Birka: Latvija

Daudas ūdenskritums Siguldā

Atrašanās vieta kartē

Jautrs stāstiņš, kā mēs Daudas ūdenskritumu gandrīz palaidām garām. Smejieties droši! Man pašai arī liekas smieklīgi. 

Novietojām auto ceļa malā un devāmies zīmes norādītajā virzienā pa taciņu. Pēc kāda gabaliņa dzirdējām ūdens čalošanu un nogriezāmies. Tur ieraudzījām nelielu ūdens kaskādīti. Uz brīdi biju pilnīgi vīlusies –  kāds atkal atradis lenķi no kura nofotogrāfēt mazu ūdenskritumu, tā, lai tas izskatās liels, kad patiesībā tāds nav… Tomēr kaut kas šeit nelikās kā vajag, tāpēc  pirms mest plinti krūmos nolēmām vēlreiz pārbaudīt Google atrastās bildes. Vēlreiz ieskatoties attēlos sapratām ka, mazā ūdens kaskādīte pilnīgi noteikti neizskatās tāda kā Daudas ūdenskritums attēlos…

Pasmējāmies par sevi,  atguvām cerību un devāmies tālāk, kur pēc neilga laiciņa atkal izdzirējām ūdens čalošanu un atradām Daudas ūdenskritumu, kas patiesībā ir trešais lielākais Latvijā, un pavisam noteikti ir tāds pats kā bildēs. Runā (un arī uz zīmītes bija rakstīts), ka aukstā ziemā šajā ūdenskritumā veidojoties arī ļoti skaisti ledus kritumi.

Taka gar Sateseles avotu un pilskalnu

Avotu Google maps kartē neatradu bet jādodas no Pēteralas ielas šajā virzienā un pa ceļam redzēsiet norādes zīmīti.

Mērķis bija apskatīt abas alas par kurām lasīsiet turpmāk, bet negaidījām, ka ceļš uz tām būs tik interesants.

Pa ceļam ieraudzījām zīmīti uz Sateseles avotu, paskatījāmies lejup – garas trepes ved dziļi lejā gar iespaidīgu sarkanorandžu klinšu atsegumu. Pašā apakšā caurulīte no kuras tek avotiņš. Papriecājāmies, uzņēmām bildes, gājām tālāk. Nonācām pie vietas, kur no kalna lejā paveras skaists skats uz koku galotnēm un kokā iekarinātas šūpoles. Pēc tam sākās mežš un trepītes, Vējupīte un citi skaisti dabas veidojumi. 

Kraukļu kalna ala Kraukļu aizā –  vēl viena skaista ala ko apskatīt Siguldā

Atrašanās vieta kartē

Visi šķiet zina Gūtmaņa alu. Bet vai visi zina Kraukļu kalna alu ? Es personīgi to pieskaitītu pie mazāk zināmiem apskates objektiem Siguldā, jo nevienā no daudzajām skolu ekskursijām, kurās šajā pusē esmu bijusi, neviens nebija mani aizvedis līdz sarkani oranžajās Kraukļu aizas klintīs paslēptajai alai. Arī šī klints tāpat kā Gūtmaņa ala nav paglābusies no daudzajiem skrāpējumiem un gravējumiem ar cilvēku vārdiem un gadskaitļiem.  

Te pat blakus bija arī kāpnes uz Paradīzes kalnu, vēl vienu Siguldas apskates vietu, no kuras, kā runā, paveroties skaists skats (kam es pilnībā ticu, jo Siguldā daudzviet ir vērojami ļoti skaisti skati), bet tā kā saule jau bija norietējusi un sāka satumst, nolēmām, ka nevarēsim to izbaudīt pilnā krāšņumā, un gribējām vēl paspēt aši  aizčāpot uz pēdējo apskates objektu mūsu plānā – Pēteralu.

Un vēl viena ala – Siguldas Pēterala

Atrašanās vieta kartē

Devāmies tālāk pa gravu, pa trepītēm un koka laipām, gar kokiem un smilšakmens atsegumiem, sekojot norādes zīmēm uz Pēteralu. Tā savukārt izskatās kā šaura, gara plaisa smiltsakmeņu sienā, kas to padara nedaudz savādāku (manuprāt, diezgan svarīgi apskatot vairākas alas vienā reizē, lai neliktos, ka atkārtojas viens un tas pats). 

Pa ceļam uz alu vienā no klinšu iedobumiem, gar kuru veda koka laipas ieraudzījām arī rūķīša statuju. Nevaru gan apsolīt ka tā tur vēl būs, kad ekspedīcijā dosieties jūs, varbūt rūķītis pa nakti būs aizstaigājis kaut kur citur, bet tas bija pa pusei interesants pārsteigums, pa pusei kā aina no filmas, kurā statujas atdzīvojas un pašas pārvietojas uz visnegaidītākajām vietām.

Atrašanās vieta kartē

Dabas taka salīdzinoši īsa aptuveni 1,1km, entuziastiskiem staigātājiem var rasties mazuma piegarša, bet ja apvieno ar citiem apskates objektiem Jaunpilī, tad ir vērts piestāt un apskatīt, ko šis senais pilskalns var piedāvāt.

Dabas takas pērle – lapegļu aleja, kas liks Tev sajusties pavisam mazam

Kartavkalna dabas takas sākumā mani pārsteidza Kartavkalna aleja, kurā ceļotājus sagaida milzīgas slaidas lapegles, blaus kurām cilvēks var sajusties pavisam sīciņš… Šādas milžu alejas man vienmēr izraisa apbrīnu, jo es saprotu, ka viens cilvēks savas dzīves laikā šādu brīnumu nevarētu izveidot – tas prasa ļoti, ļoti daudz laika, kurš mums nav dots.

