Autors: ArmandaG

  • Ko apskatīt Vīnē? 1.5 dienas grandiozo ēku pilsētā

    Ko apskatīt Vīnē? 1.5 dienas grandiozo ēku pilsētā

    Ašā atjautības spēle! Kurā pilsētā atrodas vecākais panorāmas rats, kurš vēl joprojām darbojas? To iespējams apskatīt Vīnē. Nākamais jautājums – par ko Vīnē pārvērsts pretgaisa aizsardzības tornis? Par milzu akvāriju. Un kurā pilsētā iespējams cauri garšas kārpiņām iemācīties atšķirību starp šņiceli un štrūdeli? Protams, ka Vīnē. 

    Vai ieintriģēju? Tad nu dosimies mazā (1,5 dienu) virtuālā ceļojumā, un es Tev pastāstīšu ko apskatīt Vīnē, pilsētā, kuras centrā grandiozas ēkas ir uz katra stūra. 

    Neaizmirsti uzvilt ērtas kurpes!

    Apskati vismaz vienu no Vīnes slavenajām pilīm. Šoreiz Belvedere

    Atrašanās vieta.

    Izvēles, izvēles… Kad pilsētā ir vairāk nekā viena nozīmīga pils izvēle ir patiešām sarežģīta. 

    Schönbrunn pils šķiet ir vispopulārākā izvēle. Jā, 1441 istaba izklausās patiesi iespaidīgi. Bet imperatora ģimenes vasaras rezidence ir tālāk no pilsētas centra un īsti neiekļaujas mūsu laika ierobežojumos. Tāpēc šoreiz, diemžēl, svītrosim no saraksta ārā.

    Tad jau laikam izvēle krīt uz pili, kas daudzos interneta atsauksmju topos ierindojas otrajā vietā – Belvederi. Tai, kā baumo, ir gan karalisks dārzs, gan skaists eksterjērs, gan lieliska atrašanās vieta. Laižam!

    Belvedere pils

    Kad nonākam galamērķī atklājas, ka tajos senajos laikos kad visi cēla pilis, lai Vīnē atstātu iespaidu, ar vienu pili laikam bija par maz. Šeit ir atrodami veseli divi Belvederi – Augšējais un Apakšējais.

    Es teiktu abas ēkas ir drīzāk māsīcas, nekā māsas. Augšējam Belvaderam ir zaļš jumts, neskaitāmi logi, kolonnas un statujas. Bet apakšējais Belveders lepojas ar sarkanu jumtu, nedaudz kantainākām formām un skaistu skatu uz pilsētu fonā. Abus savieno liels dārzs, kurā ar dzīvžogu un ziediem izveidoti dažādi raksti. 

    Belvederes pils dārzs

    Bet strūklakas gan šajā dārzā ir tādas… dīvainas. “Ar nazi pie rīkles radījumam ar āža kājām, kas spļauj ūdeni” dīvainas. Tajos laikos cilvēkiem laikam bija nedaudz citādākas izklaides…

    Strūklaka Belvadere dārzā

    Mūsdienās gan galvenā izklaide ir māksla, kuru iespējams apskatīt Belvedera ēkās. Interesants fakts – pils tika būvēta kā vasaras rezidence nozīmīgai personai, bet vēlāk tika pārvērsta par vienu no pirmajiem publikai atvērtajiem muzejiem. 

    Un šeit nāk dienas skaudrā mācība… 

    Dienas mācība

    Vīnē tūristu sezonā biļetes uz visu jāpērk iepriekš, citādi var palikt ar garu degunu. Mēs pie ieejas biļetēm Belvaderā netikām.

    Apbrīno Vīnes arhitektūru. No slavenās operas, līdz pret gaisa aizsardzības tornim, kas pārvērsts par milzu akvāriju 

    Saderam, ka tik daudz bilžu ar ēkām, kā Vīnē, tu vēl nebūsi uzņēmis?

    Vīnē tiešām var stundām ilgi staigāt no vienas grandiozas ēkas pie nākamās.

    Bet būšu godīga – šis skaistums vairāk vērojams pilsētas centrā. Nomaļākos rajonos var atrast arī netīrītas ielas un grafiti… kas salauž veclaiku šarma maģiju. Tāpēc mēs kā tūristi, koncentrēsimies uz pozitīvo un iesim lielā pastaigā pa pilsētas centru – to daļu, kur pievelkot tuvāk Google maps var redzēt īpaši izceltus apskates objektus.

    Pirmā mūsu ceļā ir kāda skaista baznīca ar lielu, zaļu kupolu. 

    Ēkas Vīnē

    Sv. Kārļa baznīcas cilņiem rotātās kolonnas

    Atrašanās vieta.

    Baznīcas kupolu var pamanīt jau pa gabalu. Un tā zaļais tonis ļoti atgādina Belvederes pils jumtu. Pēc kāda laiciņa tu ievērosi, ka zaļie jumti vēsturiskām ēkām šeit ir diezgan populāri, un jau instingtīvi vērsi vaļā karti, lai noskaidrotu kāda nozīmīga ēka stāv tavā priekšā, tikko kā tu šo toni ieraudzīsi. 

    Bet kad tu pienāc tuvāk cīņā par tavu interesi uzvar lielās kolonnas, kas rotātas ar dažādām ainām. Bet kolonnu galā sēž zelta ērgļi. Patiešām iespaidīgi!

    Sv. Kārļa baznīca Vīnē

    Samaksājot iespējams Dievnamu apskatīt arī no iekšpuses. Bet mums šoreiz jādodas tālāk – ko redzēt ir daudz, bet laika, maz.

    Jātnieki uz Vīnes operas jumta

    Atrašanās vieta.

    Pēc kāda brīža tavam skatienam paveras vēl kāda ēka – arī tai ir zaļš jumts. To rotā divas milzīgas statujas ar jātniekiem uz spārnotiem zirgiem. Izrādās šie jātnieki ir Harmonija un Dzejas mūza. 

    Bet noteikti pievērs uzmanību arī ēkas kolonnām un citām statujām, kas šo ēku rotā. Šeit varētu arī spēlēt spēli – cik cilvēku galvas tu vari saskaitīt?

    Vīnes Valsts opera

    Interesants fakts – vai zināji, ka 2. Pasaules kara laikā daļa Vīnes operas ēkas tika iznīcināta bombardēšanā? Paskatoties uz skaisto celtni tagad, nezinātājam to būtu diezgan neiespējami pateikt. Vai ne?

    Klasiskā mūzika gan nav mana kafijas tase, tāpēc, šoreiz tevi iekšā nevedīšu… bet tiem, kuriem šī tēma interesē – Vīnes opera piedāvā gan baudīt muzikālus priekšnesumus, gan doties gida vadītā ekskursijā, lai noskaidrotu, kas slēpjas iekšpusē. Vairāk informācijas meklē viņu oficiālajā lapā. 

    Un runājot par ēkām, kas 2. Pasaules kara laikā tika gandrīz pilnībā iznīcinātas… dosimies tālāk uz Austrijas augstāko baznīcu.

    Iekal atmiņā Vīnes panorāmu un krāsainos dakstiņus no Sv. Stefana baznīcas jumta

    Atrašanās vieta.

    Šo ēku noteikti neaizmirstamu padara krāsaino dakstiņu jumts. Zaļi, zeltaini, melni – dakstiņi veido rakstus. Īpaši atmiņā iesēžas uz jumta attēlotie ērgļi.

    Sv. Stefana baznīcas jumta ērgļi

    Bet arī pati baznīca dekorēta smalkiem vijumiem – kad uzbrauksi augšā, tu redzēsi, ka šeit neviens nav haltūrējis – pat tās detaļas, kas ir tālu prom no garāmgājēju acīm izskatās veidotas ar lielu rūpību. 

    Vīnes Sv. Stefana katedrāle

    Iekšā valda kluss diženums. Šajā baznīcā viss nav izliets zeltā… bet augstās velves, vitrāžas un smalkie grebumi rada vēl paliekošāku diženuma iespaidu. 

    Par samaksu iespējams uzbraukt arī baznīcas torņos. Kaut kur biju dzirdējusi, ka ja izvēlas tikai vienu no torņiem, labāk izvēlēties Ziemeļu torni, jo tajā ir skatu platforma, otrā tornī (ja pareizi saprotu) skatu var baudīt tikai pa logiem.

    Lecam iekšā mazā liftiņā un lifta operātors uzved mūs virs Vīnes jumtiem. No šejienes patiešām var redzēt visus Vīnes nozīmīgākos objektus – re kur televīzijas tornis, re kur Belvederes pils kurā tikko bijām, re kur aizsardzības torņi!

    Patiešām skaists skats!

    Vīnes panorāma

    Vēstures tumšās lappuses – Vīnes pret gaisa aizsardzības torņi

    Atrašanās vieta.

    Protams, Vīnes vēsturē ir arī ļoti tumšas lappuses. To tu droši vien saprati jau tad, kad runājām par ēkām, kas cietušas bombardēšanā… Bet vēl viens atgādinājums par kara šausmām ir pretgaisa aizsardzības torņi.

    Šis apskates objekts ir nišas lieta. Ne mana kafijas tase… Bet man tos bija jāpiemin, lai Tu spētu pienācīgi novērtēt nākamo apskates objektu. Stāsts ir par to, ka šādus torņus ir ļoti grūti nojaukt. Spridzinot līdzīgu toni Berlīnē ar 25 tonnām dinamīta esot bijis par maz. 

    Pretgaisa aizsardzības tornis Vīnē

    Un ko darīt, ja torni nojaukt nevar? Pārveidot to par milzu akvāriju!

    Vīnes akvārijs

    No ārpuses Haus des Meeres vēl aizvien var redzēt tornim raksturīgo formu, bet viena siena atdzīvināta ar puķu kastēm kurās aug zaļi augi, uz otras izveidota klinšu kāpšanas trase. Un pa mazu lodziņu var redzēt kā iekšā šūpojas ūdens. Patiesi iespaidīgi!

    Vīnes akvārijs

    Šeit būtu gribējies ieiet iekšā, bet mūsu neapdomības dēļ, visas biļetes atkal bija izķertas un palikām ar garu degunu. Neesi kā es – ja par kaut ko ir interese, rezervē ieeju iepriekš.

    Bet neko darīt – jādodas tālāk.

    Vīnes Rātsnama smalkās mežģīnes

    Atrašanās vieta.

    Rātsnams izceļas ar smalki rotāto torni un ziloņkaula krāsas mežģīnēm. Jau tā romantiskās logu ailes vasaras sezonā papildina puķu kastes. Šeit noteikti jāuzņem kāda bilde!

    Vīnes rātsnams

    Un turpat netālu kārdina vēl divi gaiši torņi. Protams, ka jāiet apskatīt, kas tieši tur ir. Es minu, ka baznīca?

    Apbrīno Vīnes Votīva katedrāli

    Atrašanās vieta.

    Ja arī Tu liki likmes, ka divi spicie, gaišie torņi pieder kādai baznīcai Tev bija taisnība. 

    Šie torņi tuvplānā gan izskatās tādi asumaini. Bet pati ēka (atkārtošos) ir ļoti skaista un dekorēta smalkām detaļām.

    Un kā tad bez interesantiem faktiem. Vai zināji, ka šī baznīca tika uzcelta vietā, kur tika veikts atentāts pret imperatoru Franci Jozefu? Baznīca veidota kā pateicība Dievam par to, ka imperators izdzīvojis.  Tikko  gan sapratu, ka šoreiz visi interesantie fakti padevušies tādi drūmāki. 

    Vīnes Votīva katedrāle

    Bet tagad laiks atvilkt elpu. Varbūt pie kādas kafijas tases?

    Ko nogaršot Vīnē? Kafija, šņicele un strūdele

    Vai es esmu vienīgā, kas mūždien jauc šņiceli un štrūdeli?

    Ābolu štrūdele ir gards pīrāgs, ko parasti bez maz vai noslīcina vaniļas mērcē. Vismaz man klāt iedeva veselu kanniņu mērces. Šņiceli ideāli baudīt kopā ar kafiju. Es nogaršoju Wiener Melange – maigu kafiju ar krēmīgu pienu un piena putiņām. Kaut kas līdzīgs kapučīno, bet ne īsti. 

    Vīnes ābolu štrūdele

    Savukārt Vīnes šņicele ir ļoti plāns teļa gaļas gabals, kas apvārtīts rīvmaizē un cepts speķī vai sviestā līdz ārpusīte paliek kraukšķīga… Kaut kas starp karbonādi un vistas nageti. Lielu nageti – gaļas gabals parasti ir milzīgs. Kā divas manas plaukstas.

    Vīnes šņicele

    Bet nu jau sāk satumst. Ko darīt Vīnē pēc tumsas iestāšanās?

    Neons un vecākais panorāmas rats kurš joprojām darbojas – izbaudi “old school” atrakciju parka noskaņu Vīnes Prater

    Atrašanās vieta.

    Kā būtu ar kādu elpu aizraujošu karuseli, vai braucienu vecākajā joprojām funkcionējošajā panorāmas ratā?

    Noskaņa Prater atrakciju parkā ir kā vecās filmās – pēc tumsas iestāšanās iedegas neona gaismas, ir cukuroti āboli, Vīnes desiņas, spēles kurās par bumbiņu mešanu var laimēt balvas un patiešām daudz karuseļu.

    Prater atrakciju parks Vīnē

    Brīvais kritiens, vairākas šausmu mājas – ar skeletiem, kustīgu gorillu un citiem mošķiem, dažādi kalniņi ar cilpām uz kurām paskatoties tirpiņas skrien pār muguru… Dīvains karuselis ar lācīšu(?) grupu. Vai ievēroji lācīti(?) kas ticis pie grādīgās dziras, kuram sieva skrien pakaļ ar mīklas rulli?

    Prater atrakciju parks Vīnē

    Un vai tu pamanīji, ka Vīnes lielajam panorāmas ratam trūkst katrs otrais vagoniņš? Izrādās arī šis skaistulis pamatīgi cietis karā un pēc atjaunošanas tam ir uz pusi mazāk vagoniņu nekā sākotnēji.

    Vīnes panorāmas rats

    Jebkurā gadījumā Prater atrakciju parks noteikti ir vieta kur būt pēc tumsas iestāšanās. Pat tad, ja tev savu drosmi izaicināt negribas. Es kā īsta zaķpastala neizbraucu ne ar vienu karuseli, man vienkārši patīk baudīt noskaņu un šausmināties kā pa gaisu (drošā un kontrolētā veidā) lido mani draugi. 


    Vai būtu nepareizi Vīni saukt par skaisto ēku un ābolu štrūdeles pilsētu? Droši vien, jo Vīnei ir patiesi bagāta vēsture un kultūra. Bet šīs ir tās lietas, kas man no Vīnes apskates visvairāk iesēdušās atmiņā. Un kā ar Tevi? Kuras no vietām ko apskatīt Vīnē šajā virtuālajā ceļojumā visvairāk ieintriģēja Tevi?

    Kalnu pilsētiņa Čehijā - panorāmas skats uz jumtiem

    Tālāk laižam uz Čehiju!

    Nākamā Eiropas ceļojuma diena

  • Ko apskatīt Šveicē? 4,5 dienu ceļojums uz Šveici.

    Ko apskatīt Šveicē? 4,5 dienu ceļojums uz Šveici.

    Vai Tu kādreiz esi bijis vietā, kur ir tik skaisti, ka Tev gribas raudāt? Man tā ir Šveicē. Gorges de la Jogne izskatās kā elfu valstībā. Montro ezera prominādē – kā paradīzes dārzā. Bet Ženēva pārsteidz ar milzu strūklaku un sasilda ar burbuļojošu siera fondū. Jā, varbūt izklausās salkani, bet man tiešām gandrīz asaras ritēja pāri pār vaigiem, pateicībā par to, ka ir bijusi iespēja visu šo skaistumu piedzīvot. Tāpēc gribu caur šo rakstu mazā, virtuālā ceļojumā aizvest arī tevi. 


