Kā Tu jau droši vien zini 2022. gadā betona piemineklis, kas slavināja Padomju savienības uzvaru Otrajā pasaules karā, tika nojaukts un parks piedzīvoja ekstrēmās pārvērtības un tagad tas stāsta pavisam citu stāstu. Runā ka tagad Uzvaras parks esot viena no visskaistākajām pastaigu vietām Rīgā… Vai tā varētu būt taisnība? Plus 2025. gadā parkā tika atvērts arī Rīgas panorāmas rats, kas piedāvā iespēju uz Rīgas namu jumtiem paskatīties no putna lidojuma – arī to mums noteikti jāizmēģina! Tad nu šodien dosimies paskatīties, kas Uzvaras parkā pamainījies.
Pēc atjaunošanas Uzvaras parks ir kļuvis pavisam romantisks – parkā izveidoti skaisti apstādījumi, kuros jaucas dažādi brīvību mīloši augi ar izspūrušiem matiem – graudzāles, koši orandžas rudbekijas, kaut kas ar violetām skariņām un mazi krūmi. Bet plašie zālāji vasaras pilnbriedā ir noklāti ar pļavas ziediem.
Atjaunotā Uzvaras parka centrā ir dīķis, kura malas noaugušas ar niedrēm. Tajā laiski plunčājas pīles. Bet blakus ūdens tilpnei, kādreizējā betona pieminekļa vietā, plīvo Latvijas karogs.
Tā kā Uzvaras parks ir vieta, kur satiekas pastaigu tīkotāji un akrīvā sporta entuziasti – takas veidotas vairākos līmeņos. Atsevišķi ir nodalīta pastaigu taka un skrituļslidošasnas / riteņbraukšanas trase.
Bet kas notiek kad abas satiekas? Tad ir izveidots vai nu tiltiņš vai tunelis cauri uzkalniņam, kas nedaudz atgādina ieeju hobitu mājā un, manuprāt, piešķir Uzvaras parkam īpaši odziņu.
Aktīvā atpūta Uzvaras parkā
Laiski pastaigājoties Uzvaras parkā atradīsi arī vairākus rotaļu laukumus ar šūpolēm un zemē iestrādātiem batutiem no kuriem saulainā laikā vējš līdz tavām ausīm atnes bērnu smieklus.
Parka tālākajā galā ierīkots skeitparks un skrituļslidu nomas punkts, kas ziemā pārvēršas par slēpju nomu. Un vasaras darbadienu vakaros šeit var pamanīt arī kādu sportistu grupiņu, kas izmanto parku kā brīvdabas treniņu laukumu.
Nevar noliegt – pēc atjaunošanas Uzvaras parks ir pārvērties par patiesi skaistu, dzīvībad pilnu dārzu, kur doties pastaigā ar ğimeni, otro pusīti vai arī tāpat, vienatnē. Bet acu skatienu atkal un atkal piesaista Rīgas panorāmas rats. Gribās uzzināt vai skati ir cenas vērti…
Vienmēr ir patīkami atrast kādu apskates objektu tepat galvaspilsētā, kuru iespējams apmeklēt bez lielas piepūles un gariem pārbraucieniem. Šoreiz mūsu ceļš ved uz Daugavgrīvu, kur slēpjas, iespējams, iespaidīgākās un spocīgākās cietokšņa drupas Latvijā – Daugavgrīvas cietoksnis. Un izrādās, ka tikai akmenssviediena attālumā no cietokšņa atrodama arī kāda mazāk zināma pastaigu vieta – Daugavgrīvas dabas taka, kas sniedz iespēju iepazīt applūstošās lagūnu pļavas.
Daugavgrīvas cietoksnis tiek uzskatīts par vienu no vērtīgākajiem militārā mantojuma objektiem Latvijā – tā pirmsākumi meklējami 17. gadsimtā. Savulaik tas ir ticis ielenkts, apšaudīts, bombardēts, iekarots un atjaunots. Cietoksni pārvaldījušas dažādas varas, un to personīgi apmeklējuši vairāki valdnieki. Kā arī Pirmā pasaules kara laikā šeit tika saformētas vairākas latviešu strēlnieku vienības (avots). Respektīvi – šim cietoksnim ir garš un sarežģīts dzīvesstāsts.
20. gadsimta beigās Daugavgrīvas cietoksni pārtrauca izmantot militārām vajadzībām, un tagad tas šķiet lēnām drūp kopā. Tomēr ir dzirdētas runas par tā atjaunošanu un uzturēšanu. 2025. gada aprīlī Daugavgrīvas cietoksnis joprojām ir atvērts apmeklētājiem sestdienās un svētdienās noteiktās stundās. Ierobežotais darba laiks noteikti palielina intrigu, taču pirms došanās uz Daugavgrīvas cietoksni noteikti pārbaudi jaunāko informāciju – vai tas vēl joprojām ir atvērts tūristiem.
Kad esam nonākuši vietā, kur sākas mūsu piedzīvojums, atklājas, ka Daugavgrīvas cietoksni slēpj aizsarggrāvis un zemes valnis, kas piedod apmeklējumam piedzīvojuma garšu vēl pirms tu esi iegājis cietoksnī. Nu tad – saņemsim dūšu un dosimies cauri vārtiem, kas sargā Daugavgrīvas cietoksni, lai noskaidrotu, kas lācītim vēderā.
Kas apskatāms Daugavgrīvas cietoksnī?
Izrādās, ka Daugavgrīvas cietokšņa “puncītis” ir tukšs – iekšpusē atrodas ar kokiem aizaugusi brīvdabas zona, kas pavasara sezonā izskatās visai pamesta un drūma. Visi piedzīvojumi un spocīgie kambari tevi gaida cietokšņa sienās.
Pāri visam slejas augsts tornis ar nodrupušu galotni. Pirmā doma, kas iešaujas prātā, ir – novērošanas tornis. Taču, palasot pieejamo informāciju internetā, sliecos domāt, ka patiesībā tā varētu būt pareizticīgo baznīca, kas savulaik uzcelta Daugavgrīvas cietokšņa teritorijā.
Nu tad – veltīgi nekavēsim laiku un dosimies izpētīt cietokšņa interesantāko daļu – aizsargsienas. To tukšie logi blenž uz tevi kā tumšas acis.
Katram Daugavgrīvas cietokšņa tumšam kambarim ir savs stils
Aiz durvīm un tjām logu ailēm atklājas tumšu, pussabrukušu kambaru labirints. Interesanti, ka katrs no šiem kambariem ir mazliet atšķirīgs.
Pirmajā kambarī drūpošās sienas ir noaugušas ar zaļganu apsūbējumu, un, pieejot tuvāk, tu sajūti, kā no tām izstaro aukstums un mitrums. Dažviet grīdas ir pilnīgi kailas, bet citād vietās tās sedz veci dēļi, kuriem izlūzušo gabali. Baisi un intriğējoši reizē! Bet noteikti jāuzmanās kur spert kāju. Tajā pašāukša laikā šeit izvietoti arī informatīvi stendi par Daugavgrīvas cietokšņa vēsturi, kas telpas pārvērš nelielā muzejā.
Nākamajā kambarī tevi sagaida fotogēniska arku virkne. Šeit sienas kādreiz bijušas krāsotas, taču krāsa nu lobās nost lieliem gabaliem.
