Jau ejot pa meža taku, tālumā starp kokiem var redzēt plašas pļavas, ūdeni un savvaļas zirgus un gotiņas. Zvēriņiem var pienākt pavisam tuvu klāt, un, šķiet, zirgi nemaz nebaidās no cilvēkiem. Gluži otrādi, apzināti turas cilvēku tuvumā un, ja kāds izvelk burkānu maisu, šķiet, pat pa gabalu neredzot atpazīst čaukstēšanu un pat skriešus metas klāt. Engures ezera pļavu teritorija ar savvaļas zirgu un govju ganībām apmeklētājiem ir pieejama no 15. aprīļa līdz 31. oktobrim.
Tips: Apskates vieta
Atrašanās vieta: Engures ezera pļavas
Izmaksas: Bezmaksas
Engures ezers – Vieta, kur pļava un ūdens satiekas
Izejot cauri koka vārtiņiem, apkārt plešas zaļas pļavas. Kaut arī mežā, caur kuru bija jāiet lai pie pļavām nonāktu, varēja redzēt ka teritorija ir iežogota, pļavu plašumi rada brīvības sajūtu. Bet tālāk uz nelielā putnu vērošanas torņa pusi pļavas pāriet ūdenī.
Sākumā tās ir peļķes, kurās mirkst garāki zāles pudurīši. Tajās, šķiet, gotiņām reizēm patīk pavārtīties. Bet jau tālāk pļavas pilnībā pāriet ezerā, virs kura klaigā putni.
Miks gan stāstīja, ka pagājušo reizi, kad viņš šeit paviesojies, visa teritorija bijusi mitra un pārvietoties toreiz esot vajadzējis, izmantojot koka laipas. Šoreiz lielākā daļa takas bija sausa (ejot jāuzmanās tikai no kādas zirgābolu kaudzītes), un no laipām pāri palikuši tikai atsevišķi fragmenti. Nezinu, vai tā ir sezonāla parādība vai teritorija tāda paliks pastāvīgi.
Mūs sagaidīja arī neliela neveiksme – mazajam putnu vērošanas tornītim laipa bija salauzta un norobežota – tāpēc šoreiz uzkāpt diemžēl nebija iespējams.
Savvaļas zirgu un gotiņu ganības Engures ezera pļavās
Šķiet visi zvēriņi šeit sadzīvo labi gan savā starpā, gan ar cilvēkiem. Gotiņas turas nomaļus, reizēm dodas pavārtīties dubļos vai nedaudz tuvāk cilvēkiem, tomēr ievēro distanci.
Viens bullītis stāvēja uzkalniņā, lēni gremoja zāli, un, šķiet, tas bija “boss”, kurš visus pieskatīja.
Bet cita melna gotiņa, nez kāpēc, izskatījās nedaudz atstumta un stāvēja pavisam tālu no nelielā bariņa. Cik saprotu zvēriņi teritorijā ielaisti, lai palīdzētu to uzturēt un saglabāt dabīgā ceļā.
Zirgu pulciņš, turpretī, vai nu cenšas izdiedelēt no cilvēkiem gardumus, vai arī cēli stāv pilnīgi nekustīgi uz takas, kamēr cilvēki staigā tiem apkārt un fotografē. Laikam jau zina, cik tie ir skaisti un pieraduši būt par modeļiem. Ievēroju, ka daudzi ceļotāji paņēmuši līdzi burkānus vai ābolus, ar ko zirgus pacienāt.
Zirgi šeit ir dažādās krāsās – gaiši pelēkbrūni un tumšāk brūni, kopumā redzējām piecus, bet, cik saprotu, parkā esot vairāk. Augumā, pēc mana vērtējuma, tie izskatās nedaudz mazāki nekā tie, ar kuriem cilvēki mēdz doties izjādēs.
Skaisti zvēriņi un vēl viena izcili mierīga vieta, kurā piestāt. Otra man zināmā vieta, kur Latvijā iespējams satikt savvaļas zirgus ir Jelgavā, Lielupes palienas pļavās, kas arī ir skaista, ja dodies izbraucienā nedaudz citā virzienā. Atšķirība stararp abām, ja pareizi atceros, ir apkārtējā vide un man liekas ka Jelgavas pļavās nav gotiņu (bet es varu arī kļūdīties). Šeit redzējām gan pārīšus, gan ģimenes ar bērniem, kā arī lielākas ceļotāju kompānijas. Visi izbaudīja plašumu, mierīgo atmosfēru un priecājās par skaistajiem savvaļas zirgiem un gotiņām. Paši netīši palaidām garām, bet turpat dabas parkā, esot arī orhideju taka, kuru iespējams apskatīt tā paša izbrauciena laikā.
Ko vēl apskatīt tā paša izbrauciena laikā?
Piestāj arī pie Engures mola un Lāčupītes dendrārijā vai Kaltenes Kalvās
