Autors: ArmandaG

Ceļa posms starp auto stāvvietu pie baznīcas un Cīravas mežaparka sākumu

Pa ceļam uz Cīravas mežaparku, kur atrodama lielākā jautrība, iespējams iesildīties, apskatot kokos izcirstās skulptūras “Leģendu takā”. 

Tur atradīsiet kokā iegrebtu vīru ar zobenu (šeit varat spēlēt spēli ar līdzgājējiem un mēģināt uzminēt, kas viņš tāds ir), sievietes ar vainagiem, kuras man izskatījās ļoti skumjas (vai tas ir tikai manā galvā, vai jums arī tā likās?), kā arī lielu koka zobenu.

Cīravas mežaparka trašanās vieta kartē

Cīravas mežaparka skaņu takā atrodami dažādi neierasti mūzikas instrumenti – metāla arfa, no kuras skaņas izvilina, dauzot ar vālītēm, milzīgas taures un metāla bungas.

Bebru takā atrodamas dažādas atrakcijas – kāpelējamie, spēle, kur jāmēģina dabūt bumbiņu caurumā, āra Twisters…

Pastaigājoties pa Cīravas mežaparku, uziesiet arī vairākas šūpoles – var šūpoties ar skaistu skatu uz upīti lejā.

Neliela upīte ik pa brīdim pavada meža taku un padara pastaigu vietu skaistu arī tiem, kas jūtas par vecu kāpšļiem un citiem šķēršļiem. 

Pastaigas laikā papētiet arī mežu – tas ir ļoti dažāds, vietām aug skuju koki, bet vietām pilns ar bērziem. Vietām zeme ir gandrīz kaila, bet citās vietās nosegta sūnām un brikšņiem.

Dodoties pa Taisno ganģi, redzēsiet arī dažas koka skulptūras. Mana iemīļotā bija makšķernieks, kurš visticamāk iedomājas, ka viņam pieķērusies liela zivs, bet patiesībā makšķerauklas galā ir varde.

Cīravas muižas pils

Pils bija pirmā, ko ievēroju, kad iebraucām Cīravas centrā. Uzreiz bija redzams, ka tā stāv tukša un iekšā tajā tikt nav iespējams. Logi aizsisti ar dēļiem, un tā ir zaudējusi lielu daļu kādreizējās godības.

Tomēr Cīravas muižas pils nenoliedzami piesaistīja manu interesi ar savām ģeometriskajām formām, tāpēc pēc Cīravas mežaparka taku izstaigāšanas aizgājām arī līdz tai, lai paskatītos nedaudz tuvāk.

Atklājās, ka skats, kas redzams no ceļa, ir pils vislabāk saglabājusies puse. Dodoties rinķī, ieraudzīju, ka viens no torņiem pa pusei sagruvis un pie kādreizējās ieejas rindojas kolonnas, kuras pazaudējušas jumtu, kas kādreiz bijis tām pāri…

Varu iztēloties, cik skaista ēka kādreiz bijusi, tāpēc palika ļoti, ļoti skumji, ka kas tāds iet zudībā.

Turpat netālu atrodama vēl viena pamesta, bet iespaidīga ēka, ar masīvu kolonnu rindu priekšpusē. Arī tā apskatāma tikai no ārpuses. Man par pārsteigumu izrādās, ka tas kādreiz bijis zirgu stallis. Laikam tās kolonnas bija tās, kas mani piemuļķoja un lika domāt, ka šī bijusi dzīvojamā ēka. Bet arī zirgu stallis man raisīja tās pašas saldskābās izjūtas par to, kas reiz bijis, bet nu jau gandrīz zudis.

Atrašanās vieta

Pēc pils apskates nolēmām doties apkārt dīķim, tur, kur ceļa zīme rādīja uz Sienāžu parku. Atradām vairākas, manuprāt, jautras koka skulptūras un āra kaleidoskopu. Mani vienmēr fascinējusi cilvēku spēja atrast kādu priekšmetu un padarīt to par āra apskates objektu.

Bet divvietīgās šupoles ar skatu pāri ezeram uz pili… tik maģisku vietu, kur pasēdēt divatā, plecu pie pleca, ir grūti atrast. Un, protams, draudzīgs atgādinājums šī brīža situācijā – pirms pieskarties kādiem publiski lietojamiem objektiem, tajā skaitā šūpolēm, dezinficējiet rokas. Drošāk jums un arī citiem.

Ķeizarskats – skaista vieta Siguldā, kur palūkoties uz koku jūru no augšas

Atrašanās vieta kartē

Savu pastaigu sākām ar burvīgu skatu pāri koku galotnēm , kas tālumā saplūst tādā kā migliņā… viena no tipiskajām asociācijām ar Siguldu, ja nekļūdos. Šī varētu būt lieliska vieta kur klusi malkot tēju vai kafiju un skatīties uz upi, kas vijas lejā.

Velna klintis un taka gar Gauju

Aptuvena atrašanās vieta kartē

Kādu laiciņu sanāk baudīt mieru ejot pa skaistu meža taku, gar upi , līdz vietai, kur otrā Gaujas pusē redzami orandžbrūni klinšu atsegumi un tajos paslēpta arī Velnala, kas esot sena kulta vieta. Klāt šai alai gan, diemžēl, piekļūt nav iespējams.

