Kategorija: Ceļošana pa Latviju

Atrašanās vieta kartē

Mani priecē tas, cik šeit viss ir labiekārtots – koka laipas, zaļās zonas… Ceļā uz pludmali interesanta detaļa, kam pievērst uzmanību, ir laternas, kas kā Miks smējās – nedaudz saliekušās vējā. Te, pie ezera, nesteidzīgā garā varētu pavadīt visu dienu. Ir iespēja arī izīrēt katamarānus, laivas, velosipēdus…  Bet tā kā mēs ieradāmies vakarā, devāmies lēnā pastaigā ar mērķi nonākt skatu tornī, kamēr tas vēl nav uz nakti aizvērts. Ezers šķiet milzīgs. Ūdens mierīgs. Vietas ritms nesteidzīgs. Pastaigas laikā sanāca šķērsot vairākus tiltus. Slavenākais no tiem esot vasaras sezonā “dziedošais” Tempļa kalna ielas gājēju tilts, kas katrā pilnā stundā spēlējot mūziku, bet mēs, kā par nelaimi, to nokavējām un nākamo stundu gaidīt vairs nebija laika. Bet varbūt jūs varat pamēģināt šo mūziku noķert un tad pastāstīt, kā bija?

Atrašanās vieta kartē

Atklāju, ka arī Latvijā atrodams pavisam neliels, klasiskajā stilā veidots templis. Tam laikam nevajadzētu būt lielam pārsteigumam, jo parku, kurā tas atrodas, taču sauc par Tempļakalna parku… Bet Latvijas ainavai šāds veidojums šķiet nedaudz neraksturīgs. Šis apskates objekts Alūksnē gan nav veidots kā slavinājums Seno Grieķu dieviem, izrādās tas veidots kā piemiņas zīme Ziemeļu kara notikumiem Alūksnē, un, kas man liekas interesanti, vienlaikus veltīts personām abās karojošajās pusēs. Apaļais templis ar sešām kolonnām slejas kalniņa virsotnē un to var ieraudzīt, dodoties uz Alūksnes skatu torni. Var piestāt, izpētīt un uztaisīt kādu bildīti. Dienas jautājums, par ko šeit palauzīt galvu un padiskutēt ar ceļojuma biedriem – kāpēc tik tālu no Grieķijas kāds izvēlējies veidot tieši šādu templi?

Maksas – 1 eiro on cilvēka, atvērts no 1. maija – 31. oktobrim laikā no 11.00-19.00
Atrašanās vieta kartē

Uzkāpām arī 37,8 metrus augstajā koka skatu tornī. Skats uz pasauli no augšas, kā vienmēr, aizraujošs.

Bet tas, kas man šeit patika vislabāk, – torņa augšā ir izveidota informatīva afiša, kurā attēloti ievērojami apskates objekti tuvākajā apkārtnē, kurus no šejienes var mēģināt ieraudzīt. Vai nu ar neapbruņotu aci, vai arī šeit novietoto tālskati. Piemēram, Alūksnes Jaunā pils vai Alūksnes Evaņģēliski Luteriskās baznīcas tornis.Mums tā izvērtās par interesantu spēli – pamēģini uzspēlēt arī Tu! Un šādi arī uzzinājām, ko Alūksnē var apskatīt, tāpēc šis tornis varētu būt ideāls sākuma punkts ekskursijai, ja iepriekš neesi ievācis nekādu informāciju. Ja Tev nav bail no augstuma, protams, jo šis ir viens no augstākajiem skatu torņiem Latvijā, tāpēc Tevi sagaida pamatīgs kāpiens.

Atrašanās vieta kartē

Cietokšņa drupas, kas atrodamas pilssalas viducī ir atliekas no kādreizējās Livonijas ordeņa mūra pils, kurā viduslaikos dzīvojuši bruņinieki. Līdz mūsdienām saglabājušies sienu fragmenti, kā arī atjaunots pils dienvidu tornis. Atjaunošanas darbos tas papildināts ar koka dēļiem un jaunu spicu jumtu. Šis tornis, nenoliedzami, ir visfotogēniskākā pilsdrupu daļa.  Centrā izveidota arī estrāde.