Dodoties tālāk pa Kartavkalna dabas taku – mežš un neliela senlatviešu apmetnes rekonstrukcija

Takas centrā izveidota neliela senlatviešu apmetnes rekonstrukcija – vārti un mazs tornītis. Un, protams, nevar aizmirst koka vardi. Pēc tam Kartavkalna dabas taka ved caur mežam un otrā galā izved pie plaša lauka, kur tālumā var redzēt Jaunpils namus.

Un jā, vietas nosaukums ir saistīts ar Karātavām – vairāk par pilskalna vēsturi var izlasīt Jaunpils novada mājaslapā.

Atrašanās vieta kartē

Noteikti vispopulārākais objekts ko apskatīt Jaunpilī. Skaistākais skats uz Livonijas ordeņa pili, manuprāt,  paveras no nelielās saliņas pils priekšā uz ko ved mazs tiltiņš.

Bet atmiņā vispaliekošākie pēc manām domām ir briesmoņi, kas atrodami pie notekcaurulēm – vienas galā kaut kas zobains, otras sākumā pie jumta kaut kas sēž. Uzmeklējiet! Un nevar nepieminēt ezeru – skats pāri ūdenim tālumā saulainā dienā arī ir kā gleznā.

Kas pilij vēderā? Pils pagalmā iekārtots krogs un uzmanību piesaista laika zoba apgrauztās velves? arkas? (skaties attēlā).

Pils iekšpusē ir muzejs, un cik saprotu ar gidu ir pieejamas ekskursijas arī pa pils telpām, bet mēs šoreiz papriecējām acis ar cilindrisko torni un citām detaļām tikai no ārpuses.

Atrašanās vieta kartē

Pēc Jaunpils pils apskates var doties pastaigā pa plašo zaļo parku, kur iespējams pašūpoties šūpolēs, kas veidotas no soliņa un iekārtas milzīgā vecā kokā. Šeit viesojoties mēs satikām kādu vīru tā ap 80 ar pilnu ķerru disku, kurš parka lapenītē pašrocīgi atskaņoja vecās labās Latviešu dziesmas, un mūsu izbrauciena laikā radīja vēl īpašāku atmosfēru. Cerams ka mums visiem arī viņa gados būs tāds entuziasms!

Kā arī vienā no Jaunpils parka kokiem ieraudzījām stārķu ligzdu ar visu iemītnieku – ja brauksies apskatīt Jaunpili pirms gājputni dodas prom visticamāk arī jūs varētu šo putnu satikt. Turpat ir arī Jaunpils baznīca – vienkārša bet glīta. 

Atrašanās vieta kartē

Ragkāpas dabas taka vedīs augšā un lejā pa koka laipiņām un kāpnītēm – kā jau pa kāpām. Pastaigas laikā sanāk paskatīties uz mežu un taciņām no dažādiem augstumiem. Pa ceļa izveidoti arī vairāki soliņi kur piesēst, paelpot svaigo gaisu.

Un pastaigas laikā nevar neievērot cik Ragakāpas dabas takā īpatnēji koki. Bet ja paši tiešām nepamanīsiet, tad informācijas zīmes jums pateiks priekšā. Un pastāstīs, ka priedes ir ievērojama vecuma un šeit stādītas, lai novērstu kāpu kustēšanos. Bet daudzas no tām tagad nokaltušas, žuburotas, mezglainas, saliekušās… citādas. Dažas labi iederētos kādā filmā par raganām (bet tas domāts labā nozīmē, jo ir interesanti).

Senlatviešu mājiņas Jūrmalas brīvdabas muzejā

Līdzīgi kā Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, šeit atrodamas senlatviešu mājas ar salmu jumtiem un citas saimniecības ēkas. Pa lodziņu ieskatījāmies pirtiņā, kas man atsauca atmiņā pirtspriekus bērnībā, kad ciemojos laukos, kur cilvēkiem nebija dušas, tāpēc viņi katru nedēļas nogali kurināja pirtiņu lai nomazgātos. Es atceros mazgāšanos pilnīgā tumsā, uz lāviņas, karstumā ar bērzu slotiņām un koka baļļu, kurā tiek ieliets ūdens, kas sakarsēts uz krāsns…

Zveiniecības instrumenti Jūrmalas brīvdabas muzejā

Var ieskatīties arī dzīvojamajā istabā un ēkās, kur bija pilns ar, kā es tos saucu, “moku rīkiem”, bet kā citi cilvēki tos sauc, instrumentiem laivu un citu zvejniecības lietu pagatavošanai. 

Kā arī muzeja teritorijā redzamas laivas, enkuri, koka varde un peldratu reprodukcija. Un, protams, arī vēsturiskais zvejas kuģis “ Undīne”. Īsumā – ir iespēja apskatīt visādas interesantas lietas, ko ikdienas dzīvē diez ko bieži nesanāk ieraudzīt. 

Atrašanās vieta kartē

Šī ir viena vieta, kur Kazdangā noteikti ieteiktu piestāt – visskaistākais skats paveras vai nu stāvot laipas sākumā, kad tā pārdala ezeru divās daļās, vai nu no skatu platformas – tā nav augsta, bet dod iespēju pasatīties uz aizaugušo ezeru no cita lenķa. Vieta arī ļoti fototgēniska gan vasarā, gan ziemā. Tāpēc arī šeit kaudze ar bildēm.

