Kaķi ir lieliski, vai ne? Ar savu mazliet nekaunīgo attieksmi, bezgalīgo ziņkāri un spēju gulēt visneiedomājamākajās pozīcijās. Užupes konstitūcija vēsta: “Cilvēkam ir tiesības mīlēt un rūpēties par kaķi.” Tā, manuprāt, ir zīme, ka Viļņā šie pūkainie radījumi tiek patiesi novērtēti. Vēl viens pierādījums tam ir Viļņas kaķu kafejnīca, jeb, kā to sauc vietējie, Kačių Kavinė, kur ikviens kaķu draugs var baudīt maltīti 15 no patversmēm nākušu kaķu kompānijā.
Uz turieni šodien arī dosimies. Es tikai ceru, ka mans kaķis, kurš gaida mājās, to neuzzinās, citādi mani gaida liela skaidrošanās. 😄
Kas tev jāzina par Viļņas kaķu kafejnīcas apmeklēšanu
Tā kā pasaulē ir daudz kaķu mīļu, labākais veids kā nodrošināt sev galdiņu Viļņas kaķu kafejnīcā ir veikt rezervāciju. Tomēr darba dienas vidū man ir izdevies paviesoties kaķu rezidencē arī bez iepriekšēja pieraksta.
Kad esam tikuši iekšā, draudzīgs darbinieks iepazīstina ar dažiem vienkāršiem noteikumiem:
Viļņas kaķu kafejnīcā nepieciešams valkāt bahilas, kas tiek izsniegtas pie ieejas
Pirms došanās pie kaķiem nepieciešams nomazgāt rokas
Kaķus nedrīks barot (viņiem ir speciāla, superzvaigžņu diēta)
Viļņas kaķu kafejnīcas kaķus nedrīkst celt augšā un likt klēpī (tas ir pašu kaķu labā, tā kā kaķi ir nākuši no patversmēm šāda rīcība var atsaukt nepatīkamas atmiņas)
Bet tu droši drīksti Viļņas kaķu kafejnīcas kaķus glaudīt, pakasīt viņiem pakaklīti un spēlēties ar tiem – ja vien kaķi paši tam piekrīt.
Viss skaidrs? Lieliski, tad varam sēsties pie galdiņa.
Viļņas kaķu kafejnīcas kaķīgā atmosfēra
Viļņas kaķu kafejnīcā viss grozās ap kaķiem. Mājīgas gultiņas, grozi un kaķu koki ir stratēģiski izvietoti pa visu telpu, nodrošinot, ka mūsu pūkainajiem draugiem ir daudz vietas, kur snaust, izstiepties un demonstrēt savas nevainojamās gulšņāšanas prasmes.
Pašas kafejnīcas telpas ir gaišas, un sienas dekorē… gleznas ar kaķiem. Kā tu uzminēji? Arī plaukti ir izdekorēti ar kaķu tēmas lietām.
Catbook: Iepazīsti Viļņas kaķu kafejnīcas kaķus
Kopā ar ēdienkarti tev tiek izsniegta arī grāmata “Catbook”, kas ir kā papīra Facebook versija Viļņas kaķu kafejnīcas kaķiem.Šajā grāmatā tu atradīsi kaķu profilus, kas sastāv no mīlīgām kaķu bildēm, vārdiem un nelielām biogrāfijām. Kurš no Viļņas kaķu kafejnīcas kaķiem ir kautrīgs? Kuram patīk rotaļāties? Kuram ir personīgais frizieris? To visu uzzināsi, šķirstot Catbook lappuses.
Manuprāt, tas ir lielisks veids, kā iepazīties ar kafejnīcas pūkainajiem rezidentiem un saprast, kā ar kuru labāk iedraudzēties. Plus, lasot Catbook, ir grūti nesmaidīt. Varētu pat teikt, ka šī ir viena no manām mīļākajām grāmatām.
Vienu katučīno, lūdzu!
Bet tagad ir pienācis laiks apskatīt ēdienkarti. Kaut arī es šaubos, ka ēdiens ir galvenais iemesls, kāpēc kāds apmeklē kaķu kafejnīcu (visi, protams, vēlas satikt kaķus), pasūtot maltīti un dzērienu, tu atbalsti kafejnīcas pūkainos iemītniekus. Tāpēc ir labi ierasties ar tukšu vēderu.
Šķirstot ēdienkarti, kļūst skaidrs, ka arī tajā ir pievienots neliels kaķu šarms. Ne visiem ēdieniem ir kaķu tēmai veltīti nosaukumi, bet ieraugot katučīno un murburgeru, nav iespējams nepasmaidīt. Turklāt daudziem no karstajiem dzērieniem klāt nāk kaķa formas cepumiņš vai uz piena putām veidots kaķisks zīmējums, kas kafiju padara īpaši mīlīgu.
Kad pasūtījums ir veikts un jāgaida, kamēr ēdiens tiek pagatavots, ir laiks doties sasveicināties ar Viļņas kaķu kafejnīcas zvaigznēm – kaķiem.
Viļņas kaķu kafejnīcas superzvaigznes: Kaķi
Tu palūkojies apkārt un redzi kaķus, kas izbauda atpūtu visdažādākajās vietās. Pūkainais pelēkais kaķis, tas pats, kurš apmeklē frizieri, ir saritinājies groziņā. Turpat blakus baltais kaķis, kas nēsā zvaniņu – jo, līdzīgi kā daudzi citi pilnīgi balti kaķi, viņš ir kurls – izbauda savu diendusu kaķu koka visaugstākajā līmenī. Vēl kāds cits kaķis bauda saldus sapņus saules staros, kas plūst cauri logam.
Izrādās, ka kaķi guļ no 16 līdz 20 stundām dienā. Kaut arī šie mazie spalvu kamoliņi ir neatvairāmi mīlīgi, labāk netraucēsim viņu saldo miedziņu un mēģināsim atrast kādu no Viļņas kaķu kafejnīcas iemītniekiem, kurš šobrīd ir nomodā.
Redz, kur viens kaķis cēli dodas pāri istabai! Tiklīdz mazais piedzīvojumu meklētājs nonāk cilvēku redzes lokā, sākas sīva cīņa par viņa uzmanību. Šķiet, ka visi telpā esošie viesi cenšas pievilināt viņu ar čabināšanu, ņaudēšanu un citām skaņām. Kurš gan nevēlas būt izredzētais?
Taču, tā kā mūsu ēdiens vēl nav atnests, mums ir neliela priekšrocība – mobilitāte. Es pieceļos no galdiņa un lēni, uzmanīgi tuvojos pūkainajam draugam. Tad maigi nopaijāju viņa mīksto galvu. Sajūta ir fantastiska! Ja vēlies, arī tu vari pienākt un viņu paglaudīt!
Un kādas ir tavas domas?
Vai es jau teicu, ka kaķi ir lieliski? Tik vien kā atrašanās viņu klātbūtnē dara mani laimīgu. Un arī paši Viļņas kaķu kafejnīcas kaķi izskatās laimīgi un apmierināti ar savu dzīvi slavas saulītē. Kā arī izskatās, ka kafejnīcas darbiniekiem patiesi rūp mazo iemītnieku labklājība, kas silda sirdi. Tā ka, ja arī tu esi kaķu mīlis un tev gadās paviesoties Viļņā, noteikti rekomendēju iegriezties kaķu kafejnīcā.
Reiz sensenos laikos Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins redzēja sapni par varenu metāla vilku, kas gaudoja kalna galā, pareģojot, ka tur reiz sliesies varena pilsēta. Tagad tajā vietā slejas Lietuvas galvaspilsēta Viļņa – pilna ar radošumu, interesantiem stāstiem par vēsturi un patīkamiem pārsteigumiem.
Saka, ka Ģedimins savu sapni par vilku redzēja medību laikā. Arī mēs šodien dosimies “medībās”. Tikai mēs medīsim vietas, ko apskatīt Viļņā bez maksas. Aiziet!
Apbrīno Viļņas katedrāli un katedrāles zvanu torni
Lai atrastu Viļņas katedrāli, tev atliek tikai paskatīties pāri Viļņas Vecpilsētas namu jumtiem un uzmeklēt baltu torni ar tumšu spicīti, kuras galā ir krusts.
Kad tu nonāksi Viļņas Katedrāles laukumā, atklāsi, ka šim tornim piemīt vēl kāda neparasta iezīme – tas nav savienots ar baznīcu. Kā tad tā? Izrādās, ka šis tornis nepiedzima kā zvanu tornis. Tas tika veidots kā daļa no pilsētas aizsardzības sistēmas nocietinājumiem. Taču, kad pilsēta izpletās un tornis vairs nevarēja sargāt tās robežas, tas atrada savu īsto aicinājumu un kļuva par zvanu torni.
Pati Viļņas katedrāle ir gandrīz pilnīgi balta, un, kad to apspīd saule, rodas sajūta, ka tā teju vai staro. Manuprāt, tā kalpo kā lielisks atgādinājums, ka, lai kaut kas būtu grandiozs, nav nepieciešamas krāsas un zelts. Man vislabāk patīk dekorācijas, kas klāj griestus virs ieejas ar kolonādi – izskatās pēc akmens ziediem. Citiem vairāk ieintriģē ciļņi un skulptūras. Kura daļa Viļņas katedrāles fasādes piesaista tavu uzmanību?
Cik saprotu, katedrāles iekšpusi iespējams apskatīt bez maksas, bet, lai uzkāptu Viļņas zvanu tornī, jāpērk biļete. Tā kā šodien “medījam” vietas, ko Viļņā apskatīt bez maksas, tad šī aktivitāte nav iekļauta mūsu dienas kārtībā. Bet nenokar degunu! Pavisam drīz es tevi aizvedīšu uz vietu, kur Viļņas panorāmu var baudīt bez maksas. Taču pirms tam ir vēl viena lieta, ko katedrāles laukumā tev gribu parādīt.
Viļņas brīnumu flīze, kas piepilda vēlēšanās
Es ticu brīnumiem, un tu? Lieliski! Tad paskaties sev zem kājām un Viļņas Katedrāles laukuma bruģī uzmeklē kādu īpašu flīzi. To var atpazīt pēc vārda “brīnums”, jeb lietuviešu valodā – Stebuklas.
Jā, tā ir īstā!
Tagad uzkāp uz brīnumu flīzes, trīs reizes apgriezies ap savu asi un ievēlies vēlēšanos.
Blakus Viļņas katedrālei atrodas vēl viena grandioza, gandrīz balta ēka – Valdnieku pils. Lai apskatītu pilī esošo muzeju, ir jāiegādājas ieejas biļete, bet pils skaisto fasādi ikviens ceļotājs var apskatīt bez maksas.
Interesanta detaļa, uz kuru gribu vērst tavu uzmanību, ir pulkstenis ar zelta sauli. Es nevaru atrast iedaļu, kas apzīmē pulksten piecus. Vai tu vari atrisināt šo mistēriju?
Uz kalna blakus Valdnieku pilij slejas astoņstūra ķieģeļu struktūra, kuras galā lepni plīvo Lietuvas karogs. Tas ir Ģedimina tornis – pēdējā liecība, kas saglabājusies no Augšējās pils.
Runā, ka tieši šī ir vieta, kur Ģedimins redzējis savu dzelzs vilku. Tāpat stāsta, ka no kalna augšas paveras lielisks panorāmas skats uz Viļņu. Bet kā lai tur nokļūst? Izskatās, ka kāpnes ir slēgtas remontdarbu dēļ.
Nenolaid degunu! Mums tikai jādodas apkārt pilij, kur atradīsi veselu kompleksu ar senām ēkām. Kad iziesi tam cauri, kalna otrā pusē atradīsi vēl vienas trepes, kas aicina uzkāpt un apskatīt Viļņas panorāmu.
Kāpiens nav garš, bet to nevar nosaukt par vieglu – taku klāj apaļi akmeņi, kas mēdz būt slideni. Ja tas tevi uztrauc, vari kalnā uzbraukt arī ar mazu funikulieri, taču tad šī aktivitāte vairs nebūs bezmaksas.
No augšas paveras patiesi skaista panorāma, un ir iespējams saskatīt daudzus no Viļņas ievērojamākajiem apskates objektiem, piemēram, TV torni. Lai padarītu šo piedzīvojumu vēl interesantāku, es tevi izaicinu! Sacenšamies, kurš varēs saskaitīt vairāk baznīcu. Ja var ticēt internetam, Viļņas Vecpilsētā atrodamas veselas 28. Visas no šejienes droši vien redzēt nav iespējams, bet paskatīsimies, kurš no mums atradīs vairāk!
Klaiņojot pa Viļņas Vecpilsētu, esam nonākuši ieliņā, kur ēkas abās pusēs rotā daudzi mazi mākslas darbi.
Tiem, kuri nav pazīstami ar Literātu ielas stāstu, tā varētu šķist kā mūsdienu mākslas telpa, pilna ar mulsinošiem objektiem – uz sienas ir pienagloti naži un protēzes. Sākumā arī es nesapratu šo mākslas darbu nozīmi.
Taču izrādās, ka šī siena ir veltījums lietuviešu literatūrai, un katrs mākslas darbs simbolizē kādu stāstu vai autoru. Diemžēl es nezinu daudz par vietējo literatūru, kā arī nevaru izlasīt uz sienām rakstītos vārdus. Tomēr, uzzinot šo interesanto faktu, viss pēkšņi nostājās savās vietās, un ielu mākslas atšifrēšana kļuva par jautru iztēles vingrinājumu! Pamēģini tu arī.
Es teiktu, ka jā, ja tu apskates laikā iemācies kaut ko jaunu.
Tāpēc iziesim cauri arī Viļņas universitātes kompleksam un papriecāsimies par tā arhitektūru. Viena daļa, kuru tev noteikti vēlos parādīt, ir iekšpagalms, kuru rotā kolonāde, virs kuras redzami pa pusei pagaisuši portreti un ģērboņi.
Un paskaties augšup! Vai redzi to caurumu, kas šķietami izgriezts sienā, un uz kura uzzīmēta burtu un ciparu virkne? Kā tev liekas, kas tas ir? Es nezinu, bet gribētu uzzināt.
Pēc tam izejam cauri vārtu arkai, lai nonāktu otrā Viļņas universitātes iekšpagalmā. Šeit tu atradīsi interesantu torni, kas rotāts ar zodiaka zīmēm. Šķiet atbilstoši, ņemot vērā, ka šis ir Observatorijas iekšpagalms. Man ļoti patīk arī ainava, ko veido ēku kopums, kas ir dažādās krāsās un augstumos. Ja nekļūdos, tad ēkas šajā iekšpagalmā ir vecākās visā universitātes kompleksā.