Pēc tam seko telpa, kas pilna ar koku zariem – tie rada vēl spocīgāku noskaņu. It kā telpa būtu zaudējusi cīņā ar dabu.
Pēc tam, staigājot no kambara uz kambari, tu ieraugi arī tumšu tuneli. Kur tas ved – nav zināms, tāpēc, sperot soli iekšā, sirsniņa sāk pukstēt straujāk. Tu taču zini, ka datorspēlēs šādās vietās vienmēr slēpjas briesmoņi?
Visbeidzot nonākam pie telpas, kur vilciena sliedes pazūd tumsā – šeit nākas vilkt ārā telefonu, lai paspīdinātu gaismiņu. Diezgan neomulīgi!
Tā, spēlējot paslēpes ar nezināmo, esam apgājuši pilnu apli. Daugavgrīvas cietoksnis noteikti izrādījās interesantāks un daudzveidīgāks, nekā biju gaidījusi!
Bet, ja ar Daugavgrīvas cietokšņa apmeklējumu piedzīvojums ir nedaudz par īsu, izklaidi var pagarināt ar Daugavgrīvas dabas taku, kura atrodas dažu minūšu brauciena attālumā.
Kad esam nonākuši Daugavgrīvas dabas takas sākumā, pirmais, kas iekrīt acīs, ir garš, taisns bruģēts ceļš, kas kā bezgalīga līnija stiepjas tālumā. Kaut kas man saka priekšā, ka tā galā varētu būt jūra, taču no šejienes to nevar ne redzēt, ne dzirdēt.
Aprīļa pirmajā pusē daba vēl guļ ziemas miegā – pļavas abās takas pusēs ir izklatušas zeltaini brūnas un daļa sauso zāles stiebru mirkst lielās peļķēs.
Daugavgrīvas dabas takas putnu vērošanas tornis
Jau pēc pārdesmit soļiem, skatam paveras Daugavgrīvas dabas takas putnu vērošanas tornis. Izrādās ka šo teritoriju šķērso viens no Eiropas nozīmīgākajiem putnu migrācijas ceļiem. Ja tu esi ornitoloģijas entuziasts, tu to visticamāk jau zināji, bet ja neesi, minēšu, ka tevi vairāk interesā kāds skats paveras no augšas.
Torņa augstie pamati liecina, ka ūdenslīmenis Daugavgrīvas dabas takā ir svārstīgs, kas savukārt nozīmē, ka ainava ko tu šeir redzi šodien var pilnībā atšķiries no ainavas, kas tevi sagaidīs pēc pāris nedēļām.
Šodien plašās pļavas, kas paveras no Daugavgrīvas skatu torņa ir pavisam sausas un atgādina zeltainu lauku, kas viegli šūpojas vējā. Tikai graudu vārpu vietā ir tūkstošiem niedru, kuras izaugušas tik garas, ka ja es tām nostātos blakus, tās stieptos pāri manai galvai.
Daugavgrīvas izziņas dabas takas laipa
Plašā niedrāju lauka vidū kā čūska vijas laipa. Dosimies turp, izlocīt kājas!
Izskatās, ka laipa Daugavgrīvas dabas takā ir vienvirziena un tajā ir tikai viena samainīšanās vieta, bet tā kā cilvēku takā nav daudz – tikai kāds vīrietis, kas izvedis pastaigā savu kaķi, tas liekas grūtības nesagādā.
Laikam jau esam šeit nesezonā, jo šodien pļava abās takas pusēs ir pilnīgi sausa, kas nozīmē, ka taikai pietrūkst tā šarma, ko var redzēt bildēs ar applūdušajiem laukiem. Visapkārt plešas tikai izkaltušas zāles jūra un rodas jautājums, vai laipa vispār ir nepieciešama?
Kaut arī vēl aizvien esam Rīgā, daudzstāvu namus var redzēt tikai tālumā, aiz kailajiem koku zariem, kas nozīmē, ka takas aura ir klusa un nesteidzīga.
Un aiz kāda līkuma taka ieved arī koku pudurī. Šeit, koku ēnā Daugavgrīvas dabas taka gan izskatās daudz intriğējošāka – ap laipu esošās zāles slīgs ūdenī un peļķēs atspulgojas koku kailie zari.
Brīdi baudām agrā pavasara ainavu, līdz Daugavgrīvas dabas taka izved mūs pie smilšu vaļņa aiz kura slēpjas bangojošā jūra. Tālāk izvēle ir tavās rokās – turpināt pastaigu gar piekrasti, vai griezties atpakaļ.
Un kādas ir tavas domas?
Daugavgrīvas cietoksnis izrādījās vēl noslēpumaināks, nekā es biju gaidījusi. Tā ir viena no tām vietām, kas ļauj sajusties kā datorspēlē. Bet Daugavgrīvas dabas takā, gan laikam nebijām īstajā dienā, būtu bijis daudz foršāk, ja pļavas būtu applūdušas.
Vai tirgus apmeklējums mūsdienās ir pārvērties no nepieciešamības par trendu? Es teiktu, ka kaut kādā mērā noteikti. Vismaz daļai cilvēku. Gastro tirgus tagad atrodams gandrīz vai katrā lielpilsētā un svētdienas vizīte tirgū, tāpat kā kafija un svaigi cepta bulciņa Parīzes beķerejā, ir nedaudz romantizēta. Tomēr tas nav slikti. Kā saka – pastāvēs, kas pārmainīsies. Tāpēc, ja Tevi nebiedē kņada un burzma un piesaista neparasti interjēri, dosimies mazā piedzīvojumā uz Āgenskalna tirgu.
Kā nokļūt: Ar sabiedrisko transportu, auto vai kājām. Blakus ir autostāvvieta
Āgenskalna tirgus – citāds tirgus
Āgenskalna tirgū nebūs ne kliegšanas, ne renģīšu smaržas, ne tās pārdevējas, kura noķers tevi, kamēr Tu ej garām un mēģinās iestāstīt, ka Tu tajos viltotajos zābakos izskatītos lieliski. Vismaz es viņu nesastapu.
Toties ir grāmatu apmaiņas plaukts, bērnu stūrītis un izmanīgs delikatešu mednieks atradīs, kur iegādāties čurčellas. Turklāt šajā tirgū bieži vien norisinās arī dažādi pasākumi.. Respektīvi šis nav tirgus, kuru es atceros no savas bērnības. Škiet ka uz Āgenskalna tirgu cilvēki nedodas meklēt izdevīgākos darījumus. Uz šejieni dodas izklaides pēc.
Āgenskalna tirgus interjērs
Jau ieejot Āgenskalna tirgū, skaties pats ceļas augšup, novērtēt vietas spilgtāko iezīmi – griestus. Tie veidoti industriālā stilā ar paneļiem, caurulēm un ventilātoriem. Nav jābrīnās, ka tieši tie visbiežāk parādās socialajos medijos ievietotajās bildēs.
Pamatā Āgenskalna tirgū viss ir tā teikt, “pa vienkāršo” ar koka galdiņiem un metāla margām. Tas tomēr ir tirgus. Bet pārsteiguma efektam kāds izdodājis pie griestiem iekarināt kristāla lustras. Lieliska ideja! Kontrasti vienmēr paliek atmiņā.
Āgenskalna tirgus pirmais stāvs – iepirkšanās zona
Vai daudzreiz lietojamais maisiņš jau sagatavots?