    Vieta: Šveice. Sākums un beigas Ženēvā


    Ilgums: 4,5 dienas


    Pārvietošanās: Ar auto. Bet liela daļa no vietām ir sasniedzamas arī ar sabiedrisko transportu


    Vispirms ātri par Šveices ceļojuma praktisko pusi 

    Lai pēc tam var pilnībā pievērsties piedzīvojumiem. Kopā ceļojums par kuru stāstīšu bija četras ar pusi dienas garš. Un, tā kā viesojos pie draugiem, pārvietojāmies ar auto. Bet ja arī Tu izdomā doties šādā ceļojumā – neuztraucies. Visi minētie apskates objekti ir sasniedzami arī ar sabiedrisko transportu (izņemot kalns, bet tam iekļāvu arī ar autobusu sasniedzamu alternatīvu). 

    Ierašanās vakars Ženēvā – une fondue au fromage, s’il vous plaît

    Jeb vienu siera fondū, lūdzu!

    Maizes gabals iemērkts siera fondū

    Lidojums nebija pārāk veiksmīgs, ar aizkavēšanos, bet iedodiet man katlu kausēta siera un es būšu laimīga. 

    Kur Ženēvā tikt pie garšīga siera fondū? Bains des Pâquis mani draugi raksturoja kā vietu, kur pie fondū papļāpāt dodas vietējie. Un patiesi – tevi sagaida pavisam neformāla atmosfēra. Pasūtīšana notiek pie letes ārā, sēdēšana – iekšā lielā koplietošanas telpā ar gariem koka galdiem un soliem. 

    Pirmais izaicinājums ir siera fondū pasūtīt

    Jo pamatā šeit visi runā franču valodā. 

    Kā tev ar franču valodas zināšanām? Es franču valodā īsti nerunāju. Bet izaicinājums pieņemts…

    Un ja izdodas veiksmīgi ir gandarījums pašam par sevi. Es katru pasūtīto kafijas tasi šajā ceļojumā uztvēru kā mazu uzvaru.

    Pēc tam kad pasūtijums ir veikts, var doties iekšā medīt kādu brīvu vietiņu starp aktīvi čalojošiem cilvēkiem. Bet kad vieta atrasta, no kaut kurienes iznirst kāds izpalīdzīgs darbinieks, kas uz galda uzliek un aizdedzina mazu plītiņu.

    Tad brītiņu sanāk klausīties apkārtējo enerģiskajās čalās, līdz jāiet pakaļ savam siera ķobītim, maizes groziņam un piparu dzirnaviņām.

    Siera fondū

    Šveices ceļojuma 1. diena – Montro, pilsēta, kas ir tik skaista, ka iedvesmo dziesmas

    Montro ezera promināde

    Citējot Queen dziesmas Winters Tale vārdus:

    Vai es sapņoju? 
    Vai es sapņoju?

    Montro ir patiešām sapņaina. Un patiesi mierīga. Pat neskatoties uz to, ka prominādē ap Fredija Merkūrija statuju čum un mudž cilvēki. Tā vienkārši ir šīs vietas aura – tā ir mierpilna. 

    Ko apskatīt Montro?

    Tas ka pilsēta izstaro mieru nenozīmē, ka tur nebūtu ko darīt. Šeit būs īsā versija par katru vietu, ko apskatījām:

    1.Sena akmens pils dzidri zilā ezerā… Vai man jāsaka kas vairāk, lai tevi ieintriģētu? Droši vien ar to pietiek, bet es vienalga pateikšu.

    Šiljonas pils priecē ne tikai ar gleznaino skatu, tajā iespējams iepazīt arī pagrabus, kuros reiz sēdēja ķēdēs iekalti cietumnieki, vīnogulājiem noaugušus iekšpagalmus un senus sienu gleznojumus. 

    Šiljonas pils Montro, Šveicē

    2. Montro vecpilsēta ir pavisam maza. Bet glīta, ar bruģētu ieliņu, šarmantām senām ēkām, un lieliem vara katliem, kuros sastādītas puķes. 

    3. Kā tad Šveicē bez kalniem? Montro noteikti valda kūrortpilsētas noskaņa, bet šī skaistā Šveices pilsēta ir paslēpusi azotē arī kādu zaļu kalnu taku, kurā aktīvākie pilsētas viesi var izlocīt kājas un paskatīties uz pilsētu no augšas.

    4. Un ir arī labas ziņas tiem, kuri nesaskata sevī kalnā kāpēja potenciālu – skaists panorāmas skats uz Montro paveras arī sēžot uz Sv. Vincenta baznīcas mūra žoga. Un arī pašai baznīcai piemīt tā “romantiska senatnes elpa”. 

    Sv. Vincenta baznīcas mūris

    5. Skats uz dzidri zilo ūdeni, kalniem un simtiem krāsaino puķu, kas sastādītas gar Montro ezera prominādi droši vien vajās mani visu atlikušo mūžu.

    Saldējums ar Montro prominādi fonā

    Bet, ja tevi interesē pilnais stāsts par šīs dienas piedzīvojumiem, to atradīsi speciāli Montro veltītā rakstā.

    Pavisam maz drusciņ Bulles

    Šajā vakarā nakšņojam Bullē – vēl vienā mazā Šveices pilsētiņā, kam piemīt sendienu romantika. Šo auru rada neliela pils un seni nami. Ja vien būtu vairāk laika…

    Skats pa viesnīcas logu uz Billi

    Bet saspringtā grafika dēļ, pa pilsētiņu sanāk iziet tikai mazu loku, meklējot bulanžēriju brokastīm.

    Franču valoda, starp citu, nav vienīgā Francijas vēsma Šveicē. Šeit tāpat kā Francijā atrodamas arī lieliskas bulanžērijas, kur baudīt rīta kafiju kopā ar kruasāniem, makrūniem un tartēm. 

    Šveices ceļojuma 2. diena – Broka ir perfekta Šveices vizītkarte

    Šveices ainava

    Uzspēlēsim spēli – nosauc kaut ko, kas cilvēkiem asociējas ar Šveici un es pateikšu kur Brokā to var atrast.

    Varbūt Tev Šveice asociējas ar šokolādi? Nebrīnos, viņiem ir pat vesels šokolādes vilciens. 

    Bet mēs parunāsim nevis par vilcieniem, bet gan par vecāko šokolādes zīmolu Šveicē.

    Pirmā pietura – Cailler šokolādes rūpnīca

    Oompu Loompu un aizdomīgu “negadījumu” kā Čārlijā un šokolādes fabrikā Cailler rūpnīcā nebūs, bet ir iespēja uzzināt mazliet vairāk par šokolādes vēsturi, to kā top šokolāde, un protams, piepildīt mazo bērnības sapnīti – ēst tik daudz šokolādes cik vien lien iekšā.

    Un neuztraucies – visu uzēsto tūliņ nostaigāsim nost nākamajā pieturas punktā.

    Modelis ar Cailler šokolādes rūpnīcu

    Otrā pietura – Gorges de la Jogne

    Varbūt Tev Šveice asociējas ar brīnišķīgi skaistu dabu? O, jā! Un šoreiz runa nav par kalniem (vēl ne) vai dzidri zilo ezera ūdeni. Turpinot ar filmu tematiku – gluži kā Alise dosimies uz Brīnumzemi – Gorges de la Jogne, kas ir pasakaini skaista ieleja starp augstām klinšu sienām, kur lejā tek dzidri zila upīte.

    Gorges de la jogne

    Tikai mēs Brīnumzemē nokļūsim nevis cauri truša alai, bet cauri tumšam akmens tunelim. Aptuveni 4 ar pusi kilometrus garā pārgājiena laikā (turp un atpakaļ), var redzēt ūdenskritumus, klintis, milzu akmens bluķus un citus pasakainus dabas brīnunus. 

    It kā nav labi izvēlēties favorītus, bet atzīšos, šī bija mana vismīļākā pietura visa Šveices brauciena laikā. 

    Akmeņi dabas parkā Gorges de la Jogne

    Trešā pietura – Château de Gruyères

    Bet varbūt tev Šveice asociējas ar kalniem? Vai pilīm? Vai šarmantām vecām mājiņām? Pārsteigums – Brokas tuvumā ir vieta, kur tas viss ir apvienots vienā. Kalna galā slejas Château de Gruyères pils, aiz kuras mūriem paslēpta vesela viduslaiku pilsētiņa.

    Gruyères viduslaiku pilsētiņas iela

    Un ja paveiksies apkārtējā teritorijā ieraudzīsi arī kādu Šveices govi. Jo, kas gan būtu ceļojums uz Šveici, bez iespējas sasveicināties ar gotiņām?

    Tas tā, īsumā par dienas plānu, bet, ja vēlies par katru no šīm vietām uzzināt ko vairāk, apskati pilno piedzīvojumu stāstu par Broku.

    Sena ēka

    Šveices ceļojuma 3. diena – beidzot laiks kāpt kalnā (bet ārpus pašas Šveices)

    Nu tad beidzot pa īstam parunāsim par kāpšanu kalnos. Bet ne par Šveices kalniem – par Francijas kalniem. Kā tad tā?

    Kaut arī gan Ženēvā gan Montro neatņemama ainavas sastāvdaļa ir pasakaini kalni, šie kalni, kurus tu redzi patiešībā neatrodas Šveicē – tie atrodas Francijā. Tas gan ir tik tuvu, ka vienīgais ko tas maina, ir ka tev somā jāiemet pasi un eiro nevis Šveices frankus. 

    Šeit piedāvāšu tev divus variantus. 

    Kalnā kāpšanas opcija 1, kuru izmēģinājām mēs

    Dranķīgo laika apstākļu dēļ (lija lietus), mēs devāmies aptuveni stundu garā kāpienā Le Petit Montrond (jeb tulkojumā, Mazajā apaļajā kalniņā), ar cerību, ka varbūt nelīs tik stipri. 

    Šo kalnu parasti izvēloties tāpēc, ka kāpiens ir viegls un no augšas var redzēt Momblānu. Pačukstēšu – kaut arī lietu mēs apmānijām, Momblānu mēs neredzējām. Mēs redzējām tikai lielu baltu mākoni. Bet lietus dūmakā tītajos kalnu skatos tāpat ir kaut kas mežonīgi romantisks. 

    Lai uzzinātu vairāk par šo kalnu lasi pilnu pidzīvojumu stāstu.

    Kalnā kāpšanas opcija 2 (kalns kurā es kāpu iepriekšējajā Šveices ceļojumā)

    Alternatīva gadījumam ja nelīst lietus un tu vēlies kārtīgu pārgājienu, vai arī ja Tev nav pieejas auto (Le Petit Montrond var sasniegt tikai ar mašīnu), ir doties uz Mont Saleve kalnu, kurā es kāpu 4 gadus atpakaļ.

    Tā pakājē ērti var nonākt ar autobusu, kas kursē no Ženēvas. Bet tad tev jābūt gatavam 5-6 stundu garam kāpienam (turp atpakaļ).

    Kalnu trepes

    Kāpiens pamatā būs pa meža taku, un dažviet arī pa trepēm. Bet ik pa brīdim pazibēs kāds “sneak peak” uz to, ko redzēsi no kalna galotnes – pasakaini skaistu panorāmas skatu uz Ženēvu kalna pakājē.

    Kaut kur apmēram pārgājiena viducī būs arī mazs kalnu ciematiņš, un kalna augšā esošajās pļavās visticamāk satiksi kalnu gotiņas. Ak jā, un no šejienes es 4 gadus atpakaļ Momblānu tiešām redzēju…

    Skats no kalna

    Šveices ceļojuma 3. dienas vakars un 4. diena –  Ženēva

    Ženēvas panorāma

    Kaut arī Ženēvas ezers ir viens un tas pats, aura Montro un Ženēvā ir ļoti atšķirīga. Montro tu jūties kā dārgā atvaļinājumā – gribas uzlikt salmu cepuri un saulenes un baudīt dzīvi. Ženēvā Tu esi pilsētas kņadā. Un viss un visi liekas ļoti svarīgi.

    Bet Ženēvas ezers šķiet kā miera osta pilsētas sirdī. Tāpēc likumsakarīgi pirmajai pastaigai ir jābūt gar ezera prominādi.

    Ko darīt Ženēvas ezera prominādē?

    1.Uzņemt bildi ar Puķu pulksteni. 

    2. Un, protams, ka jāapskata Jet’deu. Šī strūklaka ir tik milzīga, ka to redzējām pat braucot kalnā. Un tas kalns atradās citā valstī…

    3. Apmeklēt kādu no Ženēvas ezera pludmalēm.

    4. Izbraukt ar mazo ņipro ūdens tramvaju – kuģīti.

    Puķu pulkstenis Ženēvā
    Jet d'Eau strūklaka Ženēvā

    Loks pa Ženēvas vecpilsētu

    Otrajā pastaigā pa Ženēvu es iekļautu:

    1.Sv. Pjēra katedrāli, kas izskatās tā, it kā kāds to būtu salicis kopā no dažādiem vēsturisko arhitektūras stilu Lego komplektiem.

    2.Vecpilsētas ieliņas. Atmosfēru ļoti labi var noķert blandoties pa bruģētajām ieliņām, kas dekorētas ar karogiem un strūklakām. Uzdevums, atrodi māju, kuras fasāde dekorēta ar cilvēku galvām. Dekoratīvajām, protams. Pavediens – tas ir populārs muzejs. Pats muzejs (ja tā godīgi) mani pārāk neaizrāva, bet ēka ir interesanta. 

    3.Bastiona parku. Kad ir laiks šaha spēlei…

    Iekšpagalms Ženēvas vecpilsētā

    Vairāk par šīm vietām lasi pilnajā rakstā par Ženēvas apskati. 


    Kur laiks tā lido? Ar to arī 4,5 aktīvas, piedzīvojumiem un elpu aizraujošajiem skatiem bagātas dienas Šveicē ir aizvadītas. Bet es nemelošu – arī nauda iztērēta pamatīgi. Un šis noteikti bija piedzīvojumu nevis atpūtas ceļojums, kas nozīmē, ka pēc tā derētu vēl viens atvaļinājums. 

    Lai kā arī nebūtu Šveice ir pasakaini skaists pasaules stūrīts un es šo ceļojumu patiesi izbaudīju. Un ceru, ka Tu izbaudīji šo rakstu. 

  • Ko apskatīt Valmierā (un tuvākajā apkārtnē)? 2.dienu ceļojums

    Ko apskatīt Valmierā (un tuvākajā apkārtnē)? 2.dienu ceļojums

    Laiks vasaras izbraucienam, vai ne? Nu tad dosimies noskaidrot, ko apskatīt Valmierā – pilsētā kura par savu galveno “ielu” sauc gleznaino upi Gauju, lepojas ar krāsainiem Mākslas soliņiem un ir paslēpusi sevī portālu uz sapņu zemi Neoniju. Un ja jau esam šajā pusē – klāt pieķersim arī sen kāroto Skaņākalna dabas parku, kurš esot pilns ar dažādiem apskates objektiem, no klintīm, līdz koka skulptūrām. Izklausās pēc perfekta plāna, vai ne?

    Nu tad sapakojam līdzi pikniku un laižam! 

    1. diena

    Tā kā nakšņojam Valmierā, no loģistikas viedokļa visprātīgāk šķiet sākt ar apskates vietu, kas atrodas ārpus Valmieras.

    Skaņākalna dabas parks –  apskates objektu džekpots.

    Atrašanās vieta.
    Cenas un darbalaiki.

    Skaņākalna dabas parks pavisam noteikti vinnējis dabas apskates objektu loterijā – gluži kā pļavas vasarā piekaisītas dažādiem ziediem, tā šis dabas parks piekaisīts ar dažādiem apskates objektiem. 

    Tev patīk klintis? Skaņajākalnā atradīsi trīs dažādas – klinti ar Enģeļu alu, kurā iespējams saskatīt stilizētu enģeļa siluetu, Neļķu klintis, kuras iespējams apskatīt pa gabalu, un, protams, Skaņākalna klinti, kas ir milzīga akmens siena.

    Skaņākalna enģeļu ala

    Varbūt Tevi interesē alas? Skaņākalna dabas takā atradīsi pamatīgu Velnalu – tādu, kurā var ielīst iekšā un vajag lukturīti. 

