Autors: ArmandaG

Iztēlojies, ka tu esi Francijā un klaiņo pa Lionas vecpilsētas ieliņām, kur katram stūrītim ir kāds sens stāsts, ko tev pastāstīt. Šeit gandrīz katrs skvērs slēpj vēsturiskas ēkas un grandiozas strūklakas, bet pāri visam slejas majestātiskā bazilika, kas no kalna virsotnes vēro pilsētu. Lai arī daudzi runā par Lionas izslavēto virtuvi, es vēlos tev atklāt kādu citu šīs Francijas pilsētas noslēpumu un pārvērst tās iepazīšanu par aizraujošu detektīvu spēli. Tāpēc šodien dosimies izpētīt Lionas slepenās ejas – traboules.

Gatavs izaicinājumam? Tad ķersimies klāt!

Vai esi dzirdējis nostāstus par kalnu ezeru, tik tīru un neskartu, ka tam piemīt gandrīz maģiska aura? Mierīgās dienās, tā kristāldzidrajā ūdenī, gluži kā spogulī atspīd majestātiskās kalnu virsotnes, kas to sargā. Vai šāda vieta patiešām pastāv? Jā. Dziļi Francijas Écrins nacionālajā parkā, dabas un kalnu ieskauts, slēpjas Lac du Lauvitel. 

Šis iespaidīgais Alpu ezers, kas atrodas 1 530 metrus virs jūras līmeņa, kā sirēna vilina pārgājienu entuziastus. Taču Lauvitel pārgājiena burvība neslēpjas tikai galamērķī—tā pavada tevi ik uz soļa, kuru sper takā. Tāpēc uzauj pārgājienu zābakus un dodamies mazā, virtuālā pārgājienā pa Francijas kalniem!

---

---

---

---

---

Citi maršruti Francijas kalnos: Le Petit Montrond ; Baron – Veyrier

---

Bet vispirms – pusdienu pietura Le Bourg d’Oisans

Atrašanās vieta

Tā kā šoreiz pārgājienu sāksim nedaudz pēc pusdienlaika, tā ir lieliska iespēja piestāt kādā Francijas kalnu pilsētiņā, lai baudītu sātīgu, tradicionālu kalnu maltīti un gūtu nelielu priekšstatu par to, kāda mūsdienās ir dzīve Francijas kalnu pakājē. Ja dodies pārgājienā pa Lauvitel ezera taku, lieliska pietura ir Le Bourg-d’Oisans.

Tā kā esam šeit nesezonā, pilsētiņā pilnā sparā norisinās celtniecības un ielu atjaunošanas darbi, taču izdodas atrast arī klusākas ieliņas, kurās var noķert vienkāršo fasāžu un akmens māju šarmu. Un, šķiet, ka gandrīz katras ielas galā, pa spraugu starp mājām, paveras skats uz kalniem. Ir interesanti kādu brītiņu paklaiņot apkārt un iemest aci suvenīru veikaliņā vai beķerejā.

Pusdienās piestājam Café du Centre. Mana izvēle šoreiz krīt uz sātīgu gaļas gabalu ar mērcīti un nelielu porciju Gratin Dauphinois—reģionā populāru ēdienu no kartupeļu šķēlītēm, krējuma un garšvielām. Tas ir ne tikai garšīgs, bet arī sniedz enerģiju, kas nepieciešama, lai dotos tālāk.

Gatavs sākt pārgājienu pretī Lauvitel ezeram Francijas kalnos?

Mēs novietojam auto bezmaksas stāvvietā, un tiklīdz tu atver durvis, tu sajūti maigu lietus lāsīšu deju uz ādas un svaigo lietus smaržu gaisā. Laikapstākļi noteikti nav ideāli kāpšanai kalnos, bet to mainīt nav mūsu spēkos. Atliek tikai izvēlēties—doties augšup pa lietu vai griezties atpakaļ. Ja neesi pieredzējis kalnos kāpējs, drošākā izvēle būtu pārgājienu atlikt.

Taču šoreiz mūs pavada pāris rūdīti kalnu taku iekarotāji, tāpēc mēs dodamies tālāk, kur ceļa līkumi ved mūs cauri mazam akmens māju pudurim. Tas izskatās vai nu pēc klusa ciematiņa, kurā nav ne miņas no steigas, vai varbūt pat retrīta vietas—pa kādas ēkas lielo logu var redzēt cilvēkus, kas nodarbojas ar jogu.

Tu pacel skatu uz vietu, kur vajadzētu būt kalnam, kuru plānojam iekarot, bet viss, ko redzi, ir pelēka lietus siena. Gribas smieties—izskatās, ka mūs gaida īsts piedzīvojums! Un tā patiešām ir, jo, lai arī es nevaru ieteikt doties pa šo taku lietū (akmeņi kļūst ļoti, ļoti slideni), pat slikti laikapstākļi nespēj mazināt Lauvitel ezera skaistumu. Un es ceru, ka tad, kad tu kādu dienu patiešām atbrauksi šurp, laikapstākļi būs daudz labvēlīgāki.

Francijas Kalnu takas līkloči

Lielākā daļa šīs Francijas kalnu takas vijas cauri zaļojošam mežam, kur tevi no apkārtējās pasaules slēpj bērzi, papardes un citi koki un krūmi, kuru nosaukumus es nezinu. Taka ir labi uzturēta, un lielākā tās daļa ir izklāta ar akmeņiem, kas vienlaikus ir gan svētība, gan lāsts. Tūkstošiem soļu nopulētie akmeņi pasargā taku no pārvēršanās dubļu laukā, taču, kā jau minēju, lietus laikā tie kļūst ārkārtīgi slideni, tāpēc vienmēr jāskatās, kur likt kāju.

Runā, ka vasarā Lauvitel ezera taka ir pilna ar tūristiem, bet izskatās, ka septembrī, nedēļas vidū, mēs varam izbaudīt Francijas kalnu burvību gandrīz pilnīgā vientulībā. Vai varbūt tas ir lietus dēļ?

Augstāk kalnā, taka no lēzena slīpuma pārvēršas par akmeņu trepēm, bet augu siena ap mums kļūst arvien retāka. Kā rezultātā ik pa brīdim paveras logs uz citām kalnu virsotnēm tālumā. Šādā laikā lielākā daļa no tām tinušās miglā, bet pretējā pusē redzams viens kalns, kas izskatās kā debesu favorīts—atšķirībā no pārējiem, to apspīd saule.

