uz veikala jumta tagad esot 5G tornis, un ka Baldonē esot draudzīgi kaķi. Šīs dienas interesantie fakti ievākti jau pirmajā pieturas punktā.
Parkā iespējams apskatīt arī Ķirzaciņas draugus – Vāveri, kuru pamanīsi arī Baldones ģērbonī un dziednieciskā ūdens aizbildni svēto Māru.
Bet tagad – vai esi gatavs sākt aptuveni 20km garu pastaigu?
Vēl tikai viens ļoti nozīmīgs sīkums…
Lai stāsti nebūtu jāizfantazē pašam – Baldones stāstu takās pieejams bezmaksas audiogids
Tāpēc velkam ārā viedtālruni, noskanējam QR kodu un… bungu rīboņa… nekā! Ieraksts nav atrasts. Kas tad nu? Vai tiešām audiogids vairs nav pieejams?
Nē, patiesībā šis ir viens no tiem “nemet plinti krūmos” momentiem, jo, kad noskanējam otru QR kodu, kas ir nevis uz Ķirzaciņas, bet gan uz pretī esošā stenda, tiekam gan pie audio gida, kas pastāsta interesantus faktus par konkrēto apskates punktu, gan pie takas kartes.
Nu tad beidzot tiešām esam gatavi doties.
Sākumā sarkanās pēdiņas ved mūs pa ceļu, lai mēs varētu apskatīt Baldones koka arhitektūru, bet pēc tam tās aicina mūs doties Baldones mežos.
Dūņu purvs – pirmā dūņu atradne Baldonē
Baldones stāstu taku Lielā loka un Mazā loka un Mercendarbes takas daļa.
Pēc kāda brītiņa neliels sānceļš aicina mūs uz purvu.
Priekšā var redzēt, kā vietām cauri meža zaļajai masai spīd ūdens laukumi, kuros grimst koki.
Bet tas arī viss – tālāk ir strupceļš.
Kur tad te, gribēdams var nokāpt no takas? Nekāpsi jau pa taisno ūdenī, vai ne? Tas tiešām nebūtu prātīgi.
Griežamies apkārt un ejam tālāk.
Priekšā stāv izvēle – sekot zilajām pēdiņām pa Mazo loku vai Sarkanajām pa lielo.
Kā jau solīju, mēs, protams, iesim pa Lielo, lai redzētu pēc iespējas vairāk.
Mercendarbes muižas piknika vieta
Baldones stāstu taku Lielā loka un Mercendarbes takas daļa.
Kad noiets jau kārtīgs gabals, gribas piesēst un apēst kādu līdzpaņemto maizīti.
Laikam jau ap šo vietu daudziem ceļotājiem vēders sāk kurkstēt, jo pie Mercendarbes muižas ir iekārtota lieliska piknika vieta. Te ir divi galdiņi ar krēsliem, vienā pusē ir dīķis, kurā kurkst vardes, bet otrā muižas ēka, kurā atrodas Baldones muzejs.
Kad elpa atvilkta pa ceļu cauri skaistai koku alejai dosimies nākamās apskates vietas virzienā. Tevi gaida kas pavisam mierpilns.
Gleznainais Liliju ezers
Baldones stāstu taku Lielā loka daļa.
Mierīgajā ezera ūdenī atspīd pretējās puses koki. Ainava ir perfekta. Te varētu nākt gleznot!
Instagrama slavenā laipiņa, gan protams, pilna ar cilvēkiem. Pat neskatoties uz to, ka viens gals nedaudz applūdis, un lai tur tiktu, visticamāk nāktos samērcēt kedas.
PS – tiem, kas neieturēja pikniku pie Mercendarbes muižas šeit tiek dota otrā iespēja. Bet uz galdiņu konkurence ir lielāka.
Baldones observatorija
Baldones stāstu taku Lielā loka un Riekstukalna takas daļa.
Baldones observatorija kā tāds pūpēdis paslēpusies mežā startp kokiem.
Iekšā ieiet nevaram (ekskursija iepriekš jāpiesaka), bet, fakts ka iekšā atrodas lielākais teleskops Baltijā uzreiz piešķir ēkai ar apaļo jumtu nozīmīguma sajūtu.
Un ja patiešām nagi niez uzzināt kā tad tur iekšā izsktās, tad 3D telpas skatu iespējams aplūkot baldonesobservatorija.lv
No Riekstu kalna skatu torņa Baldonē var redzēt pat Rīgu!
Baldones stāstu taku Lielā loka un Riekstukalna takas daļa.
Ja es Tev tagad paprasīšu – “uz kuru pusi ir Rīga”? Vai Tu varēsi man atbildēt?
Kad uzkāpsim tornī varēsi, jo starp panorāmas skatiem uz koku galotnēm, tālumā var saskatīt arī ar neko citu nesajaucamo televīzijas torņa smaili un citu Rīgās ēku aprises.
Pa ceļam ir arī Riekstu kalna slēpošanas trase, bet tā, manuprāt, ir daudz interesantāka ziemas sezonā.
Baldones Pladu purvā ne solīti nost no takas!
Baldones stāstu taku Lielā loka un Riekstukalna takas daļa.
Tālāk mūs sagaida purvs – ar duļķainu, aizaugušu upes formas ūdenstilpni un koka laipu. Tad šis ir tas purvs, par kuru brīdināja – ne solīti nost no takas!
Ejot pa laipiņu var redzēt, ka kāds cits tūrists pie šī vērtīgā brīdinājuma nav ticis. Blakus taciņai tiešām dziļa, zābaka formas bedre. Bet tikai viena zābaka apmēros, tātad šim ceļotājam viss beidzies laimīgi. Jebkurā gadījumā – klausi padomam un priecājies par dabu no takas.
Kur tad ir tas Baldones stāstu taku velnakmens?
Neoficiāli? Baldones stāstu taku Lielā loka un Riekstukalna takas daļa.
Tālāk uz takas ir norāde – Velnakmens vieta.
Bet kur tad pats Velnakmens?
Velnakmens nav (noplāta rokas), tas jau sen saspridzināts. Palikusi tikai liela bedre vietā kur tas stāvējis.
Tas vai vieta, kurā kaut kad kaut kas ir bijis, vēl aizvien ir apskates vieta arī tad, kad tas kaut kas tur vairs nav, laikam ir diskutējams jautājums. Bet hei, citādi es laikam nekad nebūtu zinājusi, ka te kādreiz bijis Velnakmens.
Ieraugi iepriekš apskatītās vietas citās krāsās Baldones Meža galerijā
Neoficiāli? Baldones stāstu taku Lielā loka un Riekstu kalna takas daļa.
Vai esi gatavs pabaudīt nedaudz mākslas?