Atrašanās vieta kartē

Pie pils iespējams nokļūt pa akmens tiltu, kuram kā izrādās ir tāds, ne pārāk vilinošs nosaukums “Vaidu tilts”.

Ēka esot celta klasicisma stilā.

Turpat pils priekšā atrodams arī Mīlas koks kurā sakarinātas vairākas slēdzenes – ļoti jauka ideja. Ja ne atslēgu iekarināt tad vismaz savu mīļoto pie koka veiksmei nobučot.

Var apskatīt arī koka skulptūras un izlasīt leģendu par to, kā radies Kazdangas nosaukums. Pačukstēšu – kaut kas saistībā ar kazām (piemiedz aci). Ja dosies pastaigā pa pils parku vējainā dienā var gadīties, ka dzirdēsi klusas skaņas. Vai tas ir barona spoks? Vērīgakie gan atradīs veidu, kā šīs skaņas izskaidrot bez mistiskām parādībām.

Pils parkā esot atrodama arī Grota kurā barons senos laikos esot malkojis tēju, bet mēs gan diemžēl savā pastaigā kaut kā neuzgājām. 

Ceļa posms starp auto stāvvietu pie baznīcas un Cīravas mežaparka sākumu

Pa ceļam uz Cīravas mežaparku, kur atrodama lielākā jautrība, iespējams iesildīties, apskatot kokos izcirstās skulptūras “Leģendu takā”. 

Tur atradīsiet kokā iegrebtu vīru ar zobenu (šeit varat spēlēt spēli ar līdzgājējiem un mēģināt uzminēt, kas viņš tāds ir), sievietes ar vainagiem, kuras man izskatījās ļoti skumjas (vai tas ir tikai manā galvā, vai jums arī tā likās?), kā arī lielu koka zobenu.

Cīravas mežaparka trašanās vieta kartē

Cīravas mežaparka skaņu takā atrodami dažādi neierasti mūzikas instrumenti – metāla arfa, no kuras skaņas izvilina, dauzot ar vālītēm, milzīgas taures un metāla bungas.

Bebru takā atrodamas dažādas atrakcijas – kāpelējamie, spēle, kur jāmēģina dabūt bumbiņu caurumā, āra Twisters…

Pastaigājoties pa Cīravas mežaparku, uziesiet arī vairākas šūpoles – var šūpoties ar skaistu skatu uz upīti lejā.

Neliela upīte ik pa brīdim pavada meža taku un padara pastaigu vietu skaistu arī tiem, kas jūtas par vecu kāpšļiem un citiem šķēršļiem. 

Pastaigas laikā papētiet arī mežu – tas ir ļoti dažāds, vietām aug skuju koki, bet vietām pilns ar bērziem. Vietām zeme ir gandrīz kaila, bet citās vietās nosegta sūnām un brikšņiem.

Dodoties pa Taisno ganģi, redzēsiet arī dažas koka skulptūras. Mana iemīļotā bija makšķernieks, kurš visticamāk iedomājas, ka viņam pieķērusies liela zivs, bet patiesībā makšķerauklas galā ir varde.

Cīravas muižas pils

Pils bija pirmā, ko ievēroju, kad iebraucām Cīravas centrā. Uzreiz bija redzams, ka tā stāv tukša un iekšā tajā tikt nav iespējams. Logi aizsisti ar dēļiem, un tā ir zaudējusi lielu daļu kādreizējās godības.

Tomēr Cīravas muižas pils nenoliedzami piesaistīja manu interesi ar savām ģeometriskajām formām, tāpēc pēc Cīravas mežaparka taku izstaigāšanas aizgājām arī līdz tai, lai paskatītos nedaudz tuvāk.

Atklājās, ka skats, kas redzams no ceļa, ir pils vislabāk saglabājusies puse. Dodoties rinķī, ieraudzīju, ka viens no torņiem pa pusei sagruvis un pie kādreizējās ieejas rindojas kolonnas, kuras pazaudējušas jumtu, kas kādreiz bijis tām pāri…

Varu iztēloties, cik skaista ēka kādreiz bijusi, tāpēc palika ļoti, ļoti skumji, ka kas tāds iet zudībā.

Turpat netālu atrodama vēl viena pamesta, bet iespaidīga ēka, ar masīvu kolonnu rindu priekšpusē. Arī tā apskatāma tikai no ārpuses. Man par pārsteigumu izrādās, ka tas kādreiz bijis zirgu stallis. Laikam tās kolonnas bija tās, kas mani piemuļķoja un lika domāt, ka šī bijusi dzīvojamā ēka. Bet arī zirgu stallis man raisīja tās pašas saldskābās izjūtas par to, kas reiz bijis, bet nu jau gandrīz zudis.

Atrašanās vieta

Pēc pils apskates nolēmām doties apkārt dīķim, tur, kur ceļa zīme rādīja uz Sienāžu parku. Atradām vairākas, manuprāt, jautras koka skulptūras un āra kaleidoskopu. Mani vienmēr fascinējusi cilvēku spēja atrast kādu priekšmetu un padarīt to par āra apskates objektu.

Bet divvietīgās šupoles ar skatu pāri ezeram uz pili… tik maģisku vietu, kur pasēdēt divatā, plecu pie pleca, ir grūti atrast. Un, protams, draudzīgs atgādinājums šī brīža situācijā – pirms pieskarties kādiem publiski lietojamiem objektiem, tajā skaitā šūpolēm, dezinficējiet rokas. Drošāk jums un arī citiem.