Nenogurdināmā Francijas kalnu upe

Izrādās, ka šajā pastaigā mums ir arī kāds rotaļīgs kompanjons—kalnu upe, kas mūs pavada lielu daļu no Lac du Lauvitel takas. Ik pa brīdim tā parādās un atkal pazūd, padarot kāpienu kalnā daudzveidīgāku un aizraujošāku.

Mūsu pirmā satikšanās ar upi notiek jau pašā takas sākumā, kur tā strauji traucas pāri visdažādāko formu un izmēru akmeņiem. Taču visgrandiozākā dabas izrāde mūs sagaida augstāk kalnā. Cīnoties ar akmens trepēm, tu tālumā ieraugi baltas, putojošas ūdens straumes, un, kad pienāc tuvāk, atklājas, ka upe šeit sazarojas vairākās kaskādēs, ko šķeļ koki un akmeņi. Izskatās gluži kā Kazu gravas ūdenskrituma lielais brālis! 

Spēks, ar kādu plūst šis ūdens uzlādē un sniedz enerģiju doties tālāk.

Elpu aizraujošais Lauvitel ezers Francijas kalnos

Ik pa brīdim nākas apstāties, lai padzertos un atvilktu elpu, bet tik skaistā kalnu takā, laiks lido vēja spārniem. Un vienā brīdī mēs attopamies, ka esam nonākuši kalna virsotnē. 

Skats, kas paveras tavā priekšā atgādina sapni. 

Pa labi no tevis ir plašs visdažādāko izmēru un formu akmeņu laberints. Izskatās ka milzis tos ir nesis savās lielajās saujās, līdz viņš ir piekusis un izbēris akmeņus tepat uz zemes, kur tie, sakrituši kaudzēs, guļ līdz pat šai dienai. Šīs dabīgās šķēršļu joslas vidū sēž arī pāris šarmantas akmens ēkas, kam piemīt tā raupjā, ne-industriālā kalnu burvība. 

Ir grūti noticēt, ka šī vieta ir īsta, bet tas vēl nav viss. Tavā priekšā paveras zilais Lauvitel ezers, kuru ielenc augsti kalni. Šo kalnu virsotnes slēpjas lietus dūmakā, un no ezera augšup ceļas mākoņi. Tālumā, starp kokiem, kas izkaisīti pa kalniem, līkumo upes, kuras, visticamāk, baro ezeru ar tīru, kalnu ūdeni. Kāds iekniebiet man!

Tu sper pāris soļus tuvāk, un ieskaties ūdenī, kas pie krasta ir tik caurspīdīgs kā stikls un dzelmē var saskatīt katru akmeni. Jābrīdina gan, ka lai netraumētu šī ezera delikāto ekosistēmu, peldēšana un jebkāda veida ūdens sports šeit ir stingri aizliegti. Tāpēc, lai arī cik liels nebūtu kārdinājums, ieturi no ūdens pieklājīgu distanci.  

Ir teiciens, ka cilvēks varot stundām skatīties kā tek ūdens un deg uguns. Bet izskatās, ka cilvēks var arī stundām vienkārši skatīties uz Lauvitel ezeru un izbaudīt mirkļa burvību. Kad esi gatavs atvadīties no šīs maģiskās vietas, ir jādodas atpakaļ pa to pašu taku, kas nozīmē, ka tev būs vēl viena iespēja sasveicināties ar kalnu upi. Kāpšana lejā gan vienmēr šķiet vienkāršāka. Droši vien deļ dopomīna, kas pēc ezera apskates plūst tavās dzīslās. 

---

Un kādas ir tavas domas?

Esmu iemīlējusies! Lauvitel ezera taka noteikti ir viena no skaistākajām takām Francijas kalnos. Un ceļš augšup nav pārāk ilgs vai pārāk izaicinošs (atbilstošos laika apstākļos), tāpēc, ja tu vienmēr esi vēlējies redzēt kalnu ezeru, šī ir lieliska opcija.

Maršruts kuram sekojām

No mana sporta pulksteņa

Daudzi Francijas pilsētu Grenobli atpazīst kā kalnu sporta un inovāciju centru. Bet vai tu zināji, ka Grenoble ir arī pilsēta kurā lejā no kalna vijas cietokšņa tuneļi un muzeja stāsti atbalsojas sena klostera sienās?

Ja tu meklē, ko apskatīt Grenoblē, ļauj man tevi aizvest vienas dienas virtuālā ekskursijā pa šo šarmanto pilsētu, kas mājo Francijas kalnu pakājē.

---

---

---

---

---

Cukura enerģijas deva vienā no Grenobles buladžērijām

Vai tu vari apgalvot, ka esi bijis Francijā, ja neesi baudījis kādu svaigi ceptu gardumu franču beķerejā? Domāju, ka vizīte kādā no neskaitāmajām bulandžērijām, kurās smaržo pēc tikko ceptas maizes un kur nereti ir vien pāris galdiņu, ir neatņemama Francijas ceļojuma pieredze.

Visgrūtākais vienmēr ir izvēlēties, kura no bulciņām, kūciņām, eklēriem un tartēm būs tā īstā un vienīgā. Mana šīs dienas izvēle kritusi uz Paris-Brest – delikātu kūku, kas pildīta ar karamelizētu riekstu krēmu. Šis gardums, radīts par godu slavenajām velobraukšanas sacīkstēm no Parīzes uz Brestu, ir trekns, grēcīgi salds un dos man enerģiju staigāt pa Grenobli līdz pat pusdienām.

Bet kuru svaigi cepto našķi izvēlēsies tu? Varbūt kādu sviestainu, plēkšņainu kruasānu?

Ko apskatīt Grenobles vecpilsētā?

Piestāj Grenobles Saint-André laukumā

Atrašanās vieta

Es teiktu, ka Grenobles vecpilsēta ir vismazāk tūristiskā no Francijas vecpilsētām, kurās pabiju sava Francijas ceļojuma laikā. Bet, ja vēlies pablandīties pa ielām, un apmeklēt pāris apskates vietas Grenobles vecpilsētā, es ieteiktu doties uz Saint-André laukumu. Kāpēc? Tāpēc, ka šis laukums ir kādreizējās Dofinē provinces spēka centrs, kurā līdzās sadzīvo vairākas nozīmīgas celtnes.