Pārgājiens pa Siguldu turpinās ar Kājnieku tiltu pār Gauju

Atrašanās vieta kartē

Tiltu pamata uzdevums ir ļaut cilvēkiem šķērsot upi, bet nereti tie ir arī skaisti veidoti un fotogēniski – tāds ir arī Kājnieku tilts pār Gauju. Neatceros no kurienes nācis šāds ticējums, bet bērnībā kāds man stāstija, ka pirmo reizi dodoties pāri tiltam, pār kuru nekad neesi gājis, varot iedomāties vēlēšanos. Nezinu vai tas tiešām tā ir, bet par sliktu jau nenāk un ļauj staigājot padomāt par to, ko dzīvē vēlies.

Ko var redzēt pastaigājoties pa Piķenes krauju

Aptuvena atrašanās vieta kartē

Tālāk turpinājām ceļu gar Gaujas otru krastu pa Piķenes krauju – pastaiga ved pa meža taku, bet vienā sānā redzami klinšu atsegumi, un ja uzmanīgi tiem seko tad ziemā , kad ārā ir kārtīgi mīnusi var ieraudzīt arī nelielu ūdenskritumiņu, kas sasalis veido lāstekas  un Mazo Velnalu, kuru var atpazīt pēc tādas kā kolonnas, kas sadala alas ieeju uz pusēm.

Jābrīdina, ka šeit vietās, kur sanāk kāpt uz leju ziemā ir īpaši slidens un jābūt uzmanīgam.

Vai pastaiga pa Siguldu ir iedomājama bez Gūtmaņa alas?

Atrašanās vieta kartē

Šeit biju piestājusi vairākas reizes, bet tas bija tik sen, ka biju aizmirsusi cik šī ala patiesībā liela. Un pilna ar dažādiem skrāpējumiem no seniem laikiem. Šoreiz acīs iekrita vairāki gravējumi kas saistīti ar skolām. Interesants fakts ko es iepriekš nezināju – agrāk gravējumus uz alas sienām veikuši par samaksu.

Atpakaļ ceļš ar pieturu pie Panorāmas rata un lielā S! burta

Atrašanās vieta kartē

Atpakaļ devāmies pēc kartes, pa īsāko ceļu , kas ņemot vērā gabalu, ko bijām nogājuši līdz Gūtmaņa alai nebija nemaz tik īss, piestājot tikai vēl vienā punktā – pa trepītēm, kas ved augšup tieši aiz Tilta pār Gauju (augstais kāpiens bija īsts kardio treniņš) nonācām pie slavenā Panorāmas rata un populārās foro vietas – burta S ar izsaukuma zīmi.  Šeit var uzņemt, manuprāt, ļoti skaistas bildes, jo fonā paveras brīnišķīgs skats ar nogāzi un koku galotnēm. 

Atrašanās vieta kartē

Es teiktu, ka Kokneses parkam ir divas daļas. Viena ir skaisti iekārtota – tur redzami ziedi, dīķīši un koka skulptūras. Šī puse man atgādina senas muižas dārzu.

Tur atradīsiet arī nelielu strūklaku “Fauna Galvu”. Kad pienācām klāt, likās, ka strūklaka pārstājusi liet ūdeni, bet tikko kā pagriezām muguru, pēkšņi no Fauna mutes parādījās ūdens strūkla. Fauns kā jau fauns, spēlē ar cilvēkiem jokus. Manuprāt, izskatījās diezgan draudīgs.

Otra parka daļa šķiet vairāk cilvēka roku neskarta – taciņas, kas rudenī ir oranžu lapu piebērtas ved starp kokiem gar Daugavu, kur rudenī iespējams vērot skaistus skatus – krāsainos kokus ūdens otrā pusē un Kokneses pilsdrupas tālumā. Šeit pastaigas laikā atrodama lapene jeb tējas namiņš – ideāla vieta romantiskām fotogrāfijām.

Atrašanās vieta kartē

Vai esat par šo ūdens kritumu ko dzirdējuši? Ja atbilde ir nē, iespējams, jūs pārsteigs fakts, ka reiz tas bijis augstākais Latvijas ūdenskritums, kas sasniedzis pat 3 metru augstumu… Ja esat lasījuši manu rakstu par izbraucienu uz Salaspili, iespējams atcerēsieties, ka es minēju Daugavas muzeja bilžu projekciju ar interesantām Latvijas vietām, kas tika appludinātas HES būvniecības laikā. Pērses ūdenskritums ir viena no šīm vietām. Tāpēc mums diemžēl to neredzēt. Ja nu vienīgi senās fotogrāfijās… Ja interesē apskati zudusilatvija.lv.

Žēl, protams, ka tā. Taču šajā stāstā ir arī neliels gaismas stariņš – Kokneses parkā pie dīķa pavisam nesen, 2019. gadā, izveidota strūklaka – Pērses ūdenskrituma atveids, kas piešķir parkam īpaši romantisku noskaņu un tiem, kas zina Pērses ūdenskrituma stāstu, liek aizdomāties par zudušo skaistumu.

Atrašanās vieta kartē

Droši vien šī ir cilvēku pirmā asociācija, kad tiek uzdots jautājums – ko apskatīt Koknesē. Bet tas, kas mani pārsteidza – ieraudzīju zīmītes “Kokneses Viduslaiku pilsdrupas” un “Kokneses muižas jaunās pilsdrupas”. Es nezināju, ka te ir divas.

Kokneses viduslaiku pilsdrupas tad, nu lūk, ir tie augstie mūri Daugavas krastos, kurus var “izložņāt”. Šeit atrodami arī seni lielgabali – interesants fakts no aprakstu kartītes, šie lielgabali, uzspridzinot pili, iespridzināti ūdenī un vēlāk izvilti ārā.

Kā arī pils pagrabā izveidota neliela moku kambara instalācija ar tādiem plaši pazīstamiem šausmu rīkiem kā moku rats un moku krēsls – to gan var apskatīt tikai pa mazu durvju lodziņu.