Dabas taka starp akmeņiem un kokiem

Pašā taciņas sākumā, kur jāuzmanās no saknēm akmeņu nebija daudz. Likās dīvaini, tā taču tiek saukta par lielāko Kalvu (laukakmeņu krāvumu) Latvijā. Arī koka laipas, ko redzēju fotogrāfijās pašā sākumā nebija… sāku uztraukties. Pretī nāca cilvēki, pajautājām, vai tur uz priekšu kaut kas ir. Uz ko saņēmām atbildi – jā, ir un ļoti skaisti! Šādu vārdu iedrošināti gājām tālāk.

Un pēc brīža paradījās akmeņi – pa vienam vai bariņos, lielāki un mazāki, tie lien ārā no zemes.

Gan uz takas (vietām sanāk iet pa zemes taciņu, bet tālāk pavisam nesen atjaunota koka laipa un trepītes), gan abās laipas pusēs starp kokiem viss piebērts ar akmeņiem. Izskatās skaisti.

Kuri apskates objekti Kaltenes Kalvās vislabāk palika atmiņā

Dabas takā atrodami arī pāris īpaši lieli akmeņi. Stāsta, ka agrāk šeit akmeņu bijis vēl daudz vairāk, un dažādāki, bet Kalvas diemžēl izpostītas izmantojot materiālus ceļu būvei. Tagad tām ir aizsargājams statuss.

Vienā vietā sakrauta neliela akmeņu piramīda – ieraudzīju un domāju, ooo, pirmais krāvums. Bet izrādās, ka šāda speciāli veidota kaudzīte ir tāda vienīgā un ka visa šī vieta skaitās viens liels akmeņu krāvums!

Redzējām arī akmeni uz kura sabērta vesela kaudze monētiņu. Spriedām, ka tie ir ziedojumi, tomēr nezinu kam, un ko šeit atstājot kādu centu var pieburt. Tajā brīdī attapos ka esam šeit atbraukuši tieši saulgriežos – kāda sakritība. Tomēr nekādas neparastas parādības nenovērojām, viss bija mierīgs un kluss.

Papildus maršrutā izvietoti arī mazi stendiņi, kas informē par to, kādi augi šeit aug un kādi dzīvnieciņi dzīvo šajos mežos, kas man likās jauka piedeva.

Dabas taka Lāčupītes dendrārijs

Atrašanās vieta

Kad pieminēju šo objektu kā galamērķi, Miks teica, ka mēs jau pagājušajā gadā esam bijuši tur pie jūras – šeit ir ļoti skaista, samērā klusa pludmale. Bet tā kā dabas taku, kas atpazīstama ar saviem stādījumiem, un fotogēniskajiem namiņiem, iepriekš nebijām apskatījuši, nolēmām piestāt.

Tie ir tādi mazi romantiski džungļi, kur doties sapņainā pastaigā vislabāk tad, kad zied rododendri.

Var apskatīt stādijumus, izstaigāties mežā. Ieinteresēja? Lasi arī pilnu rakstu par maniem iespaidiem apmeklējot Lāčupītes dendrāriju.

Engures vecais mols

Atrašanās vieta

Šis nav tāds mols, pa kuru var doties pastaigāties, šis ir mols, kuru var atbraukt apskatīt. Dažādu izmēru un toņu akmeņi, pret kuriem skalojas viļņi iestiepjas ūdenī… viena no tām mazajām, brīnišķīgajām foto vietām, kur piestāt uz 10 minūtēm. Un blakus ir plaša smilšu pludmale. Pludmales, šķiet, ir šī izbrauciena caurvijošā tēma.

Dabas parks-Engures ezera pļavas

Atrašanās vieta

Viena no vietām Latvijā, kur cilvēki dodas satikt savvaļā dzīvojošus zirdziņus un gotiņas. Te ganās neliels bariņš, un tiem var pieiet pavisam tuvu klāt.

Zirgi, šķiet, nemaz nebaidās no cilvēkiem – gluži otrādi, tikko kā kāds ierodas ar burkānu maisu, visi bariņā dodas pie viņa.

Gotiņas gan turas nomaļus. Bet arī vide šeit ir, manuprāt, neparasta, jo plašās zaļās pļavas pamazām pāriet ezerā, virs kura klaigā putni.
Miks gan teica, ka šī vieta ir pamainījusies un ir daudz sausāka nekā pagājušajā reizē, kad viņš te bijis. Man personīgi tā radīja miera un brīvības sajūtu.
Pilns raksts par maniem iespaidiem apmeklējot šo vietu atrodams šeit.