Laukuma sirdī slejas tumša bruņinieka skulptūra. Tas ir franču kareivis un militārais līderis Chevalier de Bayard, plašāk pazīstams kā bruņinieks, kas nepazīst vainas un baiļu. Viņa skatiens ir vērsts uz iespaidīgo Dofinē parlamenta ēku. Vai zināji, ka pirms revolūcijas Francijas parlamenti bija otrs nozīmīgākais politiskais spēks aiz karaļa? Izrādās, ka reģiona parlaments pat varēja atteikties ieviest Francijas karaļa likumus, ja tika nolemts, ka šie likumi nenes labumu reģionam, kuru parlaments pārvaldīja.

Arī pēc revolūcijas Dofinē parlamenta ēka nezaudēja savu nozīmīgumu un kļuva par tiesas namu. Tā kā ēka būvēta trīs fāzēs, tā lepojas ar daudzkrāsainu fasādi. Vecākā ēkas daļa dzimusi 15. gadsimtā, pelēkzilais labais spārns tika pievienots 16. gadsimtā, bet bēšais kreisais spārns ansamblim pievienojās tikai 19. gadsimta beigās. Apbrīnojot ēku, noteikti pievērs uzmanību dekoratīvajām detaļām uz fasādes, piemēram, ģērboņiem.

Pretī parlamentam slejas vēl viena nozīmīga ēka – Saint-André baznīca, kas 13. gadsimtā tika būvēta kā Dofinē dzimtas kapenes. Šī ķieģeļu baznīca ir izcils gotiskās arhitektūras piemērs, kuras atpazīstamākā iezīme ir asumainais tornis, kas tiecas pret debesīm.

Apskati Grenobles Grenette laukumu

Atrašanās vieta

Ja ar vienu Grenobles vecpilsētas skvēru tev ir par maz, otrs laukums, ko apskatīt Grenoblē, ir kādreizējais tirgus laukums Place Grenette. Šeit, krāsainu namu ielenkumā, tu atradīsi skaistu, senu strūklaku, ko rotā četri eņģeļi, kuri sēž uz delfīniem, kas simbolizē Dofinē reģionu.

Es jau vairākas reizes šodien esmu pieminējusi Dofinē reģionu, un pastāv iespēja, ka tu par to neko daudz neesi dzirdējis, tāpēc, domāju, ka ir īstais laiks doties uz Dofinē muzeju, lai uzzinātu vairāk par šī senā reģiona vēsturi un tradīcijām.

Grenobles promenādes krāsu spēle

Aptuvenā atrašanās vieta

Lai nokļūtu līdz muzejam, ir jāšķērso Isēras upe, taču gājiens pāri tiltam nav tikai loģistikas nepieciešamība – tā ir arī iespēja izbaudīt vienu no skaistākajiem skatiem Grenoblē. Šeit ledaini zilais ūdens traucas pāri gaišiem akmentiņiem nokaisītajai upes gultnei, un gar upes malu, cik tālu vien var saskatīt, rindojas krāsainas ēkas.

Ja būsi pacietīgs, pēc brīža skatu papildinās arī Grenobles “burbuļi” – ikoniskais trošu vilcieniņš ar apaļajām kabīnēm, kas nogādā cilvēkus augšup un lejup no kalna. Bet, ja tev nav laika gaidīt, vienkārši paskaties uz augšu, kur visā savā varenībā slejas Grenobles Bastīlija. Šis ir viens no tiem filmu cienīgajiem skatiem, ko noteikti gribas iemūžināt fotogrāfijā.

Bet, kad mirklis noķerts, dosimies augšup, kur, mazāk nekā pusceļā, mūs gaida viens no Grenobles interesantākajiem muzejiem.

Ieskaties vēstures grāmatas lappusēs Dofinē muzejā

Atrašanās vieta

Kas tad īsti ir Dofinē? Īsumā – Dofinē bija vēsturiska province Francijas Alpos, kas apvienoja mūsdienu Isēras, Augsto Alpu un Dromas teritoriju. Un Grenobla bija šīs provinces galvaspilsēta. Taču, ja tevi interesē pilnais stāsts par šī fascinējošā reģiona vēsturi un tradīcijām, to iespējams izzināt Dauphinois muzejā, kas iekārtots skaistā 17. gadsimta sieviešu klostera ēkā.

Dofinē muzeja reliģiozais slānis

Dofinē muzejs ir kā sīpols – tam ir daudzi slāņi. 

Mūsu ekskursija sākas klostera senajos gaiteņos, kur sienas čukst stāstus par mūķenēm, kuras šeit kādreiz dzīvoja, un par to, kā šī ēka pārtapa no reliģiskas celtnes par muzeju.

Šeit atradīsi arī kapelu, kuras apgleznotie griesti liks tavai elpai aizrauties sajūsmā. Pirmajā brīdī šķiet, ka cauri gleznojumiem vijas delikātas mežģīnes, taču, ja ieskatīsies rūpīgāk, ieraudzīsi, ka tajās slēpjas eņģeļi.

Miera oāze Grenobles sirdī

Tālāk durvis mūs ieved muzeja zaļajos dārzos, kur 17. gadsimta arhitektūra perfektā harmonijā savijas ar dabu. Šajā slepenajā miera ostā tevi sagaida koki, raibas dobes, kas pilnas ar garšaugiem un zālītēm, un vairāki soliņi, kas aicina piesēst.

Lai gan joprojām esam pašā Grenobles centrā, par ko liecina skaistais panorāmas skats uz jumtu jūru rokas stiepiena attālumā, šeit nav ne kņadas, ne burzmas, ne uztraukumu. Ir tikai miers.

Mītiska satikšanās Dofinē muzeja iekšpagalmā

Tad mēs dodamies atpakaļ iekšā, lai jau pēc īsa brīža atkal sajustu saules starus uz savas ādas klostera slepenajā iekšpagalmā, ko ieskauj arku rinda.

Un izrādās – šeit dzīvo pūķis! Tā milzīgais, zvīņainais koka ķermenis met līkumus cauri pagalmam, un šķiet, ka tūlīt, tūlīt no zemes pacelsies arī galva.