Pavisam aša pietura. Mēs jau ievēlējāmies vēlēšanos pie Viļņas Brīnumu flīzes, bet, ja tev ir nepieciešama papildus doza veiksmes, tu vari to sev nodrošināt paberzējot Laimīgo vēderu. Izrādās, ka tas ir paslēpts uz fasādes ēkai, kas atrodas uz vienas no dzīvīgākajām ielām Viļņā.
Ko apskatīt Užupē – Viļņas neatkarīgajā republikā
1977. gada 1. aprīlī Užupes iedzīvotāji paziņoja, ka pasludina savu Viļņas stūrīti par neatkarīgu republiku. April, april? Nē. Līdz pat šai dienai Užupi atpazīst kā (neoficiālu) neatkarīgu republiku, kurai ir savs prezidents, konstitūcija un citas lietas, kas šādai struktūrai pienākas.
Jāsaka, ka šāds mārketings lieliski strādā, jo tagad arī man gribas aiziet paskatīties, kā Užupē izskatās. Tāpēc “šķērsosim robežu”, lai uzmeklētu dažus no ikoniskākajiem apskates objektiem, ko Užupe piedāvā.
Ja vien tev nav iebildumu pret ielu mākslu. Ja tu grafiti uzskati par vandālismu, tad visticamāk Užupē neatradīsi to, ko meklē. Bet tas nekas. Kā mēs noskaidrojām, Viļņā ir daudz citu bezmaksas apskates vietu.
Tava iepazīšanās ar Užupes mākslu sākas jau tad, kad tikko esi pagājis garām ar uzlīmēm nosētajai robežzīmei. Zem tilta tevi sagaida Užupes nāriņa. Leģenda vēsta, ka tieši viņa vilinot tūristus uz Užupi, un dažus viņa apburot tik stipri, ka tie uz mūžu paliek Užupē.
Turpat blakus, zem tilta, atradīsi Likteņa šūpoles jeb šūpuļkrēslu, kas karājas virs upes. Ja liktenis ir vēlīgs un ūdenslīmenis ir zems, tajā esot iespējams pašūpoties un apcerēt dzīvi. Šoreiz gan liktenim ir citi plāni, jo ūdens gandrīz vai apskalo pašu sēdekli, tāpēc šūpošanās izpaliks.
Užupes radošais gars: enģelis, konstitūcija un kaķis
Tagad esam nonākuši krustcelēs. Kuru ceļu tu izvēlēsies?
Ja iesi pa kreisi: tu atradīsi sienu, kas klāta ar ielu mākslu un daudziem, daudziem uzrakstiem. Šī siena aizvedīs tevi pie Užupes mākslas inkubātora, kur tevi sagaida… tieši tā, vēl vairāk mākslas. Daļu no tās es nesaprotu, daļa atklāj dziļas pārdomas par dzīvi, un daļa ir pat ļoti uzjautrinoša. Atrašanās vieta
Ja iesi pa labi: pēc brīža tu nonāksi pie Užupes konstitūcijas. Tā atrodama uz sienas vairākās valodās un perfekti atspoguļo šīs vietas radošo, brīvdomātāju garu. Atrašanās vieta
Ja turpināsi iet taisni: nonāksi pie Užupes simbola – enģeļa, kurš izšķīlies no metāla olas un tagad pūš tauri, lai ziņotu par Užupes atdzimšanu un mākslas brīvību. Bet ja paiesi vēl gabaliņu tālāk, uz žoga tevi sagaidīs Užupes kaķis. Leģenda vēsta, ka, ja paberzēsi viņa metāla austiņu, tu atbrīvosies no bailēm patiesi dzīvot. Kaķa atrašanās vieta
Un kādas ir tavas domas?
Tā, kā vecpilsēta ir kompakta, šis galamērķis ir ideāli piemērots kājāmgājējiem. Un plašais saraksts ar vietām ko Viļņā apskatīt bezmaksas, to padara par budžetam ļoti draudzīgu galamērķi. Es izbaudīju savu nedēļas nogali Viļņā un domāju, ka pilsētas radošums un vēstures elpa patiks arī tev.
Tātad, tev ir vēlme pamērcēties Ventas rumbas aukstajos ūdeņos un Tu mēģini atrast idejas ko apskatīt Kuldīgā, lai pārvērstu šo izbraucienu par neaizmirstamu piedzīvojumu? Jāsaka, ka esi izvēlējies lielisku galamērķi. Kuldīgā atradīsi ne tikai platāko ūdenskritumu Eiropā, bet arī šarmantas bruģētas ieliņas, kas stāsta par sen aizgājušu laiku, smilšu alas, kurās rodas sajūta, ka laiks ir apstājies, un apskates objektu pulka jaunpienācēju, šķībo skatu torni. Saka, ka uz Kuldīgu var aizbraukt reizes desmit un, ja turēsi acis vaļā, vienmēr atradīsies kaut kas jauns un pārsteidzošs.
Dažas lietas ir vieglāk izskaidrot ar salīdzinājumiem, tāpēc nav jābrīnās, ka Kuldīgas jauno skatu torni bieži vien salīdzina ar Pizas torni. Jā, patiesi, arī Kuldīgas jaunais skatu tornis ir saliecies slīps. Tikai atšķirībā no Pizas torņa, šis tāds ir veidots apzināti. Pizas tornis savukārt esot piedzimis taisns.
Lielais jautājums, kas rodas paskatoties uz šo skaistuli, ir vai Kuldīgas skatu torņa interesantā forma mēģina kompensēt skatu, kas paveras no augšas? Vai arī skats ir tik pat interesants kā torņa dizains? Ir tikai viens veids kā to noskaidrot. Jākāpj augšā!
Kāpjot atklājas, ka skaists skats paveras pat tad, kad esi ticis tikai līdz pusei. Labas ziņas tiem, kas baidās uzkāpt līdz augšai! Bet mēs drošsirdīgi turpinām ceļu augšup.
Jau brīdī, kad tu sper kāju uz Kuldīgas skatu torņa augšējās platformas ir skaidrs, ka kāpiens ir bijis tā vērts. Panorāma ir patiesi burvīga. It īpaši skats uz Ķieģeļu tiltu pāri Ventas rumbai.
Otrs jautājums, kas mocīja manu prātu ceļā uz šejieni bija – vai no augšas ir iespējams pateikt, ka tornis ir slīps? Jā un nē. Kad tu paskaties lejā, viss izskatās taisns. Līdz brīdim, kad tu saproti, ka skatoties pāri margām tavs ķermenis nav novietots taisni, bet gan ieslīpi.
Pirmā vieta, ko apskatīt Kuldīgā noteikti bija piestāšanas vērta. Bet tagad laiks doties uz populārāko apskates objetu Kuldīgā – Eiropas platāko ūdenskritumu.
Un kad Tu pēdējo reizi pārgāji pāri Ventas rumbai? Es šo aktivitāti atkārtoju ik pēc pāris gadiem un katru reizi tas ir jauns piedzīvojums. Kā arī ir forši palielīties ārzemju kolēģiem, ka es brīvdienās pārgāju pāri Eiropas platākajam ūdenskritumam.
Bet vispirms līdz Ventas rumbai ir jātiek, un ceļā ir vairāki vides objekti, kas cenšas novērst mūsu uzmanību no mērķa. Vispirms autostāvvietā uzmanību piesaista unikāla riteņu piestātne, kas veidota kā vimbas, kas lec uz rinķi. Atgādinājums par lidojošajām zivīm, kuras varam vērot katru pavasari.
Pavasarī Ventas rumbā mutuļo ūdens un tā izskatās diezgan draudīga. Bet simtiem neatlaidīgu zivju metas pretī straumei un lec, un lec un lec, līdz kādai beidzot izdodas uzlekt pietiekami augstu, lai ūdenskritumu pievarētu. Tajā brīdī pašam gribās lekt augšā un aplaudēt.
Bet es novirzos no tēmas. Tā mēs tālu netiksim! It īpaši ja turpināsim piestāt fotogrāfēt, jo pēc pārdesmit soļiem mūs aptur nākamais interesantais vides objekts – koka skulptūra, kurā mīlniekiem pa vidu redzama sirsniņa.
Visbeidzot esam sasnieguši Kuldīgas kroņa dārgakmeni – Ventas rumbu. Interesants fakts: šī ūdenskrituma vidējais platums ir no 100 – 110 metriem, un tas mainās līdz ar sezonām. Pavasara palu laikā Ventas rumba varot plesties pat līdz 270 metriem! Ūdenskrituma augstums gan nav ne tuvu tik iespaidīgs, bet vasaras sezonā tas netraucē vietējajiem to izmantot kā brīvdabas dušu.
Tomēr īstais piedzīvojums tagad tikai sākas! Vai esi gatavs doties pāri? Jābrīdina, ka upes gultne šeit ir slidena un akmeņi to tik vien gaida, kā iespēju uzbrukt taviem kāju īkšķiem. Sākumā iet ir viegli, bet jo vairāk tu tuvojies ūdenskrituma centram, jo stiprāka paliek straume. Neviens nesolīja, ka iet pāri ūdenskritumam būs vienkārši! Bet stāvot Ventas rumbas pašā viducī uz brīdi rodas sajūta, ka tu patiešām spēj visu!
Lēni un uzmanīgi, bet esam pārgājuši ūdenskritumam pāri un nonākuši pie vēl viena interesanta Kuldīgas apskates objekta – Kūldīgas muzeja. Šeit tev ir iespēja noskaidrot kā reiz dzīvoja bagātie kūldīdznieki.
Iekāp laika mašīnā un paviesojies 19. gadsimta Kuldīdznieka dzīvoklī
Kuldīgas iepazīšanu turpinām skulptūru parkā, kurš atrodas vietā, kur kādreiz slējusies Hercoga Jēkaba pils. Šeit tev ir iespēja “nomedīt” 22 skulptūras, kas stāsta dažādus stāstus.
Bet kāda cita interesanta detaļa, ko ievēros tikai visvērīgākie ceļotāji ir zaļš uzkalniņš zālājā. Izrādās, ka tur slēpjas pils pagrabs, viena no retajām liecībām, kas stāsta par pili, kura šeit kādreiz slējusies.
Man pašai sirsniņā iekrita tas parka stūrītis, kurā izveidota koka laipa, kas ved līdz strūklakai. Šai vietai ir tāda viegli romantiska noskaņa. Bet kas ir tie augi apstādījumos ar lielajām lapām, kas izskatās pēc rabarberiem? Tie taču nevar būt rabarberi, vai ne?
Ko apskatīt Kuldīgas vecpilsētā?
Ir pienācis laiks izstaigāt bruģētās ieliņas, kas vijas starp vēsturiskām mājām. Interesanti, ka Kuldīgas vecpilsēta vēl aizvien ir saglabājusi ielu plānojumu tādu, kāds tas bijis laikā no 16. līdz 18. gadsimtam.
Dažas no ēkām ir atjaunotas, bet uz citām redzamas pamatīga laika zoba pēdas. Tu apstājies lai apskatītu kādu namu uz Baznīcas ielas, un no tā iespaidīgajām ieejas durvīm, formas un detaļām ap logu ailēm var nojaust par to, cik grandiozs tas kādreiz bijis. Bet gadi to nav saudzējuši, un šķiet, ka ja tu pārlaidīsi pirkstus sienām, no kurām lobās nost krāsa, tas kas ir palicis pāri no kādreizējā krāsojuma pārvērtīsies putekļos uz tavas plaukstas.
Pastaigas laikā es ieteiktu pievērst uzmanību šādām detaļām:
Baznīcas iela 7
Šeit atradīsi ne tikai Kuldīgas, bet visas Kurzemes vecāko koka ēku.
Kuldīgas rātslaukums ir diezgan košs un tajā kūsā dzīvība. Kā arī tajā atrodams nevis viens, bet veseli divi rātsnami. Jaunais rātsnams uz citu ēku fona izceļās ar kolonnām, kas kā lieli stabi tiecas debesīs un sadala ēku vairākās daļās. Bet vecais rātsnams ir atjaunota koka ēka, ko var atpazīt pēc tā sulīgā krāsojuma. Sienas ir brūnas, slēģi koši dzelteni bet dakstiņu jumts orandžs.
Šīs baznīcas vienkāršā, baltā fasāde slēpj kādu noslēpumu. Vai zināji, ka sieviete, kas attēlota Kuldīgas ģērbonī ir tā pati Katrīna, kurai par godu nosaukta šī baznīca? Virs baznīcas sānu ieejas tu atradīsi medaljonu, kur viņa, tāpat kā ģērbonī stāv ar moku ratu un zobenu rokā.
Pēc pastaigas Kuldīgas vecpilsētā ir laiks šķērsot orandžo ķieģeļu tiltu, lai atgrieztos Ventas otrā pusē. Bet pirms tam, veltīsim nedaudz uzmanības arī pašam tilta.
No kurienes paveras skaistākais skats uz ķieģeļu tiltu?
ĶManuprāt, labākais lenķis no kura apbrīnot tiltu pāri Ventai atrodams uz skatu platformas, kurā var nonākt, nokāpjot pa mazām koka trepītēm gandrīz pie paša tilta, vecpilsētas pusē. Tur šim 19. gadsimta velvju tiltam var pienākt pavisam tuvu klāt.
Lai nonāktu mūsu pēdējajā Kuldīgas pieturas punktā, tev nāksies vai nu sēsties auto vai doties aptuveni 5 kilometrus garā pastaigā (skaitot no Kuldīgas ķieģeļu tilta). Un liec aiz auss, ka šo vietu var apmeklēt tikai gida pavadībā, tāpēc pirms došanās uz alām, sazinies ar adminstrāciju, lai pieteiktu savu apmeklējumu.
Pazemes valstība pie Kuldīgas – Riežupes smilšu alas
Maksas ieeja, sazinies ar vietas adminstrāciju, lai noskaidrotu cenas.
Kuldīgā tu atradīsi ne tikai Eiropas platāko ūdenskritumu, bet arī kādu maģisku vietu, kurā rozes bez ūdens nenovīst pat mēnešiem ilgi. Riežupes smilšu alas ir kā cita pasaule, kurā gaiss ir vēsāks un laiks seko citādākam ritmam nekā virszemē.