Dabas taka – Kaltenes Kalvas

Atrašanās vieta

Gribas teikt ka tie ir otrie Pokaiņi. Tikai nedaudz mazāki. Brikšņains, raganīgs mežs, kurš tajā pašā laikā šķiet arī ļoti mierīgs. Pilns ar dažādu izmēru akmeņiem, kas ik uz soļa lien ārā no zemes. Leģenda vēsta, ka tos atnesis velns. Šeit iekārtota taka – brīžiem sanāk iet pa zemi, kad jāuzmanās no saknēm, bet citās vietās pa koka laipu vai koka kāpnītēm. Pilns raksts par maniem iespaidiem par Kaltenes Kalvām atrodams šeit.

Paši šoreiz nebijām, bet runā, ka Kaltenes akmeņainā jūrmala, kas atrodas tepat blakus, arī ir skaista un piestāšanas vērta, ja gribas nedaudz savādāku maršrutu.

Kolka – Skatu tornis un Kolkasrags

Atrašanās vieta

Vispirms uzkāpām 16m augstajā koka skatu tornī paskatīties uz pasauli no augšas. Bet pēc tam devāmies uz pludmali, kur ar basām kājām pa ūdeni nesteidzīgi gājām uz Kolkas raga pašu galu. Pa ceļam mežā var redzēt slavenās mucu mājiņas, bet, nonākot pašā raga galā – nelielu akmeņu kaudzīti, kas ir atliekas no vecās bākas. Biju gatava saderēt, ka pagājušajā reizē, kad šeit biju vairākus gadus atpakaļ, akmeņu krāvums bija lielāks… Un izrādās tiešām – ar katru vētru bākas drupas pamazām sarūk, tāpēc reiz pienāks brīdis, kad šīs iezīmes tur vairs nebūs. Tagadējās bākas siluetu, ja kārtīgi ieskatās var redzēt tālumā, jūrā.

Bet ja godīgi, bija brīdis, kad man likās, ka neredzu, ar ko šī pludmale (ja neskatās no putna lidojuma) ir pārāka par citām pludmalēm…

Bet Miks noradīja uz dažām interesantām lietām, kuras pirmajā brīdī var nepamanīt, bet kas padara Kolkas ragu īpašu:

Pirmkārt, ūdenim katrā pusē ir jābūt citā temperatūrā, jo vienā pusē ir jūra, bet otrā pusē līcis. Pamēģinājām un secinājām, ka tā ir taisnība. Tikai mūs pārsteidza tas, ka mūsu apmeklējuma laikā siltāks ūdens bija tieši jūrā, nevis līcī. Bijām gaidījuši, ka būs otrādi.

Otrkārt, ja nostājas pašā spicumiņā, bieži vien varot redzēt, kā no vienas puses nāk viļņi un no otras puses nāk viļņi – tad tie satiekas un šķeļas ,veidojot leņķi. Bet protams, ka tieši mūsu apmeklējuma laikā vējš nebija pareizais un mēs šo parādību neredzējām…

Mēs pēc tik piedzīvojumiem bagātas dienas devāmies mājās, bet, ja ir spēks, laiks un iedvesma šeit varot palikt arī līdz saulrietam, jo tas kā runā Kolkas ragā, esot īpaši skaists. Nākamreiz.

Izejot cauri koka vārtiņiem, apkārt plešas zaļas pļavas. Kaut arī mežā, caur kuru bija jāiet lai pie pļavām nonāktu, varēja redzēt ka teritorija ir iežogota, pļavu plašumi rada brīvības sajūtu. Bet tālāk uz nelielā putnu vērošanas torņa pusi pļavas pāriet ūdenī.

Sākumā tās ir peļķes, kurās mirkst garāki zāles pudurīši. Tajās, šķiet, gotiņām reizēm patīk pavārtīties. Bet jau tālāk pļavas pilnībā pāriet ezerā, virs kura klaigā putni.

Miks gan stāstīja, ka pagājušo reizi, kad viņš šeit paviesojies, visa teritorija bijusi mitra un pārvietoties toreiz esot vajadzējis, izmantojot koka laipas. Šoreiz lielākā daļa takas bija sausa (ejot jāuzmanās tikai no kādas zirgābolu kaudzītes), un no laipām pāri palikuši tikai atsevišķi fragmenti. Nezinu, vai tā ir sezonāla parādība vai teritorija tāda paliks pastāvīgi.
Mūs sagaidīja arī neliela neveiksme – mazajam putnu vērošanas tornītim laipa bija salauzta un norobežota – tāpēc šoreiz uzkāpt diemžēl nebija iespējams.