Ķeizarskats – skaista vieta Siguldā, kur palūkoties uz koku jūru no augšas

Atrašanās vieta kartē

Savu pastaigu sākām ar burvīgu skatu pāri koku galotnēm , kas tālumā saplūst tādā kā migliņā… viena no tipiskajām asociācijām ar Siguldu, ja nekļūdos. Šī varētu būt lieliska vieta kur klusi malkot tēju vai kafiju un skatīties uz upi, kas vijas lejā.

Velna klintis un taka gar Gauju

Aptuvena atrašanās vieta kartē

Kādu laiciņu sanāk baudīt mieru ejot pa skaistu meža taku, gar upi , līdz vietai, kur otrā Gaujas pusē redzami orandžbrūni klinšu atsegumi un tajos paslēpta arī Velnala, kas esot sena kulta vieta. Klāt šai alai gan, diemžēl, piekļūt nav iespējams.

Pārgājiens pa Siguldu turpinās ar Kājnieku tiltu pār Gauju

Atrašanās vieta kartē

Tiltu pamata uzdevums ir ļaut cilvēkiem šķērsot upi, bet nereti tie ir arī skaisti veidoti un fotogēniski – tāds ir arī Kājnieku tilts pār Gauju. Neatceros no kurienes nācis šāds ticējums, bet bērnībā kāds man stāstija, ka pirmo reizi dodoties pāri tiltam, pār kuru nekad neesi gājis, varot iedomāties vēlēšanos. Nezinu vai tas tiešām tā ir, bet par sliktu jau nenāk un ļauj staigājot padomāt par to, ko dzīvē vēlies.

Ko var redzēt pastaigājoties pa Piķenes krauju

Aptuvena atrašanās vieta kartē

Tālāk turpinājām ceļu gar Gaujas otru krastu pa Piķenes krauju – pastaiga ved pa meža taku, bet vienā sānā redzami klinšu atsegumi, un ja uzmanīgi tiem seko tad ziemā , kad ārā ir kārtīgi mīnusi var ieraudzīt arī nelielu ūdenskritumiņu, kas sasalis veido lāstekas  un Mazo Velnalu, kuru var atpazīt pēc tādas kā kolonnas, kas sadala alas ieeju uz pusēm.

Jābrīdina, ka šeit vietās, kur sanāk kāpt uz leju ziemā ir īpaši slidens un jābūt uzmanīgam.

Vai pastaiga pa Siguldu ir iedomājama bez Gūtmaņa alas?

Atrašanās vieta kartē

Šeit biju piestājusi vairākas reizes, bet tas bija tik sen, ka biju aizmirsusi cik šī ala patiesībā liela. Un pilna ar dažādiem skrāpējumiem no seniem laikiem. Šoreiz acīs iekrita vairāki gravējumi kas saistīti ar skolām. Interesants fakts ko es iepriekš nezināju – agrāk gravējumus uz alas sienām veikuši par samaksu.

Atpakaļ ceļš ar pieturu pie Panorāmas rata un lielā S! burta

Atrašanās vieta kartē

Atpakaļ devāmies pēc kartes, pa īsāko ceļu , kas ņemot vērā gabalu, ko bijām nogājuši līdz Gūtmaņa alai nebija nemaz tik īss, piestājot tikai vēl vienā punktā – pa trepītēm, kas ved augšup tieši aiz Tilta pār Gauju (augstais kāpiens bija īsts kardio treniņš) nonācām pie slavenā Panorāmas rata un populārās foro vietas – burta S ar izsaukuma zīmi.  Šeit var uzņemt, manuprāt, ļoti skaistas bildes, jo fonā paveras brīnišķīgs skats ar nogāzi un koku galotnēm. 

Atrašanās vieta kartē

Es teiktu, ka Kokneses parkam ir divas daļas. Viena ir skaisti iekārtota – tur redzami ziedi, dīķīši un koka skulptūras. Šī puse man atgādina senas muižas dārzu.

Tur atradīsiet arī nelielu strūklaku “Fauna Galvu”. Kad pienācām klāt, likās, ka strūklaka pārstājusi liet ūdeni, bet tikko kā pagriezām muguru, pēkšņi no Fauna mutes parādījās ūdens strūkla. Fauns kā jau fauns, spēlē ar cilvēkiem jokus. Manuprāt, izskatījās diezgan draudīgs.

Otra parka daļa šķiet vairāk cilvēka roku neskarta – taciņas, kas rudenī ir oranžu lapu piebērtas ved starp kokiem gar Daugavu, kur rudenī iespējams vērot skaistus skatus – krāsainos kokus ūdens otrā pusē un Kokneses pilsdrupas tālumā. Šeit pastaigas laikā atrodama lapene jeb tējas namiņš – ideāla vieta romantiskām fotogrāfijām.

Atrašanās vieta kartē

Vai esat par šo ūdens kritumu ko dzirdējuši? Ja atbilde ir nē, iespējams, jūs pārsteigs fakts, ka reiz tas bijis augstākais Latvijas ūdenskritums, kas sasniedzis pat 3 metru augstumu… Ja esat lasījuši manu rakstu par izbraucienu uz Salaspili, iespējams atcerēsieties, ka es minēju Daugavas muzeja bilžu projekciju ar interesantām Latvijas vietām, kas tika appludinātas HES būvniecības laikā. Pērses ūdenskritums ir viena no šīm vietām. Tāpēc mums diemžēl to neredzēt. Ja nu vienīgi senās fotogrāfijās… Ja interesē apskati zudusilatvija.lv.