Ir tās vietas, kurās sākumā liekas, ka būs tikai drusciņ, bet tad izrādās ka tās tikai turpina un turpina dot. Ieejot Meža galerijā, starp kokiem pamanīsi pāris gleznas. Ir glezna ar maziem caurumiņiem, kas stāsta par debesīm, ir briedis ar četriem gadalaikiem… Bet kad iesi tālāk, sapratīsi ka gleznu ir vairāk nekā sākumā likās, tās vienkārši paslēpušās starp kokiem, aiz takas līkumiem.
Gleznas veidotas visdažādākajos stilos, bet drīz vien tu attapsies, ka ir kaut kas, kas tās vieno – tajās attēlotas Baldones vietas, kuras tu apmeklēji šīs pastaigas laikā. Slēpošanas kalns, Lilijas ezers, Baldones meži…
Ļoti skaisti.
Baldones stāstu taku noslēdzam ar Balto pili
Baldones stāstu taku Lielā loka un mazā Loka daļa.
Cik šiki ir iet uz skolu pilī?
Kā odziņa mūsu pastaigas beigās ir salīdzinoši mazā, bet glītā, Baltā pils. Tajā šobrīd ierīkota mūzikas skola.
Ja paskatās uz jauko ēku ar spoži baltajām sienām un tornīšiem, nemaz neticas ka tā kādreiz piedzīvojusi kara hospitāļa šausmas un bērnu patversmes skumjas. Vai ne?
Kaut kur tepat jābūt arī Zirgu tramvaja replikai, bet to kaut kā palaidām garām.
Baldones Sv. Miķeļa baznīca un Baldones kultūras centrs
Baldones stāstu taku Lielā loka un mazā Loka daļa.
Sameloju – Baltā pils nebija takas pēdējais pieturas punkts. Vēl ir dažas interesantas ēkas. Viena no tām ir skaista, dzeltena baznīca.
Un savdabīgs apskates objekts ir arī Baldones Kultūras Centrs. Es ievēroju tikai to, ka uz ēkas ir liels uzraksts Kinoteātris Baldone, bet pēc tam internets man pastāstīja, ka fasādes aukšdaļa rotāta ar stilizētiem liellopu galvaskausiem. Jokaina izvēle.
Tagad gan pastaiga ir noslēgusies.
Vai izdevās saprast kura no Baldones Stāstu takām ir piemērotāka tev?
Mans padoms īsumā būtu tāds – ja vēlies kārtīgi izstaigāties un spēj saskatīt skaisto mežos, ezeros un purvos, tev varētu patikt Stāstu taku lielais loks. Bet ja Tevi vairāk piesaista cilvēku veidoti apskates objekti un foto vietas (vai arī gribas saīsināt distanci), tev vairāk varētu patikt Mazais loks vai Riekstu kalna taka.
Ko redzēt Līgatnē? Līgatnes apskate Tev patiks, ja sirdī esi alu un klinšu mednieks. To Līgatnē ir patiešām daudz, un katra Līgatnes pagrabala ir mazdrusciņ savādāka. Kādā atgādina cietuma celli, cita aizslēgta, bet durvis rotā mistiski sibmoli, vēl citā uz brīdi var sajusties kā šausmu filmā… Un tā kā daudzi uz Līgatni brauc, lai dotos pārgājienā, beigās pastāstīšu arī kā (ne)iet pārgājienā pa Līgatni, jeb smieklīgu stāstiņu par to kā reizēm gadās, ja mēģina iet bez kartes.
Gatavs doties apskatīt Līgatni? Lecam auto un laižam!
Kā gala mērķi kartē vari ielikt Līgatnes Tūrisma informācijas centru, jo pie tā atrodama bezmaksas autostāvvieta.
Ko apskatīt Līgatnē? Līgatnes pagrabalas
Daudzveidīgais Lustūzis – no pagrabalām ar sikspārņiem līdz skatu platformai
Šoreiz sāksim ar (manuprāt) Līgatnes visiespaidīgāko un noteikti visdaudzveidīgāko iezi – Lustūzi.
Vispirms var piestāt pie Lustūža skatu platformas, kur iespējams uztaisīt skaistas bildītes ar klinti fonā. Bet ilgi nekavēsimies, jo Lustūzī ir daudz ko izpētīt. Uz ieža izveidotas taciņas vairākos līmeņos.
Sāksim ar Lustūža “pirmo stāvu”. Šeit sākas alu noslēpumi.
Ielūrēsim pirmajā alā – tā stiepjas tālumā. Galā deg svecītes. Gluži kā šausmenē sanāk iet pa tuneli, kuram abās pusēs ir slēgtas durvis. Vai aiz tām ir kartupeļi vai slēpjas kāds briesmonis? Kas to lai zina.
Vienas no durvīm tomēr ir vaļā. Kas kambarī iekšā? To ieraudzīt iespējams tikai pienākot klāt un paspīdinot lukturīti.
Šoreiz iekšā atradām sikspārni, kas čučēja saldā miedziņā. Tāpēc ļoti uzmanīgi, lai viņu netraucētu dodamies ārā.
Citas Lustūzī atrodamās durvis ir slēgtas. Uz vienām sazīmēti simboli. Uz citām dakša un vēl kaut kāds instruments. Intriģējoši, vai ne?
Ir arī mazākas, iedobēm līdzīgas alas. Tādas, kurās varētu paslēpties no lietus. Tajās interesanti paskatīties klints tekstūras un izpētīt daudzos skrāpējumus ieža sienās.
Līgatnes Lustūža “otrajā stāvā” atradīsi durvis uz kurām rakstīts Spoku ala. Dikti gribētos zināt, kas tur iekšā, bet durvis šoreiz slēgtas.
Mierinājumam pastāstīšu kaut ko interesantu, ko ievērojām apskatot Līgatni ziemā. Lustūža iezis ir tik orandžs, ka pat lāstekas, kas uz tā veidojas ir orandži brūnas.
Bet ja pieveiksi trepes, pašā Lustūža augšā atradīsi skatu platformu. Es vienmēr meklēju, kur paskatīties uz pilsētu no augšas. Līgatnē šāda vieta ir Lustūzis. Bet pačukstēšu ka tā nav vienīgā skatu platforma, ko Līgatnes pārgājiena laikā iespējams iekarot. Būs vēl viena.
Nākamā apskates vieta Līgatnē, uz kuru ved mūsu ceļš ir Ānfabrikas klints. Ar ko šīs pagrabalas atšķiras no Lustūža?
Šajā apskates vietā upītes otrā pusē atradīsi augstu sienu ar vairākām durvīm. Kas aiz tām slēpjas? Atkal mistērija, jo klāt tikt nav iespējams. Priekšā ir ūdens. Bet skats ir iespaidīgs. Un turpat blakus ir trepītes, kas ved augšup, kur redzamas vēl pāris alas.
Dodamies!
Ja vispirms uzkāpsi līdz pašai augšai atradīsi vēl vienu skatu platformu.