Šķiet visi zvēriņi šeit sadzīvo labi gan savā starpā, gan ar cilvēkiem. Gotiņas turas nomaļus, reizēm dodas pavārtīties dubļos vai nedaudz tuvāk cilvēkiem, tomēr ievēro distanci.

Viens bullītis stāvēja uzkalniņā, lēni gremoja zāli, un, šķiet, tas bija “boss”, kurš visus pieskatīja.

Bet cita melna gotiņa, nez kāpēc, izskatījās nedaudz atstumta un stāvēja pavisam tālu no nelielā bariņa. Cik saprotu zvēriņi teritorijā ielaisti, lai palīdzētu to uzturēt un saglabāt dabīgā ceļā.

Zirgu pulciņš, turpretī, vai nu cenšas izdiedelēt no cilvēkiem gardumus, vai arī cēli stāv pilnīgi nekustīgi uz takas, kamēr cilvēki staigā tiem apkārt un fotografē. Laikam jau zina, cik tie ir skaisti un pieraduši būt par modeļiem. Ievēroju, ka daudzi ceļotāji paņēmuši līdzi burkānus vai ābolus, ar ko zirgus pacienāt.

Zirgi šeit ir dažādās krāsās – gaiši pelēkbrūni un tumšāk brūni, kopumā redzējām piecus, bet, cik saprotu, parkā esot vairāk. Augumā, pēc mana vērtējuma, tie izskatās nedaudz mazāki nekā tie, ar kuriem cilvēki mēdz doties izjādēs.

Meklējot dendrāriju, kārtējo reizi apmaldījāmies – pie Latvijas valsts mežu koka plāksnes aizgājām vispirms taisni līdz jūrai, tad paklaiņojām pa takām, kas atrodas no plāksnes pa labi… Bet īstenībā ir jāiet no plāksnes pa kreisi! Tomēr tas deva mums iespēju izstaigāties pa skaistām taciņām zaļā mežā, kur starp priedēm zemi sedz košas sūnas un mellenāji (ja nekļūdos, neesmu augu eksperts) – te valda piejūras mežu miers un svaigais gaiss.

Maldoties apkārt, uzgājām arī vietu, kur kādreiz bijis mazs tiltiņš, no kura pāri palikuši vairs tikai striķi un stiprinājumi.

Un pa taciņu iespējams nokļūt arī pie jūras, kur pasēdēt, pasauļoties vai ieturēt pikniku smilšainajā piekrastē, kas šķiet tikpat mierpilna kā mežs.

Kad bijām izmaldījušies pa meža takām, pirmie ziedošie krūmi bija pozitīva zīme, ka beidzot esam nonākuši uz īstā ceļa. Atzīšos, ka nevaru precīzi pateikt, kādi augi šajos mazajos džungļos atrodami, zinu, tikai ka noteikti ir rododendri un to, ka teritorija ir aizsargājama un tajā atrodami dažādi svešzemju koki un krūmi.

Tomēr mans zināšanu trūkums par šo tēmu nebija traucēklis – bija ļoti skaisti. Tieši pirms Jāņiem viss vēl ziedēja, bet vairs ne pašā pilnbriedā, pāris nedēļas atpakaļ droši vien būtu bijis vēl skaistāk. Un tiem, kam interesē (un kuri nezina), dendrārijā ir izvietotas arī mazas plāksnītes ar augu nosaukumiem.

Kaut arī vietas nosaukumā izcelti dendroloģiskie stādījumi dabas takas pērle, kuru tik bieži sanāk redzēt bildēs sociālajos tīklos, protams ir augu valstībā paslēptais koka namiņš ar sūnaino, trijstūra jumtiņu un raibiem aizkariem.

Tur pat netālu izrādās ir arī otrs, mazs koka namiņš, kuram gan nav trijstūra jumtiņa, bet kurš, manuprāt, arī izskatās tikpat jauki, paslēpies kokos un dzeltenos ziedos. Nedaudz atgādina rūķu mājiņas. Bet rūķīši tur visticamāk nedzīvo, un uz namiņiem zīme, ka iekšā iet nedrīkst. Tad nu mani nedaudz sāka mocīt doma, kā gan cilvēki, kuriem šie namiņi pieder, jūtas, ka visi nāk un tos fotografē? Bet beigās vienalga tos nofotografēju – vismaz lai iedvesmotu cilvēkus uz šejieni atbraukt, paskatīties, cik te jauki.