Ja jau šoreiz runājam par to, kā vietas izskatījušās senākos laikos, zudusīlatvija.lv var pabrīnīties arī par to, ka Kokneses pils kādreiz bijusi augstu kalnā, bet tagad pēc HES celtniecības atrodas pie paša ūdens virsmas.

Tā kā 33 m augstais skatu tornis atrodas Kangaru dabas takas pašā sākumā, vispirms uzkāpām tajā.

Pirms brauciena, kā parasti, apskatīju vietas bildes Instagramā, lai izvērtētu, ko tieši sagaidīt. Izsecināju, ka skatu tornis šeit uztaisīts krāsaināks un fotogēniskāks nekā daudzviet sastopamie koka skatu torņi. Kangaru skatu tornis veidots no metāla – melns ar oranžiem akcentiem. Nospriedu, ka vismākslinieciskākās bildes sanāk, fotografējot no torņa augšas uz leju cauri restēm. Tad veidojas tāds kā tuneļa efekts.

Un no torņa augšas paveras ļoti skaists skats pāri koku galotnēm uz lēni aizaugošu ezeru. Līdz tam vēlāk nonāksim.

Arī šeit atradu “stūri”, no kura paveras visskaistākais skats, bet Miks pievērsa manu uzmanību mākoņu ēnām. Var šķist nedaudz jocīgi, bet es nekad nebiju domājusi par to, ka mākoņi taču arī met ēnu. No skatu torņa to lieliski var redzēt kā tumšus pleķus uz zemes vai koku jūras, kas ik pa brīdim mainās… Ja tad, kad esi šeit, debesīs ir biezi gubu mākoņi – uz brīdi apstājies, ieelpo dziļāk un pavēro mākoņu ēnas.

Aptuveni 2 km garā lokveida pastaigu laipa ved cauri mežam, gar ezeru un Lielo Kangaru purvu. Takas sākumā izvietoti stendi ar vingrinājumiem, bet teikšu godīgi – neredzēju nevienu, kas tos pildītu. Un, tā kā mētelis nav piemērotākais apģērbs sportiskām aktivitātēm, arī es vingrinājumus tikai izlasīju. Mani kā parasti vairāk interesēja mierīga pastaiga.

Kaut arī skatu tornī cilvēku bija daudz, takā šķita tukšāks un klusāks.

Ja Tev paveiksies tāpat kā mums – soliņš pie ezera būs brīvs un tur varēs piesēst, padzert līdzi paņemto tēju. Karsta tēja ir neatņemama rudens purvu sastāvdaļa. Ja ne, takas garumā ir atrodami vēl pāris soliņi.

Gāju un pētīju purva slīkšņu laipas abās pusēs – takas garumā vide mainās no augstiem kokiem uz purvam raksturīgākajiem zemajiem kociņiem. Un mainās arī augu pasaule. Man par pārsteigumu redzēju arī veselu pulku dažādu sēņu.

Ja Lielo Kangaru dabas taku salīdzina ar Cenas tīreli vai Ķemeriem – lielākā atšķirība, ko es ievēroju (šeit atcerēsimies, ka neesmu biologs, tikai tūrists), ir tas, ka abi iepriekš minētie puvi ir diezgan slapji, un tajos atrodami vairāki ezeri. Bet šis purvs, šķiet, lielākoties sauss ar vienu lielu, skaistu ezeru.

Jāatzīst arī, ka ir viena lieta, ko nesapratu. Ceļa zīmes norāda, ka, ejot pa taku, vienā virzienā ir ezers, bet otrā Burlakkalniņš. Ezeru mēs atradām, bet, kas tas Burlakkalniņš tāds ir, tā arī nesapratu. To tad arī palaidu garām, kaut arī izgājām visu taku. Droši vien tāpēc, ka nezinājām, kur skatīties. Interneta plašā zināšanu krātuve vēsta, ka Burlakkalniņš ir vieta, kur agrāk slēpušies lielceļu laupītāji. Varbūt Tu būsi vērīgāks un to atradīsi. tad lūdzu pastāstīsiet arī man, kur man jāskatās, lai arī es Burlakkalniņu ieraudzītu.

Salaspils pludmale un Sv. Jura baznīcas drupas

Atrašanās vieta kartē

Salaspils Daugavas pludmalē plešas plaša labiekārtota zona (soliņi, rotaļlaukums, zaļš zālājs) ar lielisku skatu uz Daugavu – manā iztēlē šī būtu perfekta vieta mierīgam vasaras piknikam.

Īpaša vietzīme Salaspils pludmalē ir Sv. Jura baznīcas drupas – no tām pāri palikuši divi mazi sienu fragmentiņi (būvējot Rīgas HES, drupas tika uzspridzinātas), bet tās var atpazīt pēc uzstādītā krusta. Atceros, ka pamatskolā mūs uz šejieni veda ekskursijā, bet nevarēju atcerēties, kāpēc… Vadoties pēc internetā pieejamās informācijas, drupas ir 14.gs arhitektūras piemineklis, kas laika gaitā vairākas reizes ticis iznīcināts un atjaunots.

Doles muzejs un piemineklis Doles salas appludinātajām mājām

Vispirms apskatījām Doles muižu (muzeju), jo tam ir īsāks darbalaiks, kā pārējam parkam – iekšpusē atrodama izstāde, kas stāsta gan par arheoloģiskajiem atradumiem, gan par to kāda bijusi dzīve Doles salas muižās, kā arī to, kā HES izmainījis daudzas Latvijas ainavas. Manu uzmanību visvairāk piesaistīja uz sienas projicētie attēli ar vietām, kuras vairs nav iespējams apskatīt, jo sakarā ar HES būvniecību tās atrodas zem ūdens – klintis, ūdenskritumi… biju dzirdējusi par Staburagu, protams, bet nekad nebiju par to tā īsti aizdomājusies.