    Vai varbūt Tev patīk koka skulptūras? Šajā takā atradīsi gan rūķus, gan putnus, gan raganu kas lido nevis uz slotas, bet gan ar propelleri tajā galā ar kuru parasti sēž uz slotas. 

    Skaņākalna Velnala

    Pilnu piedzīvojumu stāstu ar plašākiem aprakstiem par katru no Skaņākalna apskates objektiem lasi šeit

    Bet tagad – laižam uz Valmieru.

    Ir tīri likumsakarīgi, ka pēc tādas staigāšanas gribas ēst. Tāpēc pirmais pieturas punkts Valmierā ir vakariņas.

    Kur Valmierā paēst? Sajūties kā Itālijā Vīnkalnu picērijā

    Atrašanās vieta.

    Kas gan vēl vairāk atgādina Itāliju, kā tikko krāsnī cepta pica – tā ar biezo maliņu, kas nav īsti perfekti apaļa, un glāze aperol sprica? PS – šim vasaras dzērienam ir pieejama arī bezalkaholiskā versija.

    Garšas izjūtas, protams, ir dažādas, bet es teiktu, ka Vīnkalnu pica ir patiesi garšīga.

    Un arī atmosfēra ir lieliska – picērija iekārtota senā ēkā. Terase dekorēta ar gaismiņām un ziediem. Kā arī nedrīkst aizmirst jauko apkalpošanu. Beigās ar rēķinu viesmīle atnes pat mazās košļenītes. Nevar nepasmaidīt. 

    Valmieras Vīnkalnu picērijas pica

    Valmieras pilsdrupas

    Atrašanās vieta.

    Tā kā pilsdrupas atrodas turpat blakus Vīnkalnu picērijai, šķistu nepareizi neaiziet arī līdz tām. Es kaut kā biju gaidījusi, vienu mūra sienu. Nezinu kāpēc, iespējams dēļ bildēm? Mūra siena tur patiešām ir.

    Valmieras pilsdrupu siena

    Bet izrādās, ka atsegts ir arī neliels pamatu fragments, kuru var izstaigāt un izlasīt, kas rakstīts informācijas stendos.

    Valmieras pilsdrupu pagrabi

    2.diena

    Ko apskatīt Valmierā?

    Valmieras baznīcas tornis

    Valmieras apskati sākam ar mierīgu pastaigu ap Dzirnavu ezeriņu

    Atrašanās vieta.

    Dosimies izlocīt kājas un uztaisīt kādu skaistu bildi.

    Parka sirdī Tu atradīsi gleznainu ezeru, kurā līkst lieli koki un gar malām aug ūdensrozes. Bet ezera centrā ir strūklaka, kas māk burvju triku – sākumā tā ir maza un tad izaug liela. Un atkal sarūk… Ir jauki tā nesteidzīgi doties apkārt ezeram un pļāpāt ar ceļojuma biedriem. 

    Valmieras dzirnavu ezeriņa promināde

    Re kur saules pulkstenis!

    Un kas tad tas? Vai tik tas nav vēl viens meditācijas labirints? Apraksta nav, bet man pavisam noteikti izskatās līdzīgs tam ko redzēju gan Kubeseles dabas takā, gan pie Valguma pasaules. Kā Tev liekas?

    Meditācijas labirints Valmierā

    Gadījumā ja neesi lasījis šos piedzīvojumu stāstus, tad atgādināšu, ka meditācijas labirints ir labirints, kas palīdz atslēgt domas. Tavs uzdevums ir sekot līnijai, kas vijās viscauri labirintam un kaut kad aizvedīs tevi līdz centram. Bet tu nezini kad. Un tev par to nav jādomā – tev vienkārši jāiet.  

    Dienas negaidītais atklājums – Valmieras muzeja garšaugu dārziņš

    Atrašanās vieta.

    Ir forši atrast apskates punktus, kurus tu negaidi.

    Dodamies uz Gauja pusi, bet pa ceļam skatienu piesaista senatnīga, zaļgana ēka. Viena no tām, kuru vienkārši gribas nofotogrāfēt tāpēc, ka tā izskatās skaista. Un arī pagalms izskatās labiekārtots, ar gaismiņu virtenēm un puķu dobēm. Bet kas tad tas? Izrādās uz vārtiņiem ir QR kods.

    Audio gids pastāsta, ka šī ēka ir “Veļas mazgātava” un tās pagalmā atrodams garšaugu un ārstniecības augu dārziņš, kuru apskatīt laipni aicināts katrs interesents.

    Valmieras muzeja Garšaugu dārzs

    Augi sastādīti (kā es tās saucu) rūtiņdobītēs. Var iet spēlēt spēli “cik daudzus atpazīsti tu?” Es atpazinu baziliku un dilles. 

    Bet ja tavas zināšanas botānikā ir tik pat neesošas cik mana spēja no rītiem funkcionēt bez kafijas, tad ir pieejamas arī lapas ar uzrakstiem kādi augi šajā dārziņā atrodami. 

    Ja Tev būtu jāizvēlas tikai viena lieta ko apskatīt Valmierā – izvēlies braucienu ar Gaujas tramvaju

    Atrašanās vieta.
    Cenas un atiešanas laiki.

    Kāpēc? 

    Kaut arī brauciens ar mazo, apzīmēto kuģīti, nav pārāk garš, papildus skatiem uz Gaujas krastiem var uzzināt arī kā radies Valmieras nosaukums (neticēsi runa ir par Vaļiem), dzirdēt kādas nedienas piedzīvojis Valmieras ūdenstornis un iemācīsties citus interesantus faktus par Valmieru.

    Gaujas tramvajs Valmierā

    Kā arī brauciena laikā iespējams redzēt Kazu krāces un pabraukt zem tilta. Vai zināji, ka vēlēšanos var ievēlēties ne tikai pirmo reizi braucot pāri tiltam, bet arī pirmoreiz pabraucot zem tā?

    Valmieras Kazu krāces

    Un vēl viena interesanta lieta ko ievērosi braucot ar Gaujas tramvaju – Valmierā gar upes malu visi soliņi ir apgleznoti. Tie ir Mākslas soliņi, kurus no parastiem soliem par mākslas darbiem pārvērtuši dažādi mākslinieki. 

    Brauciens ir patiešām jauks. Bet, ak vai, sāk smidzināt lietus… Bet nav jābēdājas, ir jāmeklē kāda apskates vieta Valmierā, kas ir zem jumta. 

    Valmierā ir portāls uz citu dimensiju – mākslas galerija Neonija

    Atrašanās vieta.
    Cenas un darbalaiki.

    Tāds romantiskais sci-fi…

    Vai kādreiz esi vēlējies uz brīdi nonākt citā pasaulē? Valmierā ir durvis, kas darbojas kā portāls uz sapņu zemi Neoniju. Vietu, kur zied floriscējošas puķes, uz kurām nosēdušies neona tauriņi un nav ikdienas rūpju un bažu.

    Neonā ziedi un tauriņi

    Nu tad dodamies iekšā! Tur mūs sagaida tumsa, mierpilna mūzika un tekoša ūdens skaņas. Gluži kā vizualizācijas meditācijās (ja kādreiz esi mēģinājis ko tādu). 

    Šajā paralēlajā pasaulē saules nav, bet noslēpumainu gaismu izstaro katrs gliemežvāks, katrs diedziņš. Maģija pavisam noteikti slēpjas detaļās. 

    Katra telpa ir nedaudz savādāka. Vienā putniņi plunčājas putnu vannā ar neona strūklaku. Nākamajā virs galvas mirdz mazi punktiņi – gluži kā zvaigznes debesīs. Bet vēl citā, zem tavām kājām ir viss plašais visums… Vienā brīdī tu esi zemūdens valstībā, bet jau nākamajā – pie kādas senas, maģiskas ēkas. 

    Visuma grīda Valmieras Neonijā

    Pirms prombraukšanas vēl piesēžam kafejnīcā kaut ko pirms ceļa uzkost un pie blakus galdiņa dāma saka: uz Valmieru jau neviens nebrauc atpūsties… Kā tad ne? Mēs atbraucām un bija forši! Ir skaistā Gauja, ir māksla. Un tepat netālu ir foršs dabas parks (Skaņaiskalns). Plus Valmieras tuvumā ir vēl vesela kaudze citu apskates objektu, kurus šoreiz apskatīt nesanāca. 

    Enģeļu ala Skaņākalna dabas parkā

    Skaņākalna dabas parks un Dauģēnu taka

  • Skaņākalna dabas parks un Dauģēnu dabas taka

    Skaņākalna dabas parks un Dauģēnu dabas taka

    Šķiet, ka kāds apskates objektus Latvijā bēris kā sēkliņas dobē, un Skaņājākalnā dabas brīnumi sabiruši ar kaudzīti. Alas, klintis, vilkaču priedes… Un tas viss gleznainas upes krastā. Bet tad kāds cits ieraudzījis šīs skaistās vietas potenciālu un pilnam komplektam pievienojis koka skulptūras. Kā rezultātā mums ir burvīga vieta brīvdienu izbraucienam – Skaņākalna dabas parks. Un tiem, kas vēlas kārtīgi izstaigāties – no Skaņākalna sākas vēl viens pārgājiena maršruts – Dauģēnu dabas taka. 

    Tāpēc laižam uz Mazsalacas pusi abas šīs pastaigu takas izpētīt un noskaidrot kuram kura piemērotāka.

    Šajā rakstā (īsceļi):

    Skaņākalna dabas parks

    Atrašanās vieta kartē.
    Ieejas maksa un darbalaiki.

    Pie kases iegādājamies biļeti un dodamies piedzīvojumos. Ir iespēja iet vai nu pa meža taku vai pa asfaltētu ceļu. Es Tevi turp aicināšu doties pa meža taciņu, bet atpakaļ pa asfaltu, lai dažādāks maršruts. 

    Vai vēlies kļūt par vilkati? Vilkaču priede

    Pie neparastā koka aprakstu neredzu, bet kaut kur esmu dzirdējusi leģendu – ja pilnmēnesī pa pliko izlien cauri priedes stumbram, tad varot kļūt par vilkati.

    Nezinu, kurš gan to gribētu, bet Skaņākalna dabas parkā esošās priedes šādai avantūrai būtu perfekti piemērotas – koka stumbrs pie zemes izveidojis vairākas kabatas.

    Skaņākalna vilkaču priede

    Šīs priedes tiešām izskatās pavisam neparastas. Tā ka – ja nevēlies kļūt spalvains ar pastiprinātu vēlmi gaudot uz mēnesi – vari šos kokus vienkārši iemūžināt bildē.

    Skaņākalna putni un citas koka skulptūras

    Kas mežā taisa skaņas? Putni. Ejot pa dabas taku bieži sanāk dzirdēt viņu dziesmiņas. 

    Tāpēc koka putnu skulptūras, kuras atradīsi viscauri Skaņākalna dabas parkam šai vietai ļoti labi piestāv. Un tās lieliski aizpilda tukšākos takas fragmentus. 

    Putna skulptūra Skaņākalna dabas parkā

    Bet putni nav vienīgie kas iemūžināti skulptūrās. Skaņākalna dabas parkā atradīsi arī zivis, cilvēkus un koka velosipēdu uz kura var uzsēsties, lai izbrauktu kādu apli.

    Skaņākalna Enģeļu ala

    Un drīz vien jau tevi sveicina pirmā orandžbrūnā klints ar alu. Ja esi dzirdējis nostāstus par Skaņākalna klinti kas atsaucas – uz šo kliegt nav jēgas, šī nav tā klints. Līdz klintij ar atbalsi mēs nonāksim vēlāk.

    Bet tas nekas, ka šī klints negrib sasaukties. Tā tāpat ir ļoti skaista, jo tajā ir Enģeļu ala. Kāpēc to sauc par Enģeļu alu? Mana spekulācija it tā, ka ieskatoties klints rakstā var redzēt stilizētu enģeļa siluetu. Vai to redzi arī Tu?

    Skaņākalna enģeļu ala

    Pēc sapņiem ir jātiecas – Sapņu trepes

    Kad noiets jau krietns gabals priekšā ir zīme – Sapņu trepes. Izklausās romantiski. 

    Bet kad pieiesi tuvāk sapratīsi, ka tās ir ļoti augstas koka trepes. Ideja ir vienkārša – ja tev ir kāds sapnis, tad par to ir jāiedomājas un kāpjot augšā pa trepēm jāskaita pakāpieni. Ja visu pareizi saskaitīsi, tad tava vēlēšanās piepildīšoties. 

    Sapņu trepes Skaņākalna dabas parkā

    Es varētu uzkāpt un izskaitīt pakāpienus priekš tevis, bet, ja godīgi, tad man spēki izsīkst jau skatoties uz šīm trepēm. Zinu, ka pēc sapņiem ir jātiecas, bet man šāds kāpiens vairāk atgādina murgu, tāpēc šoreiz atturēšos.

    Iespaidīgā Skaņākalna Velnala

    Vispār šajā takā daudzi nosaukumi saistīti ar visādiem mošķiem – Velna ala, Velna akmens, Velna kancele. Turpat ir arī raganas mājiņa un ragana ar propelleri aizmugurē. Bet izskatās, ka nelabais šodien nav mājās un varam droši doties ekskursijā uz vienu no viņa rezidencēm – Skaņaķalna Velnalu.

    Alas eksterjers ir tīri glīts – orandžīgi pelēka grumbuļsiena, kas noaugusi ar sūnām un dekorēta ar skrāpējumiem. Ejam iekšā!

    Skaņākalna Velnala

    Alas iekšpusē ir tumšs. Nevar zināt vai kāds otrā galā negaida. Un cik tālu otrs gals vispār ir. Velkam ārā lukturīti, lai neieskrietu ar pieri sienā. Bet izrādās alas zāle ir patiešām liela. Lielāka nekā varētu gaidīt vērtējot pēc ieejas izmēra.

    Skābuma baļļa, kurā, šķiet, nav nekā skāba?

    Skāba ir citronu sula vai rūgušpiens. Bet Skābuma baļļā šķiet nav nekā skāba vai ne? Tā ir neliela, ar zaļumiem noaugusi ala, no kuras iztek pavisam dzidrs avotiņš.

    Bet izrādās, skābums slēpjas teikā. Tas pats Velns kura rezidenci mēs tikko apmeklējām reiz apgāzis Vidzemnieku dzērienu “skābumu” un tajā vietā tad arī sācis tecēt avotiņš.

    Skābuma baļļa Skaņākalna dabasparkā

    Droši vien tevi tagad arī māc ziņkārība, kas tas tāds “skābums” ir. Es atvieglošu tev mocības – vadoties pēc Delfiem “skābums” ir atspirdzinošs dzēriens, ko Vidzemnieki gatavojuši no rupjiem rudzu miltiem. Tagad mēs abi zinām vairāk.

    Skats uz Neļķu klintīm

    Jo ar vienām klintīm vien nepietiek.

    Šīs gan var redzēt tikai pa gabalu. Bet tās skaisti iekļaujas apkārtējajā ainavā un ir visnotaļ fotogēniskas. Vislabākais skats uz šīm klintīm paveras no Velna kanceles. 

    Skaņākalna Neļķu klintis

    Visas takas ved uz Skaņākalna klinti

    Un beidzot esam sasnieguši arī takas galveno objektu – Skaņākalna klinti. Šī tad ir tā, kura tiešām atsauksies. Bet kā par nelaimi – izskatās ka šeit sapulcējušies kāzinieki un man mazliet ir kauns bļaustīties. Varbūt tu būsi drosmīgāks?

    Bet ja vērtējam ar acīm – tā ir liela klinšu siena, otrpus upei, kurā redzami daudzi apaļi caurumiņi. Vai tajos kāds dzīvo?

    Skaņākalna klints

    Skaņākalna Rūķu taka – vai esam aizteleportējušies uz Tērveti?

    Tas nav nekāds noslēpums, ka Latvijā koka rūķi lielākajai daļai cilvēku asociējas ar Tērveti.

    Tāpēc ieraugot Rūķu takas pirmo rūķi nagi niez viņu nofotografēt un ielikt sociālajos tīklos jautājumu “Uzmini kur es esmu?”