Dosimies dārgumu medībās tirgus stendos.
Āgenskalna tirgus pirmajā stāvā atradīsi produktu stendus – krāsainus augļus, kārdinošus sierus, svaigu maizi, Molberts saldējumu un citus labumus.
Katrs stends kuram tu paej garām ir nedaudz savādāks. Beķerejas plauktos lepni gozējas kūkas. Tev mutē saskrien siekalas iztēlojoties cik salda ir glazūra. Varu saderēt, ka tā burtiski izkūst saskaroties ar mēli! Bet ja tev kārojas ko sāļu, tad lielie siera rituļi stendā sēž tik pat lielīgi kā kūkas. Un nav grūti iztēloties dūmu smaržu kādu tu sajustu, ja pasmaržotu kādu no kūpinātajām desām.Tomēr rudens sezonā karaļi noteikti ir dārzeņi. Kastu malām burtiski veļas pāri sīpoli, puķkāposti, burkāni.
Redzot svaigo produktu daudzveidību galvā sāk griezties zobratiņi un tiek pārcilātas visas recepšu idejas.
Senlietu medības Āgenskalna tirgū
Teikšu godīgi, man mazliet kremt, ka neesam atnākuši uz Āgenskalna tirgu dienā, kad šeit darbojas Krāmu tirgus. Medīt delikateses ir forši, bet ja runājam par tirgus apmeklējuma romantizēšanu, tad stendi, kas pilni ar visraibāko lietu izlasi, izklausās pēc vislielākā piedzīvojuma. Neko darīt…
Pirms doties uz ēdienu zonu, ja Tu neiebilsti, man vajag aši piestāt labierīcībās.
Bet kas tad tas? Uzmini, kas ir noslēpies pagraba stāvā, pa ceļam uz tualetēm? Senlietu veikals! Tur mums noteikti jāiegriežas.
Veikala plaukti un galdiņi ir nokrauti ar dažādām intriģējošām lietām. Šeit tu atradīsi visdažādākos podiņus, krūzītes un trauciņus. Sacenšamies kurš atradīs visneparastāko lietu? Es balsoju par to trauku gulbja formā, bet spēle vēl nav beigusies.
Tālāk tavu uzmanību piesaista vairāki plašu atskaņotāji un iespaidīga plašu kolekcija. Manu – rakstāmmašīna.
Dziļāk “Skandināvā” slēpjas gan mēbeles, gan dažādi nieciņi – vecas sērkociņu kastītes, monētas un rotaslietas. Ir arī plaukts ar lietotu elektroniku, ja nu gadījumā tev vajag piemēram gludekli. Un pašā galā dzīvo apģērbi. Šeit droši vien varētu pavadīt pusi dienas uzmanīgi pētot katru dārgumu, kas paslēpts plauktos.
Bet man kurkst vēders. Tāpēc es balsoju par došanos uz Āgenskalna tirgus ēdienu zonu. Man kāds putniņš pačukstēja, ka Tur varot atrast pat gruzīņu hačapuri.
Āgenskalna tirgus ēdienu zona
Āgenskalna tirgus ēdienu zona patiks tiem cilvēkiem, kuri nekad nevar vienoties, kādu virtuvi izvēlēties. Strīdi šoreiz izpaliks, jo šeit ir pa drusciņai no visa. Ir stendi, kas piedāvā āzijas virtuvi, gruzijas virtuvi, pankūkas, picas un citus labumus. Tiem kam interesē, ir arī šķidrās kalorijas – vīns, alus un kokteiļi. Šķiet, ka vienīgais ko šeit neatradīsi ir Latviešu virtuve.
Galdiņi visiem stendiem ir kopīgi, kas nozīmē, ka tu vari izvēlēties baudīt pilnīgi citu virtuvi nekā tavi draugi, bet jūs vēl aizvien varat sēdēt kopā. Lieliski! Tomēr, par galdiņiem, tāpat kā citos tirgos, var nākties pacīnīties. Izskatās ka viss notiek pēc – pirmais nāk pirmais ņem principa. Ne tik lieliski.
Bet, ja galdiņu esi izcīnijis, kamēr gaidi kad pīkstulis ziņos, ka jādodas pakaļ ēdienam, vari vērot kā apakšstāvā pie tirgus stendiem rosās cilvēki. Ir interesanti noskatīties uz tādu kņadu un drūzmu.
Un ja cilvēku vērošana nav tavā gaumē, varam aiziet palūkoties kādas grāmatas šobrīd stāv grāmatu maiņas punktā. Kura tev liekas visintriģējošākā? Stāsti par Spāniju? Ir arī diferencēti uzdevumi matemātikā.
Vai arī mēs varam aiziet uzspēlēt galda futbolu…
Beidzot arī pīkstulis spalgi ziņo, ka laiks doties saņemt maltīti.
Tā kā mani jau kopš Gruzijas ceļojuma mocija nieze pēc hačapuri es izvēlējos šo sātīgo gardumu. Ir garšīgs. Maize gan šķiet savādāka nekā Gruzijā, bet siers ir tikpat trekns, sāļš un staipīgs.
Labu apetīti!
Un kādas ir tavas domas?
Es zinu, ka domas dalās un būs cilvēki, kas man nepiekritīs un teiks, ka vizīte tirgū nav piedzīvojums, bet es uzskatu, ka vizīte Āgenskalna tirgū ir interesants veids kā pavadīt laisku svētdienu Rīgā. No šejienes tu mājās visticamāk pārradīsies ar košiem iespaidiem, pilnu vēderu un vēl kaut ko somā, ko uzkost vēlāk.
Kur meklēt Ziemassvētku noskaņu Rīgā? Latvijas ziemas ir tumšas un garas, tāpēc decembrī mēs darām, ko spējam, lai sasildītu sirdis ar Ziemassvētku maģiju. Ziemassvētku receptē savu lomu spēlē gan Rīgas Ziemassvētku gaismiņas, kas decembrī drošsirdīgi stājas pretī tumsai, gan siltais dzēriens Doma laukuma tirdziņā, kas sasilda gan sala knaibītos pirkstus, gan sirsniņu, gan citi mazi brīnumi, kas pārvērš parastu dienu par piedzīvojumu ziemas brīnumzemē.
Tāpēc, kad liekas, ka ikdienā pietrūkst kripatiņas brīnuma vai, pat vēl trakāk, – vispār nav Ziemassvētku sajūtas, auj kājas, uzvelc siltus dūraiņus un dosimies meklēt Ziemassvētkus Rīgā.
Vai kādreiz esi iztēlojies, ka tev būtu laika mašīna un tu varētu piedzīvot Ziemassvētkus kādā sen pagājušā ērā?
Ir noticis Ziemassvētku brīnums – tev tiešām ir iespēja izbaudīt svētku gaidīšanas laiku pirms simts gadiem. Atliek tikai doties uz Rīgas Jūgendstila centru, kur diena kādas ģimenes dzīvē ir iesaldēta laikā.
Apskatīt muzeja interaktīvo ekspozīciju un virtuves iekārtu “vecvecākus” ir interesanti jebkurā sezonā, bet Ziemassvētku gaidīšanas laikā Rīgas Jūgendstila muzeja greznos interjerus papildina retro svētku dekorācijas. Bantīte te un egļu zariņš tur vienmēr padara noskaņu maģiskāku. Tomēr nekas nespēj mēroties spēkiem ar Ziemassvētku eglīti, kas rotāta ar skaistām, senām mantiņām. Mazas baleta kurpītes, cukuroti āboli, miniatūra vijole un citi jautri nieciņi liks pasmaidīt pat Grinčam.