Žēl, protams, ka tā. Taču šajā stāstā ir arī neliels gaismas stariņš – Kokneses parkā pie dīķa pavisam nesen, 2019. gadā, izveidota strūklaka – Pērses ūdenskrituma atveids, kas piešķir parkam īpaši romantisku noskaņu un tiem, kas zina Pērses ūdenskrituma stāstu, liek aizdomāties par zudušo skaistumu.

Atrašanās vieta kartē

Droši vien šī ir cilvēku pirmā asociācija, kad tiek uzdots jautājums – ko apskatīt Koknesē. Bet tas, kas mani pārsteidza – ieraudzīju zīmītes “Kokneses Viduslaiku pilsdrupas” un “Kokneses muižas jaunās pilsdrupas”. Es nezināju, ka te ir divas.

Kokneses viduslaiku pilsdrupas tad, nu lūk, ir tie augstie mūri Daugavas krastos, kurus var “izložņāt”. Šeit atrodami arī seni lielgabali – interesants fakts no aprakstu kartītes, šie lielgabali, uzspridzinot pili, iespridzināti ūdenī un vēlāk izvilti ārā.

Kā arī pils pagrabā izveidota neliela moku kambara instalācija ar tādiem plaši pazīstamiem šausmu rīkiem kā moku rats un moku krēsls – to gan var apskatīt tikai pa mazu durvju lodziņu.

Ja jau šoreiz runājam par to, kā vietas izskatījušās senākos laikos, zudusīlatvija.lv var pabrīnīties arī par to, ka Kokneses pils kādreiz bijusi augstu kalnā, bet tagad pēc HES celtniecības atrodas pie paša ūdens virsmas.

Tā kā 33 m augstais skatu tornis atrodas Kangaru dabas takas pašā sākumā, vispirms uzkāpām tajā.

Pirms brauciena, kā parasti, apskatīju vietas bildes Instagramā, lai izvērtētu, ko tieši sagaidīt. Izsecināju, ka skatu tornis šeit uztaisīts krāsaināks un fotogēniskāks nekā daudzviet sastopamie koka skatu torņi. Kangaru skatu tornis veidots no metāla – melns ar oranžiem akcentiem. Nospriedu, ka vismākslinieciskākās bildes sanāk, fotografējot no torņa augšas uz leju cauri restēm. Tad veidojas tāds kā tuneļa efekts.

Un no torņa augšas paveras ļoti skaists skats pāri koku galotnēm uz lēni aizaugošu ezeru. Līdz tam vēlāk nonāksim.

Arī šeit atradu “stūri”, no kura paveras visskaistākais skats, bet Miks pievērsa manu uzmanību mākoņu ēnām. Var šķist nedaudz jocīgi, bet es nekad nebiju domājusi par to, ka mākoņi taču arī met ēnu. No skatu torņa to lieliski var redzēt kā tumšus pleķus uz zemes vai koku jūras, kas ik pa brīdim mainās… Ja tad, kad esi šeit, debesīs ir biezi gubu mākoņi – uz brīdi apstājies, ieelpo dziļāk un pavēro mākoņu ēnas.

Aptuveni 2 km garā lokveida pastaigu laipa ved cauri mežam, gar ezeru un Lielo Kangaru purvu. Takas sākumā izvietoti stendi ar vingrinājumiem, bet teikšu godīgi – neredzēju nevienu, kas tos pildītu. Un, tā kā mētelis nav piemērotākais apģērbs sportiskām aktivitātēm, arī es vingrinājumus tikai izlasīju. Mani kā parasti vairāk interesēja mierīga pastaiga.

Kaut arī skatu tornī cilvēku bija daudz, takā šķita tukšāks un klusāks.

Ja Tev paveiksies tāpat kā mums – soliņš pie ezera būs brīvs un tur varēs piesēst, padzert līdzi paņemto tēju. Karsta tēja ir neatņemama rudens purvu sastāvdaļa. Ja ne, takas garumā ir atrodami vēl pāris soliņi.

Gāju un pētīju purva slīkšņu laipas abās pusēs – takas garumā vide mainās no augstiem kokiem uz purvam raksturīgākajiem zemajiem kociņiem. Un mainās arī augu pasaule. Man par pārsteigumu redzēju arī veselu pulku dažādu sēņu.

Ja Lielo Kangaru dabas taku salīdzina ar Cenas tīreli vai Ķemeriem – lielākā atšķirība, ko es ievēroju (šeit atcerēsimies, ka neesmu biologs, tikai tūrists), ir tas, ka abi iepriekš minētie puvi ir diezgan slapji, un tajos atrodami vairāki ezeri. Bet šis purvs, šķiet, lielākoties sauss ar vienu lielu, skaistu ezeru.

Jāatzīst arī, ka ir viena lieta, ko nesapratu. Ceļa zīmes norāda, ka, ejot pa taku, vienā virzienā ir ezers, bet otrā Burlakkalniņš. Ezeru mēs atradām, bet, kas tas Burlakkalniņš tāds ir, tā arī nesapratu. To tad arī palaidu garām, kaut arī izgājām visu taku. Droši vien tāpēc, ka nezinājām, kur skatīties. Interneta plašā zināšanu krātuve vēsta, ka Burlakkalniņš ir vieta, kur agrāk slēpušies lielceļu laupītāji. Varbūt Tu būsi vērīgāks un to atradīsi. tad lūdzu pastāstīsiet arī man, kur man jāskatās, lai arī es Burlakkalniņu ieraudzītu.