Ja dosies tālāk uz labo pusi, taka vedīs uz Rīgas kalnu, un pa ceļam būs vairākas alas. Katra ir mazdrusciņ savādāka. Liela daļa šajā Līgatnes takā atrodamo alu ir diezgan seklas un (manuprāt) nedaudz atgādina cietuma celles. Bet interesantākie skati ko noķērām:
Ala, kurai otrā pusē ir caurums. Esot leģenda, ka, lai kļūtu par vilkati pilnmēnesī jālien cauri koka saknēm. Par ko var kļūt, ja izlien cauri šādai alai?
Ir arī ala ar neparastajiem griestiem. Visās alās ir redzamas interesantas tekstūras un paterni, bet šīs griesti īpaši palika atmiņā.
Un ala ar mazo alu. Ja pieliecas un ieskatās var redzēt, ka mazā ala ir tāds kā neliels tunelītis, kas beigās šķiet pāriet vēl vienā alas telpā.
Šeit atradām arī vienu garāku, šausmeņu ala, kurā čučēja vēl viens sikspārnis.
Cik reizes šajā rakstā par to ko apskatīt Līgatnē es jau esmu pateikusi vārdu ala?
Kā (ne)iet pārgājienā pa Līgatni jeb reizēm gadās
Mazliet smieklīgs stāsts no dzīves par nepieredzējušiem pārgājienā gājējiem.
Internetā redzēju vairākus Līgatnes pārgājienu maršrutus, kuri rekomendēja doties gar Līgatnes upīti uz kādu no iežiem pie Gaujas. Nolēmām tā arī darīt. Par mērķi nospraudām Jumpravas iezi.
Bet kad ielikām maršrutu Google maps, karte, protams, ceļu gar upīti nepiedāvāja, veda tikai pa lielajiem ceļiem. Kāds prātīgāks cilvēks būtu lejuplādējis speciālu bezceļu aplikāciju. Bet ne jau mēs! Mēs izlēmām, ka vienkārši mēģināsim turēties gar upīti un gan jau viss būs labi. Spoilera brīdinājums – tā gluži nebija.
Sākums bija daudzološs. Gājām, gājām. Redzējām dažas interesantas industriālā mantojuma ēkas ar krusta lodziņiem.
Pēc brītiņa attapāmies pie Līgatnes papīrfabrikas, kur priekšā ir žogs. Un uzrakts, ka ieeja esot tikai gida pavadībā.
Nu labi, iesim apkārt. Bet pa kuru pusi? Izvēles, izvēles. Tā kā plānotais apskates objekts pēc Google maps ir upes kreisajā pusē, nolēmām, ka nevis iesim pāri pār tiltiņu uz otru upes krastu, bet gan čāposim pa kreiso pusi gar fabriku, un mēģināsim atgriezties pie Līgatnes upītes tikko kā Līgatnes papīrfabrikas slēgtā teritorija būs beigusies.
No gaišās puses – šajā maršrutā mums izdevās redzēt vairākas interesantas, senas ēkas. Viskrāšņākā bija Līgatnes atjaunotā bērnudārza ēka. No ne tik gaišās puses – mēs pamanījāmies aiziet tik ļoti pa kreisi, ka pie upītes atgriezties vairs īsti nesanāca. Bija pārgājies pa pilsētu, kura kaut kādā brīdī pārvērtās mežā.
Nezinu vai mežā gar ceļa malu bija gājēju taciņa, kuru vienkārši slēpa sniegs, vai tiešām jāiet pa ceļu, kur brauc auto, bet mums tas nebija šķērslis. Kur ir gribēšana tur ir varēšana vai ne? Bijām apņēmušies atrast Jumpravas iezi.
Kad nocācām kartē norādītajā vietā atradām skatu platformu ar brīnišķīgu skatu uz Gauju.
Bet kur tad Jumpravas iezis?
Brīdi lauzījām galvas līdz sapratām – laikam esam uz ieža. Tāpēc arī to neredzam.
Mazā vilšanās, bet kam negadās? Vēl nedaudz pakavējāmies, pameklējām vai kaut kur nav kāda slepena taciņa, pa kuru varētu nokāpt lejā, lai Līgatnes Jumpravas iezi ieraudzītu. Neatradām. Vismaz ne tādas, kur ziemā varētu kāpt neriskējot lauzt kaklu.
Samierinājāmies ar to, ka mums bija iespēja pabaudīt skaisto skatu uz Gauju un devāmies atpakaļ.
Bet mērķis taču bija iet pārgājienā gar Līgatnes upīti vai ne? Nolēmām, ka vismaz atpakaļ iesim pa mežu gar upītes krastiem. Izskaitļojām, ka lieliska vieta, kur upītei varētu piekļūt ir skatu / piknika vieta netālu no Līgatnes pārceltuves. Domāts, darīts.
Tur atradām arī kārtīgi iemītu taciņu. Izskatījās daudzološi.
Pagrabalas kaut kur pie Līgatnes upītes
Sekojām taciņai un mūs sagaidīja pārsteigums – iezis ar pagrabalām. Es smējos, ka tā ir sāpju nauda, par Jumpravas iezi, kuru tā arī neredzējām. Kā šo iezi sauc – nezinu. Es neesmu pārāk orģināla, saucu to vienkārši par pagrabalām pie Līgatnes upītes. Jo klints atkal skaisti slejas upītes otrā pusē.
Alas mazliet atgādina hobitu mājiņas, vai ne? Dažās var arī ielūrēt. Nekā daudz gan iekšā nav. Bet skaists zemes stūrītis.
Turpinot par to kā (ne)iet pārgājienā. Nevarējām saprast, kur tālāk jāiet. Gribējām sekot upītei, bet, tā kā esmu tas cilvēks kurš visdrīzāk pamanītos apmaldīties arī ar karti, kompasu un gidu, nolēmām pakonsultēties ar kādu vecāku kundzi, kas gāja pa meža taciņu.
Kurp ved taciņa? Uz mežu.
Bet vai pa šo taciņu varēs iziet līdz Līgatnes centram? Kundze uz mums paskatījās un pateica savu verdiktu – JŪS neiziesiet. Ejiet atpakaļ uz lielo ceļu. Auč, neliels sities pa manu ego.
Gan jau tie bija zābaki, kas mūs nodeva.
Mēs gribējām paklausīt kundzei un iet pa lielo ceļu. Bet kamēr gājām, atradām vēl vienu (ne tik lielu ceļu). Saspītējāmies, un nolēmām iet pa to piedzīvojumos. Lai nebūtu jāiet atpakaļ pa to pašu maršrutu, pa kuru atnācām.
Gājām, gājām. Sniegā iemītā taciņa sāka palikt arvien mazāka un mazāka. Ne pārāk daudzološi.
Un tad pa ceļam satikām meiteni, kas veda pastaigā ļoti mīlīgu kaķi. Jā, kaķi!