Tālāk parkā atrodams arī skaists piemineklis Doles salas mājām, kuras tikušas appludinātas HES celtniecības rezultātā. Vairākas akmens plāksnes, uz kurām redzami mazi māju silueti.

Senās zvejnieku mājas Doles muižas parkā

Vēl parkā atrodamas arī senās koka zvejnieku mājas ar niedru- tās kopā ar apkārt augošajiem kokiem veido jauku ainavu un divās no ēkām darba laikā iespējams ieiet. Vienā mājā var apskatīt dzīvojamās telpas. No darbinieces šeit dzirdējām arī par to, kāpēc senlatviešu gultiņas bijušas tik īsas – prasījām, vai tiešām senie Latvieši bijuši tik īsi, ka varējuši tādās mazās gultiņās gulēt, uz ko mums atbildēja, ka tik īsi viņi nebijuši, bet tajos laikos gulējuši ar ļoti augstu galvgali, sanāk ielocījušies gandrīz pussēdus, tāpēc arī vietas pieticis. Likās ļoti interesants fakts. Otrā atvērtajā ēkā iespējams apskatīt senos zvejas rīkus.

Ako piemineklis – populārs objekts ko apskatīt Salaspilī, bet vai tas ir brauciena vērts?

Atrašanās vieta kartē

Kad biju šeit būdama vēl bērns, vieta man īpašu interesi neizraisīja – koka A burts un skolotājas stāsts par to, kā virsaitim Ako nocirta galvu, bija viss, kas man palicis atmiņā, tāpēc pati nemaz nebūtu iedomājusies uz šejieni atbraukt, bet es uzticos savu draugu rekomendācijām, tāpēc arī šo punktu iekļāvām maršrutā, un jāsaka, ka es biju patīkami pārsteigta. Atjaunošana šai vietai ir nākusi par labu. Vai varbūt vienkārši šajā vecumā lietas vērtēju citādi, jo tas vēl aizvien ir koka A burts, bet viss slēpjas mazajās detaļās. Tagad Ako piemineklis man raisīja asociācijas ar Stounheindžu – jo koka A burtam apkārt izveidoti zemes vaļņi un salikti dažādu izmēru akmeņi. Pieejot tuvāk, atklājas skaisti grebumi uz paša A burta. Kā arī grebumus var ieraudzīt arī uz dažiem no akmeņiem – ko gandrīz palaidām garām. Man šķiet, ka iegrebtie attēli stāsta stāstu par Ako, bet tas, kā katrs tos tulko varētu būt šīs vietas sarunu tēma ar ceļabiedriem.

Ievērības vērti ir arī atpūtas soliņi – tie pieskaņoti piemineklim, kā arī no šejienes paveras vēl viens, nedaudz citādāks, bet tikpat skaists uz Daugavu.

Atrašanās vieta kartē

Ventspils Tirgus laukuma apskati jāieplāno uz konkrētu laiku. Kāpēc? Jo pārsteigumi slēpjas vismazākajās detaļās!

Vai esat ievērojuši to zelta punktiņu tirgus laukuma pulksteņa lielākajā ciparnīcā, kas iezīmē 33 minūtes? Šis mazais riņķītis norāda uz Ventspils laiku. Jā, Ventspilij izrādās ir ne tikai sava nauda, bet arī savs “vietējais” laiks – pusnakts iestājas 00.33 un pusdienas laiks 12.33. Tas izrādās esot saistīts ar to, ka Latviju patiesībā šķērso vairāki meridiāni, kas nozīmē, ka laiks Ventspilī patiešām nesakrīt ar valstī vispār pieņemto. Lai to atzīmētu, pulksteņa zvani 00.33 un 12.33 spēlē mazu fragmentu no “Uz priekšu Kurzeme”. Savukārt pārējā laikā Ventspils pielāgojas vispārpieņemtajam laikam Latvijā un katrā pilnā stundā spēlē “Pie dzintara jūras”.

Vēl viens objekts, ko apskatīt Ventspilī, turpat tirgus laukumā, ir aka, kas kalpo kā debespušu rādītājs. Šeit mums izcēlās spraiga diskusija par to, vai tas ir vai nav arī saules pulkstenis.

Fregates Valzivs atrašanās vieta kartē

Ko ņemt vērā : strūklakas nav pieejamas visu cauru gadu – ziemas sezonā strūklakas guļ ziemas miegā

Strūklakas un ziedu kompozīcijas, protams, ir visiem labi zināmi Ventspils apskates objekti. Tas nav nekāds noslēpums. Uz mani vislielāko iespaidu atstāja “Fregate”, “Valzivs”, kas veidota kā kuģa masti. Interesants fakts – strūklaka veidota līdzīga Hercoga Jēkaba flotes buriniekam. Visinteresantākā detaļa pēc manām domām ir tas, ka no vairākiem mastiem ūdens tiek pūsts ārā, veidojot mazu migliņu, kā rezultātā izskatās, ka no tiem nāk tvaiks.

Ja strūklakas jūs ir ieinteresējušas, turpat netālu (atrašanās vieta kartē) var atrast Saules laiviņas (runā, ka saulainā laikā, skatoties uz strūklaku, varot redzēt varavīksni, ko veido ūdenslāsīšu spēle ar saules stariem), un Lietussargu, kurš pilnīgi noteikti nepilda savu funkciju – no tā iekšpuses tek ūdens (atrašanās vieta kartē).