Lode – pirmā pietura ceļā uz Līču – Lanģu klintīm 

Lai nokļūtu līdz Līču – Lanģu klintīm ir jādodas gar Lodes māla karjeru. To atradām ļoti viegli. Pats karjērs ir diezgan iespaidīgs, tāda kā plaša, orandži pelēka ieleja ar stāvām malām. Tā varētu izskatīties kosmosā uz kādas attālākas planētas. 

Pirmās klintis Līču – Lanģu takā

Arī pirmās klintis ar tādām kā pusapaļām iedobēm / arkām atradām bez problēmām. Bet pie tām mūs noķēra vadātājs. Man liekas, ka tas viltnieks tur tā vien sēž un gaida, kad kāds nāks garām, jo mēs nebijām vienīgie, kas tajā dienā krita viņa nagos.

Par šo vien gribētos Līču – Lanģu klintīm dot atsauksmi 5 no 5. 

Manā subjektīvajā viedoklī šis bija skaistākais klints atsegums Līču – Lanģu takā, jo tā izliekumiem un iedobēm ir tādas… noapaļotas, plūstošas formas. Kopā ar klints raibo krāsojumu un sūnām veidojas interesants raksts. 

Kreisajā malā tuvāk augšai ir tāds kā rūķīšu lodziņš – neliela alas iedobe. Plus šis atsegums ir fotogēnisks, jo ir īstajā izmērā, lai to ērti ietilpinātu kadrā. Īpaši uzmanību piesaistīja klints augšējajā daļā iegrebtais dekoratīvais “S” burts uz tāda kā vairoga. 

Šo klinti var apskatīt vispirms un tad doties pa otru taku, kas ir pa kreisi no pirmās klints.

Baumas ir patiesas, Līču – Lanģu takā ir klinšu atsegumi, kas slejas līdz pat 30m augstumam. 

Sākumā var rasties iespaids, ka taka nevedīs pie meklētā, jo klintis no tāluma slēpj koki, bet šis pirmais iespaids ir maldinošs! Droši vien, ka tas pats vadātājs mēģina likt lietā savas pēdējās viltības. 

Bet tu tikai dodies uz priekšu pa taku kreisajā pusē no pirmās klints un pēc brīža skatam paversies milzīgi augsta klinšu atsegumu siena kura Tevi pavadīs visā takas garumā. Ļoti iespaidīgi. 

Sekojot šai klinšu sienai, var redzēt gan to, kā vietām no klints sūcas ūdens, gan dažādus tajā ieskrāpētos uzrakstus. Viens gadu skaitlis, kas piesaistīja uzmanību bija 1937… Bet mēs spriedām, ka iespējams, tas tomēr nav īsts un kāds to ieskrāpējis vēlākos laikos, lai atstātu iespaidu. Tomēr kas zina, varbūt… 

Kādā tālākā takas punktā redzamas arī lielas iedobes pie klints apakšējās malas. Sieviete, kas gāja pirms mums lielāko no tām smejoties nosauca pat par “mazo Gūtmaņa alu”.

Ļoti skaista vieta pārgājienam, tomēr jābrīdina, ka Līču – Lanģu taka ir līkumaina un kalnaina, sanāk daudz kāpelēt un pat palīst zem kāda zara. 

Septiņavotu ūdenskritums

Kad esat nonākuši Kazu gravas teritorijā, seko ūdens čalošanai un nonāksi pie burvīga, diezgan augsta ūdenskrituma, kur ūdens tek pāri un gar apsūnojušiem akmeņiem, veidojot daudzas mazas straumītes… Kā no pasaku grāmatas! Kaut arī ūdenskritumu nebūtu pareizi saukt par pilnībā dabisku, tas kas man nāk prātā, domājot par šo vietu – ka šī varētu būt no tām vietām kur mēnesgaismā mazgāties nāk meža elfi un fejas vai citas mītiskas būtnes.

Diezgan ilgi stāvējām un skatījāmies, kā ūdens plūst – tā ir meditatīva, nomierinoša pieredze. Bet, protams, tāpat kā citi apmeklētāji, kas izmanto to, ka ūdenskritumam iespējams pieiet pavisam tuvu klāt, uzņēmām arī bildes. Šeit gan gribētos arī atgādināt, ka šādus skaistus dabas brīnumus jāsaudzē (šī ir aizsargājama teritorija) un labāko foto medībās nevajadzētu kāpt pozēt uz ūdenskrituma akmeņiem. Pašas uzņemtajos attēlos gan šoreiz nav izdevies parādīt ūdenskritumu visā tā krāšņumā… tāpēc jums atliek vienkārši ticēt man uz vārda, ka vieta ir apskates vērta.