Laikam jau izskatījāmies ļoti apmaldījušās, jo viņa pajautāja vai meklējam ceļu. Uzzinājām, ka šī taciņa pēc kādiem 800m beigsies, būs slēgtā zona. Tad esot vai nu jāgriežas atpakaļ, vai jāseko pēdiņām augšā pa kalnu, lai izietu uz lielā ceļa.
Labi ka kaķim bija sagribējies izlocīt kājas! Pašas nebūtu iedomājušās un kaut kur iemaldījušās. Tā arī darījām – uzmeklējām vietu, kur cilvēka pēdas pavadīja mazas kaķa pēdiņas un rāpāmies augšā pa nogāzi. Izlīdām kaut kur pie kempinga.
Kopsavilkumā – pārgājiens gar upīti nesanāca. Kas mūs iegāza? Vēlāk papētīju maršrutus rūpīgāk un sapratu, ka vajadzēja iet pa upītes labo pusi, tā lai upīte būtu no mums pa kreisi, nevis pa kreiso upes pusi.
Bet no otras puses – kam negadās! Vismaz bija piedzīvojums. Un pamatīga pastaiga kādu 13 – 15 km garumā.
Vai jau pako somu pārgājienam Līgatnē?
Bet arī ja neesi pārgājienu cilvēks, domāju, ka vari droši doties uz Līgatni, jo tādas Līgatnes apskates vietas kā pagrabalas būs interesanti redzēt arī tiem, kas nevēlas doties garās pastaigās un dodas izbarucienā tikai neparastu skatu medībās.
Kādas interesantas apskates vietas vēl ir Līgatnes tuvumā?
Iespējams, ka esi dzirdējis, ka Latvijā ir vieta, kur nekad nevīst rozes un upes krastā slejas balta pasaku pils. Varbūt pat esi dzirdējis baumas, ka šīs pils iekšpuse ir atjaunota un ir visai iespaidīga. Tāpēc Tevi neliek mierā jautājums, kas tad īsti šai pilij ir vēderā. Vai varbūt, Tu jau esi apņēmies izpētīt Bauskas pils noslēpumus, un mēģini saprast, ko vēl Bauskā apskatīt tā paša izbrauciena laikā?
Es tur nesen biju. Varu piedāvāt Tev (gandrīz) tiešo reportāžu.
Bet kāpēc par izbrauciena galamērķi izvēlējos tieši Bausku? Jo tā ir pieejama arī tiem piedzīvojumu meklētājiem kam nav savas karietes (auto). Līdz Bauskai no Rīgas var ērti tikt ar autobusu, un visi maršrutā iekļautie apskates objekti ir kājāmgājēju distances attālumā. Mums sanāca noiet aptuveni 5 ar pusi kilometrus.
Tad nu lec auto vai autobusā un dodamies noskaidrot ko apskatīt Bauskā.
Ja tev ir sava privātā kariete vari doties pa taisno uz pili. Bet ja čāpo kājām, vari iztēloties ka vizītē pilī ierodies slepeni, un izvēlēties nelielu ceļa gabaliņu iet pa Bauskas dabas taku. Tā ir no pilsētas ar zemes valni atdalīta taciņa pie pašas upes.
Februārī skats ir diezgan drūms. Kā jau visur, kur no dabas izsūkta gandrīz visa zaļā krāsa. Ticu, ka citās sezonās noskaņa būs dzīvespriecīgāka. Bet (manuprāt) iet pa šādu taciņu jebkurā gadījumā ir interesantāk nekā pa pilsētu.
Takas odziņa ir Laimes stūrītis. Vieta, kur pacīnīties ar vēju. Bet tās nav vējdzirnavas, tā ka Tev visticamāk izdosies uzvarēt. Cīņa ir par to, lai uzņemtu visskaistāko bildi. Bauskas Laimes stūrītī ir novietots foto rāmis. Vējainā laikā tas griežas. Un ja nepaspēj bildi uztaisīt pietiekami ātri nākas vai nu rāmi pabakstīt vai gaidīt nākamo apli.
Bet varbūt ka tā ir pat labāk – vari izvēlēties, kuru lenķi vēlies savā foto ietvert.
Šī pils ir kā laberints. Trepes uz augšu, trepes uz leju, durvis, kuras tiek atvērtas, lai ielaistu Tevi kādā no zālēm un gandrīz nebeidzams skaits istabu. Ieejas maksa ir, manuprāt, diezgan augsta – 9 eiro par pilnu biļeti. Bet Bauskas pils ir iespaidīga un tajā ir daudz ko apskatīt. Tāpēc man šis piedzīvojums likās ieguldītās naudas vērts.
Pastāstīšu ko Bauskas pilī var apskatīt, lai tu varētu izlemt vai šī cena ir tā vērta arī Tev. Bet apskatīt pili no ārpuses ieteiktu jebkurā gadījumā.
Bauskas pils interjērs
Interesanti – jo tālāk Tu ej, jo tukšākas telpas paliek.
Bet kas tās par telpām! Ar augstiem griestiem, mūra sienām un dekoratīvām krāsnīm. Mēbeļu nav daudz, bet šķiet, ka tas ir laikam atbilstoši. Tajos laikos vienkārši cilvēkiem nebija tik daudz lietu. Bet tas kas bija, bija visai iespaidīgs. Pils mēbeļu arsenālā atradīsi lielas lādes, masīvus galdus un neticami mazas gultas.
Man kā parasti visinteresantāk likās ielūrēt virtuvē. Tur vienmēr var atrast kaut kādus brīnumus. Piemēram milzu piestu. Šķiet, ka visi interjērā izmantotie priekšmeti ir replikas, bet mani tas neuztrauc. Man ir svarīgi, lai telpā būtu radīta noskaņa. Kas Bauskas pilī ir izdevies.
Tikai saģērbies silti – tik senās pilīs centrālās apkures nav.
Dienas smieklu deva
Man šķiet, ka mēs atradām tualeti, kurā ir divi sēdekļi viens otram blakus. Sanāk, ka Tu vari turpināt apspriest darīšanas kamēr dari savas “darīšanas”.
Iztādes, ko iespējams apskatīt Bauskas pilī
Pilī atradīsi arī vairākas ekspozīcijas ar seniem priekšmetiem, ieročiem un tērpu reprodukcijām.
Bauskas pils tornis un skatu platforma – piedzīvojuma kulminācija
Manuprāt, šī ir visiespaidīgākā pils daļa.
Iztēlojies šādu ainu – Tu ieej pa torņa durvīm un redzi, ka tālākajā telpā uz grīdas kaut kas kustās. Kas tas? Tu sadūšojies iet tālāk un atklāj, ka uz torņa grīdas tiek rādīta projekcija par to, kā Bauskas pils attīstījusies cauri gadsimtiem. Tad tu pacel skatienu augšup. Un ieraugi visas torņa detaļas – atsegtos mūrus, koka trepes, jumtu. Varētu teikt, ka ir atsegtas visas torņa iekšas. Vai dvēsele.