Salaspils pludmale un Sv. Jura baznīcas drupas

Atrašanās vieta kartē

Salaspils Daugavas pludmalē plešas plaša labiekārtota zona (soliņi, rotaļlaukums, zaļš zālājs) ar lielisku skatu uz Daugavu – manā iztēlē šī būtu perfekta vieta mierīgam vasaras piknikam.

Īpaša vietzīme Salaspils pludmalē ir Sv. Jura baznīcas drupas – no tām pāri palikuši divi mazi sienu fragmentiņi (būvējot Rīgas HES, drupas tika uzspridzinātas), bet tās var atpazīt pēc uzstādītā krusta. Atceros, ka pamatskolā mūs uz šejieni veda ekskursijā, bet nevarēju atcerēties, kāpēc… Vadoties pēc internetā pieejamās informācijas, drupas ir 14.gs arhitektūras piemineklis, kas laika gaitā vairākas reizes ticis iznīcināts un atjaunots.

Doles muzejs un piemineklis Doles salas appludinātajām mājām

Vispirms apskatījām Doles muižu (muzeju), jo tam ir īsāks darbalaiks, kā pārējam parkam – iekšpusē atrodama izstāde, kas stāsta gan par arheoloģiskajiem atradumiem, gan par to kāda bijusi dzīve Doles salas muižās, kā arī to, kā HES izmainījis daudzas Latvijas ainavas. Manu uzmanību visvairāk piesaistīja uz sienas projicētie attēli ar vietām, kuras vairs nav iespējams apskatīt, jo sakarā ar HES būvniecību tās atrodas zem ūdens – klintis, ūdenskritumi… biju dzirdējusi par Staburagu, protams, bet nekad nebiju par to tā īsti aizdomājusies.

Tālāk parkā atrodams arī skaists piemineklis Doles salas mājām, kuras tikušas appludinātas HES celtniecības rezultātā. Vairākas akmens plāksnes, uz kurām redzami mazi māju silueti.

Senās zvejnieku mājas Doles muižas parkā

Vēl parkā atrodamas arī senās koka zvejnieku mājas ar niedru- tās kopā ar apkārt augošajiem kokiem veido jauku ainavu un divās no ēkām darba laikā iespējams ieiet. Vienā mājā var apskatīt dzīvojamās telpas. No darbinieces šeit dzirdējām arī par to, kāpēc senlatviešu gultiņas bijušas tik īsas – prasījām, vai tiešām senie Latvieši bijuši tik īsi, ka varējuši tādās mazās gultiņās gulēt, uz ko mums atbildēja, ka tik īsi viņi nebijuši, bet tajos laikos gulējuši ar ļoti augstu galvgali, sanāk ielocījušies gandrīz pussēdus, tāpēc arī vietas pieticis. Likās ļoti interesants fakts. Otrā atvērtajā ēkā iespējams apskatīt senos zvejas rīkus.

Ako piemineklis – populārs objekts ko apskatīt Salaspilī, bet vai tas ir brauciena vērts?

Atrašanās vieta kartē

Kad biju šeit būdama vēl bērns, vieta man īpašu interesi neizraisīja – koka A burts un skolotājas stāsts par to, kā virsaitim Ako nocirta galvu, bija viss, kas man palicis atmiņā, tāpēc pati nemaz nebūtu iedomājusies uz šejieni atbraukt, bet es uzticos savu draugu rekomendācijām, tāpēc arī šo punktu iekļāvām maršrutā, un jāsaka, ka es biju patīkami pārsteigta. Atjaunošana šai vietai ir nākusi par labu. Vai varbūt vienkārši šajā vecumā lietas vērtēju citādi, jo tas vēl aizvien ir koka A burts, bet viss slēpjas mazajās detaļās. Tagad Ako piemineklis man raisīja asociācijas ar Stounheindžu – jo koka A burtam apkārt izveidoti zemes vaļņi un salikti dažādu izmēru akmeņi. Pieejot tuvāk, atklājas skaisti grebumi uz paša A burta. Kā arī grebumus var ieraudzīt arī uz dažiem no akmeņiem – ko gandrīz palaidām garām. Man šķiet, ka iegrebtie attēli stāsta stāstu par Ako, bet tas, kā katrs tos tulko varētu būt šīs vietas sarunu tēma ar ceļabiedriem.

Ievērības vērti ir arī atpūtas soliņi – tie pieskaņoti piemineklim, kā arī no šejienes paveras vēl viens, nedaudz citādāks, bet tikpat skaists uz Daugavu.

Atrašanās vieta kartē

Ventspils Tirgus laukuma apskati jāieplāno uz konkrētu laiku. Kāpēc? Jo pārsteigumi slēpjas vismazākajās detaļās!

Vai esat ievērojuši to zelta punktiņu tirgus laukuma pulksteņa lielākajā ciparnīcā, kas iezīmē 33 minūtes? Šis mazais riņķītis norāda uz Ventspils laiku. Jā, Ventspilij izrādās ir ne tikai sava nauda, bet arī savs “vietējais” laiks – pusnakts iestājas 00.33 un pusdienas laiks 12.33. Tas izrādās esot saistīts ar to, ka Latviju patiesībā šķērso vairāki meridiāni, kas nozīmē, ka laiks Ventspilī patiešām nesakrīt ar valstī vispār pieņemto. Lai to atzīmētu, pulksteņa zvani 00.33 un 12.33 spēlē mazu fragmentu no “Uz priekšu Kurzeme”. Savukārt pārējā laikā Ventspils pielāgojas vispārpieņemtajam laikam Latvijā un katrā pilnā stundā spēlē “Pie dzintara jūras”.