Dofinē muzeja vēstures slānis

Pēc šīs mistiskās pieredzes ir laiks noskaidrot, kādus interesantus faktus stāsta Dofinē muzeja vēstures ekspozīcijas. Izstāžu telpās tu atradīsi karšu projekcijas, video un instalācijas, kas atspoguļo ainas no cilvēku dzīves šajā Francijas kalnu reģionā.

Vai tu zināji, ka maize daļā kalnu ciematu bija liels deficīts, un to cepa tikai reizi gadā? Kad pienāca lielā maizes cepšanas diena, viss ciemats sanāca kopā, lai maizi izceptu, un katras ģimenes kukulis tika apzīmēts ar speciālu maizes zīmogu, lai cilvēki varētu atpazīt, kura maizīte pienākas kurai ģimenei. 

Šī ekspozīcija noteikti parādīja man, ka daži no pieņēmumiem par dzīvi kalnos, kas man iepriekš bija, ir pilnīgi aplami.

Izstāde Grenobles kalnu sporta faniem

Savukārt tiem, kuriem sirdī iekritusi sniegotu kalnu nogāžu iekarošana, varētu būt interesanti noskaidrot, kā kalnu slēpošanas un snovborda ekipējums izskatījās senāk. Jāsaka, ka dažas no slēpēm, ko kopā ar jautriem plakātiem un foto atradīsi muzeja kalnu sporta izstādē, drīzāk iebiedē, nekā rosina vēlmi tās stiprināt sev pie kājām.

Vienīgais mīnuss, par ko jābrīdina, ir tas, ka šajā stāvā ir ļoti maz informācijas angļu valodā, un visi apraksti ir franču valodā.

Izbaudi pusdienu piedāvājumu kādā no Grenobles restorāniem

Man rūc vēders. Vai arī tu pēc iepriekšējajiem piedzīvojumiem esi izsalcis? Tad es domāju, ka ir pienācis laiks pabaudīt franču virtuvi.

Restorāni nav lēti, bet, ja vēlies papusdienot Grenoblē maciņam nedaudz draudzīgākā veidā, es ieteiktu izmēģināt pusdienu piedāvājumu. Darbadienās, noteiktā laika posmā, daudzi franču restorāni Grenoblē piedāvā izbaudīt trīs kursu pusdienas par fiksētu cenu. Šādi tev nebūs izvēles, kuru ēdienu pasūtīt, bet kopējā cena uzkodai, pamatēdienam un desertam būs lētāka nekā pasūtot šos trīs ēdienus atsevišķi.

Pēc pie sienas piestiprinātās ēdienkartes iztulkošanas ar Google Translate (Francijā nevar paļauties, ka atradīsi ēdienkarti angļu valodā), mana izvēle krīt uz nelielu, šarmantu franču restorānu, kurā skan viegla franču mūzika. Ir gan jāņem vērā, ka pusdienlaikā restorāni piepildās ātri, tāpēc, ja izaicini savu veiksmi, cierējot uz galdiņu bez rezervācijas, ir jāierodas laicīgi, tikko kā dienas piedāvājums kļūst pieejams.

Šoreiz baudīsim pīles salātus (uzkoda) un desiņas, ko pasniedz ar medainu saldo kartupeļu biezeni un sēņu mērci (pamatēdiens). No deserta gan es atteikšos, jo savu cukura devu jau dabūju no rīta, ēdot kūkas.

Ko apskatīt Grenobles Bastīlijā?

Lidojums Grenobles “burbuļos”(trošu vilcieniņā)

Atrašanās vieta

Maksas aktivitāte – cenas un darbalaiki

Mēs varētu uzkāpt Bastīlijas kalnā, bet kāpēc gan nepataupīt spēkus kāpšanai lejā un izvēlēties ceļu, kas liek vēderam iekņudēties? Es runāju par Grenobles “burbuļiem” – trošu vilcieniņu, kas atgādina ziepju burbuļu rindu un nogādā tūristus kalna virsotnē aptuveni 6 minūtēs. Šis ikoniskais tūrisma objekts tika atvērts 1934. gadā, padarot to par vienu no pasaules vecākajiem trošu vagoniņiem pilsētā, kas darbojas līdz pat šai dienai. Bet neuztraucies par drošību – kopš 1934. gada tehnoloģijas ir attīstījušās, un trošu vilcieniņš ir vairākkārt uzlabots.

Kamēr “ziepju burbulis” mūs nes arvien augstāk, Grenoble zem tavām kājām paliek arvien mazāka un mazāka, līdz pilsētas nami pārvēršas par krāsainu laukumu jūru.

Kad esam nonākuši virsotnē, mēs dodamies uz skatu platformu, no kuras paveras fantastisks skats uz pilsētu. Tālu lejā, dūmakainu kalnu ieskautā Grenoble stiepjas visos virzienos, gluži kā dzīva karte.

Es esmu redzējusi daudz šādu pilsētas panorāmas skatu, tāpēc mēģinu katrā atrast kaut ko unikālu. Grenobli no citām pilsētām atšķir tas, ka cauri pilsētai, tik tālu, cik vien iespējams saskatīt, stiepjas gara, taisna līnija, kas pāršķeļ namu jūru divās daļās. Tā ir Cours Jean Jaurès – viena no Eiropas garākajām taisnajām ielām.

Grenobles Bastīlijas slepenās ejas

Atrašanās vieta

Bet tagad ir laiks tuvāk iepazīt pašu Grenobles Bastīliju! Šis kalns izsenis ir bijis nozīmīgs punkts militārajā stratēģijā, bet cietoksnis, kuru tu šeit redzi šodien, ir būvēts laika posmā no 1823. līdz 1848. gadam, lai pasargātu Grenobli no potenciāliem iebrukuma draudiem.

Par laimi, vadoties pēc informācijas, ko atradu internetā, Bastīlija nav bijusi lielu, asiņainu kauju epicentrs, kas nozīmē, ka par spokiem mums šoreiz nav jāsatraucas.

Tā kā kalna virsotne ir ideāls novērošanas punkts un to ir visgrūtāk ieņemt, tieši šeit atrodas cietokšņa nozīmīgākā daļa. Lielās mūra sienas bez jebkādas kripatiņas krāsas vai dzīvīguma izskatās diezgan baisi un liek justies mazliet neomolīgi.