Un pats labākais, Tu vari uzkāpt tornī un paskatīties uz šo visu arī no augšas. Man grūti izlemt no kura punkta skats ir interesantāks. Kā Tev liekas?
Pirms došanās uz Bausku, cītīgi meklēju kur Bauskā paskatīties uz pilsētu no augšas. Manas detektīva prasmes mani pievīla. Bet mani sagaidīja pārsteigums. Uz Bausku no augšas var paskatīties no Bauskas pils torņa.
Ašās apskates vietas Bauskā
Bauskā ir arī pāris ašās pieturas – vietas, kurās ir kaut kas skaists un interesants, bet, kur īsti nav ko darīt vairāk par pāris minūtēm. Citā vārdā tās varētu nosaukt arī par foto vietām.
Turpat blakus Bauskas muzejam atradīsi nevīstošu rožu aleju. Ko Tu šeit redzi?
Jo vairāk es skatījos, jo interesantāka man šī vieta likās. Sākumā es redzēju mājas, kuras pamatīgi skāris laika zobs. Un es redzēju uz sienām piestiprinātas auduma rozes. Bet pēc laika es sapratu, cik lieliski romantiskie ziedi un mājas ar nolipušo krāsu un garas dzīves pēdām vienas otru papildina veidojot fascinējošu kontrastu.
Dienas mācība
Rozes var augt jebkur
Uz vienas no ēkām atrodams uzraksts “Ienāc pagalmā”. Hmm. Man bērnībā mācīja nekāpt svešās mašīnās un neiet pagalmos, pat ja piedāvā cepumus.
Bet ap stūri var ieraudzīt mozaīkas fragmentu. Tā kā iepriekš biju lasījusi, ka kaut kur Bauskā apskatāma zivju mozaīka, tas kalpoja par iedrošinājumu ieiet pagalmā un to apskatīt. Bet citās situācijās, protams, ar šādām zīmēm uzmanīgi.
Pareizi – spoguļi. Bauskas motormuzejā iemācījos, ka agrāk spoguļi nenāca mašīnas pamata komplektācijā. Tos varēja iegādāties kā papildus aksesuārus. Vai vari iedomāties? Man šermuļi skrien iztēlojoties.
Muzeja darbinieki ir ļoti atsaucīgi un pastāstīs daudzus interesantus faktus par Bauskas motormuzejā atrodamajiem retro auto.
Es esmu cilvēks, kas mašīnas atšķir pēc krāsām. Un pat man bija interesanti paskatīties, kā kādreiz izskatījies ugunsdzēsēju auto, piekabe – vasarnīca, un uzzināt, ka kādreiz auto bez jumtiem ir bijuši lētāki. Kāpēc? Nāksies vien doties uz Bauskas motormuzeju paprasīt darbiniekiem.
Kopumā Bauskas apskate var izvērsties par piedzīvojumu visas dienas garumā. Patiks tiem, kuri mēdz pasapņot par dzīvi pils mūros un tiem, kuri vienmēr ir atvērti uzzināt kaut ko jaunu, šoreiz par retro auto.
Plāno garāku Zemgales apskates braucienu? Piestāj arī Jelgavā.
Vai esi dzirdējis pasaku par Jelgavas vecpilsētas mājas 3 burvju lādēm? Šajā pasakā galvenais varonis esi Tu. Par četriem zelta dālderiem Tev tiek dota atslēga un uzdevums izmantot šīs maģiskās lādes, lai atklātu Vecpilsētas nama noslēpumu.
Varonim pasakās tiek likti vairāki izaicinājumi. Tad nu Tavs pirmais uzdevums ir izstaigāt Vecpilsētas kvartālu, kurā atrodama senākā koka apbūve Jelgavā (no 18. / 19. gadsimta), un atrast kura no senajām, interesantajām koka mājām ir īstā.
Šoreiz būšu Tava burvju krustmāte un pačukstēšu, ka nams kuru Tu meklē ir atjaunotā, tumši brūnā koka māja, kurai vienā pusē logi aizvērti ar smagiem slēģiem un piekarinātas lielas atslēgas. Noslēpumi ir jāsargā. Bet noskaņas dēļ ieteiktu izstaigāt visu Vecpilsētas ielu.
Vecpilsētas mājas trīs burvju lādes
Iesākuma pārbaudījumu Tu esi izturējis. Lieliski. Bet Tavs galvenais uzdevums būs atklāt Vecpilsētas mājas stāstu.
Kad būsi nonācis nama iekšpusē, gluži kā pasakā Tev tiks dota iespēja atvērt trīs burvju lādes. Tikai šīs darbojas nevis uz burvju putekļiem, bet gan uz mūsdienu tehnoloģijām. Vecpilsētas namā lieliski saprot, kā izmantot spēļošanas elementus, lai ieintriģētu cilvēkus atklāt katru ekspozīcijas detaļu.
Tev tiks iedota arī burvju atslēga – audio gids ar pulti.
Tad tiek piespiesta poga un pukš! Lādes pa pusei atveras. Pēc tam Tev jāliek lietā savu piedzīvojumu meklētāja garu, lai atvērtu katru atvilkni, kurā slēpjas kāda kripatiņa stāsta. Informācija tiek pasniegta vai nu ar audio gida palīdzību, vai kā spēlīte, vai kā projekcija. Dažās atvilknēs atradīsi arī senus priekšmetus. Piemēram, kādu nezināmas izcelsmes mīlas vēstuli.
Kādus noslēpumus lādes klausītājam atklāj?
Vai zini kādus griestus mēdza saukt par Latviešu griestiem? Un kāpēc dēļu šķirbās mēdza mest monētas? Lādes tev to labprāt pastāstīs līdz ar citiem stāstiem par senā nama arhitektūru un atjaunošanu. Kā arī dzirdēsi stāstus par seno Jelgavas apbūvi un atklāsi lielo noslēpumu – kā šai ēkai izdevās paglābties 2. Pasaules kara laikā kad citas tika nodedzinātas.
Gribas uzslavēt stāstnieku – ja aizvērsi acis stāsts nojauks laika un telpas robežas un ļaus sajusties it kā Tu atrastos senajā Jelgavā. Bet kas ir stāstnieks? Atkal nāksies meklēt atbildi lādēs.
Vecpilsētas mājas arhitektūra – ieskaties nama dvēselē
Bet kad stāsta burvība gaist un Tu atver acis – izpēti nama interjēru.
Telpas ir visnotaļ neparastas – man gribētos teikt, pilnīgi kailas. Visi ārišķīgie slāņi ir noplēsti un palicis tikai tīrs, grambains, plaisains koks. Tāpat arī krāsns vienā no istabām ir pilnīgi kaila.
Sajūta ir tāda, ka tu skaties dziļāk par ādu – Tu skaties mājas dvēselē.
Cik bieži Tev ir tāda iespēja?
