Kategorija: Ceļojumi ārpus Latvijas

Nezinu vai izvēlējos pareizi, bet, tā kā visi zina, ka šokolāde rada laimes sajūtu, dosimies uz Cailler šokolādes rūnīcu.

Atrašanās vieta.

Maksas ieeeja.

Iespundēti laika mašīnā

Viss sākas ar laika mašīnu – skaņu, gaismu un vizuālo efektu radītu pieredzi, kas izvedīs tevi ceļojumā no Acteku ciema tumšos džungļos līdz retro šokolādes reklāmām vecos TV. 

Tikai ir viens āķis – kad durvis aiz tevis aizveras, tu esi šokolādes stāsta varā. Nākamajā telpā tiksi tikai tad, kad laika mašīna atvērs nākamās durvis. Tātad visu šokolādes vēsturi sanāk noklausīties piespiedu – brīvprātīgā kārtā. 

Bet hei, tagad tu zini, ka senos laikos krūzīte karstās šokolādes izmantota bez maz vai kā mīlestības dzira.

Maģiskā sastāvdaļa

Pēc atgriežšanās mūsdienās, tev tiek atgriezta arī tava brīvība – vairāk par šokolādes sastāvdaļām Tu vari uzzināt, jau pats savā tempā. 

Nākamajā telpā ir vairāki lieli trauki – vienā ir šokolādes pupiņas. Tās var pasmaržot. Tiešām smaržo pēc šokolādes! Tās var arī pataustīt. Un ja tevi nebiedē ēšana no publiska trauka, no kura katrs grābj ar savā rokām, šokolādes pupiņas vari arī pagaršot. Man laikam vēl aizvien ir trauma no nesenās pandēmijas, tāpēc es nenoriskēju. Bet ceļabiedri teica, ka pašas pupiņas nemaz negaršojot pēc šokolādes.

Citos traukos ir vaniļa un rieksti. Vari pasmaržot arī tos. Bet uzmanību piesaista lieli, balti, nenoteiktas formas kluči. Kas tie tādi?

Mans draugs – robots konfekšu meistars

Pa pašu rūpnīcu ekskursijā, diemžēl, iziet nav iespējams. Viņiem esot jārūpējas par sanitārajiem apstākļiem ražošanas procesā. Bet, lai tu pārāk neskumtu, aiz stikla sienas ir izstādīta viena šokolādes mašīna. Sekojot tai, tu vari redzēt, kā liela šokolādes pļecka tiek pārvērsta mazās strīpiņās, kas tiek sagrieztas un pārlietas ar papildus šokolādi. Ņamm.

Pēc tam darbā iesaistās tāda kā robotu roka, kas zibens ātrumā pārliek jaunās šokolādes konfektes no vienas līnijas uz otru, kur tās tiek sasaiņotas. Un pašās beigās šīs končas var arī nogaršot.  

Bet neuztraucies, roboti vēl nav pilnībā pārņēmuši pasauli. Aiz letes darbojas arī divi cilvēki, kas demonstrē šokolādes figūriņu gatavošanas procesu. 

Šveicē sapņi piepildās – ēd tik daudz šokolādes cik lien iekšā

Tagad mēs zinām, kā top šokolāde. Bet, kas gan būtu šokolādes rūpnīcas apmeklējums bez degustācijas? Tas būtu diezgan skumji. 

Jāskumst nebūs. Jo ekskursijas beigās tev ir iespēja piepildīt savu bērnības sapni – vari ēst tik daudz šokolādes, cik tev lien iekšā. Tikai projām doties pilnām kabatām nedrīkst. Jāēd uz vietas. 

Starterītis – ūdenskritums

Šajā takā ūdenskritumu ir tik daudz, ka lai tos atšķirtu, jādod iesaukas. Sauksim šo par augsto ūdenskritumu divos līmeņos – par godu lūzuma punktam. Niagāra, tā, protams, nav, bet priekš latvieša, kurš pieradis, ka ūdenskritumi dzimtenē vairāk sacenšas platumā nevis augstumā, diezgan iespaidīgi.