Bet es teiktu, ka īstais piedzīvojums sākas tad, kad tu dodies lejā no kalna, jo tieši tur tu vari sajusties kā spiegu datorspēlē. Taciņas vijas lejup, vienu pēc otra atklājot cietokšņa noslēpumus. Pēc kārtējā pagrieziena šauras trepes mūs aizved uz zemāka līmeņa balkonu, no kura paveras gandrīz tikpat iespaidīgs skats kā no augšas. Bet kas tad tas? Tur, kreisajā pusē? Tā ir arka akmens sienā ar metāla režģa durvīm, aiz kurām slēpjas tunelis. Šķiet, ka eja ved lejā, bet iekšā valda tumsa, un otru galu nav iespējams saskatīt.

Kamēr mēs tā stāvam un prātojam, mums garām pasteidzas skrējējs, kas zibens ātrumā pazūd tuneļa tumsā. Laikam jau mums jādara tāpat, tikai mazākā ātrumā.

Uz brīdi tevi aptver pilnīga tumsa, un ir grūti saprast, kur ir katrs nākamais pakāpiens. Bet, kad rodas sajūta, ka tumsa ir mūs pilnībā aprijusi, otrā galā parādās gaisma. Esam iznākuši no tuneļa stāvu zemāk un varam atviegloti uzelpot.

Izrādās, ka Grenobles Bastīlija ir pilna ar šādām slepenām ejām un balkoniem. Dažas takas ved mūs tuvāk pilsētai, bet citi tuneļi šķiet aizved pa sānceļiem uz betona kambariem ar lieliem arkveida logiem un mazu akmens tornīti. Izskatās, ka šī varētu būt vieta, kur novietot savu labāko snaiperi. Jebkurā gadījumā gājiens lejā, manuprāt, ir interesantākā Bastīlijas daļa.

Bonuss: Ko apskatīt netālu no Grenobles? Idejas izbraucieniem ārpus pilsētas

Kalnu pārgājiens uz Lac du Lauvitel ezeru

Aptuveni stundas brauciena attālumā no Grenobles tu atradīsi vienu no skaistākajiem kalnu pārgājienu maršrutiem šajā reģionā – Lac du Lauvitel taku. Pastaiga cauri zaļojošajiem mežiem pati par sevi ir bauda acīm, bet saldajā ēdienā takas galā tevi sagaida tīrs, cilvēka roku neskarts kalnu ezers. To sargā dabas parks un kalni, kas Lac du Lauvitel ieskauj. Mierīgās dienās šo kalnu silueti atstarojas tīrajā ezera ūdenī, bet lietainā laikā ainu papildina dūmaka, kas ceļas no ūdens un izpludina citādi asās kalnu līnijas. 

Vizilles pils

Atrašanās vieta

Grenoblē ir cietoksnis, bet pārsteidzošā kārtā, nav pils. Tāpēc lai piepildītu savu Francijas ceļojuma piļu kvotu, vari doties uz Vizille, kur kopš 14. Gadsimta slejas viena no reģiona iespaidīgākajām pilīm.

Es vēlētos, kaut varētu tev pastāstīt par pils dārzu un revolūcijas muzeju, kas slēpjas tās vēderā, bet es netīšām uz pili aizbraucu dienā, kad tā bija ciet, un varēju apbrīnot tās masīvās, laika zoba skartās sienas tikai no ārpuses. Blakus pilij atradīsi arī senu, pa pusei aizaugušu dārzu, kurā slēpjas drupas un skatu vieta uz Vizilles namiem. 

---

Un kādas ir tavas domas?

Grenoble mani pārsteidza. Jāatzīst, ka vecpilsētā, diemžēl neattaisnoja manas cerības, bet ēdiens un muzejs tās divreiz pārspēja. Un kurš būtu domājis, ka izpētīt visus Bastīlijas cietokšņa stūrīšus būs tik interesanti? Ceru, ka šis kalpos kā atgādinājums tam, ka ceļojot vajag ar atvērtu prātu, jo var gadīties, ka visinteresantākās izrādīsies tās vietas, kuras parasti nav tavā gaumē.

Francijā ir kāda viduslaiku pilsēta, kas krāsota pasteļtoņos un bagātīgi rotāta ziediem. Šī pilsēta atrodas pie kristāldzidra ezera, un to ieskauj kalni, kas tinas vieglā dūmakā. Izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība, vai ne? Taču, lai arī cik reizes tu sev iekniebtu, tā tomēr izrādās realitāte.

Esi sveicināts Ansī – Francijas pilsētā, kurā vari sajusties kā pasaku grāmatā. Un, ja meklē, ko Anesī apskatīt, ļauj man kļūt par tavu virtuālo gidu un aizvest tevi fotoceļojumā uz vietām, kas iespiedušās manā atmiņā līdz pat šai dienai.

---

---

---

---

---

Ko apskatīt Ansī?

Ansī ezera sapņainā promenāde

Atrašanās vieta

Tavā priekšā plešas ezers ar visdzidrāko ūdeni, kādu jebkad esi redzējis. Tas dzimis no Alpu ledājiem, un to baro kalnu upes.

Vakara saules staros Ansī ezera virsma pārvēršas par kaleidoskopu, kurā rotaļājas visdažādākie zilās krāsas toņi, un viegls vējš šūpo gar ezera malu pietauvotās laivas. Bet ezera otrā pusē slejas augsti kalni. Tuvākās virsotnes klāj zaļu koku jūra, kurā ik pa brīdim paspīd kāds kails akmens laukums, savukārt tālākie kalni tinas dūmakā un saplūst ar mākoņiem.

Rodas sajūta, ka pasaule tev apkārt ir uzgleznota ar ūdenskrāsām, un visas asās līnijas ir izpludinātas. Ir grūti noticēt, ka šis nav tikai sapnis.

Mēs pievienojamies citiem cilvēkiem, kas izbauda vakara mieru, un lēnā solī dodamies pa promenādi Ansī vecpilsētas virzienā. Ik pa brīdim skatiens apstājas pie ūdens. Tas ir tik tīrs un dzidrs, ka iespējams saskatīt gropītes smiltīs, kas klāj dzelmi. Diemžēl nemanām nevienu zivi. Un par laimi nav ne vēsts arī no jaunās meitenes spoka, kurš, kā vēsta leģendas, klaiņojot pa ezera dzelmi un ievelkot ūdenī visus vīriešus, kas izskatoties pēc viņas pazudušā vīra.