Jelgavas Vecpilsētas nama bēniņi – dārglietu medības
Bēniņos atsegtas sijas un jumta dagstiņi. Burtiski var redzēt, kā caur spraugām svilpo vējš.
Telpā atrodama biedrības Mans Tautastērps attēlu izstāde par tautas tērpiem. Un ekspozīciju, kas atgādina vienu no tām dārgumu meklēšanas spēlēm, kurās tev jaatrod objekti. Jo vairāk Tu skaties, jo vairāk Tu ieraugi. Kaltēti ziedi. Veci telefoni. Eļļas lampa. Kas šajā kolekcijā piesaista Tavu uzmanību?
Es nama noslēpumu uzzināju. Ja Tevi interesē vēsture, arhitektūra vai seni stāsti tad tagad ir Tava kārta.
Šķiet, jau vairākkārt esmu minējusi, ka man ir diezgan grūti nokoncentrēties uz garu aprakstu lasīšanu muzejos. Kas varētu būt diezgan šokējoši, ņemot vērā to, cik man ļoti patīk rakstīt. Bet ne par to ir mūsu stāsts. Stāsts ir par to, ka ja informācija tiek pasniegta caur audio gidu un spēlēm man ir daudz vieglāk nezaudēt interesi, kā rezultātā es uzzinu vairāk. Tāpēc noteikti esmu šāda veida izstāžu fans.
Tu esi ielūgts ciemos. Bet tā vietā, lai brauktu ar auto ir jābrauc ar laika mašīnu. Jo ielūgums ir uz dzīvokli, kurā cilvēki dzīvoja ap 1903. gadu. Izklausās neiespējami? Izrādās, ka viss ir iespējams. Vismaz paviesošanās Jūgendstila laika dzīvoklī pa visam noteikti. Jo Rīgā ir vieta, kur kāda diena kādas ģimenes dzīvoklī ir sastingusi laikā. Paši saimnieki gan nekur neredzas, bet varbūt, ka tas ir pat labi, jo tad varēs ielūkoties arī pieliekamajā un guļamistabā, kur viesus parasti nelaiž. Un darbinieki pastāstīs dažas interesantas detaļas.
Kā tur nokļūt: Ar kājām no pilsētas centra (~25 min). Vai ar sabiedrisko transportu +kājām. Vai ar taksi.
Pirmais iespaids rodas, vēl pirms esi ienācis pa Rīgas Jūgendstila muzeja durvīm
Kā es bieži mēdzu teikt – ir parastas ēkas un ir šādas ēkas. Ar šādas, es domāju tās, kas palik atmiņā.
Protams, ka Jūgendstila muzejs ir iekārtots īstā Jūgendstila ēkā, kas lepojas ar šarmantām detaļām.
Kaut arī manas zināšanas par Jūgendstila arhitektūru ir minimālas, jau ejot pa ielu es sapratu, kura māja ir īstā. Jo šī, pateicoties savam tornītim, uzreiz izcēlās uz citu ēku fona. Lai gan jāatzīst, ka turpat netālu esošā Ekonomikas aukstskolas ēka arī radīja vēlmi izvilkt kameru.
Kā jau ejot pie kāda ciemos, lai tiktu iekšā jāzvana pie durvīm.
Pēc tam tavam skatam pavērsies grezna kāpņu telpa ar virpuļkāpnēm. Tā, kas neskaitāmas reizes parādās Instagrama bildēs, ja jau iepriekš mēģināji saprast pie kā iesi ciemos un meklēji attēlus par Jūgendstila centru.
Kā vēlāk uzzināju no filmiņas, vestibils un kāpņu telpa raksturoja nama īpašnieku. Ko stāsta šī? Man gribētos teikt ka par naudu (smejas). Un labu gaumi. Ejot ciemos pie šādiem saimniekiem vajadzēja uzvilkt ko šikāku. Bet sapucēties vēl būs iespēja.
Pagrabstāvs – ievads stāstam par Jūgendstilu
Ejot ciemos ir jāmāk vest sarunas, tāpēc pirms doties uz viesistabu iemācīsimies nedaudz vairāk par pašu Jūgendstilu. Tev palīdzēs ekspozīcijas digitālā daļa.
Iepazīst Rīgas Jūgendstila celtnes digitālajā ekspozīcijas daļā
Sāksim ar Jūgendstila arhitektūru Rīgā. Tevi gaida vizuāls stāsts par visām tām ēkām, kurām ikdienā paejam garām un nemaz nepamanam. Tāpēc izaicini sevi – pēc attēliem vai adresēm mēģini atrast sev zināmas ēkas un uzzināt par tām nedaudz vairāk.
Otrajā ekrānā var izjust to saldeni sūro sajūtu skatoties uz to, kāda Rīga bijusi kādreiz. Vai Tu zini, kas reiz bija tā saucamā “Putnu pļava”? Kaut kas saistīts ar gondolām Rīgā. Bet priekšā neteikšu, būs jaatrod slaidos uz ekrāna.
Noskaties filmiņu, lai uzzinātu vairāk par tipisku Jūgendstila dzīvokli
Vai zini, kuras mums ikdienišķas lietas Jūgendstila laika dzīvoklī bija jaunums un ekstra? Viena no tām ir tā vieta uz kuru pat ķeizars iet kājām, ja zini par ko es runāju.
Bet lai uzzinātu vairāk būs jānoskatās filmiņa vienā no pagrabstāva ekrāniem. Papildus uzzināsi arī par Jūgendstila dzīvokļa plānojumu, kas kalpo kā lielisks ekskursijas ievads. Noteikti iesaku to noskatīties, pirms tālākas izpētes.
Tagad Tu zini vairāk un esi gatavs smalkām sarunām viesistabā un varam doties uz pašu dzīvokli.
Ekspozīcijas sirds – Jūgendstila dzīvoklis
Šeit patiešām ir sastindzis laiks.
Tu ieej telpā un Tavā priekšā paveras visa Jūgendstila greznība – smalkas dekorācijas uz mēbelēm, griestiem, aizkariem un traukiem.
Viss stāv savās vietās – šaha figūras sakārtotas spēlei, galds saklāts vakariņām. Nav grūti iedomāties, ka tūlīt viesistabā ienāks jauna meitene, kas sēdīsies pie klavierēm, bet namamāte aicinās Tevi piesēst uz kāda no smalkajiem krēsliem. Jo kalponei vēl nepieciešams nedaudz laika lai pabeigtu gatavot vakariņas.
Es Jūgendstila centrā paviesojos Ziemassvētku sezonā, tāpēc redzēju arī daudz skaistu svētku dekorāciju, pastkaršu un grandiozu egli ar visdažādākajiem ornamentiem. No baleta kurpēm līdz strausam.
Bet tā kā saimniekus nekur neredz ir iespēja ielūkoties arī tajās telpās, kurās viesus parasti nelaiž, piemēram, saimniecības telpās.