Tad nu uztaisām kādas 100 bildes un dodamies tālāk. Ja daudzās citās takās ūdenskritums ir pārgājiena galamērķis vai galvenais apskates punkts, tad šeit tas ir tikai sākums.

Akemens portāls

Pēc brītiņa tavā priekšā paveras klinšu tunelis – akmens sienā rēgojas alas mute. Riskēsim? Bet protams! Ejam iekšā.

Tuneļa iekšpusē ir tumšs. Vai dzirdi kā pil ūdens? No mazajām starumītēm, kas tek no alas sienām uz zemes izveidojušās nelielas peļķes. Tāpēc uzmanies! Es jau samērcēju kedas.

Bet kad tu iznāc otrā pusē, tu saproti, ka šis bija portāls un tu esi nokļuvis brīnumzemē – tādā kā ielejā starp klinšu sienām. Klintis ir milzīgas un lejā plūst staruja, neparasti zila upīte. 

Ja vien varētu mūžam iekalt atmiņā šo skatu!

Ieleja kura ir tik skaista, ka tajā varētu filmēt fantāzijas filmu

Varētu stāvēt un blenzt uz šo skaistumu, bet nebloķēsim citiem ceļu – dosimies uz priekšu. Mums vēl ir ko redzēt!

Dzidrā upe pavada mūs visā pastaigas garumā. Tā ir pilna ar milzīgiem akmeņiem, daudzi izskatās tā it kā sen atpakaļ būtu atlūzuši no grandiozajām klinšu sienām. Varbūt, ka tieši tā arī ir? Bet mazie sūnainie atgādina troļlu muguriņas.

Pēc brīža satiekam nākamo ūdenskritumu. Šoreiz iskatās, ka upē bijusi izveidota akmens siena un ūdenskritums izgrauzis tajā caurumu. Sauksim šo par mazo – plato ūdenskritumu?

Ceļa segums ir daudzveidīgs – tev būs jāpievar gan akmeņi, gan tiltiņi, gan trepes. Bet tas ir tā vērts, jo lūk kur jau slejas nākamais ūdenskritums. Šim ir daudz mazu straumīšu, ko uz visām pusēm šķeļ ūdens. Un takā sastapsi arī viņa alter ego – ūdenskritumu, kurš lejā pa akmens sienu tek pilnīgi taisni. 

Saldais ēdiens – dambis

Laiks ir paskrējis nemanot un esam nonākuši takas galā, pie ezera, kur tevi gaida pārsteigums – milzīgs, ieapaļš dambis. To var apbrīnot un tam var arī pāriet pāri. Ja, protams, neesi saskatījies šausmenes par šo tēmu.

Un arī šeit neiztikt bez pārsteigumiem. Kad esam novietojuši mašīnu stāvvietā, uzkāpuši kalnā un iegājuši pa vārtiem, atklājas, ka tā nav tikai pils. Tā ir vesela viduslaiku pilsēta ar skaistām, senatnīgām mājiņām.

Izkatās gan, ka tagad tā ir kļuvusi par tūristu pilsētiņu, kurā ir vienas vienīgas kafejnīcas un suvenīru veikaliņi, bet, pat ja ēkas ir pārdevušas savu dvēseli, tās nav zaudējušas savu šarmu. Tāpēc ir interesanti pastaigāt apkārt. Skatienu piesaista dakstiņi, izdekorēti logu rāmji un slēģi, galvenā laukuma centrā ir veca akmens strūklaka. Tam visam ir savs šarms. Kādai notekai uzsprausta pūķa galva. Mākslīga, protams.

Īpaši skaists ir skats uz baznīcu ar dūmakā tītiem kalniem fonā. Patiesi, tas ir tik skaists, ka kāds ir uztaisijis speciālu akmens lodziņu lai uz to skatītos.

Ar pašu pili gan ir tāpat kā ar Jet d’Eau strūklaku Ženēvā, Gruzijā atrodamo Jvari klosteri kalna galā, un citiem milžiem – labāks skats uz to paveras no attāluma nevis stāvot tieši blakus. Kā arī darba laiks ir ierobežots un iekšā vairs nepaspējam.