Atrašanās vieta kartē

Manā galvā ostas rajonam būtu jābūt kaut kam… izteikti industriālam, nemierīgam, iespējams drūmam… bet Ventspils ostas promināde pilnīgi un noteikti tāda nav.

Tā ir skaista vieta mierīgai pastaigai saulainā vakarā, kur iekārtoti soliņi un milzīgu boju izstāde. Patiesībā gan tās ir parasta izmēra navigācijas bojas… tikai es nezināju ka tās mēdz būt tik lielas, tāpēc saku “milzīgas” (salīdziniet cilvēku un boju foto).

Manas zināšanas par šo tēmu ir ļoti ierobežotas, bet pie katras bojas ir plāksnīte kādam nolūkam tā paredzēta, tāpēc ja izvēlēsieties šo vietu pastaigai visticamāk par šo tēmu uzzināsiet nedaudz vairāk. Un fonā skatu papildina osta.

Šajā pusē atrodamas arī pāris govis, tai skaitā mans šī brauciena favorīts, govs ar pleznām, kas izskatās kā pa pusei iemērkta naftā (atrodama Ventspils pils tuvumā).

Atrašanās vieta kartē

Turpinot par jūrniecības tēmu – šos ūdens transpporta līdzekļus iespējams apskatīt pavisam tuvu, var pat uzkāpt izstaigāt klāju.

Un runājot par objektiem, kuros var uzkāpt – tur pat atrodams arī neliels skata tornis, no kura iespējams apskatīt pludmali no augšas.

Atrašanās vieta kartē

Vispirms pa ceļam uz molu ievērojām mākslasskolas gleznojumus uz sienas, kas pavada gājejus krietnu gabalu – tajos var uzmeklēt dažādas asociācijas ar Ventspili, piemēram, to zābaku ar lielo muti no Reņķa dārza vai Ventspils pils aprises.

Veids kā padarīt savu ceļu interesantāku – izaicinot sevi vai ceļabiedrus izskaidrot visu attēlu saistību ar Ventspili. Pastaigas laikā satiksi arī govi Matrozi, kā arī uzmanību visticamāk piesaistīs interesantās formas (bloki?) no kā mols veidots. 

Izbrauciens ir par maksu, cenas un darbalaiki
Vilcieniņš startē no Ostas ielas, turpat kur kuģītis

Šis Ventspils apskates veids būs labi piemērots tiem, kas negrib vai nevar staigāt lielus gabalus. Vilcieniņš, kas savu braucienu sāk no Ventspils ostas ielas promenādes (tur pat, kur kuģītis Hercogs Jēkabs), mums parādīja gan pilsētas industriālo daļu un kuģus ostā, gan Ventspils dzīvojamo māju rajonus. Pabraucām garām Dienvidu molam un redzējām apskatei pieejamo zvejas kuģi Azova.  Pa ceļam paspējām saskaitīt 7 govis… un pa gabalu redzēt arī jau iepriekš minētās strūklakas un dažas no ziedu skulptūrām. Respektīvi – brauciena laikā iespējams uzmest aci lielākajai daļai Ventspils pazīstamāko apskates objektu.

Jāmin tikai, ka vilcieniņā ir diezgan šauri un visi sēž tuvu kopā, tāpēc drošu distanci no citiem cilvēkiem ievērot īsti nav iespējams.

Maksas aktivitāte, cenas un darbalaiki
Atrašanās vieta kartē

Viss atkarīgs no tavas personīgās preferences. Es nekad nebiju braukusi ar kameru, tāpēc nolēmu piepildīt šo bērnībā nepiepildīto sapni. Miks gan smējās, ka atrakcijas domātas maziem bērniņiem un patiesi, citas piedzīvojumu parkā atrodamās atrakcijas (batuti, bamperlaiviņas…) paredzētas mazajiem, bet ar kamerām var izbraukt arī pieaugušie – gan kopā ar bērnu, gan vieni paši, gan divi pieaugušie kopā. Biļete (5 braucieni) ir piesaistīti kamerai, nevis cilvēkam, tāpēc dalījām vienu biļeti uz pusēm. Gala spriedums – man likās jautri, nedaudz kņudināja kuņģi, bet bailīgi nebija. Miks teica, ka ar kamerām ziemā pa sniegu sanākot uzņemt lielāku ātrumu.

Ja tomēr neesi gatavs šļūkt ar kameru, var uzkāpt kalnā sasveicināties ar brieža statuju. Interesants fakts – statuja veltīta Ventspils teritorijā sen atpakaļ palaistajiem staltbriežiem.

Maksas aktivitāte, cenas un darbalaiki
Atrašanās vieta kartē

Izbrauciens ar mazbānīti, šķiet, ir viena no populārākajām lietām, ko darīt Ventspilī, bet pārsteidzošā kārtā mani īpaši ieinteresēja tieši process, kā vilcieniņš tiek apgriezts braukšanai pretējā virzienā. Tas visticamāk nav jautājums, kas jums naktīs neļauj gulēt, un es pati par to vispār nekad nebiju domājusi, līdz, stāvot stacijā, skatījos, kā sliežu beigām pretī lēnā garā dodas tvaikos tītā lokomotīve.