Neparasti priekšmeti Rīgas Jūgendstila centrā ir uz katra soļa
Vai esi dzirdējis par koka ledusskapi?
Virtuve priekš manis bija viena no visinteresantākajām telpām, jo tajā atradu dažādas neierastas ierīces. Kā arī manai, mūsdienu cilvēka uztverei, jokainus traukus dzīvnieku formā. Vāvere, zivs, vēzis. Un protams senā krāsns ar metāla riņķiem, kas man mūžam atgādinās manas vecvecmāmiņas māju, kura sen jau nojaukta.
Es izciemojos kārtīgi un uzzināju daudz ko jaunu. Ja arī Tevi fascinē seni interjēri, skaistas detaļas un cilvēku dzīve daudzus, daudzus gadus atpakaļ, arī Tu to visu vari izpētīt Rīgas Jūgendstila centrā. Un nevajadzēs pat laika mašīnu.
Ja Tevi ieinteresēja Jūgenstila centrs Tev varētu patikt arī šie muzeji
Jelgavas Vecpilsētas māja
Piedzīvojums vēstures, arhitektūras un stāstu cienītājiem
Tātad, Tu esi nolēmis izlīst no migas – lieliski! Bet laiks ir dranķīgs. Ne tik lieliski. Nenokar degunu! Es tev pastāstīšu par neparastiem muzejiem, ko apmeklēt Rīgā lietainā laikā (vai citos ne pārāk patīkamos laika apstākļos). Un nebēdz prom pie vārda muzejs. Šajā sarakstā es atlasīju tos, kuros redzēju kaut ko neparastu, kaut ko, ko nebiju gaidījusi. Vienā no šīm vietām Tev būs iespēja paspēlēt spēlītes, citā paceļot laikā, bet vēl citā padarbināt iztēli un palauzīt galvu apbrīnojot mākslu.
Nāc, pārvērtīsim lietainu dienu par piedzīvojumu!
Ja jau zini kas ir tavā gaumē klikšķini uz sirsniņai tuvākās tēmas īsceļa:
Agrāk konsoles bija mazdrusciņ savādākas. Tad nu skaties uz vecajām konsolēm un lauzi galvu, kuru pogu jāspiež, lai galvenais varonis kustētos.
Vai kā es – spied visas pogas pēc kārtas un ceri, ka Mario izdzīvos.
Rīgas videospēļu muzejs paslēpts kāda spēļu veikala otrajā stāvā. Līdz Krakovas līmenim, tam gan vēl augt un augt, bet arī šeit vari uzpēlēt vairākas vecās konsoles un pāris arkādes spēles.
Kā arī varēsi apskatīt ekspozīciju ar datoriem, Tamaguči, visādiem kontroles ievadrīkiem un citiem gadžetiem.
Šī lietainā laika aktivitāte gan, protams, ir gaumes jautājums. Kamēr es spēlēju spēlītes man vienā pusē bija vīrietis, kas ļoti entuziastiski stāstīja sievai “O, paskaties, šī spēle ir no astoņdesmitajiem…” Bet otrā pusē bija bariņš pusaudžu, kas nedaudz paspaidīja pogas un atzina, ka neesot tik interesanti, kā viņi bija gaidījuši.
Un ja runājam par mīnusiņiem – muzejā bija ļoti maz vietas un bišķiņ sasmacis gaiss. Bet es ar to varēju sadzīvot.
Ko lietainā laikā Rīgā darīt tiem, kas sapņo par ceļošanu laikā
Šoreiz tava superspēja ir ceļošana laikā. Izmantojot šo superspēju, kādā lietainā dienā, Tu varēsi apciemot kādu greznu 1903. gada Jūgenstila dzīvokli.
Šis nav muzejs, kurā visi priekšmeti salikti aiz stikla vitrīnām. Šis ir muzejs, kurā kāda diena kādas ģimenes dzīvē šķiet iesaldēta laikā. Galds klāts vakariņām un salonā viss sagatavots omulīgam vakaram ar šaha spēli un gramafonu.
Ieintriģēju? Uzzini vairāk pilnajā piedzīvojumu stāstā.
Melngalvju nams pavisam noteikti ir viena no acīm tīkamākajām ēkām Vecrīgā. Bet vai Tev kādreiz ir uzmācies jautājums – kas Melngalvju namā ir iekšā?
Tā runā, ka tur slēpjas muzejs.
Tad nu kādā lietainā dienā, es kļuvu par tūristu savā pilsētā un nu varu sniegt Tev pilno reportāžu, par to, ko tur var apskatīt.
Rīgas Melngalvju nama iekšpusē atradīsi trīs stāvus – vēsturiskos pagrabus, kabinetus un greznas balles zāles.
Pagrabos valda tā nedaudz intriģējošā, labirinta noskaņa un vēstures elpa. Šeit redzami senie mūri. Kaut kur krāsnī deg uguns. Bet izstāde papildināta ar dažādiem antīkiem priekšmetiem – svariem, muciņām, statujām.
Kabinetos un balles zālēs atradīsi greznus interjērus ar dekoratīviem griestiem un greznām krāsnīm. Parasti šādus skatus ceļojot redzu pilīs, kas pārveidotas par muzejiem – pie mums Rīgā, izrādās tādus var atrast tieši Melngalvju namā.
Vietas mācība
Izrādās ka uz tabakas trauciņiem mēdza likt mazliet nerātnas ainiņas – mani īpaši uzjautrināja viena uz kuras bija cilvēks, kam suns noplēsis biksiņas un rēgojas pliks mēnestiņš.
Ko darīt lietainā laikā tiem, kas vēlas nokļūt sapņu pasaulē
Kad gleznas Tev apkaŗt atdzīvojas, rodas sajūta, ka Tu esi sapnī. Un tad vairs nav svarīgi, vai laiks ir lietains vai ārā plosās putenis. Tu atstāj Rīgas ielas un dodies iespaidu ceļojumā.
Izstādi no Monē līdz Kandinskim es raksturotu kā populāru mākslas darbu remiksu patīkamas mūzikas pavadījumā.
Fragmenti no slaveniem mākslasdarbiem tiek iekustināti un projecēti uz sienām un grīdas – no puteklīšu balerīnām līdz Kliedzienam, kas izkūp dūmos.
Vai Tev jābūt mākslas mīļotājam, lai šo lietainā laika aktivitāti izbaudītu? Nebūt ne. Ja Tev ir diezgan grūti nokoncentrēties uz statiskām gleznām rāmjos, šis varētu būt nedaudz sapņaināks un nedaudz kustīgāks variants, kas spēs aizraut arī Tevi.
Bet ja esi mākslas entuziāsts – kad redzi darbus citos izmēros un citos lenķos var atklāties nianses, ko iepriekš nebiji pamanījis.
Manuprāt diezgan laba, sapņaina relaksācija lietainai dienai.