Ko darīsim? Iesim pilij apkārt, paskatīties ko vēl labu var ieraudzīt. 

Ieraudzīt var skaistus skatus uz kalnainām ainavām. Un kaut ko var arī sadzirdēt. Skaņa ir tāda it kā zvanītu simtiem vēja zvanu.

Vai zini kas tas ir?

Tās ir aitas! Katrai kaklā uzkārts zvaniņš. Un tikko kā aitas ierauga cilvēku, tas tiek klasificēts kā draugs (vai potenciālais barotājs?) un viss bars skrien pakaļ gar žogu, kas liek desmitiem zvaniņu žvadzēt.

Kā var zināt, ka sagaida piedzīvojumiem bagāta diena?

Pēc tā, ka jau pa ceļam no Ženēvas uz Montro, grūti atraut skatienu no loga, jo tur garām slīd vīna terases, kas lokās pa stāvajām nogāzēm. Mūsu ceļojuma laikā lapas vēl tikai plaukst. Bet tas nekas. Vienalga ir skaisti.

Vai esi dzirdējis par pili, kas atrodas uz akmens pussalas ūdenī?

Uzbur sev acu priekšā šādu skatu – tu stāvi pie ūdens, kas ir tik dzidrs, ka paskatoties dzelmē var redzēt katru akmentiņu. Un tavā priekšā ūdenī slejas sena akmens pils ar bieziem mūriem un spiciem tornīšiem. Un it kā ar to vien nepietiktu, fonā ir kalni. 

Cik minūtes tu stāvēsi ieplestu muti un vienkārši blenzīsi uz šo pastkaršu cienīgo skatu?

Mākslasdarbs vai šausmene? Šiljonas pils pagrabi

Tā kā esam piedzīvojumu meklētāji – sāksim ar pagrabiem.

Priekš pagrabiem (pirmās) telpas šķiet neparasti gaišas. Bet apgaismojums ļauj apskatīt skaistās griestu velves un pabrīnīties par kontrastu – griesti ir apstrādāti, bet no zemes, gluži kā pūķa alā, vēl aizvien spraucas ārā lieli, raupji akmeņi. Gribās tos pataustīt, šķiet, ka tekstūra varētu līdzināties smilšpapīram.

Cik daudz iekšpagalmu var būt vienai pilij?

Atceries, es Tev jautāju, cik daudz šajā pilī būs ko apskatīt? Ir tāds triks, kurā burvju mākslinieks no sērkociņu kastītes izvelk veselu virkni krāsainu lakatiņu, un tu, kā skatītājs, nevari saprast kā tie visi tur satilpuši.

Šiljonas pilī tāds triks tiek izspēlēts ar iekšpagalmiem. Es saskaitīju veselus četrus. 

Mieru, manuprāt, var meklēt, sēžot uz soliņa zem koka, iekšpagalmā ar dārzu. Ja vien, protams, tavs nemierīgais atklājēga gars ļauj mierīgi sēdēt, nevis pētīt izkaltušās vīnogas uz sienas. Vai mēģināt atšifrēt augu nosaukumus dobēs un spekulēt, kā tie, citi tūristi, tika tur augšā pastaigāt pa pils mūriem?  

Neuztraucies, tur mēs vēl uzkāpsim!

Laika zoba apgraustie sienu gleznojumi

Telpas, kā jau tik senā pilī, ir ļoti tukšas. Reizēm liekas, ka vienīgās mēbeles, kas tajos laikos cilvēkiem bija ir lādes un krēsli. Varbūt ka tā ir taisnība? Bet kas par kamīniem! Gandrīz katrā istabā ir kamīns, kas šķiet lielāks par manu vannasistabu. Tur jau būtu jākurina vesels ugunskurs!

Un apskati arī sienu gleznojumus! Tajos attēloti ģērboņi un dabas skati. Daudzus no tiem skāris laika zobs – var redzēt, ka dažas krāsas ir daudz izturīgākas par citām. Zilā un sarkanā, šķiet, bijušas īpaši jiftīgas.