Lai vērotu šo procedūru jāierodas “Kalna” stacijā (tajā, kas pie Lemberga hūtes) kādas 10 minūtes pirms vilciena atiešanas. Kad vilciens apstājies, vēl kūpošo lokomotīvi atāķē no vagoniem un uzstumj uz apļveida koka platformas. Šo platformu tad griež uz riņķi, lai apgrieztu lokomotīvi otrādi…

Kad šovs beidzies, ja esi nolēmis doties izbraucienā vari sēsties vai nu atvērtajā, vai slēgtajā vagonā un doties izbraucienā cauri mežam. Otrā galā pabrauksi garām arī enkuriem un redzēsi vilcienu depo, kurā redzamas ogles un ūdenspumpis, ar ko tvaika lokomotīves “baro”. Var braukt vai nu vienā virzienā vai apmest pilnu rinķi – mēs izvēlējāmies rinķi, lai nokļūtu atpakaļ pie auto.

Mūsdienu cilvēkam, kas pieradis pie nemitīgās steigas, vilcieniņa temps šķiet ļoti lēns. Dzīvojot pasaulē ar ātrgaitas vilcieniem un automobiļiem, reti kad sanāk aizdomāties par to, ka kādreiz cilvēkiem šis bija ātrums un to cik patiesībā liela brīvība pārvietoties mums, dzīvojot šajā laikā, ir… Tā tad arī varētu būt sarunu tēma ar līdzbraucējiem 3 kilometrus garā brauciena laikā.

Atrašanās vieta kartē

Enkuru taka ar lielajiem, senajiem enkuriem man asociējas ar bērnību – šķiet ka tā šeit bijusi mūžīgi. Un tā pārceltuve pāri dīķītim, kur var aiz ķēdes pārvilkties uz nelielas koka platformas no viena ūdenskrātuves gala līdz otram, tā arī vēl funkcionē. Šeit ir arī šķēršļu josla bērniem “Džungļu taka”, kur var kāpelēt un līst cauri dažādiem šķēršļiem. 

Atrašanās vieta kartē

Piejūras brīvdabas muzeja ievērojamākais eksponāts, manuprāt, ir vējdzirnavas – lielas, gaišas, tajās var ieiet iekšā un apskatīt kas dzirnavām vēderā. Neaizmirsti arī izlasīt nostāstu par indiāņa statuju!

Citas celtnes manām ne-vēsturnieka acīm liekas diezgan līdzīgas brīvdabas muzejiem Rīgā un Jūrmalā, iespējams ielūkoties dzīvojamajās mājās un klētīs, vasaras virtuvē kas ir neliela mājiņa ar lielu katlu. Interesants ir senais pulkstens, kurā iekarināts liels akmens.

Esmu gatava saderēt, ka iecienītākās govs izvēle kaut ko pasaka par cilvēka personību! Tā ir tikai teorija kas man ienāca prātā, protams, zinātnisku pamatojumu tai neesmu meklējusi, bet katrs parasti izvēlas savu mīļāko govi, kas vislabāk palikusi atmiņā… un kaut kādam izskaidrojumam kāpēc mums iepatikusies tieši šī un nevis kāda cita noteikti ir jābūt.

Miks jūsmoja par no ziediem veidoto lielo govi, kuru es gan šī izbrauciena laikā neredzēju. To noteikti ir īpaši sarežģīti izveidot un uzturēt, ja reiz tā veidota no dzīviem augiem. Savukārt mani ieintriģēja govs, kurai pie ragiem pieķēries lidojošs cilvēks, bet atceros, ka 18 gadu vecumā man visvairāk patika gotiņa pie spoguļa… 

Tāpēc, dodoties govju medībās, iesaku vai nu klusībā pievērst uzmanību tam, kuru govi par visinteresantāko atzīst jūsu līdzgājēji, un mēģināt izkalkulēt, ko tas stāsta par konkrēto cilvēku, vai arī pārvērst šo tēmu interesantā diskusijā.

Atrašanās vieta kartē

Šeit atrodami vairāki objekti, kas attēloti sienas gleznojumos pie mola – kurus minēju jau iepriekš. Tas zābaks ar lielo muti, platmale… un dažas citas lietas, kas piederējušas milzim Lutausim. Kaut kā sireāla un tajā pašā jauka un bērnišķīga sajaukums.

Bet tas nav viss – šeit atrodami arī milzīgi kukaiņi, kuri man rādītos murgos un bariņš akmens aitiņu, kā arī plašs zaļš zālājs un soliņi kur atvilkt elpu.

Viena no iespaidīgākajām Latvijas alām ko apskatīt netālu no Rīgas – Inčukalna velnala

Alas atrašanās vieta kartē

Vai bijāt par tādu dzirdējuši? Mūs šeit atveda laimīgs Instagrama posts no kādas attālas paziņas. Viena no daudzajām velna rezidencēm Latvijā. Šajos pazemes kambaros velns glabājot savāktās dvēseles, ja ieklausoties ļoti rūpīgi, tās pat varot dzirdēt…  Bet īstenībā, protams, nekā biedējoša, gluži otrādi – intriģējoši. Alas ieeja atgādina plaisu klintī, pēc kuras ļoti kļūdaini spriedu par alas izmēru. Pačukstēšu – redzējām vairāk nekā bijām gaidījuši.

Pie ieejas čalo avotiņš. Atsegumi rotāti ar sūnām un gravējumiem, redzamas augšā augošo koku saknes. Raganīgi.

Ieejot iekšā, paveras plaša, tumša kupolveida telpa, un es sevi strostēju par savu naivumu, kad Helmes alā (Igaunijā) teicu, ka Latvijā jau tik lielu, brīvi pieejamu alu nav… Protams, Helmes tuneļi tomēr ir garāki, bet arī šī ala pavisam noteikti uz mani atstāja iespaidu.

Ja ieliksi šo savā galamērķu sarakstā (noteikti iesaku) – apmeklē to pirms ziemas iestāšanās, jo ziemas laikā šeit slēpjas sikspārņi, kurus noteikti nevajadzētu traucēt.