Un ja Modernistus jau esi redzējis, cik saprotu Digital art house piedāvā arī citas izstādes, kas mainās ik pa pāris mēnešiem.
Galvenais pirms biļetes iegādes izpēti par ko izstāde būs. Viena mana draudzene netīšām aizgāja uz izstādi, kur uz ekrāna bija daudz pliku dibenu. Jāsaka, ka tas nebija tas, ko viņa bija gaidījusi.
Plus, ja Tev patīk baudīt mākslu ar glāzi vīna, ēkā ir arī kičīgs bāriņš.
Lietum un aukstumam nepieveikt tos, kuriem sirdī mājo piedzīvojumu meklēšanas gars! Šoreiz piedzīvojumus meklējām nevis dabas takās, bet, atbilstoši lietainam laikam, Rīgas muzejos. Un tā kā kultūras un izklaides iespēju skaits galvaspilsētā turpina pieaugt, tad saraksts ar lietām, ko darīt Rīgā lietainā / aukstā laikā tiks papildināts līdz ko es izmēģināšu vēl kaut ko jaunu, par ko Tev pastāstīt.
Kur aizbraukt rudenī (vai agrā pavasarī), kad laiks ir drūms? Kad dienas ir pavisam īsas, jāmeklē vietas, kas ir tuvu Rīgai, lai paspētu tās apskatīt pirms saule ir norietējusi. Kad pasaule vairs nav koši zaļa, parādās cita krāsu palete – sākumā dzeltenie un sārtie, pēc tam brūnie un pelēkie toņi. Bet arī tie var būt skaisti. Tāpēc, lai palīdzētu Tev saņemties kaut uz brītiņu izlīst no migas, padalīšos ar trim vietām līdz 50 km no Rīgas, kuras ir vērts apskatīt arī rudenī vai agrā pavasarī.
Raganu purva sēra dīķu taka – vieta, kur aizbraukt mazā rudens pastaigā
Vai zini no kā sastāv raganu zupa?Viena krupja kāja, pudelīte vārnu asaru un daudz daudz sēra.
Šaurā laipa sākumā ļoti atgādina Ķemeru laipu, kas ved cauri purvainai videi, kur abās pusēs aug skuju koki, bet drīz jau iznāksi pie pirmā dīķa, kur var redzēt atšķirību starp šo un citām purva takām. Purva dīķis ir kā raganu katls, kurā tiek vārīta kaut kāda mistiska zupa. Ūdens šeit ir duļķaini zaļganbrūns. Kas slēpjas apakšā – bail iedomāties.
Zinu, ka pirmajā brīdī neizklausas vilinoši. Bet dīvainā kārtā purva ūdens kopā ar apkārtējās vides krāsām, kurās parādās sarkanīgi toņi, izskatās negaidīti skaisti.
Mēs šo taku apmeklējām vēlā rudenī (novembrī). Iepriekšējā naktī bija piesalis, un, rūpīgi ieskatoties dīķī, varēja redzēt pavisam trauslu ledus kārtiņu, kas piešķīra dīķiem vēl vienu intrigas līmeni. Un vēsajā laikā sēra smaka nav tik izteikti jūtama.
Tālāk uz priekšu nonāksi pie sēra dīķu zīmes, kur redzami vairāki plašāki dīķi, kam laipa iet apkārt. Šeit vērojama tā pati krāsu spēle, kas pirmajā dīķī, bet daudz iespaidīgākā apmērā.
Sala laikā gan īpaši jāuzmanās, jo tas padara koka laipas slidenas un pie dīķiem margu nav. Ja paslīdēsi – visticamāk ieslīdēsi tieši dīķī. Gan jau, ka zālēs slēpjas kāda ragana, kas to tik vien gaida, ka Tu papildināsi viņas zupu. Tāpēc uzmanīgi.
Pastaiga gan ir īsa (tikai 800m), kādam var arī nepietikt. Bet ja grib apskatīt vēl kaut ko, turpat netālu ir Kaņiera ezera niedrāju taka.
Bumbu kalniņa skatu tornis. Vieta, kur aizbraukt zelta rudenī, sniegotā rītā vai jebkurā citā laikā.
Tiem, kas nevēlas pat izbraukt no Rīgas. Arī jums ir iespēja doties nelielā piedzīvojumā virs koku galotnēm.
Kāpēc izvēlēties tieši šo vietu? Rīgā taču ir daudz iespēju paskatīties uz pasauli no augšas. Bumbu kalniņa tornis ir īpašs ar to, ka tas atrodas mežā, kas nozīmē, ka tā nebūs ierastā panorāma ar Rīgas namu jumtiem rokas stiepiena attālumā, šeit, šķiet, var redzēt visu Rīgu uzreiz.
Manuprāt, visskaistākā šī vieta būs agrā rudenī, kad kokiem lapas ir krāsainas. Bet lapas nav priekšnoteikums. Interesanti būs jebkurā laikā.
Mani uz Bumbu kalniņa torni draugs aizveda vienā no mūsu pirmajiem randiņiem, un es nevaru noliegt, ka tas atstāja labu iespaidu. Manuprāt, lieliska randiņu vieta Rīgā, ja abiem nav bail no augstuma. Jo jākāpj būs augstu. Tornis būvēts uguns novērošanai, bet brīvi pieejams apmeklētājiem. Vienīgais ierobežojums ir maksimālais cilvēku skaits – vienlaicīgi tornī atļauts atrasties līdz pieciem cilvēkiem.
Pēc tam var doties pastaigā pa meža takām. Rudenī šeit ir diezgan daudz sēņotāju. Bet kad uzsnieg sniegs – daudz bērnu, kas vizinās pa uzkalniņiem ar ragaviņām.
Ragkāpas dabas taka un piejūras brīvdabas muzejs. Izglītojoša pastaiga, kas piemērota arī rudenim.
Jūras gaiss, senās priedes un ieskats zvejniecības vēsturē.
Piejūras mežiem piemīt fantastiska īpašība – tā kā tie ir mūžzaļi, tie ir skaisti jebkurā gadalaikā. Bet šai pastaigu vietai ir vēl viena pievienotā vērtība. Tā ir izglītojoša, jo tajā atrodas Jūrmalas brīvdabas muzejs, kurā izstādītas seno Latviešu mājas un zvejnieku darbarīki.
Iestājoties vēsākam laikam, izbraucieni kļūst īsāki. Varbūt tādēļ, ka saule riet agrāk. Varbūt motivācijas trūkuma dēļ. Bet, ja rudenī/ agrā pavasarī brīvdienās nedodies kaut ko apskatīt tādēļ, ka liekas, ka drūmajā laikā jau nav ko redzēt – ceru, ka šīs idejas sniedza tev nelielu iedvesmu tomēr vismaz uz divām stundiņām izlīst no migas.
We use cookies to ensure that we give you the best experience on our website. If you continue to use this site we will assume that you are happy with it.