Pēc īsas drošības instrukcijas slēdzam iekšā telefonu lukturīšus un gides vadībā ienirstam tumšajā pazemes laberintā. Tunelis ir šaurs un Tu jūties kā maza pelīte aliņā. Jau pirmajās divās minūtēs kāda cita grupas dalībniece skrien ārā, solot sev vairs nekad neko tādu nenodarīt. Cilvēkiem ar klaustrafobiju te tiešām nebūs īstā vieta!
Bet mēs drosmīgi turpinam savu ceļojumu pa gaiteni, kura pamatni klāj mīkstas, baltas smiltis. Brīžiem ejas ir pietiekami augstas, lai tu varētu izslieties taisni, bet citos posmos ir jāpieliecas. Ik pa brītiņam, kad nonākam kādā plašākā telpā gide apstājas, lai padalītos ar interesantām detaļām par alu vēsturi. Izrādās vajadzēja vesalas 3 paaudzes, lai šo alu laberintu izveidotu, un kopumā tas stiepjas aptuveni 2 kilometru garumā. Viesiem gan atvērti ir tikai aptuveni 460m.
Ložņājot pa tumšajām peļu aliņām ir neiespējami pateikt cik tālu esam nogājuši vai arī, cik ilgi jau esam pazemē. Gide joko, ka šī vieta, kurā laiks šķietami ir apstājies, palīdz viņai mūžam palikt jaunai. Tomēr pienāk brīdis, kad arī mums ir laiks doties atpakaļ virszemē, kur saule šķiet daudz žilbinošāka nekā pirms mūsu mazās ekskursijas.
Un kādas ir tavas domas?
Kuldīgas apskate patiesi ir īsts piedzīvojums! Kā jau minēju, es šeit atgriežos ik pēc pāris gadiem un šī šarmantā, klusā pilsēta nebeidz mani pārsteigt. Šķiet, ka Kuldīgai vienmēr azotē ir paslēpts kāds interesants vēstures stāsts ko pastāstīt.
Viesošanās Bosnijas un Hercegovinas pulsējošajā sirdī – Sarajevā, ir kā brauciens galvu reibinošā karuselī, kur kopā jaucas visdažādākās krāsas, kultūras un sāpes. Šī ir pilsēta, ar nesalaužamu garu, kas ir gatava citiem parādīt gan savus arhitektūras dārgumus, gan savas pagātnes rētas.
Klaiņojot pa pilsētas ielām, tu sastapsi neticamus kontrastus. Aiz viena stūra tevi sagaida tirgus, kurā kūsā dzīvība, bet aiz otra Sarajevas rozes asiņainās ziedlapiņas atgādina par dzīvēm, kuras tika pārtrauktas pārāk ātri. Bet ja tu pacelsi acis augšup, tu ieraudzīsi Sarajevas Olimpisko kalnu. Šajās ielās kopā sajaucas Osmāņu, Austro-Ungārijas un Jugoslāvijas liecības, kas padara Sarajevu par pilsētu, kuras stāstu nav iespējams aizmirst.
Atrašanās vieta: Sarajeva, Bosnija un Hercegovina
Izmaksas: Maksas un bezmaksas objekti
Ilgums: Mēs Sarajevā pavadījām ~24h
Kā nokļūt: Ar auto vai sabiedrisko transportu līdz Sarajevas centram. No turienes visi objekti ir kājām gājiena attālumā
Apskati pilno Horvātijas – Bosnijas un Hercogovinas maršrutu
Lai pilnībā izjustu Sarajevas pulsējošo enerģiju, jādodas uz Baščaršija laukumu. Šī ir vieta, kur vienmēr kūsā dzīvība. No apkārtējajām kafejnīcām un tirgus stendiem pie tevis plūst cilvēku čalas. Vietējie steidzas savās ikdienas gaitās. Savukārt tūristi piestāj, lai uzņemtu bildi ar šī laukuma zvaigzni: Osmāņu stila Sebilj strūklaku, kas jau vairākus gadu simtus piedāvā atspirdzinājumu gan ceļotājiem, gan pilsētas viesiem. Tā lepni stāv pašā laukuma centrā un izrāda savas koka mežģīnes, smalkos grebumus un zaļo kupola jumtu.
Šeit tev ir jāizdara ļoti nopietna izvēle. Vai tu vēlies vēl kādreiz atgriezties Sarajevā? Leģenda vēsta, ka ja tu padzersies no šīs strūklakas, tu noteikti Sarajevā atgriezīsies.
Taču izrādās ka strūklaikai uz tūristu uzmanību ir arī konkurence. Laukumā tevi sagaida simtiem baložu, kuri čum un mudž pa zemi, radot ilūziju, ka laukumu klāj dzīva, pūkaina sega. Vai tu kādreiz esi redzējis tik daudz baložu vienu viet?
Pievienojies Sarajevas ēdiena un kultūras tūrei
Vai esi izsalcis? Sarajeva ir jāizbauda ne tikai ar acīm, bet arī caur garšas kārpiņām.
Šī tūre piedāvā iespēju izbaudīt Bosnijas un Hercegovinas bagātīgo kultūru caur visām maņām. Tavas garšas kārpiņas lēkās no prieka, kad tās iepazīsies ar baklavu un turku saldumiem. Bet tavu prātu aizraus gida stāsti par vietējo kultūru, vēsturi un tradicionālajiem amatniekiem, kurus viņš stāsta ar patiesu lepnumu par savu dzimteni. Un ja tev ir kādi jautājumi – nekautrējies pajautāt.
Vairāk par tūri, un lietām ko nogaršot Sarajevā lasi šeit:
Osmāņu impērijas laikos Sarajeva uzplauka kā tīrzniecības pilsēta. Ir pagājuši daudzi gadsimti, pie varas bijuši dažādi valdnieki un notikušas dažādas tehnoloģiju revolūcijas, bet vēl aizvien Sarajevas tirgus ir un paliek šīs pilsētas pulsējošā sirds.
Ja tev galva reiba jau Mostarā, tad saturies, brīdinu, ka Sarajevas Baščaršija tirgus ir kā Mostaras tirgus uz stereoīdiem. Šeit tirgus ir lielāks, košāks, raibāks. Tas ir gluži kā labirints, kas pilns ar mazām ieliņām, kurās rindojas neskaitāmi, šarmanti veikaliņi.
Klaiņojot pa tirgu tu atradīsi tādus dārgumus kā vietējās delikateses, tradicionālos kafijas vārāmos, unikālas rotaslietas un pat kara laika lādiņus, kas pārvērsti mākslasdarbos. Iespēja, ka tu dosies prom tukšām rokām ir diezgan maza.
Bet iepirkšanās pieredze nav vienīgais piedzīvojums, ko sola Sarajevas tirgus. Šajās ieliņās slēpjas arī vairāki interesanti arhitektūras objekti. Viens no tiem ir Sarajevas pulksteņa tornis.
Ja Tu paskatīsies uz Sarajevas pulksteņa torni un tad uzmetīsi aci pats savam pulkstenim, tu pamanīsi, ka tie rāda dažādus laikus. Bet abi ir pareizi. Ko?
Laika sistēma, kurai sekojam mūsdienās paredz, ka diennakts tiek sadalīta 24 stundās un katra stunda ir 60 minūtes gara. Bet Osmāņu impērijā tika izmantota cita laika sistēma, saukta par Ala Turca laiku, kura paredz, ka diennakts tiek sadalīta divos 12 stundu intervālos, no kuriem viens ir no saullēkta līdz saulrietam (diena) un otrs no saulrieta līdz saullēktam (nakts). Tas nozīmē, ka vienas stundas garums nebija fiksēts un mainījās līdzi ar sezonām. Piemēram, ziemā viena stunda naktī ir garāka nekā viena stunda dienā, jo šajā periodā diennaktī ir vairāk tumšā laika (bez saules) nekā gaismas. Bet vasarā ir otrādi.
Nekad neesi dzirdējis par šādu laika skaitīšanas sistēmu? Nešausti sevi. Visticamāk, tas ir tāpēc, ka pasaulē ir palicis tikai viens publiskais pulkstenis, kas rāda Ala Turca laiku. Un tas stāv tavā priekšā. Liela daļa tūristu Sarajevas pulkstenim paejot garām, pat nenojaušot, par tūkstošiem gadu seno tradīciju, kuru tas glabā. Bet tagad tu zini tā noslēpumu. Un te tev būs vēl viens – lai šāds pulkstenis būtu precīzs, ir nepieciešama konstanta manuāla regulēšana. Kas nozīmē, ka Sarajevā vēl aizvien eksistē tāda sen aizmirsta profesija kā “laika uzraugs”, kura pienākums ir pulksteni pagriezt, lai tas rādītu pareizu Ala Turca laiku.
Sarajevas rātsnama (Vijećnica) spožums
Sarajevas rātsnamu nav iespējams nepamanīt. Tas ir grezns, krāšņš un tā košās krāsas noteikti piesaista uzmanību. Siltie dzeltenie un košie oranžie toņi, apvienoti ar rotaļīgām svītrām, piedod ēkai silto zemju vēsmas, un jautru noskaņu, bet izsmalcinātās, elegantās detaļas, piedod rātsnamam greznības un varenības sajūtu.
Stāvot iespaidīgās fasādes priekšā, var rasties aizdomas, ka ēka atspoguļo Sarajevas Osmāņu arhitektūru. Arkas un izsmalcinātie rotājumi tiešām atsauc atmiņā islāma mākslas stilu. Taču patiesībā šis arhitektūras brīnums ir celts neomauru stilā – 19. gadsimta Eiropas arhitektūras virzienā, kas tiecās romantizēt un atklāt islāma dizaina burvību no jauna. Šis stils ir ideāli piemērots Sarajevai – pilsētai, kurā dažādas kultūras un vēstures slāņi saplūst harmoniskā vienotībā.
Sarajevas rātsnama interjērs ir tikpat grandiozs kā tā eksterijers. Var gadīties, ka ienākot lielajā ieejas zālē tev aizrausies elpa. Šeit katrs kvadrātcentimetrs ir žilbinošs. Tavs skatiens ceļo no greznajiem rakstiem uz grīdas pie kolonnām un dekoratīvajām arkām. Tad tavu uzmanību piesaista interesantie sienu gleznojumi, līdz beidzot tavs skatiens apstājas pie satriecošas, krāsanias vitrāžas, kas sedz griestus. Ir grūti aptver kā tik daudz skaistuma var satilpt vienā vietā.
Pēc šī grandiozā pieteikuma, tavas acis ir nedaudz abžilbušas no greznības, un pārējās Sarajevas rātsnama telpas šķiet vienkāršākas.
Brīdinājums: turpmākā raksta daļa runās par ar karu un sāpēm saistīto Sarajevas pusi. Ja saproti, ka šādu saturu nevēlies lasīt, vari to izlaist pārlecot uz trešo raksta daļu šeit.
Tomēr, lai cik spožs un prieka pilns nebūtu šīs ēkas interjers, tajā slēpjas arī dziļas skumjas un tumsa. Sarajevas rātsnama pirmajā stāvā ir izveidota izstāde par kara laika noziegumiem pret cilvēkiem. Tā ir vissirdi lauzošākā lieta, ko es jebkad esmu redzējusi. Es no šīs izstādes iznācu raudādama, jo vienkārši nespēju saprast, kā kāds cilvēks spēj pakļaut otru cilvēku tādām ciešanām.
Uz šīs skumjās nots, mēs uz brīdi pievērsīsimies skumjākajām nodaļām Sarajevas stāstā. Šī tomēr ir pilsēta, kur sākās Pirmais Pasaules karš un pilsēta, kas izturēja dzīvi ielenkumā, tāpēc tajā ir atrodamas vairākas izstādes un vietas, kas piemin šos tumšos notikumus. Es apmeklēju tikai dažas, jo tas bija viss ko mana sirsniņa spēja izturēt.
Lai pieminētu un godinātu tos, kas savas dzīvības zaudējuši Otrajā Pasaules karā, kad Sarajeva cīnijās par savu brīvību, Sarajevas, lauru vainaga ieskauta deg mūžīgā liesma.
Sāpes, kas slēpjas Sarajevas rozēs
Pastaigājoties cauri Sarajevai tu uz asfalta nevari nepamanīt plaisas un caurumus, kas piepildīti ar sarkanu krāsu un izskatās gluži kā izlietas asinis. Tās ir Sarajevas rozes. Kluss, bet stindzinošs atgādinājums, par vietām, kur laikā, kad Sarajeva atradās ielenkumā, lādiņu eksplozijas atņēma daudzu cilvēku dzīvības.
Šīs patiesi ir pilsētas rētas, kuras nekad pilnībā nesadzīs. Sarajevā esot atrodamas aptuveni 200 šādas rozes un katra no šīm rozēm stāsta stāstu par neizmērojamu zaudējumu, un atgādina par pilsētas un tās iedzīvotāju neizmērojamo izturību.
Man šķiet, ka pēc šī, mums vajag nedaudz izvēdināt galvu un nožāvēt asaras. Šādos gadījumos lieliski palīdz kalnu gaiss. Tāpēc tālāk dosimies uz Trebević kalnu.
Ko apskatīt Sarajevas olimpiskajā kalnā?
Pacelies elpu aizraujošos augstumos, bez vajadzības iesvīst: Sarajevas trošu vilcieniņš
Kaut arī pārgājiens līdz Trebević kalna virsotnei izklausās pēc piedzīvojuma, aptuveni 8 stunas ilga pastaiga vienā virzienā īsti neietilpst mūsu piepildītajā ceļojuma plānā. Bet par laimi ir vieglāks un ātrāks veids, kā izbaudīt skatu no Olimpiskā kalna virsotnes, bez liekas piepūles – brauciens Sarajevas trošu vilcieniņā.
Paceļoties, tu lido virs pilsētas namu jumtiem, kuri paliek arvien mazāki un mazāki, līdz tie atgādina krāsainus laukumiņus mozaīkā.
Kad Tu esi sasniedzis virsotni, tevi sagaida Sarajevas Olimpiskā mantojuma liecība – Olimpiskie rinķi un kāds negaidīts pārsteigums. Kalna virsotnē savā nodabā pastaigājas savvaļas zirgi. To gaita ir cēla un viņu gludie kažoki mirdz saulē. Bet, kaut arī šos majestātiskos dzīvniekus ir interesanti vērot, atceries, ka tev ir jābūt uzmanīgam un tu nedrīksti tiem tuvoties, jo, ja savvaļas zirgi jutīsies apdraudēti tie var uzbrukt. Un cilvēks nav spējīgs mēroties spēkiem ar zirgu.