    Bet rūķi šeit ir ļoti strādīgi – ar cirvīšiem un zāģīšiem. 

    Koka rūķis skaņākalna Rūķu takā

    Dauģēnu dabas taka

    Sākuma punkts – pie Skaņākalna klints.

    Kad Skaņaiskalns izpētīts…

    Vai tālāk doties arī uz Dauģēnu taku?

    Labs jautājums. 

    Atkarīgs no tā, kas Tevi interesē. Izstaigāties (pa mežu) šajā takā var kārtīgi. Vienā virzienā takas garums ir aptuveni 10km. Bet apskates objektu, salīdzinājumā ar Skaņokalnu ir maz. Dauģēnu takas vizītkarte ir neskartā daba. Tātad tiem, kas pārgājienos dodas meklēt foto vietas, ar ko padalīties sociālajos tīklos varētu būt nedaudz garlaicīgi. 

    Mēs gribam pietuvoties dienas soļu mērķim, tāpēc mēs dodamies. 

    !!! Bet man ir ļoti svarīgs brīdinājums – izskatās ka šajā takā ir daudz ērču, mēs salasījām veselas 3. Iespējams ka tā ir sakrtitība, bet ja esi nolēmis uz šo taku doties, noteikti jāveic preventīvas darbības – pareizs apģērbs, pret ērču pūšamais, pēc takas rūpīgi jāapskata vai kāds ienaidnieks kaut kur nerāpo un tā tālāk…

    Upe Dauģēnu dabastakā

    Orientēšanās Dauģēnu dabas takā ir izaicinājums

    Vai Tev patīk izaicinājumi?

    Pirmais pārbaudījums, ir šo taku atrast, jo pie Skaņākalna klints neredzam nevienu norādi uz “Dauģēnu taku”. Bet no atpūtas vietas sākas meža taka, kas iespējams, varētu būt īstā. Mēģināts nav zaudēts, vai ne?

    Ejam. 

    Pēc kāda gabaliņa tomēr atrodas stends ar apskates objektu karti, kas apstiprina, ka šī tiešām ir Dauģēnu taka. Urā! 

    Bet izaicinājumi ar to vien nebeidzas. Ejam tālāk.

    Takā tiešām valda pilnīgs miers un klusums (ja neskaita putnu dziesmas). Šodien šeit esam vienīgie cilvēki. Esam mēs, koki, sūnas un mellenāji. 

    Ceļu meklējam pēc mazajām zīmītēm ar cilvēciņu piktogrammām, kas ik pa brītiņam parādās uz kokiem.

    Takas zīmīte uz koka

    Bet, kad nonākam krustojumā… Vai Tu vari man paskaidrot kā lasīt šo zīmi? Ko nozīmē tie cipari? Un kāpēc viens cipars norādīts vairākos virzienos.

    Krustojuma zīme ar bultiņām un cipariem

    Arī internetam zonas šeit nav. Tāpēc nāksies vien paļauties uz savu loģisko domāšanu.

    Pēc kartes ko redzējām izskatījās ka visi apskates objekti atrodas pie upes. Tāpēc darīsim tā – turēsimies tuvu upei. 

    Ejam. Un ejam ilgi. Jau sākas mazais uztraukums. Bet tad tu ieraugi labiekārtotu piknika vietu. Tad jau esam uz pareizā ceļa, vai ne?

    Kur palikusi Dauģēnu takas Govs ala?

    Ejam tālāk. Nezinu, cik daudz jau esam nogājuši, bet beidzot ieraugām zīmi “Govs ala”. Būtu jāpriecājas. Bet tas nozīmē, ka kaut kur esam palaiduši garām Sīmaņu iezi (kam būtu jābūt skaistam atsegumam ar alām un avotiņu) un Sīmaņu akmeni (kam būtu jābūt milzīgam akmenim). Ar mani laikam orientēšanās sacensībās vienā komandā labāk nespēlēt. 

    Nu tad skenējam pretējo upes krastu, lai atrastu Govs alu.

    Dabas skats

    Bet nekā. 

    Šeit stāsta morāle ir vienkārša – izlasi mazo druku. 

    Kad izlasīsi apskates vietas aprakstu uzzināsi, ka Govs ala šeit kādreiz bijusi, bet nu tā ir aizgruvusi. Tagad šī ir Govs alas vieta. Šis ir viens no tiem ar plaukstu pa pieri momentiem.

    Bet neuztraucies – tālāk viss ies tikai uz augšu. Dauģēnu takā būs apskates objekti ko mēs tiešām redzēsim.

    Dauģēnu takas fotogēniskā laipiņa

    Tālāk jābrien cauri pļavai. Brienam. Neesam jau tie, kas met plinti krūmos vai ne? Un mūsu neatlaidība atmaksājas. Jo pēc brītiņa tu ieraudzīsi skaistu laipiņu, kam abās pusēs saaugušas niedres. Nu gluži kā Kaņiera mazais brālēns!

    Laipa ar niedrēm abās pusēs Dauģēnu dabas takā

    Šī fotogēniskā vieta motivē doties tālāk. Un kā jau teicu – tālāk tikai uz augšu.

    Zelta pods varavīksnes galā – Dauģēnu klintis

    Nu tad beidzot esam nonākuši pie takas slavenākā apskates objekta – Dauģēnu klintīm. 

    Dauģēnu klints

    Pie tām izveidotas trepītes, lai Tu varētu nokāpt zemāk, paskatīties uz raupjo, viļņaino iezi tuvplānā. Tajā ir tādi paši caurumiņi kā Skaņā kalna klintī – perfektas mazas aliņas.

    Dauģēnu klints

    Skaists skats paveras arī no klintīm. Šurp ceļā upe mūs ik pa brītiņam priecēja pārraujot meža rutīnu, bet skats uz upes ieleju no klinšu augšas, nenoliedzami ir visskaistākais. Vai ne?

    Skats uz upi no Dauģēnu klints

    Šeit tad griežamies uz rinķi un dodamies atpakaļ pa to pašu taku. Kā vēlāk izrādās, šādi mēs palaidām garām arī tiltiņu un vēl vienu lielu akmeni. Laikam jau es tiešām būtu ļoti švaks orientēšanās sacensību dalībnieks.

    Bet tas nekas.

    Jo, kad esam nonākuši atpakaļ Skaņākalna dabas parkā, uz stāvvietu dodamies pa otru (asfaltēto ceļu). Kas nozīmē ka mūs sagaida vēl daži neredzēti apskates objekti – Velnakmens un koka skulptūras. Tajā skaitā Rūķu taka, par kuru jau nedaudz pastātīju šajā rakstā.


    Šis patiešām bija raibs maršruts. No Skaņākalna apskates objektu pārbagātības līdz Dauģēnu dabas takas neskartajam mežam. Un es ceru, ka Tev patīk godīgums – ar visiem kāpumiem un kritumiem. Bet tālāk dodamies ieturēt vakariņas, nakšņot, un apskatīt interesantas vietas Valmierā. Par to jau nākamajā rakstā. 

    Spoguļklintis Cīrulīšu dabas takās

    Ko vēl apskatīt Vidzemē?

    Pagarini izbraucienu ar vēl kādu galamērķi Vidzemes pusē.

  • Ko apskatīt Ženēvā? Šveices ceļojuma 4. diena

    Ko apskatīt Ženēvā? Šveices ceļojuma 4. diena

    Salīdzinājumā ar citiem Šveices ceļojuma pieturas punktiem Ženēva ir daudz industriālāka. Paskaties pa kreisi – ANO galvenā mītne, paskaties pa labi muzejs, kas skaita laiku līdz pasaules bojāejai, paskaties pār plecu – Eiropas kodolpētniecības centra CERN iespaidīgais kupols. Bet, kad pilsētas kņada apnikusi, atliek doties uz miera oāzi pašā pilsētas centrā – kristāldzidro Ženēvas ezeru… Kurā pilsētā vēl var redzēt tādus kontrastus?

    Nu tad dosimies noskaidrot, ko apskatīt Ženēvā.

    Šoreiz sadalīsim Ženēvas apskates vietas divos mazākos maršrutos:


    Atrašanās vieta: Ženēva, Šveicē


    Izmaksas: Bezmaksas, izņemot braucienu ar ūdens tramvaju


    Ilgums: 1-1.5 diena


    Kā nokļūt: Ar sabiedrisko transportu vai auto līdz centram un tālāk ar kājām


    Man vienu krūzīti miera – Ženēvas ezera promināde

    Tu taču zini kas ir oāze? 

    Tu ej pa cilvēku pilnām ielām, kāds kaut kur steidzas, kāds biznesmenis runā pa telefonu, kaut kur pīpina kāda mašīna. Tipiska pilsētas burzma. 

    Un tad ielas galā, start mājām, tavā priekšā paveras skats uz ezeru, tik plašu kā jūra. Tā ir īsta miera oāze pilsētas centrā. 

    Ženēvas ezera promināde

    Visi saka – dzidri zilais Ženēvas ezera ūdens. Bet patiesībā šim ūdenim ir 50 nokrāsu. Viss atkarīgs no laikapstākļiem. Reizēm ūdens ir kristāl dzidrs, ja pieiesi tuvāk redzēsi krociņas dzelmes smiltīs. Bet ja laiks ir apmācies un pretējā pusē esošie kalni slīgst dūmakā, ezers var būt arī diezgan tumšs un draudīgs.   

    Ja maciņš atļauj var doties ķert mieriņu pie kafijas tases kādā promenādes kafejnīcā ar skatu uz desmitiem baltu laivu un jahtu, kas atpūšas ūdenī. Bet ja gribas ietaupīt, var uzreiz doties lēnā pastaigā pa promenādi.  

    Vai Jet d’Eau būs ieslēgts?

    Atrašanās vieta

    Tu dzirdēji pareizi. Kaut arī 140 m augstais ūdens stabs ir pazīstams kā Ženēvas simbols, strūklaku mēdz arī izslēgt.

    Vienu vakaru tu ej pa promenādi un apbrīno ar kādu spēku ūdens tiek šauts debesīs, bet jau nākamajā dienā tu vairs nespēj orientēties uz kuru pusi kas atrodas, jo strūklaka ir izslēgta. Tu skaties uz ezeru un ir tāda tukšuma sajūta dvēselē… Bez Jet d’Eau Ženēvas ezers nav Ženēvas ezers.

    Jet d'Eau strūklaka Ženēvā

    Bet runāsim par pozitīvo. Kad strūklaka ir ieslēgta tā ir patiesi varena. Bet kā jau visas varenās lietas, to vislabāk apbrīnot no attāluma, jo ūdens stabs ir tik milzīgs, ka pieejot pārāk tuvu klāt kakls lūst cik ļoti jāliec galva atpakaļ, lai uz to paskatītos. Un atkarībā no vēja virziena var sanākt arī neliela bezmaksas duša. 

    Kur iemērkt kājas dzidri zilajā ūdenī? Ženēvas pludmales

    Ja laiks ir silts, dzidrais ūdens pievelk kā magnēts. Gribas pataustīt. Vai tekstūra būs tāda pati kā krāna ūdenim?

    Kad tevi sauc ezera nāras dziesma, tev ir iespēja apmeklēt kādu no Ženēvas ezera pludmalēm. Vispopulārākā peldvieta šķiet ir Bains des Paquis. Droši vien tāpēc, ka papildus pieejai ūdenim tur atrodas arī kafejnīca, kurā var nobaudīt ļoti garšīgu siera fondū, un laipas galā ir neliela bāka.

    Otra pludmale Plage des Eaux-Vives atrodas pretējā ezera krastā, pa ceļam uz mūsu nākamo aktivitāti. 

    Ženēvas pludmale

    Jāpiemin gan, ka Ženēvas ezera pludmalēs mīkstu smiltiņu vietā sagaida akmeņu masāža kājām. Izņemot Baby plage kur ir maza smilšu strīpiņa, par kuru vasaras sezonā, droši vien jācīnās ar zobiem un nagiem.

    Bet es teikšu ka pelēkie akmentiņu tūkstoši Ženēvas ezeram tīri labi piestāv. Iederas krāsu gammā. 

    Atpakaļ laižam ar Ženēvas ūdens tramvaju – kuģīti

    Neuztraucies, atpakaļ to pašu gabalu ar kājām nebūs jāiet. Šis tomēr ir atbūtas brauciens. Tāpēc laiks pabaudīt pilsētas skatus no cita lenķa.

    Ženēvas ezerā iespējams izbraukt ar divu veidu kuģiem – ir lielie, šikie kruīza kuģi, kuros par atsevišķu samaksu var doties garos ainaviskos izbraucienos. Un ir mazie, ņiprie kuģīši, kas ietilpst pilsētas sabiedriskā transporta sistēmā. Kas savukārt nozīmē, ka šos mazos ūdens tramvajus var izmantot uzrādot dienas sabiedriskā transporta biļeti visām zonām.

    Tāpēc M3 pieturā lecam vienā iekšā un izbaudām braucienu no viena ezera krasta uz otru, un skatu pa lielajiem logiem. 

    Skats uz Ženēvas ezeru no kuģīša loga

    Ko apskatīt Ženēvas vecpilsētā

    Skaitām laiku līdz …?

    Atrašanās vieta

    Kaut kur pa ceļam pamanīsi lielu ēku ar iespaidīgām skulptūrām uz jumta un taimeri, kas ar sarkaniem cipariem kaut ko skaita. Ik sekundi laiks līdz kaut kam – nezin kam sarūk. Bet cipari ir tik lieli, ka trauksmes sajūta vēl nerodas. Rodas tikai interese – ko šis pulkstenis skaita. Kādi ir tavi minējumi?

    Ēkas fasāde ar taimeri

    Izrādās, šis pulkstenis skaita laiku līdz brīdim kad saule eksplodēs. Un, ja tas tevi nepārsteidz, tad šeit būs vēl viens interesants fakts – iekšā esot arī maza bumba, kas uzsprāgs tajā pašā brīdī, kad eksplodēs saule.

    Ko?

    Labāk iesim tālāk, meklēt vecpilsētu.

    Milzu karogi un šarmantas ieliņas

    Aptuvenā atrašanās vieta

    Kā saprast, ka esi nokļuvis vecpilsētā? Es teiktu, ka pēc skaistajām, senatnīgajām strūklakām. Un veclaicīgajām ēkām un bruģētajām ieliņām.

    Strūklaka Ženēvas vecpilsētā

    Vispirms iziesim cauri “milzu karogu ielai”.

    Nezinu kāds ir šīs ielas oficiālais nosaukums, bet Ženēvas un Šveices karogi, kas rotā abas ielas puses ir tik lieli, kā palagi. 

    Uzreiz rodas sajūta par ko grandiozu. Un ieliņa pateicoties tiem kļūst vēl fotogēniskāka.

    Ženēvas iela ar karogiem

    Ženēvas rātsnams (Hôtel de Ville)

    Atrašanās vieta

    Vienā no fasādēm, tieši zem trim karogiem, tu pamani vārtus, caur kuriem paveras kārdinošs skats uz gleznainu iekšpagalmu. Viss liecina, ka šī ir publiska teritorija – varam ieiet iekšā paskatīties nedaudz tuvāk. 

    Ženēvas rātsnams (Hôtel de Ville)

    Iekšpagalmu ieskauj elegantas, gaišas ēkas ar majestātiskām kolonnādēm un arkām, kas izvietotas vairākos līmeņos. Bet pašā pagalma sirdī slejas liels akmens biķeris. Arhitektūra šeit ir patiešām apburoša… Bet vai zini, kur esam iemaldījušies?

    Izrādās, ka atrodamies Ženēvas rātsnama iekšpagalmā – vietā, kas ir ne tikai vizuāli iespaidīga, bet arī vēsturiski nozīmīga. Tieši šeit, vienā no ēkas telpām, 1864. gadā tika pieņemta pirmā Ženēvas konvencija.

    Vecpilsētas noskaņu papildina Ženēvas arsenāla lielgabali

    Atrašanās vieta

    Ja ar senām ēkām vien nepietiek, lai sajustu vēstures elpu, tad pilnam komplektam piemetīsim klāt vēl pāris senus lielgabalus, kas paslēpti ēnā, aiz Ženēvas vecā arsenāla kolonnām. 