Tuvojoties Ansī centram, ezera mieru nomaina smiekli, čalas un soļi, kas atbalsojas bruģētajās ieliņās.

Uzņem foto ar Palais de I’lle

Atrašanās vieta

Izskatās, ka šovakar uz Ansī nolēmusi atbraukt puse Francijas, jo šaurajās ieliņās čum un mudž cilvēki. Bet kurš gan viņus varētu vainot? Paskaties apkārt!

Tu stāvi uz viena no neskaitāmajiem Ansī tiltiņiem, kas šķērso tirkīzzilo kanāla ūdeni. Pa kreisi no tevis tālumā aizstiepjas iela, kas pilna ar ēkām, krāsotām košos pasteļtoņos. Šķiet, ka oranžās un rozā fasādes Ansī ir īpaši populāras, taču vakara saules staros gozējas arī nami, kas tērpušies elegantos zaļos un bēšos toņos. Savukārt pa labi Saint François de Sales baznīca lepni demonstrē savu gaišo, divu līmeņu fasādi.

Bet taisni tev priekšā atrodas Ansī vizītkarte – Palais de l’Île. Šī mazā mūra pils ar spicajiem tornīšiem slejas uz akmens salas ūdenī. Tā atgādina ilustrāciju no viduslaiku pasaku grāmatas. Bet vai vari uzminēt, kāds ir šīs pils stāsts?

Tā kā vecākās ēkas daļas būvētas jau 12. gadsimtā, Palais de l’Île gadsimtu gaitā ir izmēģinājusi visdažādākās lomas. Tā kalpojusi kā tiesa, cietums, kalšanas darbnīca un pat veco ļaužu pansionāts, līdz beidzot atradusi savu īsto aicinājumu – kļūt par muzeju.

Gadu gaitā Palais de l’Île tikusi arī pie iesaukas – pils, kas izskatās pēc kuģa. No šī leņķa gan ir diezgan grūti saskatīt līdzību. Tomēr tieši šī pils katru gadu uz Ansī atved tūkstošiem cilvēku, kas vēlas to iemūžināt fotogrāfijās, tāpēc nepalaid garām arī savu iespēju!

Ko Ansī apskatīsim tālāk? Mums ir divi varianti – varam doties dziļāk Ansī vecpilsētā vai arī izmantot pēdējos saules starus un uz mirkli atgriezties pie ezera. Es domāju, ka krāsainās ieliņas būs tikpat maģiskas arī pustumsā, tāpēc vispirms dosimies vēlreiz sasveicināties ar Ansī ezeru.

Mieriņš Eiropas dārzā (Jardin de I’Europe)

Atrašanās vieta

Pie ezera mūs atkal sagaida kalni. Šoreiz taka ved gar Jardin de l’Europe – plašu parku, kur augstu koku ēnā zaļo mauriņš. Es neesmu botāniķis, bet runā, ka šajā dārzā sastopami visdažādākie koki no Eiropas, Amerikas un Āzijas, tajā skaitā pat lielā sekvoja.

Ja paskatīsies atpakaļ, ieraudzīsi Ansī pili, kas lepni slejas neliela kalniņa virsotnē. Izskatās, ka pils sienām un jumtam izmantoti līdzīgi materiāli kā Palais de l’Île, radot iespaidu, ka Ansī pils ir iepriekš redzētās ēkas lielais brālis. Un arī Château d’Annecy dzīvē ir gājis tikpat raibi – sākotnēji tā bija hercogu un grāfu rezidence, bet 17. gadsimtā pārtapa par armijas barakām. Mūsdienās, gluži tāpat kā mazais brālis, arī šī pils kalpo kā muzejs un ir viens no Ansī simboliem.

Pont des Amours – Iespēja nodrošināt, ka mīlestība būs mūžīga

Atrašanās vieta

Laiskā pastaigas solī esam nonākuši pie vēl vienas populāras tūristu vietas Ansī – Mīlnieku tilta.

Pirmajā acu uzmetienā Pont des Amours ne ar ko daudz neatšķiras no citiem Ansī tiltiem – tas ir viegli ieliekts, ar metāla margām un brīnišķīgu skatu uz ūdeni un kalniem fonā. Ja kāds tev nepateiktu, ka šis tilts ir slavenākais tilts Ansī, tu tam netīšām varētu paiet garām.

Bet tilta maģija neslēpjas tā izskatā – tā slēpjas leģendā, kas ar Mīlnieku tiltu saistās. Runā, ka šim tiltam piemīt superspējas, kas nodrošina, ka pāra mīlestība būs mūžīga. Viss, kas tev jādara, ir jāatnāk uz Pont des Amours tilta vidu un jānoskūpsta savu mīļoto. Izklausās pavisam vienkārši! Nav brīnums, ka Mīlnieku tiltiņš vienmēr ir tik pilns ar cilvēkiem.

No tilta ceļš tālāk ved cauri koku alejai, kas stiepjas gar kanālu. Kanāla mierīgajā ūdenī atspīd laivas, kas pietauvotas rindā gar ūdens malu, un Ansī vecpilsētas namu jumti. Šeit rodas sajūta, ka pasaule uz brīdi ir apstājusies, lai mierīgi uzelpotu.

Ko apskatīt Ansī vecpilsētā? Romantiska pastaiga pa mazajām ieliņām

Atrašanās vieta

Ir laiks ienirt atpakaļ Ansī vecpilsētas šarmantajās ieliņās, kur mūs atkal ieskauj krāsaini nami un pasaku grāmatu aura.  

Ansī vecpilsētas arhitektūra

Man nav konkrēta maršruta, kuram sekot, tāpēc aicinu tevi vienkārši paklaiņot tur, kur ved tava sirsniņa (vai varbūt tur, kur ved pūlis).

Vecpilsētas nami slejas vairāku stāvu augstumā, un to fasādes ir krāsotas olīvu, piparmētru, koraļļu, sinepju un citos toņos. Kopā Ansī mājas izskatās kā krāsainas konfektes, kas sarindotas kastē. Šķiet, ka starp namu pirmajiem stāviem var saskatīt paternu, kas atkārtojas atkal un atkal – ieapaļas arkas aiz kurām slēpjas restorāni, bulanžērijas un veikalu skatlogi. Bet augšējos stāvus rotā rindas ar maziem lodziņiem, kas slēpjas aiz slēģiem, kurus izmanto, lai kontrolētu temperatūru iekštelpās.