Pēdējos gados Rīgas Ziemassvētku tirdziņš tiešām atgādina ainu no ziemas pasaku grāmatas. Tu līkumo cauri Vecrīgas ieliņām, un, kad pagriezies ap kārtējo stūri, tavā priekšā iznirst mazs rūķu ciematiņš. Aukstās decembra dienās Rīgas Ziemassvētku tirdziņš ir tīts ne tikai skuju virtenēs, bet arī saldos garaiņos, kas ceļas no karsto dzērienu katliem, un maigā gaismā, ko izstaro lampiņas.
Rūķu būdiņas ir pilnas ar dažādiem nieciņiem, rokdarbiem un gardumiem. Bet pašā viducī lepni sēž viena no Rīgas lielajām Ziemassvētku eglēm. Tās zari ir rotāti ar lieliem, krāsainiem bumbuļiem, kas aizved atmiņu ceļojumā uz bērnību.
Ko nogaršot Doma laukuma Ziemassvētku tirdziņā?
Ja tavas plaukstas un degungals ir nosaluši, pirms sāc pētīt stendos piedāvātos labumus, paķer krūzīti karstā ābolu dzēriena, kakao, karstvīna vai kādu interesantu ziemīgu kokteili. Izvēle patiešām ir plaša. Taču maciņam draudzīgāki noteikti būs bezalkoholiskie dzērieni.
Ķipari ar mirgojošām acīm un arī lielāki našķu mīļi Rīgas Ziemassvētku tirdziņā atradīs visdažādāko formu piparkūkas, kas dāsni noklātas ar cukura glazūru. Bet, ja meklē ko sātīgāku, tirdziņā atradīsi gan tradicionālos štovētos kāpostus, gan daudz eksotiskāko Gruzijas hačapuri.
Patiesība vai meli: pirmā Ziemassvētku eglīte tika dekorēta Rīgā?
Atbilde vēl aizvien ir noslēpumā tīta, jo, kaut arī par šo titulu cīnās vairākas valstis, ir grūti atšķirt, kas ir patiesība un kas – leģendas, kuras aukstos ziemas vakaros stāsta pie siltas tējas tases. Viens no nostāstiem vēsta, ka 1510. gadā Melngalvju brālības biedri pilsētas centrā izdekorējuši “Ziemassvētku koku”. Pēc tam viņi, svinot ziemas saulgriežus, ap koku dejojuši un dziedājuši dziesmas. Izklausās diezgan līdzīgi mūsdienu Ziemassvētkiem, līdz atklājas, ka pēc tam viņi šo koku ir sadedzinājuši. Diez vai Ziemassvētku vecītis to atbalstītu!
Lai kā arī nebūtu bijis, lai atzīmētu šo īpašo rekordu, Rātslaukumā ir izveidota speciāla piemiņas plāksne un skulptūra, kas atzīmē vietu, kur potenciāli stāvējusi pirmā dekorētā Ziemassvētku eglīte. Vienalga, vai tu tici, ka pirmā eglīte tiešām krāšņojusi Rīgu, kad dodies ziemīgā pastaigā pa Vecrīgas ielām, šo plāksni vari uzmeklēt. Un decembrī Rātslaukumu parasti rotā arī viena no skaistākajām pilsētas eglēm, ko noteikti nevar palaist garām.
2020
Sašņorē slidas un izmet kādu apli Rīgas Ziemassvētku slidotavā
Izbaudi Rīgas Ziemassvētku laika maģiju apļojot pa Esplanādes parka brīvdabas slidotavu.
Šeit tev ir iespēja graciozi (vai ne tik graciozi) slīdēt pa lokveida ledus arēnu, kuras sirdī spoži spīd Ziemassvētku eglīte. Pa skaļruņiem skan svētku mūzika, kas jaucas ar citu slidotāju smiekliem. Iesācēji drebelīgām kājām mēģina nepazaudēt līdzsvaru, bet profesionāļi izrādās slidojot atmuguriski. Pēc tumsas iestāšanās arēna tiek ietērpta violetās, zilās un rozā gaismās, un papildus svētku atmosfēru rada arī fonā esošais bērnu panorāmas rats. Un tici vai nē, bet vienu vakaru es redzēju, kā Rīgas Ziemassvētku slidotavā slido pats Salavecītis!
Izklausās perfekti. Tomēr ir arī vienīgais trūkums, par kuru man tevi jābrīdina – ja Tev nav savu slidu, uz slidu īri var nākties stāvēt diezgan garā rindā. Tu neesi vienīgais, kurš vēlas izbaudīt Ziemassvētku maģiju!
Ziemassvētku gaismiņas Rīgā
Katru gadu decembrī, kad dienas ir vistumšākās, Rīga ietērpjas savās skaistākajās Ziemassvētku svētku rotās. Tāpēc, kad saule jau atkal ir pazudusi aiz horizonta, ir laiks silti satuntuļoties, paķert līdzi kādu siltu dzērienu un doties izbaudīt maģisku pastaigu pa izgaismoto pilsētu.
2024
Kur meklēt Ziemassvētku gaismiņas Rīgā 2024?
Kad runa ir par svētku dekorācijām, šķiet, ka Rīga dod priekšroku vienkāršībai un spēlēm ar gaismu. Tāpēc daudzos pilsētas parkos un ielās atradīsi virtenes un ornamentus, kas izstaro siltu, baltu gaismu.
Šogad par grandiozām gaismas takām vēl neko neesmu dzirdejusi. Bet kā jau ierasts skaists maršruts pastaigai ir gar kanāla malu uz Operu, kur kokos ieķērušās zvaigznes un mazi mēnestiņi. Bet parkā pie Operas un kanāla ūdeņos vēl aizvien iespējams redzēt dažas gaismas instalācijas, kas palikušas no Staro Rīga.
2024
Un tālāk var doties uz Bastejkalnu, kur, kā jau katru gadu iemirdzas koku zari. Šogad tie nosēti ar mazām gaismiņām.
2024
Un kādas ir tavas domas?
Protams, ka Rīgu nebūtu godīgi salīdzināt ar tādām Ziemassvētku metropolēm kā Vīne vai Londona. Bet ar katru gadu Rīga, šķiet, atrod arvien vairāk un vairāk veidu, kā padarīt Ziemassvētku sezonu īpašu. Tāpēc satuntuļojies silti un dodies atrast savu Ziemassvētku stāstu. Priecīgus svētkus!
Kāda bija latviešu zemnieku dzīve lauku apgabalos pirms pāris gadsimtiem? Ja neesi pārliecināts par atbildi, viesošanās Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā varētu kļūt par atklājumiem pilnu pieredzi. Vismaz man tā atvēra acis.
Tāpēc nāc man līdzi nelielā pastaigā pa mierpilnu mežu, kur mājas, baznīcas un citas ēkas, kas celtas no 17. līdz 20. gadsimtam, izbauda savas saulainās vecumdienas. Gluži kā viedām omītēm un opīšiem, šīm skaistajām ēkām ir neskaitāmi atmiņu stāsti, ar ko padalīties.