Bildes ar dažādu augstumu ūdenskritumiem bija tās, kas aizvilināja mūs uz Ieriķu dzirnavām. Visi pārējie pārsteigumi bija patīkami bonusiņi.

Pašu feju krustmāti nekur nemana, bet koka laipa būs Tavs sabiedrotais šajā piedzīvojumā. Seko tai un tā izvedīs gar visiem Ieriķu dabas takas brīnumiem, tai skaitā ūdenskritumiņiem. 

Mazākais ir pavisam sīciņš – varētu būt kādu sprīdi augsts. Lielākais savukārt ir ievērojama izmēra – 2,4m augsts un 7,5m plats. Tā priekšā zveidota arī skatu platformiņa. Feju krustmāte parūpējusies par to, lai Tev būtu vieta, no kuras sanāktu lieliskas bildes.

Savukārt feju krustmātes mājdzīvnieki ir pavisam neparasti – tie veidoti no sūnām un citiem dabas materiāliem. Ļoti radoši. Man īpaši simpatizēja ķirzakas. Un neaizmirsti sasveicināties ar sūnu stirniņām.

No Ieriķu dzirnavām pāri palicis pussagruvis mūris. Ejam izpētīt kādus pārsteigumus tas slēpj!

Tuvojoties dzirnavām dzirdama neparasta skaņa. Bet vēl neko nevar redzēt. Varbūt feju krustmātes vērpjamais ratiņš? Nē. Tas ir sūnām apaudzis ūdensrats. Un vēl lielāks pārsteigums Tev būs tas, ka rats vēl aizvien strādā. Praktiskā maģija! Manuprāt, diezgan iespaidīgi. 

Veczemju klintis – kurš gan nav dzirdējis par šo populāro apskates vietu Vidzemes jūrmalā

Atrašanās vieta

Dzirdējis baumas par šo vietu Tu visticamāk esi. Bet vai Tu esi tur bijis?

Teikšu uzreiz, kad devāmies uz Veczemju klintīm, mans mērķis bija redzēt tieši klintis. Bet jāatzīst ka pašas klintis aizņem salīdzinoši mazu teritorijas daļu (ja salīdzina, piemēram, ar Līču-Lanģu klintīm). Tāpēc apskate neaizņems pārāk ilgu laiku.

Un, ja savācas daudz apmeklētāju, pie “instagramīgākās” iedobes klintī var veidoties pat fotografēties gribētāju rinda… (vismaz sociālās distancēšanās laikā, kad cilvēki, šķiet, pavada vairāk laika ārpus mājas). Bet skats ir skaists un bildes sanāk skaistas, tā kā piestāt šajā apskates vietā noteikti ir vērts.

Akmeņainā jūrmala

Tomēr atskatoties uz braucienu, tas, kas pie Veczemju klintīm man personīgi patika visvairāk, bija tieši akmeņainā jūrmala. Jo tālāk no klintīm dodies, jo akmeņaināks paliek krasts. Un šķiet, ne visi cilvēki ir gatavi pastaigāties, kāpelējot pa lieliem akmeņiem, tāpēc attālinoties no klintīm mums bija iespēja pabaudīt divvientulību un skaisto jūru.

Randu pļavu plašums, kas ienes dvēselē mieru

Atrašanās vieta

Randu pļavās valda pilnīgs miers.

Šo vietu ieteiktu apmeklēt vasaras pilnbriedā. Tad Randu pļavas šķiet reizē tukšas (liels plašums ko aizņem pļava, kas tālāk iestiepjas  jūrā) un reizē pilnas – pilnas ar dzīvību, kukaiņiem, putniem. Ejot jāuzmanas neuzkāpt kādai no ķirzaciņām, kas saulē gozējas uz laipas.

Pļavas vidū atradīsi nelielu koka ēku, govju ganības un skatu torni, kurā uzkāpt paskatīties uz visu šo plašumu no augšas.

Ainažu mols – Vidzemes piekrastes pērle

Atrašanās vieta

Milzīgs akmeņu ceļš, kas iestiepjas jūrā. Tāds kā milžu bruģis, kas sākumā salikts kārtīgi, bet uz galu, it kā vēja izsvaidīts, pārvēršas par nelielu šķēršļu joslu.  Priekš manis viena no atmiņā paliekošākajām vietām ko apskatīt Vidzemes piekrastē.