Ansī bieži vien sauc par viduslaiku pilsētu, un, kaut arī ēku vecumi atšķiras, katrs nams stāsta stāstu par laika ritējumu. Šo stāstu var redzēt krāsā, kas lobās, un putekļos, kas gadu gaitā sakrājušies uz slēģiem. Tomēr Ansī nami savus gadus nes ar nesatricināmu eleganci, padarot pastaigu pilsētā par baudu acīm.

Bet, ja klaiņošana bez konkrēta mērķa tev sagādā stresu un tev tomēr ir nepieciešamas pāris idejas, kurā virzienā doties, tad dažas no populārākajām apskates vietām Ansī vecpilsētā ir Palais de Notre-Dame, Rue Sainte-Claire iela un pilsētas vecie vārti.

Cik daudz tiltu ir Ansī?

Viss nāk un aiziet tālumā – un sākas viss no gala. Mēs esam nonākuši atpakaļ pie viena no kanāliem, kas stiepjas cauri Ansī un ir vainojams pie tā, ka šo pilsētu mēdz dēvēt par Alpu Venēciju.

Diez vai kāds jebkad ir saskaitījis, cik tiltu ir Ansī, vismaz es neatradu oficiālu statistiku, bet viens ir skaidrs – to šeit ir patiesi daudz. Paskaties uz priekšu – tur paralēli viens otram stiepjas tilts pēc tilta. Šajā gada laikā visi tilti slīgst krāsainos ziedos, kas nokarājas no puķu kastēm, kas piestiprināti pie to margām. Kopā ar zilajiem ūdeņiem un pasteļkrāsas namiem abās kanāla pusēs, šie ziedi rada sapņainu, romantisku noskaņu. It kā tu uz pasauli skatītos cauri rozā brillēm!

Nezinu, kā ir ar tevi, bet man sāk rūkt vēders. Kā būtu, ja vakara noslēgumā mēs uzmeklētu kādu franču restorānu, kurā iespējams nobaudīt vienu no franču virtuves stūrakmeņiem – sieru? Šis sāļais gardums ir pieejams dažādās formās un brieduma pakāpēs, bet šovakar mēs to baudīsim kausētu un burbuļojošu. Ieintriģēju?

Sasildies ar siera fondū kādā no Ansī restorāniem

Es neesmu lasījusi atsauksmes, bet Le Freti restorāns Ansī vecpilsētā izskatās vilinoši, un šodien rindā jāgaida tikai kādas 20 minūtes. Tāpēc domāju, ka tā būs īstā izvēle.

Kad esam tikuši pie galdiņa, mūsu priekšā ir dilemma – siera fondū vai raclette?
Īsumā, abi ir sierīgi ēdieni, kas nāk no Šveices, bet ir kļuvuši par iemīļotām delikatesēm arī kaimiņvalstīs, tai skaitā Francijā. Raclette siera ritulis tiek kausēts, un izkusušais siers tiek skrāpēts no rituļa tieši uz šķīvja. Siera fondū, savukārt, tiek pagatavots, kausējot vairākus dažādus sierus un pievienojot tiem vīnu, ķiplokus un muskatriekstu. Šo ēdienu bauda, mērcējot izkusušajā sierā maizi un citas uzkodas.

Lēmums nav viegls, bet domāju, ka šoreiz izvēlēsimies fondū. Tagad tikai jāizdomā, kādas piedevas pasūtīt. Cenā ir iekļauta maize, bet dārzeņus un gaļu ir iespējams iegādāties par papildus samaksu. Kaut arī ar maizi pilnībā pietiek, lai fondū izbaudītu, tā kā šim ēdienam ir ļoti spēcīga garša, es, kā tūrists, ieteiktu paņemt klāt arī ko svaigu, piemēram, dārzenīšus.

Jau pēc neilga brīža mūsu priekšā uz galda, uz maza sildītāja, tiek nolikts katls ar burbuļojošu sieru. Smarža ir… spēcīga. Bet izkusušais siers izskatās kārdinošs.

Tā kā esmu siera fondū jau iepriekš baudījusi, varu parādīt tev mazu demonstrāciju! Tev jāpaņem fondū dakša, jāuzdur uz tās gabaliņš maizes, kuru tu pēc tam iemērc izkusušajā sierā. Kad vilksi maizes gabaliņu ārā, tam sekos gara, staipīga siera aste.
Fondū ir silts, sāļš un tam ir bagāta garšas buķete. Man ļoti garšo siers! Un man garšo arī siera fondū. Bet, ja godīgi, es nevarētu izēst visu katliņu, tāpēc, kad veic pasūtījumu, iesaku nepārforsēt ar porcijām.

Ar šīm greznajām un sātīgajām vakariņām noslēdzas mūsu Ansī ekskursija. Ir laiks doties uz viesnīcu, bet neskumsti, rīt priekšā ir vesela diena, kurā atklāt dabas brīnumus Ansī apkārtnē.

Ko apskatīt netālu no Ansī?

Paskaties uz Ansī ezeru no augšas – pārgājiens Mont Baron – Mont Veyrier kalnu takā

Ja tev patīk pārgājieni kalnos, netālu no Ansī ir kalnu taka, kas apbalvo izturīgākos kalnā kāpējus ar elpu aizraujošu skatu uz Ansī ezera kristāldzidro ūdeni no augšas. No šejienes tu sapratīsi, cik liels patiesībā ir Ansī ezers, un, ja vēlies paspēlēt detektīvu, vari mēģināt namu jumtu jūrā saskatīt vietas, kuras šodien apmeklējām.

Kādas pasakas stāsta akmeņi Gorges du Fier?

Ja tevi interesē dabas brīnumi, pavisam netālu no Ansī ir vieta, kas šķiet kā portāls uz citu pasauli, kurā varētu dzīvot elfi un fejas. Šeit pastaigu taka ir iekarināta sūnām apaugušās klintīs, un katru tavu soli novēro kalnu gari un mītiski briesmoņi, kas slēpjas akmeņos.

---

Un kādas ir tavas domas?