    Un neaizmirsti pievērst uzmanību arī mozaīkām uz aizmugurējās sienas – tās attēlo nozīmīgus periodus Ženēvas vēsturē. Vai tavas vēstures zināšanas ir pietiekami labas, lai atkodētu bildēs paslēpto nozīmi?

    Ženēvas lielgabali

    Passage des degres de poules

    Mēs tā mierīgā garā, baudot Ženēvas vecpilsētu, esam atnākuši līdz Place du Bourg-de-Four – vecākajam publiskajam laukumam Ženēvā, bet tālāk mums vajadzētu nokļūt līdz Ženēvas katedrālei. Labi, ka ir īsceļš!

    Atliek tikai uzmeklēt nelielu arku vienā no sienām, aiz kuras slēpjas šaura, tumša ieliņa ar trepēm, kas ved augšup. Tā ir 16. gadsimtā būvētā Passage des Degrés de Poules.

    Passage des degres de poules Ženēvā

    Trepes parasti ir tik slavenas, cik cilvēki, kuri kādreiz mērojuši to pakāpienus. Pa šīm trepēm savulaik no katedrāles uz koledžu staigājis Žans Kalvins. Un, tā kā šis kādreiz bija arī īsākais ceļš no tiesas nama līdz cietumam, šos pakāpienus pēc tiesas prāvas mērojuši arī daudzi cietumnieki, piešķirot vietai mazliet tumšāku auru.

    Bet, kad esam nonākuši trepju augšā, pirms došanās izpētīt katedrāli, es ieteiktu piestāt arī pie skatu laukuma zem lielajiem, senajiem kokiem turpat blakus. No šejienes paveras skaists skats uz pilsētas namu jumtiem.

    Ženēvas panorāma no Terrasse Agrippa-d'Aubigne

    Sv. Pjēra katedrāle

    Atrašanās vieta

    Šīs ēkas spico zaļgano torni, tāpat kā Jet d’Eu var redzēt jau pa gabalu. Tā ka, ja strūklaka ir izslēgta, tev ir vismaz vēl viens orientieris.

    Bet tikai pieejot klāt var saprast, cik šī ēka patiesībā ir grandioza. 

    Un mazliet izskatās tā, it kā tā būtu salikta kopā no dažādiem Lego komplektiem – katra daļa nedaudz savādāka.

    Skats uz baznīcas torni cauri šķirbai

    Pievērs uzmanību milzu kolonnām, gigantiskajām koka durvīm un smalkajiem vijumiem uz logiem. Vai ievēroji, ka no apakšas jumta daļa pie durvīm ir nokrāsota zila? Paspekulēsim kāpēc tā. Vai tur varētu būt kāda saistība ar debesīm?

    Ja iegādājas biļeti ir iespēja apskatīt arī baznīcas interjēru un uzkāpt tornī, no kura paveras lielisks skats uz pilsētu.

    Ženēvas svētā Pjēra katedrāle

    Paspēlēsim šahu Parc des Bastions?

    Atrašanās vieta

    Un ja jau nedaudz esam pievērsušies reliģiskajai arhitektūrai, tad aiziesim arī līdz Parc des Bastions, kurā atrodama Reformācijas siena. Nosaukums jau pasaka priekšā, ka uz sienas skulptūrās attēloti ar reformāciju saistīti cilvēki un notikumi. 

    Bet tiem, kam šī tēma nav tik tuva – Parc des Bastions piedāvā arī iespēju nedaudz paspēlēties ar milzu šaha vai dambretes kauliņiem. Re, kāds karalis jau apkritis! Šahs un mats.

    Milzu šaha un dambretes figūras

    Ko vēl apskatīt Ženēvā?

    Kaut arī šajā Ženēvas braucienā tur vēlreiz nepaviesojos, gadījumā ja Tev ir vairāk laika un spēka, noteikti gribēju pastāstīt par vēl vienu apskates vietu – salauzto Krēslu, kas atrodas pretī Apvienoto Nāciju galvenajai ēkai. 

    Salauztais krēsls Ženēvā

    Kāpēc? Tāpēc, ka Salauztais krēsls (kurš starp citu ir milzīgs) sūta ļoti spēcīgu ziņu par protestu pret kājnieku mīnām. 

    Un ANO galvenā mītne (kuru bez speciālas ekskursijas gan var redzēt tikai cauri žogam), ir viena no tām ēkām, kuru jāapskata kaut vai tāpēc, lai pēc tam draugiem atskaitītos, ka esi pats savām acīm esi redzējis tādu nozīmīgu iestādi. Lai gan – to pašu varētu teikt par daudzām Ženēvas ēkām…


    Ar to arī mūsu mazais virtuālais ceļojums pa Ženēvu ir noslēdzies. Ceru, ka izdevās noķert Ženēvas ezera mieru, ieraudzīt vecpilsētas šarmu, un iespējams – saplānot pašam savu ceļojumu.  

  • Baldones stāstu takas – pārgājiena maršruts netālu no Rīgas

    Baldones stāstu takas – pārgājiena maršruts netālu no Rīgas

    Ko stāsta Baldones stāstu takas? Tās ar lepnumu stāsta par Baldones slavenajiem purviem un sēravotiem. Tās čukst par mežiem, kur paslēptas gleznas un observatorija. Un kliedz, no Riekstu kalna skatu torņa. 

    Turpinot stāstu sēriju par vietām, uz kurām brīvdienu izbraucienā no Rīgas iespējams nokļūt ar sabiedrisko transportu, dosimies noskaidrot, ko apskatīt Baldonē.

    Izvēles, izvēles… Kuru Baldones stāstu taku maršrutu izvēlēties?

    Nezinu vai esi dzirdējis, bet Baldones stāstu takās ir 5 dažādi maršruti. No kā, protams, rodas jautājums – kurš būs tas īstais un vienīgais. 

    Tā kā par vēsturi kara griezumā neinteresējos, tad Baldones militārā mantojuma maršruts no cīņas par manu sirdi tika izslēgts uzreiz un par to es nemācēšu pastāstīt. Bet Mazais loks, Mercendarbes taka un Riekstu kalna taka patiesībā ir mazākas daļiņas no Baldones stāstu taku Lielā loka. Tāpēc nestrebsim karstu – šajā virtuālajā tūrē iepazīstināšu Tevi ar visiem tiem Baldones stāstu taku Lielā loka pieturas punktiem, kurus atceros, lai beigās Tu pats varētu pieņemt lēmumu vai Tevi interesē māte, meita vai kleita.

    Ceļš Baldones stāstu takās

    Baldones stāstu taku Lielais loks

    Pareizi, protams, būtu bijis sākt pastaigu ar pirmo punktu pie Baldones sporta kompleksa, bet tā kā man vienmēr viss sanāk ačgārni mēs rakstīsim paši savu stāstu un sāksim ar (oficiāli) otro takas pieturas punktu…

    Baldones lepnums – sēravots Ķirzaciņa (un draugi)

    Baldones stāstu taku Lielā loka un Mazā loka daļa.

    Atrašanās vieta.

    Nu tad dosimies uz Ceriņu parku sasveicināties ar Ķirzaciņu – statuju, vai varbūt pareizāk būtu teikt strūklaku, kurai no mutes tek Baldones slavenais sērūdens. 

    Tikko pienākot smaka nav jūtama, bet ja piebāž klāt roku… uh, pamatīgs vecu olu aromāts.

    Baldones stāstu taku ķirzaciņa

    Padzerties sērūdeni atnācis arī kāds vietējais, kurš dod vērtīgu padomu – kad esat nonākuši pie purva, tad ne solīti nost no takas, tur esot pilns ar akačiem. Un pastāsta arī to, ka uz veikala jumta tagad esot 5G tornis, un ka Baldonē esot draudzīgi kaķi. Šīs dienas interesantie fakti ievākti jau pirmajā pieturas punktā.

    Parkā iespējams apskatīt arī Ķirzaciņas draugus – Vāveri, kuru pamanīsi arī Baldones ģērbonī un dziednieciskā ūdens aizbildni svēto Māru. 

    Bet tagad – vai esi gatavs sākt aptuveni 20km garu pastaigu?

    Vēl tikai viens ļoti nozīmīgs sīkums…  

    Lai stāsti nebūtu jāizfantazē pašam – Baldones stāstu takās pieejams bezmaksas audiogids

    Tāpēc velkam ārā viedtālruni, noskanējam QR kodu un… bungu rīboņa… nekā! Ieraksts nav atrasts. Kas tad nu? Vai tiešām audiogids vairs nav pieejams?

    Nē, patiesībā šis ir viens no tiem “nemet plinti krūmos” momentiem, jo, kad noskanējam otru QR kodu, kas ir nevis uz Ķirzaciņas, bet gan uz pretī esošā stenda, tiekam gan pie audio gida, kas pastāsta interesantus faktus par konkrēto apskates punktu, gan pie takas kartes.

    Nu tad beidzot tiešām esam gatavi doties.

    Sākumā sarkanās pēdiņas ved mūs pa ceļu, lai mēs varētu apskatīt Baldones koka arhitektūru, bet pēc tam tās aicina mūs doties Baldones mežos.

    Koka māja Baldonē

    Dūņu purvs – pirmā dūņu atradne Baldonē

    Baldones stāstu taku Lielā loka un Mazā loka un Mercendarbes takas daļa.

    Pēc kāda brītiņa neliels sānceļš aicina mūs uz purvu.

    Priekšā var redzēt, kā vietām cauri meža zaļajai masai spīd ūdens laukumi, kuros grimst koki. 

    Baldones Dūņu purvs

    Bet tas arī viss – tālāk ir strupceļš.

    Kur tad te, gribēdams var nokāpt no takas? Nekāpsi jau pa taisno ūdenī, vai ne? Tas tiešām nebūtu prātīgi.

    Griežamies apkārt un ejam tālāk.

    Priekšā stāv izvēle – sekot zilajām pēdiņām pa Mazo loku vai Sarkanajām pa lielo.

    Kā jau solīju, mēs, protams, iesim pa Lielo, lai redzētu pēc iespējas vairāk.

    Mercendarbes muižas piknika vieta

    Baldones stāstu taku Lielā loka un Mercendarbes takas daļa.

    Kad noiets jau kārtīgs gabals, gribas piesēst un apēst kādu līdzpaņemto maizīti.

    Laikam jau ap šo vietu daudziem ceļotājiem vēders sāk kurkstēt, jo pie Mercendarbes muižas ir iekārtota lieliska piknika vieta. Te ir divi galdiņi ar krēsliem, vienā pusē ir dīķis, kurā kurkst vardes, bet otrā muižas ēka, kurā atrodas Baldones muzejs. 

    Kad elpa atvilkta pa ceļu cauri skaistai koku alejai dosimies nākamās apskates vietas virzienā. Tevi gaida kas pavisam mierpilns.

    Gleznainais Liliju ezers

    Baldones stāstu taku Lielā loka daļa.

    Mierīgajā ezera ūdenī atspīd pretējās puses koki. Ainava ir perfekta. Te varētu nākt gleznot! 

    Instagrama slavenā laipiņa, gan protams, pilna ar cilvēkiem. Pat neskatoties uz to, ka viens gals nedaudz applūdis, un lai tur tiktu, visticamāk nāktos samērcēt kedas. 

    Lilijas ezers Baldones stāstu takās

    PS – tiem, kas neieturēja pikniku pie Mercendarbes muižas šeit tiek dota otrā iespēja. Bet uz galdiņu konkurence ir lielāka.

    Baldones observatorija

    Baldones stāstu taku Lielā loka un Riekstukalna takas daļa.

    Baldones observatorija kā tāds pūpēdis paslēpusies mežā startp kokiem. 

    Iekšā ieiet nevaram (ekskursija iepriekš jāpiesaka), bet, fakts ka iekšā atrodas lielākais teleskops Baltijā uzreiz piešķir ēkai ar apaļo jumtu nozīmīguma sajūtu.

    Un ja patiešām nagi niez uzzināt kā tad tur iekšā izsktās, tad 3D telpas skatu iespējams aplūkot baldonesobservatorija.lv 

    Baldones observatorija

    No Riekstu kalna skatu torņa Baldonē var redzēt pat Rīgu!

    Baldones stāstu taku Lielā loka un Riekstukalna takas daļa.

    Ja es Tev tagad paprasīšu – “uz kuru pusi ir Rīga”? Vai Tu varēsi man atbildēt?

    Riekstu kalna skatu tornis Baldones stāstu takās

    Kad uzkāpsim tornī varēsi, jo starp panorāmas skatiem uz koku galotnēm, tālumā var saskatīt arī ar neko citu nesajaucamo televīzijas torņa smaili un citu Rīgās ēku aprises.

    Skats no Riekstu kalna skatu torņa Baldonē

    Pa ceļam ir arī Riekstu kalna slēpošanas trase, bet tā, manuprāt, ir daudz interesantāka ziemas sezonā.

    Baldones Pladu purvā ne solīti nost no takas!

    Baldones stāstu taku Lielā loka un Riekstukalna takas daļa.

    Tālāk mūs sagaida purvs – ar duļķainu, aizaugušu upes formas ūdenstilpni un koka laipu. Tad šis ir tas purvs, par kuru brīdināja – ne solīti nost no takas! 

    Ejot pa laipiņu var redzēt, ka kāds cits tūrists pie šī vērtīgā brīdinājuma nav ticis. Blakus taciņai tiešām dziļa, zābaka formas bedre. Bet tikai viena zābaka apmēros, tātad šim ceļotājam viss beidzies laimīgi. Jebkurā gadījumā – klausi padomam un priecājies par dabu no takas.

    Purvs

    Kur tad ir tas Baldones stāstu taku velnakmens?

    Neoficiāli? Baldones stāstu taku Lielā loka un Riekstukalna takas daļa.

    Tālāk uz takas ir norāde – Velnakmens vieta.

    Bet kur tad pats Velnakmens?

    Velnakmens nav (noplāta rokas), tas jau sen saspridzināts. Palikusi tikai liela bedre vietā kur tas stāvējis. 

    Tas vai vieta, kurā kaut kad kaut kas ir bijis, vēl aizvien ir apskates vieta arī tad, kad tas kaut kas tur vairs nav, laikam ir diskutējams jautājums. Bet hei, citādi es laikam nekad nebūtu zinājusi, ka te kādreiz bijis Velnakmens.

    Zīme "Velnakmens vieta" Baldones stāstu takās

    Ieraugi iepriekš apskatītās vietas citās krāsās Baldones Meža galerijā

    Neoficiāli? Baldones stāstu taku Lielā loka un Riekstu kalna takas daļa.

    Vai esi gatavs pabaudīt nedaudz mākslas?

    Glezna starp kokiem Baldones meža galerijā

    Ir tās vietas, kurās sākumā liekas, ka būs tikai drusciņ, bet tad izrādās ka tās tikai turpina un turpina dot. Ieejot Meža galerijā, starp kokiem pamanīsi pāris gleznas. Ir glezna ar maziem caurumiņiem, kas stāsta par debesīm, ir briedis ar četriem gadalaikiem… Bet kad iesi tālāk, sapratīsi ka gleznu ir vairāk nekā sākumā likās, tās vienkārši paslēpušās starp kokiem, aiz takas līkumiem. 

    Gleznas veidotas visdažādākajos stilos, bet drīz vien tu attapsies, ka ir kaut kas, kas tās vieno – tajās attēlotas Baldones vietas, kuras tu apmeklēji šīs pastaigas laikā. Slēpošanas kalns, Lilijas ezers, Baldones meži… 

    Ļoti skaisti. 

    Glezna mežā Baldones stāstu takās

    Baldones stāstu taku noslēdzam ar Balto pili

    Baldones stāstu taku Lielā loka un mazā Loka daļa.

    Cik šiki ir iet uz skolu pilī? 

    Kā odziņa mūsu pastaigas beigās ir salīdzinoši mazā, bet glītā, Baltā pils. Tajā šobrīd ierīkota mūzikas skola. 