Arī panorāmas skati no kalna virsotnes ir tikpat aizraujoši, kā kalna iemītnieki. Šodien apkārt valda dūmaka. Zili, miglā tīti kalni stiepjas tik tālu cik vien ar aci ir iespējams saskatīt. Bet to ielenkumā, kā mazas sēkliņas sabiruši Sarajevas namu jumti. Domāju, ka šo idillisko skatu tu neaizmirsīsi vēl ilgi.
Pastaiga pa olimpisko mantojumu: Sarajevas bobsleja trase
Daudz kas ir mainījies kopš laika, kas 1984 gadā Sarajeva rīkoja Ziemas Olimpiskās spēles. Bet dažas relikvijas no šī īpašā notikuma ir saglabājušās līdz pat šai dienai. Viena no tām ir Vučko, jautrais vilka maskots, kura seju atradīsi uz neskaitāmiem suvenīriem un plakātiem. Un otra ir pamestā bobsleja trase, kura atrodas īsas pastaigas attālumā no Sarajevas trošu vilcieniņa augšējās stacijas.
Šī trase ir reizē fascinējoša un spocīga. Betona struktūra, pa kuru kādreiz traucās bobsleji un kuru piepildīja skatītāju ovācijas, tagad ir aizaugusi ar augiem un izrotāta ar košiem grafiti. Daži saka, ka tā ir pārtapusi par brīvdabas galeriju, bet es nespēju nedomāt par to, kā ielu mākslas krāsas tikai mēģina apslēpt trases lēno bojāeju. Tāpēc sajūta pastaigājoties pa Sarajevas olimpisko bobsleja trasi ir drīzāk saldskāba. Šī vieta atgādina gan par pilsētas spožo slavas mirkli, gan par laika neapturamo ritējumu.
Bet, ja šis piedzīvojums Tev ir radījis interesi par 1984. gada Olimpisko spēļu rezultātiem, tos ir pavisam viegli atrast šajā saitē.
Un kādas ir tavas domas?
Kaut arī ir tik daudz interesantu lietu ko apskatīt Sarajevā, man šķiet, ka tieši stāsti, ko šī pilsēta stāsta, izceļ to uz citu pilsētu fona. Tāpēc, ja Tu esni nolēmis Sarajevu apmeklēt (ko es, protams, rekomendēju), noteikti izlasi visu pieejamo informāciju, un klausies vietējo stāstos. Visi gidi un tūrisma sfēras darbinieki, kurus es sava Bosnijas un Hercegovinas ceļojuma laikā sastapu, šķita patiesi labsirdīgi un gatavi padalīties ar stāstiem par vēsturi un tradīcijām, kas ir izveidojuši Sarajevu par to košo un neaizmirstamo pilsētu, kāda tā ir šobrīd.
Biežāk uzdotie jautājumi par ceļošanu uz Sarajevu, Bosnijā un Hercegovinā
Vai Sarajevu iespējams apceļot kājām?
Mēs izmantojām auto, lai nokļūtu no Airbnb līdz pilsētas centram. Bet no pilsētas centra gandrīz visi rakstā minētie apskates objekti Sarajevā ir sasniedzamas ar kājām. Vienīgais izņēmums ir Sarajevas Olimpiskā kalna virsotne. Lai tur nokļūtu Tev nāksies braukt vai nu ar auto, vai kā mums – ar trošu vilcieniņu.
Ko apskatīt Satajevā, ja man ir pavisam ierobežots laiks?
Ja man būtu pavisam maz laika un es varētu izvēlēties tikai vienu vai divus apskates objektus Sarajevā, es rekomendētu doties uz tirgu un apskatīt Sarajevas sebilj strūklaku. Abas šīs vietas perfekti atspoguļo Sarajevas dzīvīgo atmosfēru.
Vai ir pārāk klišejiski vietu dēvēt par ziemas brīnumzemi vai teikt, ka tā atgādina ainu no Ziemassvētku filmas? Iespējams. Bet ko darīt ja tā tiešām ir patiesība? Manuprāt, Ziemassvētku laikā Viļņa tiešām izskatās kā no pasaku grāmatas.
Ziemassvētku sezonā Viļņas vecpilsēta uzvelk savas krāšņākās svētku rotas, atrod rūpīgi noglabātās labāko svētku dzērienu un kūku receptes un, kā žilbinošu kroni, sev galvā uzliek Lietuvas galveno Ziemassvētku eglīti, kuras izskats līdz pat svētku sākumam tiek rūpīgi glabāts noslēpumā.
Un tā kā Ziemassvētku vecītis man pačukstēja, ka Tev ir nepieciešama palīdzība atrast svētku noskaņojumu, dosimies kopā izpētīt, ko Viļņā darīt Ziemassvētku laikā.
Ziemassvētku pastaiga Viļņas vecpilsētā: Izbaudi burvīgo svētku atmosfēru
Decembrī, it kā pēc burvju mājiena, Viļņas vecpilsēta pārtop Ziemassvētku brīnumzemē, kur katra kafejnīca, veikals un viesnīca ietērpjas savās greznākajās svētku drānās. Pastaigas laikā fasādes garāmgājējiem stāsta visdažādākos stāstus – no klasiskām egļu skujām un gaismiņām līdz pat Ziemassvētku eglītei, kas veidota no austerēm. Esmu gatava saderēt, ka tādu Tu nekur citur neesi redzējis!
Viļņas vecpilsētas daļa, kas spīd visspožāk, noteikti ir kādreizējais ēbreju rajons, saukts par Stiklu kvartālu. Šogad virs vienas no ieejām vējā lido liels eņģelis. Bet, kad Tu ienāc ieliņu labirintā, ko viņš sargā, tavam skatam paveras viena grezni dekorēta ēka pēc otras.
Viens veikals izvēlējies dižoties ar tradicionālajām eglēm, kas dekorētas ar lieliem konfekšu ornaminetiem, kas mirdz saules gaismā. Kāda cita ēka Ziemassvētkiem pieiet rotaļīgi, un starp skujām paslēpusi vairākas Agatas Kristī grāmatas. Vienā no zariem ir ieķērusies arī melna katliņcepure, kas visticamāk pieder kādam slavenam detektīvam.
Vēl kāda fasāde slīgst ziedos, kas savijušies kopā ar Ziemassvētku gaismiņām, piešķirot svētku laikam siltāku, nedaudz tropisku noskaņu. Un šajos ziedos rotaļājas lieli paradīzes putni ar garām spalvu astēm. Cik brīnišķīgi!
Tu ieskaties kādā pagalmā, kur iekārtots restorāns, kas rotāts ar bantēm un mirdzošu lampiņu virtenēm, kas novirza tavu skatienu uz fresku, attēlotu uz tālākās sienas. No šejienes grūti pateikt, kādu stāstu mākslasdarbs stāsta, bet viens ir skaidrs – restorāna pagalms izskatās kā no pastkartes. Pēc tam tu iemet aci kādā skatlogā, aiz kura slēpjas senlietu veikaliņš, dekorēts ar stikla rotājumiem no aizgājušo gadu Ziemassvētkiem. Ziemassvētku maģija Viļņā patiesi ir ik uz katra stūra!
Ārpus Stikla kvartāla, dekorācijas paliek mazāk ekstrevagantas, taču tās pavada tevi visu atlikušo ceļu līdz pat Viļņas Ziemassvētku kroņa dārgumam – Lietuvas lielajai eglei.
Viļņas lielās Ziemassvētku egles identitātes atklāšana ir viens no svētku sezonas gaidītākajiem notikumiem. Katru gadu egle stāsta citu stāstu, taču nemainīga paliek tās grandiozitāte. Ja egli apbrīnot dodies kaut vai dažas dienas pēc tās ieegšanas ceremonijas, pārsteigums izpaliek, jo, visticamāk, tu to jau esi redzējis sociālajos medijos. Tomēr ar Viļņas egli ir tāpat kā ar gada pirmo sniegu – tas, ka tu zini ko sagaidīt nemazina to patīkamo satraukumu, kas pārņem, tuvojoties Viļņas Katedrāles laukumam.
2024. gadā milzu egle, kas izskatās kā nokaisīta tūkstošiem mirdzošu jāņtārpiņu, ir ielikta vēl milzīgākā mirdzošā Ziemassvētku bumbulī. Savukārt 2023. gadā tā lepni izstaroja Ziemassvētku prieku no dāvanu kalna virsotnes. Nevaru vien sagaidīt, ar ko Viļņa mūs pārsteigs nākamajos Ziemassvētkos!
Izbaudi Ziemassvētku garšas Viļņas Ziemassvētku tirdziņā
Apkārt Ziemassvētku eglītei kārtīgās rindiņās sastājušies balti namiņi – Viļņas Ziemassvētku tirdziņa teltis. Tā ir ideāla vieta, kur izbaudīt svētku gardumus vai vienkārši papriecēt acis ar skaistajiem Ziemassvētku ornamentiem un konfektēm, tirdziņa stendos.
Mana ideālā recepte būtu sasildīt plaukstas ar glāzi karstvīna, kakao vai karstā dzērveņu dzēriena. Taču Viļņas Ziemassvētku tirdziņš piedāvā arī iespēju izjust cukura eiforiju, baudot vafeles, krepes vai ābolus, kas slīgst cukura sīrupā un gaismā mirdz gluži kā Ziemassvētku eglītes rotājumi. Šeit atradīsi arī šokolādē pārklātus augļus, smaržīgas piparkūkas un ceptus kastaņus, kas sildās mazā katliņā vienā no stendiem. Vai kādreiz esi nogaršojis ceptus kastaņus?
Viļņas statuju Ziemassvētku modes šovs
Kurš saģērba Viļņas statujas? Nezinu, bet pat Užupes kaķim astes galā parādījusies maza Ziemassvētku cepurīte. Kādai citai statujai piešķirta šalle, bet vēl cita nočiepusi Ziemassvētku vecīša maisu. Es Tevi izaicinu doties Viļņas statuju fotomedībās!
Saldākais Viļņas Ziemassvētku piedzīvojums: Sugamour kafejnīcas Ziemassvētku kūkas
Decembrī daudzi Viļņas restorāni Ziemassvētku noskaņu ienes ne tikai interjeros, bet arī ēdienkartēs. Baumo, ka šogad vienā no restorāniem pasniedzot pat Ziemassvētku cepelīnus, pildītus ar dzērvenēm.
Mēs, savukārt, šoreiz vērsim grezni dekorētās Sugamour kafejnīcas durvis, lai nobaudītu viņu elegantās Ziemassvētku kūkas.
Šie kārdinošie deserti ne vienmēr atspoguļo klasiskās Ziemassvētku garšas, taču tie noteikti priecē acis un izskatās kā Ziemassvētku dekorācijas uz šķīvja. Burtiskā nozīmē — vairāki no tiem ir veidoti kā Ziemassvētku bumbuļi un eglītes. Piemēram, šis maigais Filadelfijas siera putu bumbulis, pildīts ar zemeņu, greipfrūtu un yuzu želeju. Mēli var norīt!
Bet slīkstot cukura eiforijā nedrīks aizmirs pieminēt arī vietas elegantās dekorācijas, kas piešķir šai kafijas pauzei papildus Ziemassvētku noskaņu.
Viļņas Prezidenta Pils dārza noslēpums: lielais adventes vainags
Adventes vainags simbolizē svētku gaidīšanas laiku un daudziem, tai skaitā man, ir saistīts ar mīļām atmiņām – par to, kā tas stāvēja uz vecmāmiņas viesistanas galda un katru svētdienu tajā tika iedegta vēl viena svece, kuras gaisma šajā tumšajā laikā ir tik ļoti nepieciešama.
Viļņas Katedrāles laukumā var atrast lielu elektrisko Adventes vainagu. Tomēr mana sirds pieder adventes “vainagam”, kas slēpjas Viļņas Prezidenta pils dārzā. Šim “vainagam” nav tradicionālās apļa formas. Tā vietā tas veidots no četrām lielām elektriskām svecēm, kas mīļi ieskauj skaistu Ziemassvētku eglīti.
Bilde no 2023.gada
Es esmu dzirdējusi, ka katru svētdienu, kad tiek iedegta jauna svece, Prezidenta pils dārzs piepildās ar Ziemassvētku dziesmām. Taču, tā kā man vienmēr sanāk viesoties Viļņā darba dienās, šos koncertus vēl nav izdevies izbaudīt. Bet apskatīt pils parku un sasildīt sirsniņu ar sveču gaismu iespējams katru dienu. Tikai liec aiz auss, ka darbadienās parks atveras no 18:00.
Ko vēl darīt Viļņā Ziemassvētku laikā?
Ir pāris aktivitātes, kuras es pati neesmu izmēģinājusi, bet esmu ar acs kaktiņu redzējusi garām ejot. Nolēmu padalīties arī ar tām, ja nu Tev ir aktuāli.
Ziemassvētku laikā Viļņā darbojas publiskā slidotava. Un katru gadu tā tiek veidota kādā citā, nozīmīgā pilsētas vietā. 2023. Gadā slidotava atradās pils pagalmā, bet šogad tā ierīkota Rātslaukumā.
Kā arī, decembrī pa pilsētu iespējams pārvietoties mazā tūristu vilcieniņā (maksas pakalpojums). Līdzīgu vilcieniņu esmu izmantojusi citā pilsētā un varu teikt, ka tā ir laba opcija tad ja vēlies pilsētu parādīt kādam, kuram ir grūtības lielu distanču staigāšanu, piemēram, vecvecākiem.
Un kādas ir Tavas domas?
Es dodos meklēt Ziemassvētku noskaņu Viļņā jau otro gadu pēc kārtas un jāsaka, ka šis piedzīvojums ir tieši tas mazais spīdumiņš, kas liek manam decembrim iemirdzēties Ziemassvētku krāsās. Un izskatās, ka katru gadu Viļņa meklē arvien vairāk aktivitāšu, ko iekļaut savā Ziemassvētku programmā. Kas nozīmē, ka nevaru vien sagaidīt ko viņi izdomās nākamgad.
Biežāk uzdotie jautājumi par Ziemassvētku noskaņas meklēšanu Viļņā
Kur atrast informāciju par aktuālajiem Ziemassvētku pasākumiem Viļņā?
Viļņa ir apkopojusi informāciju par Ziemassvētku aktivitātēm ērtā mājaslapā.