Ansī ir vieta, kas varētu iedvesmot grāmatas. Ja tu sapņo par mazu, perfektu Francijas pilsētiņu un tevi netraucē cilvēku pūļi, tad tu to esi atradis.

Paiet tūkstošiem gadu, līdz neatlaidīga upe izgrauž sev ceļu cauri akmeņiem, veidojot dramatiskās kalnu aizas ar augstām sienām, kuras mēs dēvējam par gorges. Taču upe ir talantīgs skulptors, un Gorgs du Fiere ir kļuvusi par dabas mākslas galeriju, kurā aizraujas elpa. Tā ir kā maģiska karaļvalsts, kurā pūķi un kalnu gari vēro katru soli, kuru tu sper uz metāla tilta, kas iekarināts klintīs.

---

---

---

---

---

Līdzīgas pieredzes: Gorges de la Jogne Šveicē

---

Saņem drosmi un sper soli uz du Fier aizas metāla laipas

Lai piedzīvotu ko maģisku, ir nepieciešams nedaudz drosmes, un Gorges du Fier nav izņēmums. Lai atklātu šīs aizas noslēpumus, tev būs jāiet pastaigā pa laipu, kas iekarināta klintīs 25 metru augstumā. Gatavs? Nezinu, vai tas tevi nomierinās, vai radīs papildu bažas, bet izrādās, ka piedzīvojumu meklētāji šajā takā savu drosmi pārbauda jau kopš 1896. gada.

Taka, kas stiepjas aiz metāla vārtiem, ir šaura, un samainīšanās ar cilvēkiem, kas nāk pretējā virzienā, prasa manevrēšanu un neveiklu smaidu, tāpēc mēs nevaram veidot sastrēgumu! Tu ievelc dziļu elpu un sper pirmos soļus uz takas. Ja uzdrošināsies paskatīties lejā, ieraudzīsi, ka tur plešas zaļa ieleja, kurā Fier upe traucas pāri akmeņiem. Izskatās, ka mēs esam kaut kur pa vidu starp debesīm un zemi – koku zaru augstumā. Pirmajā brīdī var likties mazliet baisi, taču vēl pēc pāris soļiem saproti, ka šis piedzīvojums ir vairāk aizraujošs nekā biedējošs.

Maģija, kas slēpjas du Fier aizā

Mēs izejam cauri akmens vārtiem un nonākam ielejā, kuru izgrauzusi Fier upe. Virs galvas slejas augstas klinšu sienas, kuru raupjā virsma noaugusi ar koši zaļām sūnām, piešķirot Fier aizai elfu karaļvalsts auru. Maģisko atmosfēru papildina garas vīteņaugu virtenes, kas, kā aizkari, nokarājas pāri aizas malām.

Kaut kur zem kājām dārd Fier upe. Ir jāsaņem drosme un jāpaskatās lejā. Tur tā ir! Tālu lejā upe ar milzīgu spēku traucas uz priekšu, burbuļojot un atsitoties pret akmeņiem. Šis ir patiesi iespaidīgs skats, kas atgādina mums par dabas varenību un to, cik mēs patiesībā esam mazi tās priekšā.

Fier upes superspējas

Mēs dodamies tālāk pa taku, kur pie klints sienas ir piestiprināts milzīgs līneāls, kurš lepni demonstrē upes ūdens līmeņa rekordus. Augstākā atzīme slejas tālu pāri tavai galvai, liecinot par Fier upes neticamo spēku. Izrādās, ka stipra lietus laikā šīs upes ūdens līmenis dažu stundu laikā var pacelties pat par 26 metriem. Tas, iespējams, ir iemesls, kāpēc šīs gorges apmeklētājiem nav pieejamas no vēla rudens līdz pat agram pavasarim.

Du Fier aizas akmens garu sejas

Gorges ir arī vieta, kur daba spēlē trikus un māna cilvēkus ar ilūzijām. Pastaigājoties pa aizu, turi acis vaļā, un tu ieraudzīsi mītiskas radības un sejas, kas slēpjas akmeņos un ēnās. Es vienu jau redzu. Vai arī tu to vari saskatīt? 

Rodas sajūta, ka šeit cilvēkus vēro kalnu gari. Un kas to lai zina, varbūt tiešām tā ir.

Akmeņu laberints

Taka nav gara, un tās beigās mēs iznākam plašākā teritorijā, kur izvietoti informācijas stendi, kas sniedz ieskatu Gorges du Fier ģeoloģijā, vēsturē un leģendās. Taču manu uzmanību vairāk piesaista akmens laberints.

Tā ir haotiska akmeņu kaudze, kurā sakrituši dažādu izmēru un formu akmeņi, kas savijās viens ar otru un viens otru pabalsta. Kaut kur tālu apakšā dārd upe, bet pa akmeņu spraugām to redzēt nav iespējams. Vai šādi izskatās gorges bērnībā, pirms tās ir kļuvušas par iespaidīgu aizu?

Ar to arī taka noslēdzas, un mums jāgriežas atpakaļ, jo uz izeju jādodas pa to pašu ceļu, pa kuru mēs ieradāmies. Bet uztver to kā iespēju atrast visas tās akmeņu sejas un radības, kuras tu iespējams šurpceļā palaidi garām.

---

Un kādas ir tavas domas?

Es domāju, ka šī pieredze bija patiesi maģiska. Vienīgā problēma manās acīs bija tas, cik šeit bija daudz cilvēku. Tā kā laipas ir šauras, pūļi šeit sagādā problēmas. Bet citādi, lielisks dabas mākslas darbs, kuru ir vērts apskatīt.

Baron kalna virsotne slejas 1,299 metru augstumā, bet Veyrier virsotne – 1,291 metru augstumā. Tas nozīmē, ka pārgājiens pa Baron – Veyrier kalnu taku būs izaicinošs, bet izturīgākie kalnā kāpēji saņems balvu – burvīgus panorāmas skatus uz Ansī ezeru kalna pakājē. Pārgājiena laikā tu meklēsi ceļu cauri zaļiem mežiem un pievarēsi akmeņainas takas, pārbaudīsi savu drosmi, ejot gar kalna kori, un atvilksi elpu brīnišķīgos skatu punktos.

Īsāk sakot, šajā kalnu takā tev būs iespēja izbaudīt Francijas Alpu esenci.