Vēl viens objekts, ko apskatīt Ventspilī, turpat tirgus laukumā, ir aka, kas kalpo kā debespušu rādītājs. Šeit mums izcēlās spraiga diskusija par to, vai tas ir vai nav arī saules pulkstenis.

Fregates Valzivs atrašanās vieta kartē

Ko ņemt vērā : strūklakas nav pieejamas visu cauru gadu – ziemas sezonā strūklakas guļ ziemas miegā

Strūklakas un ziedu kompozīcijas, protams, ir visiem labi zināmi Ventspils apskates objekti. Tas nav nekāds noslēpums. Uz mani vislielāko iespaidu atstāja “Fregate”, “Valzivs”, kas veidota kā kuģa masti. Interesants fakts – strūklaka veidota līdzīga Hercoga Jēkaba flotes buriniekam. Visinteresantākā detaļa pēc manām domām ir tas, ka no vairākiem mastiem ūdens tiek pūsts ārā, veidojot mazu migliņu, kā rezultātā izskatās, ka no tiem nāk tvaiks.

Ja strūklakas jūs ir ieinteresējušas, turpat netālu (atrašanās vieta kartē) var atrast Saules laiviņas (runā, ka saulainā laikā, skatoties uz strūklaku, varot redzēt varavīksni, ko veido ūdenslāsīšu spēle ar saules stariem), un Lietussargu, kurš pilnīgi noteikti nepilda savu funkciju – no tā iekšpuses tek ūdens (atrašanās vieta kartē).

Atrašanās vieta kartē

Manā galvā ostas rajonam būtu jābūt kaut kam… izteikti industriālam, nemierīgam, iespējams drūmam… bet Ventspils ostas promināde pilnīgi un noteikti tāda nav.

Tā ir skaista vieta mierīgai pastaigai saulainā vakarā, kur iekārtoti soliņi un milzīgu boju izstāde. Patiesībā gan tās ir parasta izmēra navigācijas bojas… tikai es nezināju ka tās mēdz būt tik lielas, tāpēc saku “milzīgas” (salīdziniet cilvēku un boju foto).

Manas zināšanas par šo tēmu ir ļoti ierobežotas, bet pie katras bojas ir plāksnīte kādam nolūkam tā paredzēta, tāpēc ja izvēlēsieties šo vietu pastaigai visticamāk par šo tēmu uzzināsiet nedaudz vairāk. Un fonā skatu papildina osta.

Šajā pusē atrodamas arī pāris govis, tai skaitā mans šī brauciena favorīts, govs ar pleznām, kas izskatās kā pa pusei iemērkta naftā (atrodama Ventspils pils tuvumā).

Atrašanās vieta kartē

Turpinot par jūrniecības tēmu – šos ūdens transpporta līdzekļus iespējams apskatīt pavisam tuvu, var pat uzkāpt izstaigāt klāju.

Un runājot par objektiem, kuros var uzkāpt – tur pat atrodams arī neliels skata tornis, no kura iespējams apskatīt pludmali no augšas.

Atrašanās vieta kartē

Vispirms pa ceļam uz molu ievērojām mākslasskolas gleznojumus uz sienas, kas pavada gājejus krietnu gabalu – tajos var uzmeklēt dažādas asociācijas ar Ventspili, piemēram, to zābaku ar lielo muti no Reņķa dārza vai Ventspils pils aprises.

Veids kā padarīt savu ceļu interesantāku – izaicinot sevi vai ceļabiedrus izskaidrot visu attēlu saistību ar Ventspili. Pastaigas laikā satiksi arī govi Matrozi, kā arī uzmanību visticamāk piesaistīs interesantās formas (bloki?) no kā mols veidots. 

Izbrauciens ir par maksu, cenas un darbalaiki
Vilcieniņš startē no Ostas ielas, turpat kur kuģītis

Šis Ventspils apskates veids būs labi piemērots tiem, kas negrib vai nevar staigāt lielus gabalus. Vilcieniņš, kas savu braucienu sāk no Ventspils ostas ielas promenādes (tur pat, kur kuģītis Hercogs Jēkabs), mums parādīja gan pilsētas industriālo daļu un kuģus ostā, gan Ventspils dzīvojamo māju rajonus. Pabraucām garām Dienvidu molam un redzējām apskatei pieejamo zvejas kuģi Azova.  Pa ceļam paspējām saskaitīt 7 govis… un pa gabalu redzēt arī jau iepriekš minētās strūklakas un dažas no ziedu skulptūrām. Respektīvi – brauciena laikā iespējams uzmest aci lielākajai daļai Ventspils pazīstamāko apskates objektu.

Jāmin tikai, ka vilcieniņā ir diezgan šauri un visi sēž tuvu kopā, tāpēc drošu distanci no citiem cilvēkiem ievērot īsti nav iespējams.

Maksas aktivitāte, cenas un darbalaiki
Atrašanās vieta kartē

Viss atkarīgs no tavas personīgās preferences. Es nekad nebiju braukusi ar kameru, tāpēc nolēmu piepildīt šo bērnībā nepiepildīto sapni. Miks gan smējās, ka atrakcijas domātas maziem bērniņiem un patiesi, citas piedzīvojumu parkā atrodamās atrakcijas (batuti, bamperlaiviņas…) paredzētas mazajiem, bet ar kamerām var izbraukt arī pieaugušie – gan kopā ar bērnu, gan vieni paši, gan divi pieaugušie kopā. Biļete (5 braucieni) ir piesaistīti kamerai, nevis cilvēkam, tāpēc dalījām vienu biļeti uz pusēm. Gala spriedums – man likās jautri, nedaudz kņudināja kuņģi, bet bailīgi nebija. Miks teica, ka ar kamerām ziemā pa sniegu sanākot uzņemt lielāku ātrumu.