    Ja paskatās uz jauko ēku ar spoži baltajām sienām un tornīšiem, nemaz neticas ka tā kādreiz piedzīvojusi kara hospitāļa šausmas un bērnu patversmes skumjas. Vai ne?

    Baldones Baltā pils

    Kaut kur tepat jābūt arī Zirgu tramvaja replikai, bet to kaut kā palaidām garām.

    Baldones Sv. Miķeļa baznīca un Baldones kultūras centrs

    Baldones stāstu taku Lielā loka un mazā Loka daļa.

    Sameloju – Baltā pils nebija takas pēdējais pieturas punkts. Vēl ir dažas interesantas ēkas. Viena no tām ir skaista, dzeltena baznīca. 

    Un savdabīgs apskates objekts ir arī Baldones Kultūras Centrs. Es ievēroju tikai to, ka uz ēkas ir liels uzraksts Kinoteātris Baldone, bet pēc tam internets man pastāstīja, ka fasādes aukšdaļa rotāta ar stilizētiem liellopu galvaskausiem. Jokaina izvēle. 

    Baznīca Baldones stāstu takās

    Tagad gan pastaiga ir noslēgusies.

    Vai izdevās saprast kura no Baldones Stāstu takām ir piemērotāka tev?

    Mans padoms īsumā būtu tāds – ja vēlies kārtīgi izstaigāties un spēj saskatīt skaisto mežos, ezeros un purvos, tev varētu patikt Stāstu taku lielais loks. Bet ja Tevi vairāk piesaista cilvēku veidoti apskates objekti un foto vietas (vai arī gribas saīsināt distanci), tev vairāk varētu patikt Mazais loks vai Riekstu kalna taka. 

    Visus maršrutus vari apskatīt Ķekavas tūrisma lapā.

    Bauskas pils ko apskatīt Bauskā

    Bauska

    Vēl viens galamērķis ko no Rīgas var sasniegt ar sabiedrisko transportu

  • Kāpjam kalnā – Petit Montrond. 3. Šveices ceļojuma diena

    Kāpjam kalnā – Petit Montrond. 3. Šveices ceļojuma diena

    Kad esi Šveicē, bet tev sagribas uzēst franču bulanžērijā pirktu franču bageti Francijas kalna galā… Bet ja nopietni – Šveicē Ženēvas tuvumā lielu kalnu nav. Visi tie kalni, kurus Tu vari redzēt stāvot pie Ženēvas ezera patiesībā atrodas Francijas teritorijā. Kā smējās mani draugi – tas lai godīgāk – Šveicei Ženēvas ezers, Francijai kalni. Tāpēc lai kāptu kalnā devāmies pāri Francijas robežai.

    Kaut arī būtu gribējies pieveikt ko augstāku, slikto laika apstākļu dēļ mēs sakrustojam pirkstus cerībā, ka kalna virsotnē laiks būs nedaudz labāks un dodamies iekarot Petit Montrond (mazo Apaļo kalniņu).

    Autostāvvietas atrašanās vieta.

    Izbraukt virs lietus mākoņiem

    Pa ceļam viegli smidzina. Kādam šāda situācija varētu likties bezcerīga, bet cerība ir. 

    Lielu daļu kalna pievarēsim ar auto, kas šādā miglainā un lietainā laikā ir nedaudz nervus kutinošs piedzīvojums, jo grūti redzēt, kas gaida aiz līkuma. 

    Vienā brīdī migla paveras un tu ieraugi skaistu panorāmas skatu uz pilsētu. Tikko kā būs kāda droša kabatiņa piestāsim papriecāties un uzņemt kādu bildi?

    Bet nekā, migla dzen jokus. Kad braucam augstāk viss atkal tiek ietīts baltā cukurvatē, un, kad atrodas piemērota vieta kur apstāties panorāma ir pazudusi. Cerības par to ka augšā vispār kaut ko varēs redzēt sarūk, iespējams būsim atbraukuši par velti.

    Vēl pēc brīža nonākam vietā par kuru tālāk braukt nedrīkst, auto ir jāatstāj stāvvietā.

    Saules nav. Plosa auksts vējš. Es izrādās pilnīgi neko neesmu mācījusies no piedzīvojumiem Tatros un jau biju aizmirsusi, ka kalnos ir daudz aukstāks. Tā ka nedari kā es – saģērbies silti.

    Bet ir arī labas ziņas – nelīst. Mēs esam izbraukuši virs lietus mākoņiem (kalnos tā reizēm var gadīties). Un pieejot pie skatu platformas var redzēt kokus, laukus un ceļus lejā. Tā nav pilnīga uzvara, bet noteikti nav arī pilnīgs zaudējums.

    Skats no Petit Montrond skatu platformas

    Nu tad paskatījāmies no skatu platformas un braucam mājās, ja? Nē, tā tikai es savā naivumā varu iedomāties. Šis ir tikai sākums. Tālāk mēs kāpsim augstāk kalnā. 

    Pirms sākam kāpt – nedaudz par Mazo apaļo kalniņu

    Patiesībā Petit Montrond ir slēpošanas trase – par to ziņo gan kafejnīcas un slēpju nomas punkti, kas ne-sezonā izskatās kā spoku pilsēta, gan daudzie uz vasaru aizmigušie pacēlāji, kas vēl vairāk papildina spoku pilsētas paskatu. Lietainā laikā nav arī īpaši daudz kalnā kāpt gribētāju – vēl spocīgāk. Un tā migla…

    Bet atgriežoties pie tā, ka ziemas sezonā šis kalns darbojas kā slēpošanas trase – ja vēlies uz šejieni doties, ir jāņem vērā, ka kalnā kāpējiem taka ir pieejama tikai pēc slēpošanas sezonas beigām. 

    Takas pieveikšana (turp un atpakaļ) Tev prasīs aptuveni stundu. Bet tas, protams, atkarīgs no ātruma, kurā tu pārvietojies. 

    Ainava kas paveras no Petit Montrond

    Nu tad – Petit Montrond saturies – mēs kāpjam…

    Kaut arī laiks ir galīgi nemīlīgs tas pastiprina krāsas un noskaņa ir tāda kā… tāda kā vampīru filmās. Drūmi romantiska. Miglaina. 

    Maršruts ir viegli izejams pa taciņām un trepītēm. Nav kā toreiz Mont Saleve, kad slīpumi putekļu dēļ bija tik slideni, ka nācās ķerties margās lai nenošļūktu lejā. 

    Maija pirmajos datumos, lai kāpt būtu interesantāk, var spēlēt spēli – kurš atradīs pēdējās sniega paliekas. Pavediens – meklē ēnainās vietās, tur sniegs kūst lēnāk. 

    Taka Petit Montrond

    Kāds skats paveras no Petit Montrond virsotnes?

    Kalna virsotnes sasniegšana vienmēr šķiet kā mazā uzvara.

    Arī šeit valda tā pati noskaņa, bet mākoņu ir vairāk. Parasti cilvēki šajā kalnā kāpj tādēļ, ka no šejienes paveras skaists skats uz Monblānu (Mont Blanc).

    Vai nav brīnišķīgs skats?

    Skats uz baltu mākoni tur kur būtu jābūt Momblānam

    Ir mazliet smieklīgi.

    Bet neko darīt. Tas ka mūs nav aizskalojis lietus vien ir labi. Un drūmie panorāmas skati uz kokiem un citiem mazākiem kalniem, no kuriem kā kūpoši dūmi gaisā ceļas mākoņi, ir kāpšanas vērti.

    Augšā ir arī zīme, kas norāda, ka esam 1533m augstumā. Ir arī galdiņš piknikam pie kura piesēst padzert tēju un līdzi paņemto franču bageti. Jo ko gan citu Tu ēdīsi Francijas kalna galā? Viņi tiešām taisa lieliskas bagetes… 

    Koki un migla

    Un ja tevi šīs kalnu ainavas ir savaldzinājušas un tu neesi pārsalis kā prusaks, vari doties tālāk uz Grand Montrond (lielo Apaļo kalnu). Jo ja ir mazais ir taču jābūt arī lielajam.

    Bet lietus mūs ir panācis. Tāpēc, kad sāk smidzināt mēs dodamies atpakaļ lejā uz siltu mašīnu.


    Šī kalnā kāpšanas pieredze bija citāda – tāpēc, ka tā bija ļoti viegla. Man kalnā kāpšana asociējas ar 5-8 stundas garu pūšanu un elšanu. Tas, protams, ir tā vērts, bet es nekad nebiju iedomājusies, ka tik viegls pārgājiens varētu atalgot ar tik skaistiem skatiem. Tāpēc mani draugi, kuri ar kalnā kāpšanu ir uz jūs – Petit Montrond ir variants priekš jums. 

    Šveices ainava

    Šveices ceļojuma 2. diena – Broka

    Ceļojumu stāsts piedzīvojumu un šokolādes mīļotājiem

    Ženēvas panorāma

    Šveices ceļojuma 3/4 diena- Ženēva

    Laiks atgriezties pie Ženēvas ezera zilajiem ūdeņiem

  • Broka. Pasakaina daba un šokolāde. Šveices ceļojuma 2. diena

    Broka. Pasakaina daba un šokolāde. Šveices ceļojuma 2. diena

    Kā gan labāk noraksturot Šveici, ja ne ar šokolādi, pasakaini skaistu dabas parku un pili kalna galā? Varētu teikt, ka Broka ir perfekta Šveices vizītkarte. Tāpēc uz dienu atvadīsimies no Ženēvas ezera zilā ūdens (ja seko šim ceļojumam jau no paša sākuma) vai no ierastajiem ikdienas skatiem (ja tikko atradi šo rakstu), un dosimies virtuālā ceļojumā uz to zemes stūrīti, kur ir daudz ūdenskritumu un ir iespējams uzzināt vairāk par vecāko šokolādes zīmolu Šveicē.

    Lecam un laižam? Mums priekšā stāv gara diena, tāpēc…

    Uzlādēsimies ar īstu Šveices šokolādi Cailler rūpnīcā

    Diena ir tikko sākusies un jau jāizdara ļoti sarežģīta izvēle. Siers vai šokolāde? 

    Nezinu vai izvēlējos pareizi, bet, tā kā visi zina, ka šokolāde rada laimes sajūtu, dosimies uz Cailler šokolādes rūnīcu.

    Atrašanās vieta.

    Maksas ieeeja.

    Šokolādes sastāvdaļas

    Par laimi aprīļa beigas Šveicē neskaitās tūristu sezona, tāpēc biļetes varam iegādāties uz vietas. Bet iekšā gan laiž tikai pēc grafika. Tāpēc pie barjeras nepacietīgi jāgaida savu ieejas laiku. Sajūta gluži kā bērnībā, stāvot rindā pie Ziemassvētku vecīša, lai saņemtu kāroto konfekšu paciņu.  

    Kad beidzot pienāk tava kārta, tev kaklā uzkar personīgo balsi galvā, jeb kā to plašāk pazīst – audio gidu, un piedzīvojums var sākties. 

    Iespundēti laika mašīnā

    Viss sākas ar laika mašīnu – skaņu, gaismu un vizuālo efektu radītu pieredzi, kas izvedīs tevi ceļojumā no Acteku ciema tumšos džungļos līdz retro šokolādes reklāmām vecos TV. 

    Tikai ir viens āķis – kad durvis aiz tevis aizveras, tu esi šokolādes stāsta varā. Nākamajā telpā tiksi tikai tad, kad laika mašīna atvērs nākamās durvis. Tātad visu šokolādes vēsturi sanāk noklausīties piespiedu – brīvprātīgā kārtā. 

    Bet hei, tagad tu zini, ka senos laikos krūzīte karstās šokolādes izmantota bez maz vai kā mīlestības dzira.

    Instelācija ar kokiem un acteku tempļa sienu

    Maģiskā sastāvdaļa

    Pēc atgriežšanās mūsdienās, tev tiek atgriezta arī tava brīvība – vairāk par šokolādes sastāvdaļām Tu vari uzzināt, jau pats savā tempā. 

    Nākamajā telpā ir vairāki lieli trauki – vienā ir šokolādes pupiņas. Tās var pasmaržot. Tiešām smaržo pēc šokolādes! Tās var arī pataustīt. Un ja tevi nebiedē ēšana no publiska trauka, no kura katrs grābj ar savā rokām, šokolādes pupiņas vari arī pagaršot. Man laikam vēl aizvien ir trauma no nesenās pandēmijas, tāpēc es nenoriskēju. Bet ceļabiedri teica, ka pašas pupiņas nemaz negaršojot pēc šokolādes.

    Citos traukos ir vaniļa un rieksti. Vari pasmaržot arī tos. Bet uzmanību piesaista lieli, balti, nenoteiktas formas kluči. Kas tie tādi?

    Kakao tauki

    Pagaršot laikam nevar. Tas nekas, neizskatās īpaši apetīti raisoši. Bet var pataustīt. Pēc taustes tie ir nedaudz slideni, tādi kā taukaini. Interesanti. 

    Visbeidzot audio gids atrisina mistēriju – tie ir kakao tauki!

    Vai man vienīgajai šie tauku kluči mazina vēlmi ēst šokolādi? Bet tikai uz brītiņu.

    Mans draugs – robots konfekšu meistars

    Pa pašu rūpnīcu ekskursijā, diemžēl, iziet nav iespējams. Viņiem esot jārūpējas par sanitārajiem apstākļiem ražošanas procesā. Bet, lai tu pārāk neskumtu, aiz stikla sienas ir izstādīta viena šokolādes mašīna. Sekojot tai, tu vari redzēt, kā liela šokolādes pļecka tiek pārvērsta mazās strīpiņās, kas tiek sagrieztas un pārlietas ar papildus šokolādi. Ņamm.

    Pēc tam darbā iesaistās tāda kā robotu roka, kas zibens ātrumā pārliek jaunās šokolādes konfektes no vienas līnijas uz otru, kur tās tiek sasaiņotas. Un pašās beigās šīs končas var arī nogaršot.  

    Bet neuztraucies, roboti vēl nav pilnībā pārņēmuši pasauli. Aiz letes darbojas arī divi cilvēki, kas demonstrē šokolādes figūriņu gatavošanas procesu. 

    Šokolādes izgatavošanas mašīna

    Šveicē sapņi piepildās – ēd tik daudz šokolādes cik lien iekšā

    Tagad mēs zinām, kā top šokolāde. Bet, kas gan būtu šokolādes rūpnīcas apmeklējums bez degustācijas? Tas būtu diezgan skumji. 

    Jāskumst nebūs. Jo ekskursijas beigās tev ir iespēja piepildīt savu bērnības sapni – vari ēst tik daudz šokolādes, cik tev lien iekšā. Tikai projām doties pilnām kabatām nedrīkst. Jāēd uz vietas. 

    Šokolādes konfekte

    Un tagad – laiks likt visu to cukura enerģiju lietā un doties kārtīgā pastaigā.

    Gorges de la Jogne – caur kalnu tuneli uz brīnumzemi

    Ja nekļūdos – Alise brīnumzemē ievēlās cauri alai. Mēs uz brīnumzemi dosimies cauri kalnu tunelim. 

    Atrašanās vieta.

    Bet neskriesim notikumiem pa priekšu! Gribu dot tev iespēju izbaudīt piedzīvojumu no paša sākuma. Tāpēc novietojam auto ceļa malā un dodamies uz priekšu pa meža taku. 

    Mežs kā jau mežs, bet ieklausies! Ko Tu vari sadzirdēt?

    Tā ir (pirmā) ūdenskrituma šalkoņa.

    Starterītis – ūdenskritums

    Šajā takā ūdenskritumu ir tik daudz, ka lai tos atšķirtu, jādod iesaukas. Sauksim šo par augsto ūdenskritumu divos līmeņos – par godu lūzuma punktam. Niagāra, tā, protams, nav, bet priekš latvieša, kurš pieradis, ka ūdenskritumi dzimtenē vairāk sacenšas platumā nevis augstumā, diezgan iespaidīgi.

    Tad nu uztaisām kādas 100 bildes un dodamies tālāk. Ja daudzās citās takās ūdenskritums ir pārgājiena galamērķis vai galvenais apskates punkts, tad šeit tas ir tikai sākums.