Kur meklēt Ziemassvētku noskaņu Rīgā? Latvijas ziemas ir tumšas un garas, tāpēc decembrī mēs darām, ko spējam, lai sasildītu sirdis ar Ziemassvētku maģiju. Ziemassvētku receptē savu lomu spēlē gan Rīgas Ziemassvētku gaismiņas, kas decembrī drošsirdīgi stājas pretī tumsai, gan siltais dzēriens Doma laukuma tirdziņā, kas sasilda gan sala knaibītos pirkstus, gan sirsniņu, gan citi mazi brīnumi, kas pārvērš parastu dienu par piedzīvojumu ziemas brīnumzemē.
Tāpēc, kad liekas, ka ikdienā pietrūkst kripatiņas brīnuma vai, pat vēl trakāk, – vispār nav Ziemassvētku sajūtas, auj kājas, uzvelc siltus dūraiņus un dosimies meklēt Ziemassvētkus Rīgā.
Vai kādreiz esi iztēlojies, ka tev būtu laika mašīna un tu varētu piedzīvot Ziemassvētkus kādā sen pagājušā ērā?
Ir noticis Ziemassvētku brīnums – tev tiešām ir iespēja izbaudīt svētku gaidīšanas laiku pirms simts gadiem. Atliek tikai doties uz Rīgas Jūgendstila centru, kur diena kādas ģimenes dzīvē ir iesaldēta laikā.
Apskatīt muzeja interaktīvo ekspozīciju un virtuves iekārtu “vecvecākus” ir interesanti jebkurā sezonā, bet Ziemassvētku gaidīšanas laikā Rīgas Jūgendstila muzeja greznos interjerus papildina retro svētku dekorācijas. Bantīte te un egļu zariņš tur vienmēr padara noskaņu maģiskāku. Tomēr nekas nespēj mēroties spēkiem ar Ziemassvētku eglīti, kas rotāta ar skaistām, senām mantiņām. Mazas baleta kurpītes, cukuroti āboli, miniatūra vijole un citi jautri nieciņi liks pasmaidīt pat Grinčam.
Pēdējos gados Rīgas Ziemassvētku tirdziņš tiešām atgādina ainu no ziemas pasaku grāmatas. Tu līkumo cauri Vecrīgas ieliņām, un, kad pagriezies ap kārtējo stūri, tavā priekšā iznirst mazs rūķu ciematiņš. Aukstās decembra dienās Rīgas Ziemassvētku tirdziņš ir tīts ne tikai skuju virtenēs, bet arī saldos garaiņos, kas ceļas no karsto dzērienu katliem, un maigā gaismā, ko izstaro lampiņas.
Rūķu būdiņas ir pilnas ar dažādiem nieciņiem, rokdarbiem un gardumiem. Bet pašā viducī lepni sēž viena no Rīgas lielajām Ziemassvētku eglēm. Tās zari ir rotāti ar lieliem, krāsainiem bumbuļiem, kas aizved atmiņu ceļojumā uz bērnību.
Ko nogaršot Doma laukuma Ziemassvētku tirdziņā?
Ja tavas plaukstas un degungals ir nosaluši, pirms sāc pētīt stendos piedāvātos labumus, paķer krūzīti karstā ābolu dzēriena, kakao, karstvīna vai kādu interesantu ziemīgu kokteili. Izvēle patiešām ir plaša. Taču maciņam draudzīgāki noteikti būs bezalkoholiskie dzērieni.
Ķipari ar mirgojošām acīm un arī lielāki našķu mīļi Rīgas Ziemassvētku tirdziņā atradīs visdažādāko formu piparkūkas, kas dāsni noklātas ar cukura glazūru. Bet, ja meklē ko sātīgāku, tirdziņā atradīsi gan tradicionālos štovētos kāpostus, gan daudz eksotiskāko Gruzijas hačapuri.
Patiesība vai meli: pirmā Ziemassvētku eglīte tika dekorēta Rīgā?
Atbilde vēl aizvien ir noslēpumā tīta, jo, kaut arī par šo titulu cīnās vairākas valstis, ir grūti atšķirt, kas ir patiesība un kas – leģendas, kuras aukstos ziemas vakaros stāsta pie siltas tējas tases. Viens no nostāstiem vēsta, ka 1510. gadā Melngalvju brālības biedri pilsētas centrā izdekorējuši “Ziemassvētku koku”. Pēc tam viņi, svinot ziemas saulgriežus, ap koku dejojuši un dziedājuši dziesmas. Izklausās diezgan līdzīgi mūsdienu Ziemassvētkiem, līdz atklājas, ka pēc tam viņi šo koku ir sadedzinājuši. Diez vai Ziemassvētku vecītis to atbalstītu!
Lai kā arī nebūtu bijis, lai atzīmētu šo īpašo rekordu, Rātslaukumā ir izveidota speciāla piemiņas plāksne un skulptūra, kas atzīmē vietu, kur potenciāli stāvējusi pirmā dekorētā Ziemassvētku eglīte. Vienalga, vai tu tici, ka pirmā eglīte tiešām krāšņojusi Rīgu, kad dodies ziemīgā pastaigā pa Vecrīgas ielām, šo plāksni vari uzmeklēt. Un decembrī Rātslaukumu parasti rotā arī viena no skaistākajām pilsētas eglēm, ko noteikti nevar palaist garām.
2020
Sašņorē slidas un izmet kādu apli Rīgas Ziemassvētku slidotavā
Izbaudi Rīgas Ziemassvētku laika maģiju apļojot pa Esplanādes parka brīvdabas slidotavu.
Šeit tev ir iespēja graciozi (vai ne tik graciozi) slīdēt pa lokveida ledus arēnu, kuras sirdī spoži spīd Ziemassvētku eglīte. Pa skaļruņiem skan svētku mūzika, kas jaucas ar citu slidotāju smiekliem. Iesācēji drebelīgām kājām mēģina nepazaudēt līdzsvaru, bet profesionāļi izrādās slidojot atmuguriski. Pēc tumsas iestāšanās arēna tiek ietērpta violetās, zilās un rozā gaismās, un papildus svētku atmosfēru rada arī fonā esošais bērnu panorāmas rats. Un tici vai nē, bet vienu vakaru es redzēju, kā Rīgas Ziemassvētku slidotavā slido pats Salavecītis!
Izklausās perfekti. Tomēr ir arī vienīgais trūkums, par kuru man tevi jābrīdina – ja Tev nav savu slidu, uz slidu īri var nākties stāvēt diezgan garā rindā. Tu neesi vienīgais, kurš vēlas izbaudīt Ziemassvētku maģiju!
Ziemassvētku gaismiņas Rīgā
Katru gadu decembrī, kad dienas ir vistumšākās, Rīga ietērpjas savās skaistākajās Ziemassvētku svētku rotās. Tāpēc, kad saule jau atkal ir pazudusi aiz horizonta, ir laiks silti satuntuļoties, paķert līdzi kādu siltu dzērienu un doties izbaudīt maģisku pastaigu pa izgaismoto pilsētu.
2024
Kur meklēt Ziemassvētku gaismiņas Rīgā 2024?
Kad runa ir par svētku dekorācijām, šķiet, ka Rīga dod priekšroku vienkāršībai un spēlēm ar gaismu. Tāpēc daudzos pilsētas parkos un ielās atradīsi virtenes un ornamentus, kas izstaro siltu, baltu gaismu.
Šogad par grandiozām gaismas takām vēl neko neesmu dzirdejusi. Bet kā jau ierasts skaists maršruts pastaigai ir gar kanāla malu uz Operu, kur kokos ieķērušās zvaigznes un mazi mēnestiņi. Bet parkā pie Operas un kanāla ūdeņos vēl aizvien iespējams redzēt dažas gaismas instalācijas, kas palikušas no Staro Rīga.
2024
Un tālāk var doties uz Bastejkalnu, kur, kā jau katru gadu iemirdzas koku zari. Šogad tie nosēti ar mazām gaismiņām.
2024
Un kādas ir tavas domas?
Protams, ka Rīgu nebūtu godīgi salīdzināt ar tādām Ziemassvētku metropolēm kā Vīne vai Londona. Bet ar katru gadu Rīga, šķiet, atrod arvien vairāk un vairāk veidu, kā padarīt Ziemassvētku sezonu īpašu. Tāpēc satuntuļojies silti un dodies atrast savu Ziemassvētku stāstu. Priecīgus svētkus!
Vai arī Tu sapņo par iespēju redzēt ūdenskritumu, kas ir tik skaists ka tā foto varētu izmantot kā ilustrāciju pasaku grāmatai? Lai gan Horvātija ir pazīstama kā ūdenskritumu paradīze, arī kaimiņos esošā Bosnija un Hercegovina lepojas ar iespaidīgiem dabas brīnumiem. Šodien mēs dosimies uz vienu no populārākajiem ūdenskritumiem šajā valstī – Kravicas ūdenskritumu.
Tā ainava atgādina stāstu par elfiem un nimfām, ar sapņaini smaragda zaļiem ūdeņiem, un ieejas maksa ir tikai neliela daļa no tās, ko Tu maksātu Krkas vai Plitvices parkos. Nav brīnums, ka šī fascinējošā vieta katru gadu piesaista tūkstošiem apmeklētāju.
Vai zini ko nozīmē “krava”? Izrādās, ka krava vietējajā valodā ir govs. Ceļojot vienmēr var iemācīties kaut ko jaunu! Bet vēl sarežģītāks jautājums ir – kāds sakars govij ar ūdenskritumu? Izrādās, atbilde meklējama kādā vietējā leģendā. Reiz senos laikos ziņkārīga govs piegājusi pārāk tuvu klints malai un iekritusi upē. Tomēr, par pārsteigumu visiem, govs nav piedzīvojusi traģisku bojāeju, bet gan atrasta sveika un vesela ūdenskrituma pakājē. Par godu šim mazajam brīnumam un laimīgajai gotiņai vietējie iedzīvotāji nosaukuši ūdenskritumu par Kravici.
Ainaviska pastaiga līdz Kravicas ūdenskritumam
Pēc īsas pieturas biļešu kasē, varam sākt pastaigu pa taku, kas sola mūs aizvest uz Kravicas ūdenskritumu. Ceļa segums ir mainīgs, brīžiem tas ir zemes ceļš, brīžiem bruģis, bet vēl citā posmā hibrīds starp kāpnēm un ceļu – slīpumā iegrebti sekli pakāpieni. Un ar katru soli Tu arvien vairāk tuvojies ūdenskrituma šalkoņai.
Pastaiga nav gara; atliek pāris reizes nomirkšķināt acis, un jau esam sasnieguši vietu, no kuras tālumā atkal redzamas Kravicas ūdenskrituma aprises. Gribas steigties tam pretī, tomēr tavu uzmanību uz brīdi noķer kāds mazs, dzīvespriecīgs ūdenskritums ceļa malā.
Tā tērcītes sūcas lejā pa klintīm, veidojot smalkas kaskādes. Ūdens, kas krājas šī mazā ūdenskrituma apakšā, ir tik dzidrs, ka tu vari saskaitīt, cik akmentiņu guļ dzelmē. Fascinējoši. Rodas sajūta, ka daba piedāvātu nelielu ieskatu tajā brīnumā, kas mūs gaida priekšā. Tā teikt tīzeris pirms filmas.
Kravicas ūdenskritums – kā no feju valstības
Dodamies tālāk, un, kad taka met nākamo līkumu, tavā priekšā atklājas Kravicas ūdenskritums visā savā godībā. Šis ūdenskritums stiepjas gandrīz 120 metru platumā, un ūdens siena, kas gāžas lejā tumšajā smaragda baseinā, ir aptuveni 25 metrus augsta.
Tomēr ne jau cipari ir tie, kas šo vietu padara iespaidīgu. Šajā vietā nenoliedzami ir kaut kas maģisks. Ūdens straume gāžas pāri vairākiem līmeņiem akmeņu, kas pilnībā noauguši ar zaļām augu segām. Šie akmens milži sašķeļ straumi vairākās kaskādēs, radot neparastu ūdens rotaļu. Nav grūti iztēloties, ka fejas un citas mītiskas būtnes kaut kur starp akmeņiem un ūdens kaskādēm spēlē paslēpes.
Bet ja tomēr gribam vadīties pēc faktiem, izrādās, ka Kravicas ūdenskritums ir tufa kaskāde, kas nozīmē, ka tā cauri gadsimtiem veidojusies no minerāliem bagātajām Trebižat upes karbonātu nogulsnēm. Fascinējoši!
Kad Kravicā līst lietus
Nagi niez pieiet tuvāk. Bet tad uz tavas pieres nokrīt lietus lāse. Un vēl viena. Un vēl viena. Pāris minūšu laikā smidzināšana pārvēršas lietusgāzē un mūsu vienīgā iespēja ir atrast pajumti. Labi ka pie ūdenskrituma ir vairākas kafejnīcas!
Mēs iekarojam galdiņu pēc iespējas tuvāk ūdenim, bet izrādās, ka zem šī lietussarga pārlaist lietu mums atļaus tikai tad, ja pasūtīsim pusdienas. Es esmu diezgan izsalkusi, tāpēc uztversim šo kā iespēju nogaršot vietējo delikatesi – čevapi – un izbaudīsim pusdienas ar skatu.
Izskatās, ka lietus tik ātri negrasās padoties, un tas ir pilnībā izmainījis vietas noskaņu. Ūdens, kas vēl pirms brītiņa bija košā emeralda zaļā krāsā tagad ir noslēpumaini tumši zils. Un pa tā virsmu skraida tūkstošiem mazu lāsīšu, kuras katra aiz sevis uz sekundi atstāj mazu aplīti. Bet ūdenskritumam par to ir vienalga. Tas netraucēti turpina savu rūkoņu.
Iespējams, ka kāda cits pukojas, ka lietus ir sabojājis viņa Kravicas vizīti, bet, manuprāt, arī šai noskaņai ir sava maģija. Un kā domā tu?
Satriecoši foto uzņemti. Ko vēl Kravicā var darīt?
Tā kā mums nav kur steigties, jāpapēta, ko vēl Kravica var piedāvāt.
Ūdens malā ir neliela laivu piestātne. Kad lietus rimsies, mazās laiviņas atsāks tūristiem piedāvāt iespēju piebraukt pie ūdenskrituma rokas stiepiena attālumā.
Bet otrā pusē ūdenskrātuvei ir sala, kas nosēta ar gaišiem akmentiņiem un zaļojošiem kokiem. Izskatās, ka no turienes ūdenskritumam varētu pieiet pavisam tuvu… Tikai es neredzu veidu kā uz šo salu varētu nokļūt. Vai tiešām būtu jāpeld? Veicot izpēti par Kravici dažos blogos lasīju, ka šeit iespējams izīrēt arī kanoe laivas. Tā varētu būt opcija, tomēr šobrīd nevienu laivotāju neredzu. Iespējams, tāpēc, ka vēl nav sākusies sezona.