Ilgums: Mēs muzejā pavadījām nedaudz vairāk kā 3 stundas (ieskaitot ēdiena pauzi) un nostaigājām ~5km
Kā nokļūt: Ar autobusu vai auto
PS: es neesmu vēsturnieks vai antropologs, lūdzu necitē manis sniegto vēstures informāciju kā faktu 🙂
Dzīve pirms elektrības
Latviešu saimniecības Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā
Aina ir idilliska. Tu soļo pa zaļojošu mežu, un viena pēc otras tavā priekšā iznirst skaistas, senas koka mājas ar salmu jumtiem, kas apaugušas ar košu sūnu.
Šīs ēkas ir dzimušas dažādos laikos, reizēm pat dažādos gadsimtos, un pārvestas uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju no visdažādākajām vietām. Tomēr, esot šeit un tagad, rodas sajūta, it kā tu būtu nonācis nelielā ciematā, kas ir iesaldēts laikā.
Ar ko īpašas Brīvdabas muzeja baznīcas?
Tu atradīsi atbildi, tiklīdz būsi pārkāpis pāri Usmas baznīcas slieksnim. Nē, tas nav patīkamais sena koka aromāts, kas valda telpā. Nē, tās nav arī skaistās koka detaļas ap logu ailēm vai kanceles skulptūras, kaut gan tās noteikti ir vērā ņemamas konkurentes.
Atbilde ir: tie ir neaizmirstamie, apgleznotie griesti. Virs tevis plešas zilas debesis, pilnas ar pufīgiem mākoņiem, un no šīm debesīm uz tevi noraugās eņģeļi. Iespaidīgi! Vai vari iztēloties šo baznīcu, kāda tā bija kādreiz, savos zelta laikos, kad telpu piepildīja sveču gaisma un baznīcas kora dziesmas? Skudriņas skrien pār kauliem, to iztēlojoties.
Es ļaušu tev brīdi pabaudīt šīs vietas burvību un papētīt detaļas, bet pēc tam mums jādodas tālāk – mums ir vesels saraksts ar lietām, ko apskatīt. Un, kad nonāksim pie nākamajām baznīcām (jā, Brīvdabas muzejā ir vairākas), neaizmirsti paskatīties uz augšu, lai nepalaistu garām griestus, kas kas nosēti simtiem zvaigznīšu, un saspicē ausis, lai dzirdētu senu ērģeļu mūziku.
Uzspēlēsim spēli : Kas tas ir?
Es tevi izaicinu! Mūsu pastaigas pa Etnogrāfisko brīvdabas muzeju laikā uzspēlēsim nelielu spēli. Es norādīšu uz kādu objektu, un tev būs jāuzmin, kas tas ir. Tikai es neesmu ne vēsturniece, ne antropoloģe – es esmu parasta tūriste. Tāpēc var gadīties, ka es pati nezinu pareizo atbildi.
Gatavs? Kas tas ir?
Es nezinu šī instrumenta oficiālo nosaukumu, bet mans minējums ir, ka tas ir tāds kā agrāko laiku modinātājs vai peidžeris, ko izmantoja, lai sasauktu saimi, kas izklīdusi pa lauku.
Mājas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā ir māsīcas, nevis dvīnes
Tagad laiks ieskatīties arī kādā no dzīvojamajām ēkām.
Mājas tajā laikā bija ļoti kompaktas. Veselas ģimenes ēda, strādāja, lūdzās un gulēja vienā un tajā pašā istabā. Bet, ja tā padomā, tas ir loģiski. Latvijas bargajās ziemās mazākas mājas bija vieglāk uzturēt siltas.
Mūsdienās šīs atsegtās baļķu sienas, māla trauki un skaistais koka šūpulis ir stipri romantizēti. Tie ir kļuvuši par estētiku. Bet, ja pastāvēsi šajā istabā un padomāsi, sapratīsi, ka dzīve tajos laikos bija skarba. Nebija tekoša ūdens. Nebija elektrības. Un ēdiena bija tikai tik daudz, cik ziemai izdevās sagādāt. Jāsaka, ka par īstu ceļošanu laikā es nesapņoju.
Kā jau minēju, Brīvdabas muzejā ir daudz saimniecību, ko izpētīt. Un ar katru jaunu māju, kurā tu paviesojies, tu sāc saskatīt atšķirības. Bagātāks saimnieks varēja atļauties koka grīdu, bet sīksaimniekam nācās staigāt pa aukstu akmeni.
Un atšķirības var ieraudzīt arī starp dažādiem novadiem. Vēlies pierādījumus? Kā stāsta viena no muzeja darbiniecēm, Latgalē cilvēki, lai sasildītos, mēdza gulēt uz krāsns augšas, bet citos novados šādas paražas nebija. Vai tu biji dzirdējis par gulēšanu uz krāsns mūrīša? Man šķiet, ka kaut ko tādu biju dzirdējusi tautas folklorā. Bet varbūt es kaut ko jaucu.
Šis ir tas, ko jāsaprot ar krāsns augšu
Kas tas ir?
Tas ir mūsdienu skapja sencis – pūra lāde, kas pilna ar kādas čaklas meitas rokdarbiem, gaida precību dienu.
Brīvdabas muzeja noliktavā atradīsi veselu kolekciju ar šādām lādēm – visas skaisti dekorētas.
Ne tikai dzīvojamās mājas stāsta stāstus
Arī Brīvdabas muzeja skolām, pirtīm un klētīm ir ko teikt. Ja vien tu esi gatavs klausīties?
Latviešu pirts tradīcijas
Tāpat kā baznīcā, kurā pirms brīža viesojāmies, arī pirtī tev degunā iesitas sena koka smarža. Taču šeit tai klāt jaucas arī dūmu aromāts. Ja vēlies vēl kādu interesantu faktu — izrādās, ka pirmajām pirtīm nebija skursteņu. Tie parādījās tikai vēlākos laikos.
Paiet kāds brīdis, līdz tavas acis pierod pie tumsas (nav taču elektrības). Bet, kad esi atguvis acu gaismu, tu ieraugi lielus koka kublus, pirts slotas un vienkāršus soliņus, gluži kā ģimene būtu tos atstājusi pēc iknedēļas mazgāšanās rituāla.
Brīvdabas muzeja vecās vējdzirnavas
Fascinējošas ir arī vecās vējdzirnavas. Ja nekļūdos, Brīvdabas muzejā ir veselas trīs. Visas jau sen aizgājušas pensijā. Bet, stāvot pie šo milžu kājām, nav grūti iztēloties, kā vēja pūsmā griežas dzirnavu spārni, iekšā rūc rati un tiek malti milti, kas, starp citu, bija ļoti nozīmīga senlatviešu diētas sastāvdaļa.
Cūku namiņš un citas saimniecības ēkas Brīvdabas muzejā
Par cik daudzām no tālāk minētajām ēkām tu esi dzirdējis un cik daudzas esi redzējis?
Rija
Vasaras virtuve
Klēts
Gaļas kūpināšanas namiņš
Cūku namiņš
Visas šīs ēkas reiz bija daļiņa latvijas zemnieku dzīves. Pat vēl vairāk, tās visas spēlēja nozīmīgu lomu dzīvības uzturēšanā. Mūsdienās daudzas no tām vai nu izbalējušas no atmiņas, vai arī pārvērtušās nišas hobijos. Bet labā ziņa ir tā, ka, ja tev ir interese, visas iepriekš minētās celtnes Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā ir iespējams izpētīt.