Kā arī lai nokļūtu uz alu nāksies nokāpt pa stāvām kāpnēm.

Apskati veco kamaniņu trasi pirms to pieveic laika zobs

Trases atrašanās vieta

Interesanti – tā koka trases daļa, kurā ieej, pienākot no ceļa, samērā labi saglabājusies, bet, kāpjot augstāk, tā arvien vairāk grūst un jūk, sāk trūkt dēļu, tad pazūd viss apakšējais segums, un ceļu jāmēro blakus trasei, līdz pašā augšējā punktā trase pārvēršas dēļu kaudzē.

Noskaņu papildina arī sarūsējušais sporta aprīkojums – līdztekas, svarcelšanas stienis un kaut kas, kas man personīgi atgādina senu moku ratu… Man šķiet, cilvēkus vienmēr ir fascinējis, kā viņu roku darbu, kas atstāts novārtā, lēnām pieveic daba, un šo trasi neviens  nav izmantojis kopš tika atklāta Siguldas trase (tātad jau kopš 80tajiem).

Kubeseles dabas un vēstures taka

Dabas takas atrašanās vieta

Skaistā Krimuldas baznīca

Sākumā gribējām braukt tālāk uz kādu no Siguldas apskates objektiem (kas arī ir labs variants, ja ir vairāk laika), bet pa ceļam ieraudzījām skaistu baznīcas torni, kas pieder senajai Krimuldas baznīcai, un biju lasījusi, ka no baznīcas teritorijas sākas arī dabas taka ar dažiem citiem interesantiem objektiem. Piestājām.

Mazais pārsteigums – Labirints

Apskatīju baznīcu no visām pusēm, nospriedu, ka tā patiešām glīta, un ieraudzīju zīmi, ka šeit, gluži tāpat kā Valguma pasaulē, atrodams īpašs labirints, kurš, cik saprotu, arī iedvesmots no tās pašas Francijas katedrāles…

Ar labirintu šajā gadījumā, protams,  jāsaprot meditatīvo labirintu, kur atslēgties no apkārtējās pasaules kņadas un sekot, kur Tevi aizvedīs ceļš, nevis šķēršļu joslu.

Šāds objekts var nebūt katrā gaumē, bet mums patīk ideja, un Miks teica, ka viņam liekas, ka šim tomēr raksts, kurā savijās ceļš ir citāds…

Pēc tam dodamies lejā pa trepītēm (te piestāj uz brīdi pavēro, kāds skaists skats paveras lejā no kalniņa, it kā pavisam vienkāršs, bet tajā pašā laikā kaut kas noķēra uzmanību).

Kubeseles alas mute

Jā, divas alas vienā dienā! Šī ir nedaudz mazāka, bet arī tāda, kurā var ieiet iekšā. Nostāsts vēsta, ka šajā alā kādreiz slēpies lībiešu virsaitis Runtiņš, bet, ņemot vērā alas plato muti, man tas liekas diezgan maz ticams, ka tur kāds varējis noslēpties – kā jums liekas? Šīs takas potenciālais sarunu temats.

Izbrauciens ar supiem vai laivām Kaņiera ezerā

Vispirms par tehnisko pusi.

Sākām ar šo aktivitāti, jo tā bija jārezervē uz konkrētu laiku – vieta ir diezgan populāra un sup dēļi (mūsu šīs reizes izvēle), cik sapratu, šobrīd pieejami tikai trīs. Toties tie izskatījās diezgan jauni un bija ērti. Laivu ir krietni vairāk (dažādos izmēros), bet tā kā vieta ir populāra starp makšķerniekiem, vienalga ieteiktu rezervēt iepriekš. Un nevaru nepieminēt, ka personāls arī bija ļoti atsaucīgs, par ko īpašs prieciņš.

Par pašu piedzīvojuma daļu.

Galvenokārt šo vietu ūdenspriekiem izvēlējāmies skaisto skatu dēļ (bet tas, ka nav jābrauc pārāk tālu no Rīgas, un tas, ka blakus ir pastaigu taka, arī spēlēja lielu lomu). Ezers ir plašs, stundas laikā visu nepaspējām izbraukāt, un starp niedru pudurīšiem ūdenī var uzspēlēt mazas “paslēpes”. Jāuzmanās tikai neuzskriet kādam gulbim, kurš, iespējams, arī spēlē paslēpes aiz niedrēm.

Pastaiga pa Kaņiera niedrāju taku

Šī ir viena no tām vietām, kur bildes vienkārši nevar nesanākt.

Izcili fotogēniska. Šaura koka laipa, kurai abās pusēs saaugušas niedres, kas vējā viegli šūpojas un kutina gājējus.

Vasarā tās ir koši zaļas, bet saka ka rudenī (paši rudenī vēl neesam bijuši) izkalstot pelēk brūnas, kas rada pavisam citu noskaņu. Arī laipa zem kājām nedaudz kustas pie katra soļa, jo tā izrādās ir peldošā laipa. Interesanti, ka nedaudz līdzīgu skatu, kad niedres izstiepušās pamatīgā augstumā, nesen redzēju arī Kazdangas ezera laipā, bet tur niedres vēl nesniedzas līdz cilvēku galvām, tāpēc lai panāktu Kaņieri tām vēl jāpaaugas…

Divatā blakus iet gan nesanāks, jo laipiņa tiešām ir šaura. Kas nozīmē, ka arī izmainīties ar citiem cilvēkiem grūti, tāpēc takā vajadzētu ievērot vienvirziena kustību. Bet zīmi, kas skaidri norādītu, kurš virziens tad ir pareizais, nemanījām. Un, kad esi nonācis takas beigās, saproti, ka ir maza problēma – auto atstāts otrā galā… tāpēc mums gribot, negribot sanāca iet atpakaļ pa to pašu taku.