Ja tomēr neesi gatavs šļūkt ar kameru, var uzkāpt kalnā sasveicināties ar brieža statuju. Interesants fakts – statuja veltīta Ventspils teritorijā sen atpakaļ palaistajiem staltbriežiem.

Maksas aktivitāte, cenas un darbalaiki
Atrašanās vieta kartē

Izbrauciens ar mazbānīti, šķiet, ir viena no populārākajām lietām, ko darīt Ventspilī, bet pārsteidzošā kārtā mani īpaši ieinteresēja tieši process, kā vilcieniņš tiek apgriezts braukšanai pretējā virzienā. Tas visticamāk nav jautājums, kas jums naktīs neļauj gulēt, un es pati par to vispār nekad nebiju domājusi, līdz, stāvot stacijā, skatījos, kā sliežu beigām pretī lēnā garā dodas tvaikos tītā lokomotīve.

Lai vērotu šo procedūru jāierodas “Kalna” stacijā (tajā, kas pie Lemberga hūtes) kādas 10 minūtes pirms vilciena atiešanas. Kad vilciens apstājies, vēl kūpošo lokomotīvi atāķē no vagoniem un uzstumj uz apļveida koka platformas. Šo platformu tad griež uz riņķi, lai apgrieztu lokomotīvi otrādi…

Kad šovs beidzies, ja esi nolēmis doties izbraucienā vari sēsties vai nu atvērtajā, vai slēgtajā vagonā un doties izbraucienā cauri mežam. Otrā galā pabrauksi garām arī enkuriem un redzēsi vilcienu depo, kurā redzamas ogles un ūdenspumpis, ar ko tvaika lokomotīves “baro”. Var braukt vai nu vienā virzienā vai apmest pilnu rinķi – mēs izvēlējāmies rinķi, lai nokļūtu atpakaļ pie auto.

Mūsdienu cilvēkam, kas pieradis pie nemitīgās steigas, vilcieniņa temps šķiet ļoti lēns. Dzīvojot pasaulē ar ātrgaitas vilcieniem un automobiļiem, reti kad sanāk aizdomāties par to, ka kādreiz cilvēkiem šis bija ātrums un to cik patiesībā liela brīvība pārvietoties mums, dzīvojot šajā laikā, ir… Tā tad arī varētu būt sarunu tēma ar līdzbraucējiem 3 kilometrus garā brauciena laikā.

Atrašanās vieta kartē

Enkuru taka ar lielajiem, senajiem enkuriem man asociējas ar bērnību – šķiet ka tā šeit bijusi mūžīgi. Un tā pārceltuve pāri dīķītim, kur var aiz ķēdes pārvilkties uz nelielas koka platformas no viena ūdenskrātuves gala līdz otram, tā arī vēl funkcionē. Šeit ir arī šķēršļu josla bērniem “Džungļu taka”, kur var kāpelēt un līst cauri dažādiem šķēršļiem. 

Atrašanās vieta kartē

Piejūras brīvdabas muzeja ievērojamākais eksponāts, manuprāt, ir vējdzirnavas – lielas, gaišas, tajās var ieiet iekšā un apskatīt kas dzirnavām vēderā. Neaizmirsti arī izlasīt nostāstu par indiāņa statuju!

Citas celtnes manām ne-vēsturnieka acīm liekas diezgan līdzīgas brīvdabas muzejiem Rīgā un Jūrmalā, iespējams ielūkoties dzīvojamajās mājās un klētīs, vasaras virtuvē kas ir neliela mājiņa ar lielu katlu. Interesants ir senais pulkstens, kurā iekarināts liels akmens.

Esmu gatava saderēt, ka iecienītākās govs izvēle kaut ko pasaka par cilvēka personību! Tā ir tikai teorija kas man ienāca prātā, protams, zinātnisku pamatojumu tai neesmu meklējusi, bet katrs parasti izvēlas savu mīļāko govi, kas vislabāk palikusi atmiņā… un kaut kādam izskaidrojumam kāpēc mums iepatikusies tieši šī un nevis kāda cita noteikti ir jābūt.

Miks jūsmoja par no ziediem veidoto lielo govi, kuru es gan šī izbrauciena laikā neredzēju. To noteikti ir īpaši sarežģīti izveidot un uzturēt, ja reiz tā veidota no dzīviem augiem. Savukārt mani ieintriģēja govs, kurai pie ragiem pieķēries lidojošs cilvēks, bet atceros, ka 18 gadu vecumā man visvairāk patika gotiņa pie spoguļa… 

Tāpēc, dodoties govju medībās, iesaku vai nu klusībā pievērst uzmanību tam, kuru govi par visinteresantāko atzīst jūsu līdzgājēji, un mēģināt izkalkulēt, ko tas stāsta par konkrēto cilvēku, vai arī pārvērst šo tēmu interesantā diskusijā.

Atrašanās vieta kartē

Šeit atrodami vairāki objekti, kas attēloti sienas gleznojumos pie mola – kurus minēju jau iepriekš. Tas zābaks ar lielo muti, platmale… un dažas citas lietas, kas piederējušas milzim Lutausim. Kaut kā sireāla un tajā pašā jauka un bērnišķīga sajaukums.

Bet tas nav viss – šeit atrodami arī milzīgi kukaiņi, kuri man rādītos murgos un bariņš akmens aitiņu, kā arī plašs zaļš zālājs un soliņi kur atvilkt elpu.