Man īpaši mīļš ir tieši cūku namiņš. Es atceros, ka reiz biju tik maza, ka varēju tajā ielīst iekšā. Tagad, paskatoties uz mazo būdiņu, tas liekas neiespējami.
Vēl viens raunds manas mīļākās Brīvdabas muzeja spēles – Kas tas ir?
Šis būs īsts cietais rieksts! Kas šī par uzparikti?
Moku rats? Diez vai. Man liekas, ka tas varētu būt aparāts, ar kura palīdzību graudus atdalīja no salmiem. Bet neesmu pilnīgi pārliecināta.
Dzīve ar drusciņu elektrības: Jaunsaimnieka sēta
Pāris gadsimti spēj mainīt ļoti daudz.
Ja tu esi no manas paaudzes vai nedaudz vecāks, un tev bija vecmāmiņa, kas dzīvoja laukos, var gadīties, ka viesošanās Jaunsaimnieka sētā, kas celta 20. gadsimtā, tevi liks justies tā, it kā tu būtu atšķīris lapu pats savā bērnības atmiņu grāmatā.
Šī māja ir kā krāsu sprādziens. Sienas un griestus rotā koši latviešu raksti. Visas virsmas sedz raibas, ar rokām izšūtas sedziņas un galdauti.
Bet viesistabas pašā viducī lepni sēž rādio un telefons (ar vadu). Kāda grezība! Tomēr izskatās, ka arī šeit nav elektrisko lampu?
Spuldzīti taču izgudroja 19. gadsimtā, vai ne? Tātad elektriskajam apgaismojumam būtu jābūt pieejamam jau tajos laikos, vai ne? Nekā! Mana vecmāmiņa stāstīja, ka lauku mājās, kurās viņa uzauga, elektrības nebija. Manai vecmāmiņai ir nedaudz pāri 70. Un arī mana mamma stāsta, ka atceras, kā bērnībā viesojusies pie savas omītes, kuras mājā tekoša ūdens vietā bijusi aka un elektrības vietā bijušas eļļas lampas.
Atzīšos, ka man bija grūti to aptvert, līdz brīdim, kad sapratu, ka pat mūsdienās ir cilvēki, kuriem nav pieejams stabils elektrības pieslēgums. Pa tiešām acis atveroša pieredze, kas liek novērtēt to, kas mums ir.
Cik daudz mēs jau esam nostaigājuši? Aptuveni 5 kilometri? Tie paskrēja nemanot! Tomēr ir laiks pastaigu noslēgt. Bet, tā kā ir vasara, kā būtu, ja mēs pēc šīs dienas piedzīvojumiem Brīvdabas muzeja kafejnīcā sevi palutinātu ar glāzi atspirdzinoša kvasa? Izklausās pēc laba plāna!
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir kas vairāk nekā tikai ēku kolekcija; tā ir iespēja iegrimt pavisam citā laikā un pavisam citā dzīvē. Tā ir stāstu grāmata, kas atver acis uz to, no kurienes mēs esam nākuši un progresu, pateicoties kuram mēs varam dzīvot dzīves, kas mums ir.
Ko būtu noderīgi zināt par viesošanos Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā
Vasaras sezona un ziemas sezona
Es Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā paviesojos vasarā, kas ir laiks, kad ir iespējams ieiet lielākajā daļā ēku. Ziemas sezonā liela daļa māju esot ciet, un iekšā ieskatīties ir iespējams tikai dažās.
Tomēr pēdējajos pāris gados ziemas sezona ir piedāvājusi cita veida izklaides — gaismas parku.
Tāpēc plānojot vizīti, rekomendēju sekot līdzi informācijai viņu mājaslapā.
Pasākumi Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā
Brīvdabas muzejs rīko arī dažādus pasākumus, piemēram, amatnieku gadatirgu un dažādu svētku svinēšanu pēc latviešu tradīcijām. Aktuālo informāciju meklē viņu mājaslapā.
Ēdienu un dzērienu pieejamība
Izskatās, ka vasaras sezonā darbojas 2 kafejnīcas. Neesmu droša par to, kas notiek ziemas sezonā.
Es pusdienas ieturēju vienā no tām. Ēdienkartē bija tādas delikateses kā aukstā zupa, ķiplokgrauzdiņi, štovēti kāposti, kvass un alus. Bet, ja vēlies ietaupīt, vienmēr var sapakot līdzi pikniku, ko baudīt pie ezera.
Tu esi ielūgts ciemos. Bet tā vietā, lai brauktu ar auto ir jābrauc ar laika mašīnu. Jo ielūgums ir uz dzīvokli, kurā cilvēki dzīvoja ap 1903. gadu. Izklausās neiespējami? Izrādās, ka viss ir iespējams. Vismaz paviesošanās Jūgendstila laika dzīvoklī pa visam noteikti. Jo Rīgā ir vieta, kur kāda diena kādas ģimenes dzīvoklī ir sastingusi laikā. Paši saimnieki gan nekur neredzas, bet varbūt, ka tas ir pat labi, jo tad varēs ielūkoties arī pieliekamajā un guļamistabā, kur viesus parasti nelaiž. Un darbinieki pastāstīs dažas interesantas detaļas.
Kā tur nokļūt: Ar kājām no pilsētas centra (~25 min). Vai ar sabiedrisko transportu +kājām. Vai ar taksi.
Pirmais iespaids rodas, vēl pirms esi ienācis pa Rīgas Jūgendstila muzeja durvīm
Kā es bieži mēdzu teikt – ir parastas ēkas un ir šādas ēkas. Ar šādas, es domāju tās, kas palik atmiņā.
Protams, ka Jūgendstila muzejs ir iekārtots īstā Jūgendstila ēkā, kas lepojas ar šarmantām detaļām.
Kaut arī manas zināšanas par Jūgendstila arhitektūru ir minimālas, jau ejot pa ielu es sapratu, kura māja ir īstā. Jo šī, pateicoties savam tornītim, uzreiz izcēlās uz citu ēku fona. Lai gan jāatzīst, ka turpat netālu esošā Ekonomikas aukstskolas ēka arī radīja vēlmi izvilkt kameru.
Kā jau ejot pie kāda ciemos, lai tiktu iekšā jāzvana pie durvīm.
Pēc tam tavam skatam pavērsies grezna kāpņu telpa ar virpuļkāpnēm. Tā, kas neskaitāmas reizes parādās Instagrama bildēs, ja jau iepriekš mēģināji saprast pie kā iesi ciemos un meklēji attēlus par Jūgendstila centru.
Kā vēlāk uzzināju no filmiņas, vestibils un kāpņu telpa raksturoja nama īpašnieku. Ko stāsta šī? Man gribētos teikt ka par naudu (smejas). Un labu gaumi. Ejot ciemos pie šādiem saimniekiem vajadzēja uzvilkt ko šikāku. Bet sapucēties vēl būs iespēja.
Pagrabstāvs – ievads stāstam par Jūgendstilu
Ejot ciemos ir jāmāk vest sarunas, tāpēc pirms doties uz viesistabu iemācīsimies nedaudz vairāk par pašu Jūgendstilu. Tev palīdzēs ekspozīcijas digitālā daļa.