Visbeidzot uzkāpsim arī Šiljonas pils tornī

Piedzīvojuma beigās Tev tiek dota arī iespēja izstaigāt pils mūrus (ar skatu uz iekšpagalmu) un uzkāpt tornī (ar brīnišķīgu skatu uz Montro un zilo ūdeni). Diez, vai cilvēki, kas kādreiz dzīvoja šajā pilī novērtēja to, kāds skaistums katru dienu viņu priekšā paveras?

Montro piekrastes daļa ir pilna ar viesnīcām un kafejnīcām. Bet kaut kur pa ausu galam biju dzirdējusi arī baumas par Montro vecpilsētu. Taču Google maps šoreiz palīdzēt nespēj. Aizdomīgi.

Bet mēs nepadosimies! Parakņājos pa dažādiem ceļojumu rakstiem un kādā atradu aptuveno rajonu – starp Svētā Vincenta templi un vietu, kur sākas taka uz Chauderon Gorges. 

Pēc tā cik rakstiņš bija īss vajadzēja kaut ko nojaust. 

Pēc neliela kāpiena kalnā atklājas, ka Montro vecpilsētu vairāk varētu saukt par… vecpilsētas stūrīti.

Mēs atradām vienu perfektu ieliņu ar skaistām senām mājām un lieliem vara katliem, kuros tagad sastādītas puķes. Pie durvīm ir laternas un smalki veidotas izkārtnes. Man ļoti patīk krāsainie slēģi. Un es dievinu vistērijas, kas aug uz kāda no namiem. Tiešām burvīgi. Un kādas ir tavas domas?

Un ja pagriezies uz otru pusi acu priekšā rēgojas Sv. Vincenta baznīcas asā smailīte.

Turp arī aiziesim, apskatīt mūra ēku ar senatnīgu šarmu un pabaudīt lielisku panorāmas skatu, kas paveras sēžot uz mūrīša. Tur, skatoties tālumā, atkal var noķert kripatiņu miera.  

Mani nedaudz sportiskākie draugi noteikti priecāsies uzzinot, ka, kaut arī taka uz ūdenskritumiem – Chauderon Gorges ir slēgta (priekšā draudīga zīmīte ar nogruvumiem), turpat blakus ir vēl viena pārgājienu taka.

Tā ka, ja vēlies noķert panorāmas skatus ar Ženēvas ezera zilajiem ūdeņiem un Montro namu jumtiem no vēl lielāka augstuma, pa šaurām ieliņām un pēc tam, pa trepītēm, vari kāpt kalnā. 

Kā par nelaimi tava šīs dienas ceļa biedrene nav diez ko attapīga un pamanījās iziet pastaigā augstpapēžu zābakos. Tāpēc tālālk par šo skaisto skatu netikām. Tā ka, tas, kas ir kalna virsotnē paliek noslēpumā tīts. 

Ja man būtu jāraksturo kā, mauprāt, izskatās paradīzes dārzs, es teiktu, ka Tur izskatās, kā Montro ezera promenādē. 

Promenādei ir divi gali. Vienā kūsā dzīvība, otrā valda miers. Sāksim ar drūzmaināko galu un otru atstāsim saldajam ēdienam. 

Pie Fredija Merkūrija statujas pulcējas cilvēki. Ir daudz fotogrāfēt gribētāju. Turpat blakus gar promenādes malu izkārtoti stendi kuros pārdod ēdienu, suvenītus, un kaut kāda iemesla dēļ arī krāsainus telefonu vāciņus. Vai esmu ko palaidusi garām un Šveicei ir kāda īpaša saikne ar telefonu vāciņiem?

Bet mēs raitā solī dodamies uz otru galu, kur ir daudz klusāks. Lūk šeit es beidzot sapratu, kas ir pilnīgs miers. Miers ir saulainā dienā apsēsties uz soliņa ar skatu uz neparasti zilo ūdeni, kura priekšā, visā promenādes garumā sastādīti simtiem krāsainu ziedu. Un fonā ir kalni. Aprīļa beigās uz tiem vēl redzamas sniega kripatu paliekas. 

Ja pie pils es jautāju cik minūtes, tad šeit es jautāšu – cik stundas varētu tur sēdēt un skatīties uz ūdeni?