Ja godīgi, tad izskatās, ka Kravicā ir mazāks pieejamo aktivitāšu klāsts nekā Krkā vai Plitvicē. Šeit viss grozās ap šova zvaigzni – pasaku ūdenskritumu.
Pelde Kravicas ūdenskrituma ledus aukstajā ūdeni kuru mēs neizbaudījām
Runājot par to kā šeit viss uzsvars ir uz šova zvaigzni… Kaut arī Kravicas skaistums ir nenoliedzams, otrs faktors, kas pievilina tūristus kā mušas ir dabīgais peldbaseins, kas veidojas ūdenskrituma pakājē.
Ja tevi sarūktināja ziņa, ka Krkā pelēšana vairs nav atļauta, tad šī ir tava iespēja piepildīt savus sapņus. Protams, piepeldēt pie paša ūdenskrituma nav atļauts, jo straumju dēļ tas būtu nāvīgi bīstami. Bet es domāju, ka plunčāšanās ūdenī, kas iztek no Kravicas ar šo satriecošo ūdenskritumu fonā, ļaus tev atķeksēt šo punktu bucketlistā.
Tikko kā lietus ir pilnībā mitējies, daži drosminieki jau dodas uz ūdens malu pamērcēt pirkstus emeralda krāsas baseinā. Bet tikko kā kāds ir iekāpis ūdenī, viņš saraujas no aukstuma. Šobrīd vilinošais, baseins ir ledus auksts.
Arī es pamērcēju vienu kāju un izskatās, ka es peldi šodien izlaidīšu, tomēr ja Tu dvēselē esi ronis, droši lec iekšā! Es apbrīnoju tos ceļotājus, kuri pat šādos laika apstākļos ir gatavi peldei un fotosesijai ūdenī.
Uz kurieni aizved taka?
Visbeidzot, ir pienācis laiks noskaidrot, kur aizved taka, kas stiepjas projām no ūdenskrituma. Izskatās, ka tai sekot izvēlas tikai daži cilvēki, bet tā kā mums dzīslās kūsā piedzīvojumu gars, mēs aiziesim paskatīties.
Taka vijas cauri klajumiem un mežiem, līdz tā pilnībā paslēpjas koku ēnā, kas aug gar upi. Vieta ir klusa un mierīga, un upes ūdens ir neticami dzidri zils, tāpēc vēl brītiņu tai sekojam. Tomēr, jo tālāk ejam, jo mežonīgāka taka kļūst un vienā brīdī nākas pieņemt lēmumu griezties atpakaļ, lai nebūtu jābrien pa džungļiem. Vai mēs šādi kaut ko palaidām garām. Laikam nekad neuzzināsim.
Un kādas ir tavas domas?
Es šo klasificētu kā ašo pieturu. Bet ļoti skaistu ašo pieturu, jo Kravica ir patiesi sapņaina. Tāpēc šeit vari noķert kārtīgu devu ātrā ceļojumu dopomīna.
Pilnais Horvātijas un Bosnijas un Hercogovinas maršruts
Biežāk uzdotie jautājumi par Kravicas ūdenskritumu Bosnijā un Hercegovinā
Ko izvēlēties – Kravici, Krku vai abas?
Manuprāt, tas ir atkarīgs no tā, kur sava ceļojuma laikā tu esi nobāzējies. Tā kā mēs braukājām apkārt no pilsētas uz pilsētu, mēs apskatījām abas (un arī Plitvici). Bet ja tu ceļo pa Bosniju un Hercegovinu, vai arī esi Dubrovņikā, tev vieglāk un ātrāk būs aizbraukt uz Kravici. Savukārt, ja Tu esi apmeties Zadarā, tad pārbrauciens līdz Kravicei būtu daudz garāks nekā līdz Krkai.
Ja tas ko tu meklē ir skaists skats un foto, kas padarīs skaudīgus visus tavus draugus, tad Kravicā abus iepriekš minētos atradīsi par daudz zemāku cenu, tāpēc Kravice noteikti ir budžeta ceļotājiem draudzīgāka opcija. Bet, ja Tu meklē dažādību, aktivitātes un piedzīvojumu visas dienas garumā, tad Krka varētu būt atbilstošāka izvēle. Vai arī, ja seko līdzīgam maršrutam kā mēs un tev ir laiks – kāpēc gan neapskatīt abas?
Ko vēl apskatīt netālu no Kravicas?
Pēc Kravicas apmeklējuma mēs devāmies uz intriģējošo, puspamesto Počitelj ciematu un Mostaru. Abas bija neaizmirstamas pieredzes.
Ko noteikti ņemt līdzi dodoties uz Kravicas ūdenskritumu?
Kas padara ceļojumu uz Mostaru, Bosnijā un Hercegovinā, par neaizmirstamu pieredzi? Vai tas ir brīdis, kad aizturi elpu, skatoties, kā nirējs no tilta lec aukstākajā upē pasaulē? Vai arī tas ir krāsu un kultūras karuselis Mostaras vecajā tirgū? Varbūt tā ir iespēja uzzināt ko vairāk par osmāņu arhitektūru?
Kad par uzmanību cīnās tik daudzas unikālas pieredzes, izvēlēties interesantāko ir visai grūti. Tāpēc dosimies nelielā virtuālā pastaigā, kuras laikā kopā noskaidrosim, ko apskatīt Mostarā, lai tu pats varētu saprast, kura no Mostaras apskates vietām liek tavai sirsniņai sisties straujāk.
Labākai skatīšanās pieredzei – pirms atskaņo video, pārliecinies vai iestatījumos ir izvēlēta augsta kvalitāte 😉
!!!! Šis ir 360 video – Tu vari vilkt pa ekrānu, kad video tiek atskaņots, un kamera griezīsies, lai parādītu tev dažādus leņķus. Var gadīties, ka pirms atskaņošanas iestatījumos ir jānomaina kvalitāte uz augstāku. Video ir anglu val., bet tas pats stāsts ir atrodams zemāk latviešu valodā.
Ārpus Mostaras vecpilsētas tu redzi Jugoslāvijas kara atstātās rētas – daudzu ēku sienas ir nosētas ar ložu caurumiem, bet citas ēkas vēl aizvien ir drupās. Tas ir sirdi lauzošs skats. Taču, kad tu sper soli Mostaras vecpilsētā, rodas sajūta, ka tu netīšām esi iekāpis kādā laika cilpā. Šeit ar neapbruņotu aci ir grūti pateikt, cik daudz darba ir ieguldīts, lai atgrieztu kara sagrauto Mostaras tiltu un tā apkārtni to kādreizējā spožumā.
Apbrīno Mostaras arhitektūru
Skatoties uz Mostaras vecpilsētas namiem, rodas sajūta, ka tie pieder kādai citai, sen zudušai ērai un ir iekonservēti laikā. Taču tie nav tukši skeleti. Ielas ir pilnas dzīvības, un akmens nami, kas izskatās tā, it kā tie būtu klusi vērojuši daudzus gadsimtus, paslīdot garām, jaucas kopā ar tirgotāju stendiem un mazām kafejnīciņām, kas pārdod turku tēju un Bosnijas kafiju.
Starp tiem vijas šauras ieliņas, kuras sedz apaļi bruģakmeņi, ko nopulējuši tūkstoši kāju, kas pa tiem staigājušas. Un tagad pa šīm ieliņām plūst čalojoša tūristu straume, kas sāk izsīkt tikai ap vakaru. Šķiet, ka vislabākā ideja ir vienkārši iejukt pūlī un doties izpētīt, ko slēpj katra šķērsiela.
Vai zināji, ka Mostarā var apskatīt vairāk nekā vienu tiltu? Kriva Ćuprija
Pirms došanās uz Mostaras slaveno Veco tiltu, izmetīsim mazu loku, lai apciemotu tā vecāko brāli – Kriva Ćuprija, jeb Šķībo tiltu. Kaut arī šis arhitektūras meistardarbs ir mazāks, tam ir tā pati ikoniskā ieliektā forma, un tas ir tikpat fotogēnisks. Tā kā Stari Most ir diezgan ambicioza būve, Kriva Ćuprija tika uzskatīta par šī tilta “izmēģinājuma versiju”. Skaists skats, vai ne?
Bet tagad, kad arī Šķībo tiltu ir saņēmis nedaudz uzmanības, ir laiks apciemot šova zvaigzni.
Vai tev paveiksies redzēt kā nirēji lec no Mostaras vecā tilta?
Ir būves, kas ir tik unikālas, ka tās kļuvušas ikoniskas. Mostaras Vecais tilts (Stari Most) ir viena no tām.
Bet kas padara šo tiltu īpašu? Varbūt tā neparastā, ieliektā forma? Vai arī tas, ka tilta raupjie akmeņi un ēkas abos tilta galos kliedz vēsturiski, pat tiem, kuri nezina šī tilta stāstu?
Vai varbūt tie ir nirēji? Viņi noteikti prot radīt šovu. Tiek sistas plaukstas un bārstīti iedvesmojoši izsaucieni. Viņu saujās ripo tūristu monētas. Bet vai kāds no viņiem tiešām noleks no tilta? Labs jautājums.
Viens no vīriešiem pārkāpj pāri margām. Pūlis viņam uzgavilē. Izskatās, ka viņš gatavojas lēcienam… Un tad viņš pārkāpj atpakaļ drošībā. Kāds prot kārdināt! Mēs šeit stāvam jau 30 minūtes, un tas ir lielākais progress, kādu esam redzējuši. Izskatās, ka pēc kāda laika daudzi skatītāji padodas.
Bet es tev atklāšu noslēpumu, kuru dzirdēju pūlī. Tu vari zināt, ka viņi tūlīt tiešām leks, ja nirējs sevi aplej ar aukstu ūdeni. Tā kā Neretvas upe ir visaukstākā upe pasaulē, tas tiek darīts, lai viņš pazeminātu savu ķermeņa temperatūru pēc iespējas tuvāk ūdens temperatūrai. Citādi, saskaroties ar ūdeni nesagatavotam nirējam, visticamāk apstātos sirds. Šī informācija padara lēcienu daudz iespaidīgāku, vai ne?
Beidzot viens no nirējiem atkal pārkāpj pāri tilta malai un iztukšo sev uz galvas ūdens pudeli. Kolēģi, vēlot veiksmi, uzsit viņam pa plecu, un pūļa gaviļu pavadīts, Mostaras nirējs no tilta ielec aukstajā ūdenī.
Urā!
Kad esam redzējuši, kā viņš droši izpeld virspusē, esam gatavi šķērsot tiltu, lai dotos uz nākamo Mostaras apskates vietu – Veco tirgu.
Tiklīdz tu ieraugi pirmās krāsainās mājas un pirmos tirgotāju stendus, tu saproti – iepirkšanās pieredze šeit ir uz steroīdiem!
Tev visapkārt ir tūkstošiem dažādu nieku. Vienā pusē tu ieraugi krāšņas, izšūtas šalles un somas, bet otrā – raibus, apgleznotus šķīvjus. Pārdošanai izliktas džezvas (tradicionālie kafijas vārāmie), turku saldumi, magnētiņi un citi suvenīri. Daļa lietu izskatās pēc masu produkcijas, bet citas – pēc roku darba. Ja tu turēsi acis vaļā, kādā no veikaliem ieraudzīsi metālkali, kurš iegrimis rokassprādzes gravēšanā.
Jā, šajā vietā čum un mudž cilvēki. Bet šoreiz pūļi papildina vietas atmosfēru. Tev visapkārt ir tik daudz cilvēku, krāsu, rakstu un skaņu, ka var sagriezties galva.
Mostaras Islāma arhitektūra : Koski Mehmed Pasha Mošeja
Ir ieejas maksa (2024.g. biļete maksāja ~7.70 eur)
Staigājot pa Mostaras vecpilsētas ielām, tu pamanīsi arī vairākus mošeju kupolus un daudzus minaretus. Vairākas no šīm reliģiskajām celtnēm ir pieejamas arī tūristu ziņkārīgajām acīm. Šoreiz dosimies izpētīt Koski Mehmed Pasha mošeju, kas nav lielākā mošeja Mostarā, bet tiek uzskatīta par izcilu Osmāņu arhitektūras paraugu.
Pirms dodamies iekšā, tikai gribēju piebilst, ka manas zināšanas par Islāmu ir ļoti limitētas, tāpēc atvainojos, ja kaut ko pasaku nepareizi. Es noteikti nevēlos nevienu aizvainot.
Pirmais, kas piesaista skatienu mošejas pagalmā, ir attīrīšanās strūklaka, kas paslēpta zem akmens nojumes. Viena no daudzām lietām, ko savas vizītes laikā es uzzināju, ir tā, ka islāmā ticīgajiem pirms lūgšanām ir nepieciešams nomazgāties, un šādas strūklakas kalpo tieši šim nolūkam.
Ieejas biļetes var iegādāties pie durvīm. Apvaicājamies arī vai iekšā ir atļauts filmēt. Biļešu pārdevējs laipni piekrīt.
Kad tu atver mošejas durvis, tavā priekšā paveras krāšņa lūgšanu istaba. Tā ir dekorēta ar detalizētiem zīmējumiem uz griestiem un sienām, logus rotā krāsainas mozaīkas, un uz grīdas ir raibi paklāji. No griestiem karājas liels lukturis. Skaisti! Un, ja tu vēlies uzzināt nedaudz vairāk, kreisajā pusē no durvīm ir arī neliels informācijas stends.
Koski Mehmed Pasha mošejā tev tiek piedāvāta arī iespēja uzkāpt minaretā. Iespējams, ka šaurās virpuļkāpnes liks tev saprast, ka tev ir viegla klaustrofobija, bet skats no augšas ir elpu aizraujošs. Vai vari ieraudzīt Mostaras tirgus krāsainās mājiņas? Un cilvēki uz Mostaras Vecā tilta izskatās kā mazas skudriņas!
Kad esi ticis lejā, ieejas biļete ļauj tev paviesoties arī nelielā dārzā, no kura paveras, iespējams, skaistākais skats uz Veco tiltu.
Ieskaties, kas vēderā vienam no Mostaras vēsturiskajiem namiem
Pēdējais pieturas punkts mūsu ekskursijā ir viena no vēsturiskajām Osmāņu mājām.