Iepazīst Rīgas Jūgendstila celtnes digitālajā ekspozīcijas daļā
Sāksim ar Jūgendstila arhitektūru Rīgā. Tevi gaida vizuāls stāsts par visām tām ēkām, kurām ikdienā paejam garām un nemaz nepamanam. Tāpēc izaicini sevi – pēc attēliem vai adresēm mēģini atrast sev zināmas ēkas un uzzināt par tām nedaudz vairāk.
Otrajā ekrānā var izjust to saldeni sūro sajūtu skatoties uz to, kāda Rīga bijusi kādreiz. Vai Tu zini, kas reiz bija tā saucamā “Putnu pļava”? Kaut kas saistīts ar gondolām Rīgā. Bet priekšā neteikšu, būs jaatrod slaidos uz ekrāna.
Noskaties filmiņu, lai uzzinātu vairāk par tipisku Jūgendstila dzīvokli
Vai zini, kuras mums ikdienišķas lietas Jūgendstila laika dzīvoklī bija jaunums un ekstra? Viena no tām ir tā vieta uz kuru pat ķeizars iet kājām, ja zini par ko es runāju.
Bet lai uzzinātu vairāk būs jānoskatās filmiņa vienā no pagrabstāva ekrāniem. Papildus uzzināsi arī par Jūgendstila dzīvokļa plānojumu, kas kalpo kā lielisks ekskursijas ievads. Noteikti iesaku to noskatīties, pirms tālākas izpētes.
Tagad Tu zini vairāk un esi gatavs smalkām sarunām viesistabā un varam doties uz pašu dzīvokli.
Ekspozīcijas sirds – Jūgendstila dzīvoklis
Šeit patiešām ir sastindzis laiks.
Tu ieej telpā un Tavā priekšā paveras visa Jūgendstila greznība – smalkas dekorācijas uz mēbelēm, griestiem, aizkariem un traukiem.
Viss stāv savās vietās – šaha figūras sakārtotas spēlei, galds saklāts vakariņām. Nav grūti iedomāties, ka tūlīt viesistabā ienāks jauna meitene, kas sēdīsies pie klavierēm, bet namamāte aicinās Tevi piesēst uz kāda no smalkajiem krēsliem. Jo kalponei vēl nepieciešams nedaudz laika lai pabeigtu gatavot vakariņas.
Es Jūgendstila centrā paviesojos Ziemassvētku sezonā, tāpēc redzēju arī daudz skaistu svētku dekorāciju, pastkaršu un grandiozu egli ar visdažādākajiem ornamentiem. No baleta kurpēm līdz strausam.
Bet tā kā saimniekus nekur neredz ir iespēja ielūkoties arī tajās telpās, kurās viesus parasti nelaiž, piemēram, saimniecības telpās.
Neparasti priekšmeti Rīgas Jūgendstila centrā ir uz katra soļa
Vai esi dzirdējis par koka ledusskapi?
Virtuve priekš manis bija viena no visinteresantākajām telpām, jo tajā atradu dažādas neierastas ierīces. Kā arī manai, mūsdienu cilvēka uztverei, jokainus traukus dzīvnieku formā. Vāvere, zivs, vēzis. Un protams senā krāsns ar metāla riņķiem, kas man mūžam atgādinās manas vecvecmāmiņas māju, kura sen jau nojaukta.
Es izciemojos kārtīgi un uzzināju daudz ko jaunu. Ja arī Tevi fascinē seni interjēri, skaistas detaļas un cilvēku dzīve daudzus, daudzus gadus atpakaļ, arī Tu to visu vari izpētīt Rīgas Jūgendstila centrā. Un nevajadzēs pat laika mašīnu.
Ja Tevi ieinteresēja Jūgenstila centrs Tev varētu patikt arī šie muzeji
Jelgavas Vecpilsētas māja
Piedzīvojums vēstures, arhitektūras un stāstu cienītājiem
Tātad, Tu esi nolēmis izlīst no migas – lieliski! Bet laiks ir dranķīgs. Ne tik lieliski. Nenokar degunu! Es tev pastāstīšu par neparastiem muzejiem, ko apmeklēt Rīgā lietainā laikā (vai citos ne pārāk patīkamos laika apstākļos). Un nebēdz prom pie vārda muzejs. Šajā sarakstā es atlasīju tos, kuros redzēju kaut ko neparastu, kaut ko, ko nebiju gaidījusi. Vienā no šīm vietām Tev būs iespēja paspēlēt spēlītes, citā paceļot laikā, bet vēl citā padarbināt iztēli un palauzīt galvu apbrīnojot mākslu.
Nāc, pārvērtīsim lietainu dienu par piedzīvojumu!
Ja jau zini kas ir tavā gaumē klikšķini uz sirsniņai tuvākās tēmas īsceļa:
Agrāk konsoles bija mazdrusciņ savādākas. Tad nu skaties uz vecajām konsolēm un lauzi galvu, kuru pogu jāspiež, lai galvenais varonis kustētos.
Vai kā es – spied visas pogas pēc kārtas un ceri, ka Mario izdzīvos.
Rīgas videospēļu muzejs paslēpts kāda spēļu veikala otrajā stāvā. Līdz Krakovas līmenim, tam gan vēl augt un augt, bet arī šeit vari uzpēlēt vairākas vecās konsoles un pāris arkādes spēles.
Kā arī varēsi apskatīt ekspozīciju ar datoriem, Tamaguči, visādiem kontroles ievadrīkiem un citiem gadžetiem.
Šī lietainā laika aktivitāte gan, protams, ir gaumes jautājums. Kamēr es spēlēju spēlītes man vienā pusē bija vīrietis, kas ļoti entuziastiski stāstīja sievai “O, paskaties, šī spēle ir no astoņdesmitajiem…” Bet otrā pusē bija bariņš pusaudžu, kas nedaudz paspaidīja pogas un atzina, ka neesot tik interesanti, kā viņi bija gaidījuši.
Un ja runājam par mīnusiņiem – muzejā bija ļoti maz vietas un bišķiņ sasmacis gaiss. Bet es ar to varēju sadzīvot.
Ko lietainā laikā Rīgā darīt tiem, kas sapņo par ceļošanu laikā
Šoreiz tava superspēja ir ceļošana laikā. Izmantojot šo superspēju, kādā lietainā dienā, Tu varēsi apciemot kādu greznu 1903. gada Jūgenstila dzīvokli.
Šis nav muzejs, kurā visi priekšmeti salikti aiz stikla vitrīnām. Šis ir muzejs, kurā kāda diena kādas ģimenes dzīvē šķiet iesaldēta laikā. Galds klāts vakariņām un salonā viss sagatavots omulīgam vakaram ar šaha spēli un gramafonu.
Ieintriģēju? Uzzini vairāk pilnajā piedzīvojumu stāstā.
Melngalvju nams pavisam noteikti ir viena no acīm tīkamākajām ēkām Vecrīgā. Bet vai Tev kādreiz ir uzmācies jautājums – kas Melngalvju namā ir iekšā?
Tā runā, ka tur slēpjas muzejs.
Tad nu kādā lietainā dienā, es kļuvu par tūristu savā pilsētā un nu varu sniegt Tev pilno reportāžu, par to, ko tur var apskatīt.