Kaņiera putnu vērošanas tornis

Par cik mēs neaizraujamies ar putniem, tornītī uzkāpām paskatīties uz aizaugušo ezeru no augšas. Neteiktu, ka tornis ir pārāk augsts, bet tas jau arī netiek saukts par skatu torni… Un paskatīties no cita leņķa vienmēr ir interesanti. Pēc tam piesēdām uz diviem platajiem soliem torņa pakājē apēst līdzi paņemtos našķus.

Ja nu kādam interesē idejas kādus uzgraužamos ņemt līdzi – mēs parasti ņemam ogas (ja nekas cits nav sezonā, tad vismaz vīnogas), riekstus, sieru, sagrieztus dārzenīšus vai arī, ja īpaši pacenšamies, sataisām wrapus. Tos ir ērti ēst, jo nevajag galda piederumus un sastāvdaļām var izmantot gandrīz jeb ko, kas ir mājās un atbilst Tavai diētai. Vēsākā laikā svarīga ir arī tēja vai kafija. Un, protams, nevar aizmirst arī par roku dezinfekcijas līdzekli, ar ko pirms ēšanas notīrīt rokas, un dodoties uz šo konkrēto vietu arī kādu maisiņu, kurā aiznest projām savus gružus  – pie skatu torņa un laipas neatradām nevienu miskasti, tuvākā, šķiet, ir pie laivu bāzes.

Atrašanās vieta kartē

Mani priecē tas, cik šeit viss ir labiekārtots – koka laipas, zaļās zonas… Ceļā uz pludmali interesanta detaļa, kam pievērst uzmanību, ir laternas, kas kā Miks smējās – nedaudz saliekušās vējā. Te, pie ezera, nesteidzīgā garā varētu pavadīt visu dienu. Ir iespēja arī izīrēt katamarānus, laivas, velosipēdus…  Bet tā kā mēs ieradāmies vakarā, devāmies lēnā pastaigā ar mērķi nonākt skatu tornī, kamēr tas vēl nav uz nakti aizvērts. Ezers šķiet milzīgs. Ūdens mierīgs. Vietas ritms nesteidzīgs. Pastaigas laikā sanāca šķērsot vairākus tiltus. Slavenākais no tiem esot vasaras sezonā “dziedošais” Tempļa kalna ielas gājēju tilts, kas katrā pilnā stundā spēlējot mūziku, bet mēs, kā par nelaimi, to nokavējām un nākamo stundu gaidīt vairs nebija laika. Bet varbūt jūs varat pamēģināt šo mūziku noķert un tad pastāstīt, kā bija?

Atrašanās vieta kartē

Atklāju, ka arī Latvijā atrodams pavisam neliels, klasiskajā stilā veidots templis. Tam laikam nevajadzētu būt lielam pārsteigumam, jo parku, kurā tas atrodas, taču sauc par Tempļakalna parku… Bet Latvijas ainavai šāds veidojums šķiet nedaudz neraksturīgs. Šis apskates objekts Alūksnē gan nav veidots kā slavinājums Seno Grieķu dieviem, izrādās tas veidots kā piemiņas zīme Ziemeļu kara notikumiem Alūksnē, un, kas man liekas interesanti, vienlaikus veltīts personām abās karojošajās pusēs. Apaļais templis ar sešām kolonnām slejas kalniņa virsotnē un to var ieraudzīt, dodoties uz Alūksnes skatu torni. Var piestāt, izpētīt un uztaisīt kādu bildīti. Dienas jautājums, par ko šeit palauzīt galvu un padiskutēt ar ceļojuma biedriem – kāpēc tik tālu no Grieķijas kāds izvēlējies veidot tieši šādu templi?

Maksas – 1 eiro on cilvēka, atvērts no 1. maija – 31. oktobrim laikā no 11.00-19.00
Atrašanās vieta kartē

Uzkāpām arī 37,8 metrus augstajā koka skatu tornī. Skats uz pasauli no augšas, kā vienmēr, aizraujošs.

Bet tas, kas man šeit patika vislabāk, – torņa augšā ir izveidota informatīva afiša, kurā attēloti ievērojami apskates objekti tuvākajā apkārtnē, kurus no šejienes var mēģināt ieraudzīt. Vai nu ar neapbruņotu aci, vai arī šeit novietoto tālskati. Piemēram, Alūksnes Jaunā pils vai Alūksnes Evaņģēliski Luteriskās baznīcas tornis.Mums tā izvērtās par interesantu spēli – pamēģini uzspēlēt arī Tu! Un šādi arī uzzinājām, ko Alūksnē var apskatīt, tāpēc šis tornis varētu būt ideāls sākuma punkts ekskursijai, ja iepriekš neesi ievācis nekādu informāciju. Ja Tev nav bail no augstuma, protams, jo šis ir viens no augstākajiem skatu torņiem Latvijā, tāpēc Tevi sagaida pamatīgs kāpiens.

Atrašanās vieta kartē

Cietokšņa drupas, kas atrodamas pilssalas viducī ir atliekas no kādreizējās Livonijas ordeņa mūra pils, kurā viduslaikos dzīvojuši bruņinieki. Līdz mūsdienām saglabājušies sienu fragmenti, kā arī atjaunots pils dienvidu tornis. Atjaunošanas darbos tas papildināts ar koka dēļiem un jaunu spicu jumtu. Šis tornis, nenoliedzami, ir visfotogēniskākā pilsdrupu daļa.  Centrā izveidota arī estrāde.