Kaut arī konceptuāli viesošanās ēkā, kas vēl aizvien ir saglabājusi savu seno interjeru, izklausās ļoti intriģējoša, tikko kā esam tur nonākuši, saprotam, ka māja ir pavisam maza. Divas istabas, maza guļamistaba un virtuve. Interesanti, ka to no pārējām dzīvojamām telpām atdala iekšpagalms. Mājas izmērs pats par sevi neradītu problēmas, tas tomēr ir vēsturiski akurāti. Problēma, ar kuru saskaramies, ir tā, ka māja ir tik pārpildīta ar cilvēkiem, ka ir ļoti grūti izpētīt tās koka detaļas un austos paklājus.
Tomēr izrādās, ka Biscevic nams nav vienīgā vēsturiskā māja Mostarā, kas tagad darbojas kā muzejs, tāpēc, ja saproti, ka šeit ir par daudz cilvēku, vari izmēģināt veiksmi kādā no pārējām ēkām.
Manuprāt, par šī nama interesantāko iezīmi cīnās divas vietas. Viena ir atvērtais iekšpagalms, kura centrā ir maza strūklaka, kas veidota no tējkannām ar gariem snīpīšiem. Plus šajā pagalmā mierīgi dzīvo īsts bruņurupucis! Otra ir mājas “vīriešu daļa”, kas tikusi izmantota viesu uzņemšanai un biznesa sarunām. Šai telpai ir lieli logi ar skatu uz upi un grezni dekorēta sēdēšanas zona, bet pie sienām karājas kaligrāfija. Uz viesiem šis interjērs noteikti atstāja iespaidu. Un kā ar tevi?
Kas par dienu! Pēc tik raibiem piedzīvojumiem esam nopelnījuši kādu gardumu.
Palutini sevi ar Vīģu kūku un tasīti Bosnijas kafijas
Bosnijā kafija nav tikai kofeīna deva; tā ir dzīvesveids. Un izrādās, ka vēsturiski kafija ir kalpojusi arī kā pasīvi agresīvs veids, kā pateikt kādam, ko tu par viņu domā. Tad nu apsēdīsimies un pabaudīsim tasīti Bosnijas kafijas, un es tev pastāstīšu vairāk.
Kā pateikt kādam visu, ko tu par viņu patiesībā domā, izmantojot kafiju? Uztaisot to vai nu aukstu, vai ļoti, ļoti, ļoti rūgtu – respektīvi, nedzeramu. Tātad, ja tu dzīvotu Osmāņu impērijā un tavs kaimiņš tev divreiz pēc kārtas pasniegtu aukstu kafiju, tu varētu zināt, ka tu viņa namā neesi gaidīts.
Bet atgriežoties pie mūsu kafijas baudīšanas pieredzes: Bosnijas kafija ir diezgan spēcīga, tāpēc tu varētu vēlēties to nobaudīt kopā ar kādu desertu. Mostarā vislabākā izvēle ir vietējā vīģu kūka Smokvara.
Šī kūka ir lipīga, bet, pretēji tam, kādu tu varētu gaidīt no kūkas, kas izmērcēta vīģu sīrupā, tā nav pārmērīgi salda. Manuprāt, garša nedaudz atgādina maizes zupu. Izbaudi!
Un kādas ir tavas domas?
Manuprāt, ja esi šajā galā, Mostarā noteikti vajadzētu paviesoties. Jā, ielas ir pilnas ar tūristiem, bet tam ir iemesls. Mostara ir tik dzīvīga un kultūras bagāta, ka tā atstāj neaizmirstamu iespaidu.
Ērtas kurpes, kuras neslīd. Mēs atklājām, ka Mostaras bruģakmeņi un, it īpaši, Mostaras Vecais tilts ir ļoti slideni. Tāpēc izdari sev pakalpojumu un uzvelc kurpes ar labu saķeri.
Apģērbs, kas nosedz plecus un ceļus. Vienā no dienām, ko pavadījām Bosnijā un Hercegovinā, es pieļāvu kļūdu, uzvelkot šortus. Kaut arī neviens man neko tiešā veidā neteica, cilvēku skatieni man lika justies diezgan neērti. Es sapratu, ka nerespektēju vietējo kultūru, un tagad nožēloju savu izvēli. Tāpēc rekomendēju vilkt kaut ko, kas nav pārāk atsegts, un pietaupīt šortus Horvātijai.
Skaidru naudu. Kartes daudz kur nepieņem.
Vai ir kādas rekomendācijas, kur Mostarā paēst?
Mēs ieturējām maltīti Hindin Han. Cenas bija maciņam ļoti draudzīgas (2024. gadā zem 10 eiro par pamatēdienu), un ēdiens bija sātīgs un garšīgs. Šis restorāns fokusējas uz vietējo virtuvi un pasniedz ćevapi un dažādus citus gaļas ēdienus. Jābrīdina, ka veģetāriešu opcijas Bosnijā atrast ir ļoti grūti, bet vegānu šķiet neiespējami.
Ko apskatīt netālu no Mostaras?
Man visinteresantākais šķita Počitelji ciemats (pavisam tuvu) un Tito atomkara bunkurs (nedaudz tālāk). Bet populāras opcijas ir arī Kravices ūdenskritumi un Blagaj klosteris, kas piekļaujas klintij.
Kāpēc izvēlējāmies uz Mostaru braukt paši nevis ar organizētu tūri?
Galvenokārt tāpēc, ka apskatījām vairāk nekā tikai Mostaru (vispirms apmeklējām Počiteļ un Kravici, un pēc tam devāmies uz Sarajevo). Otrkārt, Mostarā bija daudz lietu, ko vēlējāmies redzēt, tāpēc gribējām pavadīt tur nedaudz vairāk laika nekā to piedāvā vienas dienas ekskursijas no Splitas.
Auto šādam ceļojuma plānam dod daudz vairāk brīvības. Kā arī, kad parēķinājām, izmaksu ziņā 2 cilvēkiem lētāk sanāca izīrēt auto un vienu nakti palikt Mostarā (naktsmāju cenas šeit bija ievērojami zemākas nekā Horvātijā), nekā maksāt par vietu ekskursijā autobusā un viesnīcu Horvātijā.
Tomēr, ja tu nevari vadīt auto vai vēlies apskatīt tikai Mostaru, organizēta ekskursiju tūre ir laba alternatīva. Šādā gadījumā es ieteiktu izvēlēties programmu, kas piestāj arī Počiteļ un Kravicē.
Kam jābūt gatavam ceļojot uz Mostaru?
Bosnijā vēl aizvien ir atļauts smēķēt publiskās vietās, kas nozīmē, ka var gadīties, ka pie blakus galdiņa kafejnīcā kāds neviena netraucēts kūpina cigareti.
Autoīres kompānija Horvātijā, no kuras izīrējām mašīnu, teica, ka apskatīt Bosnijas un Hercegovinas pilsētas (piemēram, Mostaru un Sarajevu) ir pilnīgi droši. Es varu apstiprināt, ka mēs šeit tiešām jutāmies droši un gaidīti. Bet tā pati kompānija arī brīdināja, ka ceļot uz attālākiem lauku nostūriem ar īres auto, kuram ir ārzemju numuri, pastāv iespēja iekulties nepatikšanās, un rekomendēja to nedarīt. Tāpēc, rūpējoties par tavu drošību, nododu šo brīdinājumu arī tev.
Viena vieta ko apskatīt Mostarā, ja tev ir ierobežots laiks?
Izvēle ir grūta! Bet, ja tev jāizvēlas tikai viena vai divas vietas, ko apskatīt Mostarā, es ieteiktu doties uz Mostaras Veco tirgu un Koski Mehmeda Pašas mošeju. Slaveno tiltu tu šķērsosi jebkurā gadījumā vai vismaz redzēsiet to no mošejas
Bosnijā un Hercegovinā, pavisam netālu no Mostaras, atrodas kalns, kas klusi noraugās uz Neretvas upi tā pakājē. Uz šī kalna tikpat klusi sēž vēsturiskais Počiteļ ciemats — pa pusei dzīvs, pa pusei izkūpējis nebūtībā, gluži kā laiks.
Šī unikālā vieta ir pierādījums tam, cik trausla un neparedzama var būt dzīve. Viduslaikos Počiteļ bija stratēģiski nozīmīgs punkts un administratīvais centrs, bet Bosnijas kara laikā tas pārvērtās putekļos un drupās. Kā rezultātā, 1996. gadā Počiteļ iekļuva Pasaules Monumentu fonda 100 apdraudētāko kultūrvēstures vietu sarakstā.
Bet kā Počiteļ izskatās šodien? Vai tās ir drupas, vai tomēr kāds šo vietu vēl aizvien sauc par mājām? Iespējams, atbilde ir kaut kur pa vidu. Dosimies izpētīt šo mistēriju kopā!
Mēs novietojam auto kalna pakājē. Un atliek vien paskatīties augšup, lai saprastu, ka mūs gaida piedzīvojums. Starp kokiem paslēpes spēlē Osmāņu ērā celti nami, kas nepacietībā gaida iespēju pastāstīt savus stāstus. Tu vari saskatīt medreses (musulmaņu reliģiskās vidusskolas) kupolus, staltu akmens pulksteņa torni un mošejas spico minaretu.
Un gluži kā ķirsītis uz kūkas, pašā augšā slejas pussabrucis cietoksnis. Interesanti, kādus noslēpumus tas sevī glabā?
Esi sveicināts akmens pilsētā
Akmens sienas caurvij Počiteļ, gluži kā asinsvadi caurvij cilvēka ķermeni. Ja Tu tām uzticēsies, tās izvedīs tevi cauri visam ciematam.
Aiz pirmās akmens nocietinājumu rindas, zemes līmenī, slēpjas mašīnas, krāsaini suvenīru stendi un tūristi. Šis nav tas skats, kuru es iztēlojos, kad lasīju, ka kara laikā lielākā daļa iedzīvotāju Počiteļ pameta. Izrādās ka, Počitelj nav spoku pilsēta. Šeit acīmredzami kāds tomēr dzīvo vai vismaz strādā.
Taču mistērija ar to vēl nav atrisināta. Tavu uzmanību piesaista šaura, bruģēta taciņa, kas starp akmens sienām vijas augšup kalnā. Tā kā sienas ir mūsu vienīgais gids, atliek vien tai sekot.
Pa ceļam mēs paejam garām vairākām vēsturiskām mājām, kuru sienas veidotas no robustiem akmens blokiem, bet jumtus sedz rombveida akmens plāksnes. Domāju, ka tev tagad ir skaidrs, kāpēc Počitelji mēdz saukt par akmens pilsētu?
Šīs intriģējošās ieliņas ir tik atšķirīgas no tās pasaules, kuru es pazīstu! Mēs esam aizbēguši tik tālu no lielpilsētas drūzmas un kņadas, ka rodas sajūta, ka esam aizceļojuši atpakaļ laikā.
Počite unikālā arhitektūra
Vadoties pēc UNESCO piedāvātās informācijas, Počiteļ arhitektūtā esot vērojamas Osmāņu un Viduslaiku atstātās pēdas. Bet mana netrennētā acs spēj ieraudzīt tikai Osmāņu impērijas liecības. Visticamāk, dēļ tā, ka Počiteļ galvenie apskates objekti ir saistīti ar Islāma arhitektūru.
Piemēram, Medrese, kurai tikko pagājām garām, ir Musulmaņu reliģiskā vidusskola. Ēka ir nedaudz paslēpusies starp krūmiem un augiem, bet Tu to vari atpazīt pēc kupolu rindas, kas sedz tās jumtu. Zem pieciem mazākajiem kupoliem ir klases, bet lielākais kupols sedz lekciju telpu.
Nākamais Počiteļ apskates objekts ir 16. gadsimtā būvētā Šišman Ibrahim-Paša mošeja. Par simbolisku samaksu šajā mošejā ir iespējams arī ieiet, bet es tik tālu nebiju aizdomājusies, tāpēc šodien neesmu atbilstoši saģērbusies un šī piedzīvojuma daļa, diemžēl, izpaliek. Taču, kad uzkāpsim augstāk kalnā, mums būs iespēja apskatīt mošejas atjaunoto kupolu un minaretu.
Trešais ievērojamais objekts – Počiteļ pulksteņa tornis atrodas tālāk no takas, kurai sekojam. Bet akmens stabs slejas tik augstu, ka tu to vari redzēt arī pa gabalu. Tas ir minimālistisks akmens tornis, kura augšā sēž akmens piramīda un katrā debespusē izveidota neliela niša. Ja paceļosi pa Bosniju un Hercegovinu nedaudz ilgāk, ievērosi, ka pulksteņa torņi šeit ir diezgan nozīmīgi. Ja vēlies par šo tematu uzzināt vairāk, palasi par torni, kas atrodas Sarajevo. Tas vēl aizvien rāda Mēness laiku.
Taču, tā kā par Počiteļ pulksteņa torni nekas daudz nav zināms, dosimies tālāk! Skats uz ciemata namiem kļūst iespaidīgāks ar katru soli, ko Tu sper augšup kalnā.
Kad Tu pēdējo reizi juties kā varonis Indiana Džonsa filmā?
Počiteļ patiesi ir noslēpumu pilna. Atliek tikai pamirkšķināt acis, un pēkšņi akmens pilsēta ir pārvērtusies par pamestu dārzu.
Taciņas kļūst šaurākas, un augi ir aizņēmuši tik daudz vietas, ka ir neiespējami izvairīties no lapu glāstiem. Šīs aizaugušās ejas šķiet gandrīz slepenas, un rodas sajūta, ka tu esi nonācis piedzīvojumu filmā.
Un, jo augstāk kalnā tu kāp, jo vairāk Počiteļ atgādina drupas. Šajā kalna daļā tu atradīsi daudz pamestu māju, kuras savā varā pārņēmuši augi. Efejas ložņā pa akmens sienām, un zari spraucas cauri pussagruvušām arkām un logiem, kuros vairs nav stiklu. Kāda māja pirmajā brīdī var izskatīties neskarta, taču tad tu saproti, ka no tās logu ailēm tev pretī skatās nevis silta viesistaba, bet gan melns tukšums.
Vai es teicu, ka Počiteļ nav spoku pilsēta? Šeit rodas sajūta, ka tā ir pavisam pamesta. Līdz brīdim, kad pie kāda no namiem tu ieraugi dzērienu ledusskapi, kurā pārdošanai izlikti vietējie brūvējumi. Kaut arī apkārt neredz nevienu dvēseli, šie vietējie labumi norāda, ka arī te kāds vēl aizvien dzīvo.