Rīgas Melngalvju nama iekšpusē atradīsi trīs stāvus – vēsturiskos pagrabus, kabinetus un greznas balles zāles.
Pagrabos valda tā nedaudz intriģējošā, labirinta noskaņa un vēstures elpa. Šeit redzami senie mūri. Kaut kur krāsnī deg uguns. Bet izstāde papildināta ar dažādiem antīkiem priekšmetiem – svariem, muciņām, statujām.
Kabinetos un balles zālēs atradīsi greznus interjērus ar dekoratīviem griestiem un greznām krāsnīm. Parasti šādus skatus ceļojot redzu pilīs, kas pārveidotas par muzejiem – pie mums Rīgā, izrādās tādus var atrast tieši Melngalvju namā.
Vietas mācība
Izrādās ka uz tabakas trauciņiem mēdza likt mazliet nerātnas ainiņas – mani īpaši uzjautrināja viena uz kuras bija cilvēks, kam suns noplēsis biksiņas un rēgojas pliks mēnestiņš.
Ko darīt lietainā laikā tiem, kas vēlas nokļūt sapņu pasaulē
Kad gleznas Tev apkaŗt atdzīvojas, rodas sajūta, ka Tu esi sapnī. Un tad vairs nav svarīgi, vai laiks ir lietains vai ārā plosās putenis. Tu atstāj Rīgas ielas un dodies iespaidu ceļojumā.
Izstādi no Monē līdz Kandinskim es raksturotu kā populāru mākslas darbu remiksu patīkamas mūzikas pavadījumā.
Fragmenti no slaveniem mākslasdarbiem tiek iekustināti un projecēti uz sienām un grīdas – no puteklīšu balerīnām līdz Kliedzienam, kas izkūp dūmos.
Vai Tev jābūt mākslas mīļotājam, lai šo lietainā laika aktivitāti izbaudītu? Nebūt ne. Ja Tev ir diezgan grūti nokoncentrēties uz statiskām gleznām rāmjos, šis varētu būt nedaudz sapņaināks un nedaudz kustīgāks variants, kas spēs aizraut arī Tevi.
Bet ja esi mākslas entuziāsts – kad redzi darbus citos izmēros un citos lenķos var atklāties nianses, ko iepriekš nebiji pamanījis.
Manuprāt diezgan laba, sapņaina relaksācija lietainai dienai.
Un ja Modernistus jau esi redzējis, cik saprotu Digital art house piedāvā arī citas izstādes, kas mainās ik pa pāris mēnešiem.
Galvenais pirms biļetes iegādes izpēti par ko izstāde būs. Viena mana draudzene netīšām aizgāja uz izstādi, kur uz ekrāna bija daudz pliku dibenu. Jāsaka, ka tas nebija tas, ko viņa bija gaidījusi.
Plus, ja Tev patīk baudīt mākslu ar glāzi vīna, ēkā ir arī kičīgs bāriņš.
Lietum un aukstumam nepieveikt tos, kuriem sirdī mājo piedzīvojumu meklēšanas gars! Šoreiz piedzīvojumus meklējām nevis dabas takās, bet, atbilstoši lietainam laikam, Rīgas muzejos. Un tā kā kultūras un izklaides iespēju skaits galvaspilsētā turpina pieaugt, tad saraksts ar lietām, ko darīt Rīgā lietainā / aukstā laikā tiks papildināts līdz ko es izmēģināšu vēl kaut ko jaunu, par ko Tev pastāstīt.
Viegla, mierīga pastaiga. Darbadienu vakaros bieži dodamies nelielā pastaigā, bet tā kā laika izbraukt ārpus Rīgas vai līdz kādam no moliem bieži nav (un es ticu, ka tā bieži vien ir arī daudziem citiem) – staigājam pa savām iecienītajām vietām tepat, Pārdaugavā. Man patīk mazāk industriālas vietas, tāpēc priekšroku dodu parkiem, bet dzīvojot pilsētā, no ēkām un automašīnām fonā vai, pārvietojoties no vienas vietas uz otru, diemžēl neizbēgt.
Tips: Pastaiga
Izmaksas: Bezmaksas
Pastaigu var sākt jebkurā no parkiem un, ja laika ir pavisam maz arī pabeigt tajā pašā parkā, bet tā kā parki ir salīdzinoši mazi, mēs parasti izstaigājam abus.
Dzegužkalnā paveras plašs zaļš zālājs (kas tā vien vilina šeit sarīkot pikniku). Starp kokiem vijas celiņi, kas ved augšā un lejā nelielos uzkalniņos. Šeit nav grandiozu apstādījumu vai apskates objektu, bet ir mierīgi un parks ir sakopts. Pēc maniem novērojumiem šī ir populāra vieta arī sportotājiem (skrējējiem un vingrotājiem) un ģimenēm ar bērniem (ir arī rotaļu laukumiņš). Bet protams reizēm uz soliņa var manīt arī kādu, kas piesēdis “padzerties”. Parkā ir arī neliela estrāde.
Nordeķu parka dīķis un statujas tālumā, Jūnijs 2020
Uz Nordeķu parku dodamies paskatīties uz pīlītēm dīķos, kā arī noskaidrot, vai Nordeķu muižas atjaunošanas darbi pavirzījušies uz priekšu.
Par šo muižu runājot – pirmoreiz, kad to ieraudzīju, pat neiedomājos, ka tā varētu būt ievērojams objekts, jo tobrīd ēka vēl bija pavisam bēdīgā stāvoklī, un Āgenskalnā ir daudz senu koka ēku. Ievēroju to tikai dēļ milzīgā akmens , kas atrodas tai blakus (mēģinājām izspriest, kā tik liels akmens varētu būt šeit gadījies, tā arī netikām skaidrībā). Bet, kā vēlāk uzzināju – šī koka ēka tiek uzskatīta par izcilu Baroka laika koka arhitektūras paraugu. Kaut arī ēka vēl aizvien slēpjas aiz necaurredzama žoga un nav pilnībā atjaunota, izskatās, ka tajā šobrīd notiek renovēšanas darbi, un es ļoti ceru, ka tā drīz tiks atjaunota. Bet statujas, ko no attāluma (atrodas slēgtā teritorijā) var redzēt pāri dīķim slēgtajā teritorijā, izrādās ir no 2005. gadā notikušā simpozijā “Tēlniecības desants”.
Sirds formas soliņi Nordeķu parkā, Jūnijs 2020.
Dodoties tālāk parka sakoptajā pusē (otrā pusē gan saauguši zāles džungļi), ir plašs zaļš zālājs. Aug koki. Ir bērnu rotaļu laukumiņš un interesanti sirds formas soliņi, kuriem dīgst jaunas lapiņas. Kā arī ievērojām apļveida apstādījums, kas, šķiet, domāts ka reiz, kad tam sazaļos kuplāks lapu aizsegs, veidos mazu labirintu. Vienmēr kad eju garām pa to skraida bērni.
Kad kāds jautā par parkiem Pārdaugavā pirmie, kas nāk prātā, ir Arkādijas parks un Māras dīķis, bet, kad tie jau apskatīti un gribas izmēģināt ko citu, šie divi mazie, jaukie parki, manuprāt, sniedz iespēju vieglai, ne pārāk garai pavasara vai vasaras pastaigai.
We use cookies to ensure that we give you the best experience on our website. If you continue to use this site we will assume that you are happy with it.