    Ūdenskritums Gorges de la Jogne dabas parkā

    Akemens portāls

    Pēc brītiņa tavā priekšā paveras klinšu tunelis – akmens sienā rēgojas alas mute. Riskēsim? Bet protams! Ejam iekšā.

    Tuneļa iekšpusē ir tumšs. Vai dzirdi kā pil ūdens? No mazajām starumītēm, kas tek no alas sienām uz zemes izveidojušās nelielas peļķes. Tāpēc uzmanies! Es jau samērcēju kedas.

    Bet kad tu iznāc otrā pusē, tu saproti, ka šis bija portāls un tu esi nokļuvis brīnumzemē – tādā kā ielejā starp klinšu sienām. Klintis ir milzīgas un lejā plūst staruja, neparasti zila upīte. 

    Ja vien varētu mūžam iekalt atmiņā šo skatu!

    Akmens tunelis

    Ieleja kura ir tik skaista, ka tajā varētu filmēt fantāzijas filmu

    Varētu stāvēt un blenzt uz šo skaistumu, bet nebloķēsim citiem ceļu – dosimies uz priekšu. Mums vēl ir ko redzēt!

    Dzidrā upe pavada mūs visā pastaigas garumā. Tā ir pilna ar milzīgiem akmeņiem, daudzi izskatās tā it kā sen atpakaļ būtu atlūzuši no grandiozajām klinšu sienām. Varbūt, ka tieši tā arī ir? Bet mazie sūnainie atgādina troļlu muguriņas.

    Lieli akmeņi zilā ūdenī

    Pēc brīža satiekam nākamo ūdenskritumu. Šoreiz iskatās, ka upē bijusi izveidota akmens siena un ūdenskritums izgrauzis tajā caurumu. Sauksim šo par mazo – plato ūdenskritumu?

    Zems ūdenskritums pāri akmens sienai

    Ceļa segums ir daudzveidīgs – tev būs jāpievar gan akmeņi, gan tiltiņi, gan trepes. Bet tas ir tā vērts, jo lūk kur jau slejas nākamais ūdenskritums. Šim ir daudz mazu straumīšu, ko uz visām pusēm šķeļ ūdens. Un takā sastapsi arī viņa alter ego – ūdenskritumu, kurš lejā pa akmens sienu tek pilnīgi taisni. 

    Ūdenskritums Gorges de la Jogne

    Varbūt šo visu stāstu vajadzētu saukt par ūdenskritumu piecdesmit nokrāsām? 

    Droši vien ka tas vairs tevi nepārsteidz, bet vēl šajā takā ir arī tāds ūdenskritums, kas mazā starumītē iztek no tumšas alas klinšu sienā…

    Nu labi, lai cik skaisti arī nebūtu, pietiks runāt par ūdenskritumiem.

    Saldais ēdiens – dambis

    Laiks ir paskrējis nemanot un esam nonākuši takas galā, pie ezera, kur tevi gaida pārsteigums – milzīgs, ieapaļš dambis. To var apbrīnot un tam var arī pāriet pāri. Ja, protams, neesi saskatījies šausmenes par šo tēmu.

    Dambis Gorges de la Jogne takas galā

    Atpakaļ gan jādodas pa to pašu ceļu pa kuru atnācām. Bet taka ir tik skaista, ka tas vilšanos nesagādā. Un cilvēku atmiņa ir tik īsa! Es, piemēram, jau biju aizmirsusi par to akmens sienu, kuras reljefs izskatās ass, gluži kā žiletes, ar ko varētu sagriezt pirkstus.

    Château de Gruyères – Pils kalna galā

    Ja meklējot šokolādes rūpnīcu mūsu skatienu piesaistīja dūmakā tīta pils kalna galā. Un, ja tu redzi pili kalna galā, tad citu opciju nav – ir jādodas to izpētīt.

    Atrašanās vieta.

    Un arī šeit neiztikt bez pārsteigumiem. Kad esam novietojuši mašīnu stāvvietā, uzkāpuši kalnā un iegājuši pa vārtiem, atklājas, ka tā nav tikai pils. Tā ir vesela viduslaiku pilsēta ar skaistām, senatnīgām mājiņām.

    Gruyères viduslaiku pilsētiņas iela

    Izkatās gan, ka tagad tā ir kļuvusi par tūristu pilsētiņu, kurā ir vienas vienīgas kafejnīcas un suvenīru veikaliņi, bet, pat ja ēkas ir pārdevušas savu dvēseli, tās nav zaudējušas savu šarmu. Tāpēc ir interesanti pastaigāt apkārt. Skatienu piesaista dakstiņi, izdekorēti logu rāmji un slēģi, galvenā laukuma centrā ir veca akmens strūklaka. Tam visam ir savs šarms. Kādai notekai uzsprausta pūķa galva. Mākslīga, protams.

    Māja ar pūķa galvu uz notekcaurules

    Īpaši skaists ir skats uz baznīcu ar dūmakā tītiem kalniem fonā. Patiesi, tas ir tik skaists, ka kāds ir uztaisijis speciālu akmens lodziņu lai uz to skatītos.

    Ar pašu pili gan ir tāpat kā ar Jet d’Eau strūklaku Ženēvā, Gruzijā atrodamo Jvari klosteri kalna galā, un citiem milžiem – labāks skats uz to paveras no attāluma nevis stāvot tieši blakus. Kā arī darba laiks ir ierobežots un iekšā vairs nepaspējam.

    Château de Gruyères pils

    Ko darīsim? Iesim pilij apkārt, paskatīties ko vēl labu var ieraudzīt. 

    Ieraudzīt var skaistus skatus uz kalnainām ainavām. Un kaut ko var arī sadzirdēt. Skaņa ir tāda it kā zvanītu simtiem vēja zvanu.

    Vai zini kas tas ir?

    Tās ir aitas! Katrai kaklā uzkārts zvaniņš. Un tikko kā aitas ierauga cilvēku, tas tiek klasificēts kā draugs (vai potenciālais barotājs?) un viss bars skrien pakaļ gar žogu, kas liek desmitiem zvaniņu žvadzēt.

    Šveices ainava ar kalniem

    Dienas mācība

    Govīm (un arī aitām) kalnos kaklā karina zvaniņus, lai gadījumā, ja tās kaut kur aizklīst, dzīvnieciņus būtu vieglāk atrast. 

    Bet pēc šīs mazās pastaigas un negaidītās tikšanās, spēki ir beigušies un laiks doties atpūsties.


    Vai tā nebija perfekta diena? 

    Ja būtu bijusi kaut vēl kripatiņa spēka, tad ideālai Šveices ekskursijai būtu pievienojuši arī siera rūpnīcu, kas atrodas turpat netālu. Bet nekas, ceļojums vēl nav beidzies, priekšā ir vēl divas dienas un beidzot ir jāpievar kādu kalnu. Par to jau nākamajā bloga rakstā. 

    Montro ezera promināde

    Montro – Šveices ceļojuma 1.diena

    Piedzīvojumi Šveicē pirms Brokas

    Petit Mont Rond – ceļojuma 3.diena

    Kāpjam kalnā!

  • Montro (Montreux). Šveices ceļojuma 1. diena

    Montro (Montreux). Šveices ceļojuma 1. diena

    Šveices pilsētā Montro (Montreux) izskatās kā sapnī un smaržo pēc naudas. Bet mēs turējāmies pa gabalu no kazino un dārgām viesnīcām, un, starp panorāmas skatiem uz dzidri zilo Ženēvas ezera ūdeni, ziediem, pasaku pili, un mājiņām ar krāsainiem slēģiem, devāmies meklēt Fredija Merkūrija solīto mieru.

    Vai nāksi mums līdzi uz pilsētu kuras skaistums iedvesmo dziesmas?

    Ko apskatīt Šveices pilsētā Montro vienā dienā

    Kā var zināt, ka sagaida piedzīvojumiem bagāta diena?

    Pēc tā, ka jau pa ceļam no Ženēvas uz Montro, grūti atraut skatienu no loga, jo tur garām slīd vīna terases, kas lokās pa stāvajām nogāzēm. Mūsu ceļojuma laikā lapas vēl tikai plaukst. Bet tas nekas. Vienalga ir skaisti.

    Vīna lauki pie Montro

    Pastkaršu cienīgā Šiljonas pils (Chillon Castle

    Atrašanās vieta.

    Maksas ieeja.

    Vai esi dzirdējis par pili, kas atrodas uz akmens pussalas ūdenī?

    Uzbur sev acu priekšā šādu skatu – tu stāvi pie ūdens, kas ir tik dzidrs, ka paskatoties dzelmē var redzēt katru akmentiņu. Un tavā priekšā ūdenī slejas sena akmens pils ar bieziem mūriem un spiciem tornīšiem. Un it kā ar to vien nepietiktu, fonā ir kalni. 

    Cik minūtes tu stāvēsi ieplestu muti un vienkārši blenzīsi uz šo pastkaršu cienīgo skatu?

    Šiljonas pils Montro, Šveicē

    Vai tas ir tas miers? Nē, tas vairāk smaržo pēc piedzīvojuma. Dodamies iekšā! 

    Bet pirms tam mīkla – kā tev liekas (pēc skata) cik daudz šajā pilī būs ko apskatīt? Pačukstēšu – mans pirmais novērtējums bija aplams.

    Mākslasdarbs vai šausmene? Šiljonas pils pagrabi

    Tā kā esam piedzīvojumu meklētāji – sāksim ar pagrabiem.

    Priekš pagrabiem (pirmās) telpas šķiet neparasti gaišas. Bet apgaismojums ļauj apskatīt skaistās griestu velves un pabrīnīties par kontrastu – griesti ir apstrādāti, bet no zemes, gluži kā pūķa alā, vēl aizvien spraucas ārā lieli, raupji akmeņi. Gribās tos pataustīt, šķiet, ka tekstūra varētu līdzināties smilšpapīram.

    Telpu ir daudz. Pagrabi ir gandrīz kā labirints. Un tad tu to ieraugi.

    Karamo cilpu. Šajā brīdī nāk atklāsme – pagrabi tikuši izmantoti arī kā cietums. Tad tavs skatiens gribot negribot aizklīst pie neskaitāmajiem skrāpējumiem akmens sienās. Un rodas jautājums – vai tos šeit atstājuši tūristi, vai važās iekalti ieslodzītie?

    No otras puses – šis ir cietums ar ļoti skaistu skatu.

    Otra pagrabu daļa ir daudz tumšāka un baisāka. Mūri ir kaili, tie izstaro aukstumu. Kaut kur pil ūdens. Turpinām ceļu, līdz kaut kur pazib ēna – cilvēka siluets. Kāds kaut kur lavās. Un viņam pakaļ vēl viens. 

    Bet nebaidies, tā ir tikai projekcija. Viltīgi. Un tepat jau ir arī trepītes, lai tiktu atpakaļ virszemē. 

    Cik daudz iekšpagalmu var būt vienai pilij?

    Atceries, es Tev jautāju, cik daudz šajā pilī būs ko apskatīt? Ir tāds triks, kurā burvju mākslinieks no sērkociņu kastītes izvelk veselu virkni krāsainu lakatiņu, un tu, kā skatītājs, nevari saprast kā tie visi tur satilpuši.

    Šiljonas pilī tāds triks tiek izspēlēts ar iekšpagalmiem. Es saskaitīju veselus četrus. 

    Šiljonas pils iekšpagalms

    Mieru, manuprāt, var meklēt, sēžot uz soliņa zem koka, iekšpagalmā ar dārzu. Ja vien, protams, tavs nemierīgais atklājēga gars ļauj mierīgi sēdēt, nevis pētīt izkaltušās vīnogas uz sienas. Vai mēģināt atšifrēt augu nosaukumus dobēs un spekulēt, kā tie, citi tūristi, tika tur augšā pastaigāt pa pils mūriem?  

    Neuztraucies, tur mēs vēl uzkāpsim!

    Koks Šiljonas pils iekšpagalmā

    Laika zoba apgraustie sienu gleznojumi

    Telpas, kā jau tik senā pilī, ir ļoti tukšas. Reizēm liekas, ka vienīgās mēbeles, kas tajos laikos cilvēkiem bija ir lādes un krēsli. Varbūt ka tā ir taisnība? Bet kas par kamīniem! Gandrīz katrā istabā ir kamīns, kas šķiet lielāks par manu vannasistabu. Tur jau būtu jākurina vesels ugunskurs!

    Šiljonas pils interjērs

    Un apskati arī sienu gleznojumus! Tajos attēloti ģērboņi un dabas skati. Daudzus no tiem skāris laika zobs – var redzēt, ka dažas krāsas ir daudz izturīgākas par citām. Zilā un sarkanā, šķiet, bijušas īpaši jiftīgas.

    Šiljonas pils sienu gleznojumi

    Visbeidzot uzkāpsim arī Šiljonas pils tornī

    Piedzīvojuma beigās Tev tiek dota arī iespēja izstaigāt pils mūrus (ar skatu uz iekšpagalmu) un uzkāpt tornī (ar brīnišķīgu skatu uz Montro un zilo ūdeni). Diez, vai cilvēki, kas kādreiz dzīvoja šajā pilī novērtēja to, kāds skaistums katru dienu viņu priekšā paveras?

    Skats uz Montro no Šiljonas pils

    Bet mūs gaida vēl vairāk skaistu vietu, tāpēc, pēc pāris stundu garas pils izpētes, dodamies tālāk.

    Dienas mācība

    Ja Šveicē pasūta abolu sulu, var gadīties, ka Tev atnesīs mazliet gāzētu ābolu limonādi. Tas viņiem esot tāds vietējo iecienīts dzēriens.

    Kur paslēpusies Montro vecpilsēta

    Aptuvenā atrašanās vieta.

    Montro piekrastes daļa ir pilna ar viesnīcām un kafejnīcām. Bet kaut kur pa ausu galam biju dzirdējusi arī baumas par Montro vecpilsētu. Taču Google maps šoreiz palīdzēt nespēj. Aizdomīgi.

    Bet mēs nepadosimies! Parakņājos pa dažādiem ceļojumu rakstiem un kādā atradu aptuveno rajonu – starp Svētā Vincenta templi un vietu, kur sākas taka uz Chauderon Gorges. 

    Pēc tā cik rakstiņš bija īss vajadzēja kaut ko nojaust. 

    Skaistas senatnīgas ēkas Montro

    Pēc neliela kāpiena kalnā atklājas, ka Montro vecpilsētu vairāk varētu saukt par… vecpilsētas stūrīti.

    Mēs atradām vienu perfektu ieliņu ar skaistām senām mājām un lieliem vara katliem, kuros tagad sastādītas puķes. Pie durvīm ir laternas un smalki veidotas izkārtnes. Man ļoti patīk krāsainie slēģi. Un es dievinu vistērijas, kas aug uz kāda no namiem. Tiešām burvīgi. Un kādas ir tavas domas?

    Vistērijām apaugusi māja Montro vecpilsētā

    Un ja pagriezies uz otru pusi acu priekšā rēgojas Sv. Vincenta baznīcas asā smailīte.

    Turp arī aiziesim, apskatīt mūra ēku ar senatnīgu šarmu un pabaudīt lielisku panorāmas skatu, kas paveras sēžot uz mūrīša. Tur, skatoties tālumā, atkal var noķert kripatiņu miera.  

    Baznīca Montro vecpilsētā

    Tiem, kas Montro vēlas pakāpties vēl augstāk

    Aptuvenā atrašanās vieta.

    Mani nedaudz sportiskākie draugi noteikti priecāsies uzzinot, ka, kaut arī taka uz ūdenskritumiem – Chauderon Gorges ir slēgta (priekšā draudīga zīmīte ar nogruvumiem), turpat blakus ir vēl viena pārgājienu taka.

    Tā ka, ja vēlies noķert panorāmas skatus ar Ženēvas ezera zilajiem ūdeņiem un Montro namu jumtiem no vēl lielāka augstuma, pa šaurām ieliņām un pēc tam, pa trepītēm, vari kāpt kalnā. 

    Pastaigu taka Montro

    Kā par nelaimi tava šīs dienas ceļa biedrene nav diez ko attapīga un pamanījās iziet pastaigā augstpapēžu zābakos. Tāpēc tālālk par šo skaisto skatu netikām. Tā ka, tas, kas ir kalna virsotnē paliek noslēpumā tīts. 