Vai tev pietiks drosmes izpētīt Počiteļ cietoksni?
Beidzot esam sasnieguši Počiteļ cietoksni. Un kas par skatu no šejienes paveras! No augšas tu vari redzēt Počiteļ akmens namus, kas izbārstīti starp kokiem un Neretvas upes līkumus. Tālumā Tu vari saskatīt kalnus, ceļus un citus ciematus.
Skatu papildina arī liels autoceļa tilts, kas izskatās vai nu pamests, vai vēl joprojām ir būvniecības stadijā; tā mūsdienīgā struktūra šķiet dīvaini nesavienojama ar šo citādi laika neietekmēto vidi. Tomēr pat ja tu redzi visas šīs lietas, tās šķiet tik tālu, ka liekas, ka tās pieder citai pasaulei.
Es domāju mēs šo skatu varētu izbaudīt vēl ilgi, bet mani no iekšas urda mazs velniņš. Kā būtu, ja mēs piešautu šim piedzīvojumam asumiņu un ielīstu izpētīt Počiteļ cietokšņa astoņstūra formas torni? Vai Tu uzdrīkstēsies?
Šeit nav nekādu barjeru, vai zīmju, kas atturētu mūs noskaidrot, kas slēpjas torņa puncītī, bet tā kā Počiteļ cietoksnis ir būvēts laika posmā no 15. Līdz 18. gadsimtam, ieeja ir uz katra paša atbildību.
Torņa apakšējajā līmenī nekā daudz nav. Bet ir akmens kāpnes, kas vijas augšup. Pēc pārdesmit pakāpieniem atklājas, ka torņa iekšējajā sienā ir niša caur kuru var redzēt tā tukšo viduci, kuru rotā asimetriski izvietotu logu un nišu rinda.
Kad esam sasnieguši augšu, atklājas, ka tur ir tukša telpa, no kuras uz visām pusēm paveras logi. Perfekta vieta izlūkošanai! Sienas ir veidotas no lieliem akmens blokiem un grīdu klāj grants un akmeņu maisījums. Arī šeit valda piedzīvojumu filmu noskņa.
Paskatoties pa logu, tu redzi, ka akmens siena aizstiepjas līdz pat pretējajai kalna pusei, kur izveidota vēl viena skatu vieta. Sekosim sienai!
Kas notika ar Počiteļ sapni par atdzimšanu?
Pa gabalu otrs cietokšņa gals izskatās daudzološs – margas un stikla detaļas norāda uz skatu platformu.
Tomēr, kad esam nonākuši galamērķī, mūsu priekšā paveras diezgan skumjšs skats. Ir skaidrs, ka kāds ir ieguldījis laiku un līdzekļus, lai izveidotu kaut ko, kas visticamāk sapņoja kļūt par tūristu informācijas centru (vai ko tamlīdzīgu). Tomēr darbi ir pamesti pusratā – konstrukcijām trūkst gabali un sienās ir caurumi. Un izskatās, ka šī vieta ir atstāta novārtā jau diezgan ilgu laiku, jo spraugās un plaisās ir ieaugušas efejas un vīģes. Cik ilgam laikam jāpaiet, lai izaugtu vīģu koks? Es pieņemu, ka gadiem?
Nepārproti – skats no platformas ir brīnišķīgs. Ja vēlies uztaisīt foto ar torni, kurā mēs tikko kāpām, tad šī ir īstā vieta. Tomēr man ir bail ieiet pamestajās telpās, kas atrodas zem platformas. Ir sajūta, ka tur piedzīvojumu filma varētu pārvērsties par šausmeni. Un man ir skumji redzēt, ka tas kas ir ticis iesākts nav novests līdz galam. Īpaši tāpēc, ka Počiteļ patiešām ir ļoti intriģējoša un unikāla vieta.
Ko nu? Es domāju, dosimies atpakaļ lejā un, pirms došanās uz Mostaru, vēl mazliet pastaigāsim pa idilliskajām ieliņām.
Ceļojumos man vissaistošākās liekās tās vietas, kuras piedāvā iespēju ielūkoties vai nu citā laikā vai citā kultūrā. Počiteļ apvieno abas. Tāpēc manās acīs tas noteikti ir džekpots un es rekomendēju šo fascinējošo vietu apskatīt. Kā arī ceru, ka sapnis par Počiteļ atdzimšanu nav zudis.
Pilnais Horvātijas un Bosnijas un Hercogovinas maršruts
Ko apskatīt, ko nogaršot, ko piedzīvot. Plus noderīga informācija.
Vai ūdens Plitvices Nacionālajā parkā tiešām ir tik zils, kā runā? Bildes izskatās aizdomīgi perfektas. Un vai lielais ūdenskritums tiešām ir tik grandiozs, kā baumo? Un vai Plitvices apmeklējums ir mierpilna pastaiga dabas un ūdenskritumu ielenkumā, vai tomēr lielāko daļu laika nāksies pavadīt cilvēku sastrēgumos?
Plitvices ezeru dabas parks Horvātijā ir tik populārs, ka, visticamāk, ikviens no mums ir uzbūvējis galvā mentālu modeli par to, kā viņa vizīte nacionālajā parkā izvērtīsies. Taču gaidas ne vienmēr atbilst realitātei. Es neticu, ka varētu sniegt kādu pienesumu, uzskaitot visas vietas, ko apskatīt Plitvicē. Internetā jau ir pietiekami daudz labu resursu. Bet tas, ko es varu darīt, ir izveidot nelielu salīdzinājumu starp to, kā es biju iztēlojusies Plitvici, un to, kāda tā bija realitātē.
Tad nu uzvelc savus virtuālos pārgājienu zābakus, un dosimies noskaidrot kas ir patiesība un kas pareizs foto lenķis!
P.S.: šie iespaidi ir balstīti uz vienu vizīti 2024. gada 4. jūnijā, kas nozīmē, ka pastāv iespēja, ka ir aspekti, kuros man vienkārši paveicās vai nepaveicās.
Vai Plitvices galvenais ūdenskritums tiešām ir tik iespaidīgs kā bildēs?
Iedomas
Plitvices nacionālā parka galvenais ūdenskritums būs elpu aizraujošs dabas brīnums, kurā ūdens ar milzīgu spēku traucas pāri vairākiem līmeņiem zaļojošu klinšu.
Realitāte
Viss ir atkarīgs no sezonas, kurā Tu Plitvici apmeklē.
Mēs ieejam parkā pa Apakšējo ezeru ieeju (Ieeja 1) un burtiski pēc pāris soļiem tavā priekšā iznirst varenais Velki Slap ūdenskritums. Izskatās ka šodien ēdīsim desertu pirms vakariņām!
Skats ir elpu aizraujošs – tā kā mēs parku apmeklējam pašā vasaras sākumā, gandrīz vai nesezonā, ūdens līmenis ir augsts un straume, kas gāžas lejā pa klintīm ir tieši tik spēcīga, kā solīts. Šādus es iztēlojos ūdenskritumus, kas slēpjas dziļi lietus mežos.
Šis ir daudzsološs sākums.
Tomēr, vadoties pēc citu tūristu teiktā (un bildēm ceļotāju grupās), mums ir paveicies, jo ne visas dienas ir līdzvērtīgas. Vasaras vidū, kad ūdens līmenis parkā ir zems un valda sausums, tevi sagaidīs vājāka ūdens straume, kas padara kopskatu mazāk iespaidīgu. Arī ūdenskritumiem reizēm vajag atpūsties!
Bet, ja šis jautājums tevi tiešām uztrauc, pāris dienas pirms došanās uz parku, vari iemest aci Plitvices mājaslapā, kur ūdens līmeni galvenajā ūdenskritumā vari novērtēt caur tiešsaistes video.
Vai ūdens Plitvices Nacionālajā parkā tiešām ir tik zils, kā bildēs?
Iedomas
Ūdens Plitvices Nacionālajā parkā būs neticami tirkīzzilā krāsā.
Realitāte
Ūdens tiešām ir TIK zils.
Mēs turpinām pastaigu pa taku, kas ved lejā. Sākumā skatu slēpj koki, bet mirklis, kad starp tiem iznirst pirmais ezers, ir īsts “wow” moments.
Tālāk Tu seko mazām, idilliskām koka laipiņām, kas vijas cauri šiem mierīgajiem, zilajiem ūdeņiem. Un ūdens ir ne tikai zils. Tas ir arī tik dzidrs, ka tu vari saskatīt augus, kas dzīvo ezera dibenā, un zivis, kas neviena netraucētas peld savās darīšanās.
Ainu papildina niedres, akmens sienas un koki, kuru zaru ēnā taciņas vijas. Gluži kā no pasaku grāmatas! Un tas vēl nav viss. Ejot uz priekšu, Tu atradīsi arī vairākus mazākus ūdenskritumus.
Bildes ir bez filtriem
Vai Plitvices Nacionālajā parkā jārēķinās ar lieliem cilvēku pūļiem?
Iedomas
Pastaiga Plitvicē būs lēna, mierpilna un klusa pastaiga dabā.
Realitāte
Viss taču nevar būt perfekts! Plkst. 11 no rīta Plitvices dabas parks ir PILNS ar cilvēkiem.
Protams, takā ir arī tukšākas vietas, kur var mierīgi uzelpot. Bet pie fotogēniskākajiem punktiem veidojas cilvēku sastrēgumi, kuru dēļ nākas uz brīdi piestāt un nemierīgi mīņāties rindā. Tā nav tā, gandrīz meditatīvā pieredze divvientulībā ar dabu, uz kuru varētu cerēt, redzot bildes, kurās skatu neaizsedz neviena tūrista mugura, bet man parka skaistums atsver šo neērtību. Tomēr, ja tu nepanes pūļus, tad Plitvice šajā stundā varētu nebūt tev piemērota.
Lai gan… mēs novērojām arī kādu interesantu parādību. Pašās dienas beigās ~1/1.5h pirms slēgšanas parks bija daudz tukšāks, un mums beidzot bija iespēja mierīgi izbaudīt dabu un netraucēti uzņemt bildes, ko aizsūtīt mājniekiem.
Vai Plitvices Nacionālajā parkā var izbaudīt mierpilnu, bezmaksas laivu braucienu?
Iedomas
Lai nokļūtu uz Augšējajiem ezeriem tu vienkārši iekāpsi laivā un izbaudīsi idillisku braucienu pāri Plitvices tirkīzzilajiem ūdeņiem.
Realitāte
Ne gluži.
Uz Augšējiem ezeriem tiešām var nokļūt ar laivu, un šis brauciens tiešām ir bez maksas. BET, ja apmeklē parku laikā, kad tas ir pilns ar cilvēkiem, tu nevari vienkārši atnākt un bezrūpīgi iesēsties laivā. Pīķa stundās uz braucienu var nākties gaidīt garā, nogurdinošā rindā.
Kad mēs nonākam pie laivu piestātnes, mūs sagaida rinda, kurā jāgaida vairāk nekā 40 minūtes.
Protams, ja nevēlies gaidīt, ir alternatīva – iet kājām. Arī šajā posmā skati ir tikpat brīnišķīgi kā citviet parkā, bet jārēķinās, ka šī posma daļa nav viscaur nosegta ar koka laipām, kas nozīmē, ka nāksies mēroties spēkiem ne tikai ar distanci, bet arī ar zemes taciņām, kuras mēdz būt dubļainas.
Izvēles, izvēles. Laivu brauciens izklausās intriģējoši… Labi, gaidīsim! Un varbūt atpakaļ nāksim ar kājām.
Un gaidīšana atmaksājas. Kad esam iesēdušies laivā, varam izbaudīt mazu atpūtas mirkli, kamēr laiva lēni slīdēja pāri tirkīzzilajiem ūdeņiem.
Kura Plitvices daļa ir labāka – Augšējie vai Apakšējie ezeri?
Iedomas
Apakšējie ezeri ir populārāki, kam vajadzētu nozīmēt ka tie ir interesantāki nekā Augšējie ezeri.
Realitāte
Abos Plitvices posmos ir daudz interesantu skatu, bet kura daļa tev patiks labāk ir atkarīgs no tavām interesēm.
Ja tu apmeklē Plitvici, lai apskatītu tās kroņa dārgakmeni – lielo ūdenskritumu, tu to atradīsi Apakšējajos ezeros. Augšējajos ezeros, savukārt, ūdenskritumu ir vairāk, un tev ir iespēja tiem pieiet tuvāk. Daba šeit šķiet nedaudz mežonīgāka. Tā vēl aizvien ir satriecoši skaista, bet aina ir tuvāka realitātei, nekā Apakšējie ezeri, kuri ir tik perfekti, ka brīžiem rodas sajūta, ka Tu esi iestudējumā.
Mēs turpinam pastaigu pa Plitvices Augšējiem ezeriem,un mūsu priekšā iznirst taka, kas ved gar klinti, pa kuru tek daudzas mazākas straumītes. Brīžiem ūdens saķeras augos, kas pārkarājas pār klints malu, un brīžiem pie tevis nonāk atvēsinošas šļakatas. Man jāsaka, ka šī varētu būt mana mīļākā Plitvices daļa.
Cik daudz laika nepieciešams ieplānot Plitvices dabas parka apskatei?
Iedomas
Parkā nebūs pietiekami daudz ko darīt, lai aizpildītu visu dienu.
Realitāte
Ha! Hā! Kāds naivums no manas puses.
Parka apskate mums aizņēma vairāk nekā sešas stundas. Piedzīvojums bija nedaudz nogurdinošs, bet nevienā brīdī nebija garlaicīgi. Plitvicē uz katra soļa ir kas interesants — no ūdenskritumiem līdz milzu zivīm, no akmens sienām līdz sulīgi zaļajiem augiem. Daba patiesi ir apbrīnojama!
Un kādas ir tavas domas?
Kopumā realitāte bija diezgan tuva tam, ko sagaidīju. Bet jāatceras, ka visam ir sava cena, un Plitvices Nacionālais parks nav izņēmums. Tu iegūsi neaizmirstamas atmiņas par burvīgiem skatiem, bet nāksies samierināties ar to, ka ar parku būs jādalās ar daudziem citiem cilvēkiem, kuri, tāpat kā tu, vēlas izbaudīt šo dabas brīnumu.
Pilnais Horvātijas un Bosnijas un Hercogovinas maršruts
Ko apskatīt, ko nogaršot, ko piedzīvot. Plus noderīga informācija.
We use cookies to ensure that we give you the best experience on our website. If you continue to use this site we will assume that you are happy with it.