    Montro panorāma

    Visbeidzot – brīdis, ko visi ir gaidījuši – Montro ezera promināde

    Atrašanās vieta.

    Ja man būtu jāraksturo kā, mauprāt, izskatās paradīzes dārzs, es teiktu, ka Tur izskatās, kā Montro ezera promenādē. 

    Montro promināde

    Promenādei ir divi gali. Vienā kūsā dzīvība, otrā valda miers. Sāksim ar drūzmaināko galu un otru atstāsim saldajam ēdienam. 

    Pie Fredija Merkūrija statujas pulcējas cilvēki. Ir daudz fotogrāfēt gribētāju. Turpat blakus gar promenādes malu izkārtoti stendi kuros pārdod ēdienu, suvenītus, un kaut kāda iemesla dēļ arī krāsainus telefonu vāciņus. Vai esmu ko palaidusi garām un Šveicei ir kāda īpaša saikne ar telefonu vāciņiem?

    Fredija Merkūrija statuja Montro

    Bet mēs raitā solī dodamies uz otru galu, kur ir daudz klusāks. Lūk šeit es beidzot sapratu, kas ir pilnīgs miers. Miers ir saulainā dienā apsēsties uz soliņa ar skatu uz neparasti zilo ūdeni, kura priekšā, visā promenādes garumā sastādīti simtiem krāsainu ziedu. Un fonā ir kalni. Aprīļa beigās uz tiem vēl redzamas sniega kripatu paliekas. 

    Ja pie pils es jautāju cik minūtes, tad šeit es jautāšu – cik stundas varētu tur sēdēt un skatīties uz ūdeni? 

    Montro promināde

    Kā Tev patika šis mazais virtuālais ceļojums? 

    Montro ir sapnis – sapnis par mieru, par skaistu dzīvi un saulainām dienām ezera prominādē. Bet tagad jāsteidzas tālāk – lecam auto un dodamies uz Broku nogaršot īstu Šveices šokolādi.

    Seko arī Instagram:

  • Ko apskatīt Līgatnē? Pagrabalas un pārgājiens Līgatnē.

    Ko apskatīt Līgatnē? Pagrabalas un pārgājiens Līgatnē.

    Ko redzēt Līgatnē? Līgatnes apskate Tev patiks, ja sirdī esi alu un klinšu mednieks. To Līgatnē ir patiešām daudz, un katra Līgatnes pagrabala ir mazdrusciņ savādāka. Kādā atgādina cietuma celli, cita aizslēgta, bet durvis rotā mistiski sibmoli, vēl citā uz brīdi var sajusties kā šausmu filmā… Un tā kā daudzi uz Līgatni brauc, lai dotos pārgājienā, beigās pastāstīšu arī kā (ne)iet pārgājienā pa Līgatni, jeb smieklīgu stāstiņu par to kā reizēm gadās, ja mēģina iet bez kartes. 

    Gatavs doties apskatīt Līgatni? Lecam auto un laižam!

    Kā gala mērķi kartē vari ielikt Līgatnes Tūrisma informācijas centru, jo pie tā atrodama bezmaksas autostāvvieta.

    Ko apskatīt Līgatnē? Līgatnes pagrabalas

    Daudzveidīgais Lustūzis – no pagrabalām ar sikspārņiem līdz skatu platformai

    Atrašanās vieta kartē.

    Šoreiz sāksim ar (manuprāt) Līgatnes visiespaidīgāko un noteikti visdaudzveidīgāko iezi – Lustūzi.

    Vispirms var piestāt pie Lustūža skatu platformas, kur iespējams uztaisīt skaistas bildītes ar klinti fonā. Bet ilgi nekavēsimies, jo Lustūzī ir daudz ko izpētīt. Uz ieža izveidotas taciņas vairākos līmeņos.

    Skats no skatu platformas pie Lustūža

    Sāksim ar Lustūža “pirmo stāvu”. Šeit sākas alu noslēpumi. 

    Līgatnes Lustūzis

    Ielūrēsim pirmajā alā – tā stiepjas tālumā. Galā deg svecītes. Gluži kā šausmenē sanāk iet pa tuneli, kuram abās pusēs ir slēgtas durvis. Vai aiz tām ir kartupeļi vai slēpjas kāds briesmonis? Kas to lai zina.

    Vienas no durvīm tomēr ir vaļā. Kas kambarī iekšā? To ieraudzīt iespējams tikai pienākot klāt un paspīdinot lukturīti.

    Pagrabala Līgatnes Lustūzī

    Šoreiz iekšā atradām sikspārni, kas čučēja saldā miedziņā. Tāpēc ļoti uzmanīgi, lai viņu netraucētu dodamies ārā.

    Citas Lustūzī atrodamās durvis ir slēgtas. Uz vienām sazīmēti simboli. Uz citām dakša un vēl kaut kāds instruments. Intriģējoši, vai ne?

    Ir arī mazākas, iedobēm līdzīgas alas. Tādas, kurās varētu paslēpties no lietus. Tajās interesanti paskatīties klints tekstūras un izpētīt daudzos skrāpējumus ieža sienās.

    Noslēpumainas durvis Lustūzī

    Līgatnes Lustūža “otrajā stāvā” atradīsi durvis uz kurām rakstīts Spoku ala. Dikti gribētos zināt, kas tur iekšā, bet durvis šoreiz slēgtas.

    Mierinājumam pastāstīšu kaut ko interesantu, ko ievērojām apskatot Līgatni ziemā. Lustūža iezis ir tik orandžs, ka pat lāstekas, kas uz tā veidojas ir orandži brūnas.

    Spoku alas durvis Līgatnes Lustūzī

    Bet ja pieveiksi trepes, pašā Lustūža augšā atradīsi skatu platformu. Es vienmēr meklēju, kur paskatīties uz pilsētu no augšas. Līgatnē šāda vieta ir Lustūzis. Bet pačukstēšu ka tā nav vienīgā skatu platforma, ko Līgatnes pārgājiena laikā iespējams iekarot. Būs vēl viena.

    Trepes Lustūzī

    Līgatnes ānfabrikas klints un taka uz Rīgas kalnu

    Atrašanās vieta kartē.

    Nākamā apskates vieta Līgatnē, uz kuru ved mūsu ceļš ir Ānfabrikas klints. Ar ko šīs pagrabalas atšķiras no Lustūža?

    Līgatnes Ānfabrikas klints

    Šajā apskates vietā upītes otrā pusē atradīsi augstu sienu ar vairākām durvīm. Kas aiz tām slēpjas? Atkal mistērija, jo klāt tikt nav iespējams. Priekšā ir ūdens. Bet skats ir iespaidīgs. Un turpat blakus ir trepītes, kas ved augšup, kur redzamas vēl pāris alas.

    Dodamies!

    Ja vispirms uzkāpsi līdz pašai augšai atradīsi vēl vienu skatu platformu.

    Līgatnes Ānfabrikas klints virsotne

    Ja dosies tālāk uz labo pusi, taka vedīs uz Rīgas kalnu, un pa ceļam būs vairākas alas. Katra ir mazdrusciņ savādāka. Liela daļa šajā Līgatnes takā atrodamo alu ir diezgan seklas un (manuprāt) nedaudz atgādina cietuma celles. Bet interesantākie skati ko noķērām:

    Ala, kurai otrā pusē ir caurums. Esot leģenda, ka, lai kļūtu par vilkati pilnmēnesī jālien cauri koka saknēm. Par ko var kļūt, ja izlien cauri šādai alai?

    Ala pie Līgatnes Ānfabrikas klintīm

    Ir arī ala ar neparastajiem griestiem. Visās alās ir redzamas interesantas tekstūras un paterni, bet šīs griesti īpaši palika atmiņā. 

    Neparasti griesti vienā no Līgatnes pagrabalām

    Un ala ar mazo alu. Ja pieliecas un ieskatās var redzēt, ka mazā ala ir tāds kā neliels tunelītis, kas beigās šķiet pāriet vēl vienā alas telpā.

    Ala ar mazu alu iekšpusē

    Šeit atradām arī vienu garāku, šausmeņu ala, kurā čučēja vēl viens sikspārnis.

    Cik reizes šajā rakstā par to ko apskatīt Līgatnē es jau esmu pateikusi vārdu ala? 

    Kā (ne)iet pārgājienā pa Līgatni jeb reizēm gadās

    Mazliet smieklīgs stāsts no dzīves par nepieredzējušiem pārgājienā gājējiem.

    Internetā redzēju vairākus Līgatnes pārgājienu maršrutus, kuri rekomendēja doties gar Līgatnes upīti uz kādu no iežiem pie Gaujas. Nolēmām tā arī darīt. Par mērķi nospraudām Jumpravas iezi.

    Bet kad ielikām maršrutu Google maps, karte, protams, ceļu gar upīti nepiedāvāja, veda tikai pa lielajiem ceļiem. Kāds prātīgāks cilvēks būtu lejuplādējis speciālu bezceļu aplikāciju. Bet ne jau mēs! Mēs izlēmām, ka vienkārši mēģināsim turēties gar upīti un gan jau viss būs labi. Spoilera brīdinājums – tā gluži nebija.

    Sākums bija daudzološs. Gājām, gājām. Redzējām dažas interesantas industriālā mantojuma ēkas ar krusta lodziņiem.

    Pēc brītiņa attapāmies pie Līgatnes papīrfabrikas, kur priekšā ir žogs. Un uzrakts, ka ieeja esot tikai gida pavadībā.

    Līgatnes papīrfabrika

    Nu labi, iesim apkārt. Bet pa kuru pusi? Izvēles, izvēles. Tā kā plānotais apskates objekts pēc Google maps ir upes kreisajā pusē, nolēmām, ka nevis iesim pāri pār tiltiņu uz otru upes krastu, bet gan čāposim pa kreiso pusi gar fabriku, un mēģināsim atgriezties pie Līgatnes upītes tikko kā Līgatnes papīrfabrikas slēgtā teritorija būs beigusies. 

    No gaišās puses – šajā maršrutā mums izdevās redzēt vairākas interesantas, senas ēkas. Viskrāšņākā bija Līgatnes atjaunotā bērnudārza ēka. No ne tik gaišās puses – mēs pamanījāmies aiziet tik ļoti pa kreisi, ka pie upītes atgriezties vairs īsti nesanāca. Bija pārgājies pa pilsētu, kura kaut kādā brīdī pārvērtās mežā. 

    Nezinu vai mežā gar ceļa malu bija gājēju taciņa, kuru vienkārši slēpa sniegs, vai tiešām jāiet pa ceļu, kur brauc auto, bet mums tas nebija šķērslis. Kur ir gribēšana tur ir varēšana vai ne? Bijām apņēmušies atrast Jumpravas iezi.

    Kur ir Līgatnes Jumpravas iezis?

    Atrašanās vieta kartē.

    Izrādās, Jumpravas iezis ir iezis, kas slēpjas. 

    Kad nocācām kartē norādītajā vietā atradām skatu platformu ar brīnišķīgu skatu uz Gauju. 

    Bet kur tad Jumpravas iezis?

    Brīdi lauzījām galvas līdz sapratām – laikam esam uz ieža. Tāpēc arī to neredzam.

    Skats uz Gauju

    Mazā vilšanās, bet kam negadās? Vēl nedaudz pakavējāmies, pameklējām vai kaut kur nav kāda slepena taciņa, pa kuru varētu nokāpt lejā, lai Līgatnes Jumpravas iezi ieraudzītu. Neatradām. Vismaz ne tādas, kur ziemā varētu kāpt neriskējot lauzt kaklu.

    Samierinājāmies ar to, ka mums bija iespēja pabaudīt skaisto skatu uz Gauju un devāmies atpakaļ.

    Bet mērķis taču bija iet pārgājienā gar Līgatnes upīti vai ne? Nolēmām, ka vismaz atpakaļ iesim pa mežu gar upītes krastiem. Izskaitļojām, ka lieliska vieta, kur upītei varētu piekļūt ir skatu / piknika vieta netālu no Līgatnes pārceltuves.  Domāts, darīts.

    Tur atradām arī kārtīgi iemītu taciņu. Izskatījās daudzološi.

    Sniegota ainava Līgatnē

    Pagrabalas kaut kur pie Līgatnes upītes

    Sekojām taciņai un mūs sagaidīja pārsteigums – iezis ar pagrabalām. Es smējos, ka tā ir sāpju nauda, par Jumpravas iezi, kuru tā arī neredzējām. Kā šo iezi sauc – nezinu. Es neesmu pārāk orģināla, saucu to vienkārši par pagrabalām pie Līgatnes upītes. Jo klints atkal skaisti slejas upītes otrā pusē. 

    Iezis kaut kur pie Līgatnes upītes

    Alas mazliet atgādina hobitu mājiņas, vai ne? Dažās var arī ielūrēt. Nekā daudz gan iekšā nav. Bet skaists zemes stūrītis.

    Līgatnes pagrabalas

    Turpinot par to kā (ne)iet pārgājienā. Nevarējām saprast, kur tālāk jāiet. Gribējām sekot upītei, bet, tā kā esmu tas cilvēks kurš visdrīzāk pamanītos apmaldīties arī ar karti, kompasu un gidu, nolēmām pakonsultēties ar kādu vecāku kundzi, kas gāja pa meža taciņu.

    Kurp ved taciņa? Uz mežu.

    Bet vai pa šo taciņu varēs iziet līdz Līgatnes centram? Kundze uz mums paskatījās un pateica savu verdiktu – JŪS neiziesiet. Ejiet atpakaļ uz lielo ceļu. Auč, neliels sities pa manu ego. 

    Gan jau tie bija zābaki, kas mūs nodeva. 

    Mēs gribējām paklausīt kundzei un iet pa lielo ceļu. Bet kamēr gājām, atradām vēl vienu (ne tik lielu ceļu). Saspītējāmies, un nolēmām iet pa to piedzīvojumos. Lai nebūtu jāiet atpakaļ pa to pašu maršrutu, pa kuru atnācām.

    Gājām, gājām. Sniegā iemītā taciņa sāka palikt arvien mazāka un mazāka. Ne pārāk daudzološi. 

    Sniegota taciņa

    Un tad pa ceļam satikām meiteni, kas veda pastaigā ļoti mīlīgu kaķi. Jā, kaķi!

    Laikam jau izskatījāmies ļoti apmaldījušās, jo viņa pajautāja vai meklējam ceļu. Uzzinājām, ka šī taciņa pēc kādiem 800m beigsies, būs slēgtā zona. Tad esot vai nu jāgriežas atpakaļ, vai jāseko pēdiņām augšā pa kalnu, lai izietu uz lielā ceļa.

    Labi ka kaķim bija sagribējies izlocīt kājas! Pašas nebūtu iedomājušās un kaut kur iemaldījušās. Tā arī darījām – uzmeklējām vietu, kur cilvēka pēdas pavadīja mazas kaķa pēdiņas un rāpāmies augšā pa nogāzi. Izlīdām kaut kur pie kempinga.

    Kopsavilkumā – pārgājiens gar upīti nesanāca. Kas mūs iegāza? Vēlāk papētīju maršrutus rūpīgāk un sapratu, ka vajadzēja iet pa upītes labo pusi, tā lai upīte būtu no mums pa kreisi, nevis pa kreiso upes pusi.

    Bet no otras puses – kam negadās! Vismaz bija piedzīvojums. Un pamatīga pastaiga kādu 13 – 15 km garumā.  


    Vai jau pako somu pārgājienam Līgatnē? 

    Bet arī ja neesi pārgājienu cilvēks, domāju, ka vari droši doties uz Līgatni, jo tādas Līgatnes apskates vietas kā pagrabalas būs interesanti redzēt arī tiem, kas nevēlas doties garās pastaigās un dodas izbarucienā tikai neparastu skatu medībās.

    Kādas interesantas apskates vietas vēl ir Līgatnes tuvumā?

    Atklāj Siguldas noslēpumus

    Kazu gravas ūdenskritums

    Visi Vidzemes maršruti – atrodi savu īsto