Vjetnamā ir vieta, kas slēpj sulīgi zaļus rīsu laukus, savādu formu klintis un lotosu dīķus. Tur motorolleru taurēšanu nomaina cikāžu un varžu koris, un dzīve rit daudz nesteidzīgāk. Šī maģiskā vieta ir Ninbiņa.
Daudzi ceļotāji Ninbiņu apmeklē tikai vienas dienas ekskursijā no Hanojas, taču, manuprāt, tā ir viena no lielākajām kļūdām ko Vjetnamā pieļaut. Šī vieta ir īsta paradīze zemes virsū.
Tāpēc padalīšos ar savu 3 dienu Ninbiņas apskates maršrutu, kas balstīts mūsu 2026. gada ceļojumā uz Vjetnamu, lai parādītu, kāpēc šai vietai noteikti jābūt tavā Vjetnamas ceļojuma sarakstā.
Ilgums
3 dienas
Temps
Vidējs
Transports
Transfērs / Velo / Motoroleris /
Ninbiņas maršruta kopsavilkums
1. Ninbiņas maršruta diena
Kā nokļūt no Hanojas uz Ninbiņu
Mēs izvēlējāmies “limozīnbusa” pārvadājumu pakalpojumu, kas mūs savāca pie viesnīcas Hanojas vespilsētā un aizveda tieši līdz viesnīcai Tam Coc ciematā. Kur nu vēl ērtāk!
Pats minibuss bija jau mazliet padzīvojis, taču mani tas īpaši nesatrauca — svarīgākais bija tas, ka ne par ko pašiem nebija jādomā.
Atceļš no Ninbiņas uz Hanoju gan nebija tik gluds. Pusceļā mums negaidīti, bez jebkāda paskaidrojuma, lika pārsēsties citā minibusā, tāpēc laikam tas kā izvērtīsies tavs pārbrauciens patiesībā ir atkarīgs tikai no veiksmes.
Protams, no Hanojas uz Ninbiņu var nokļūt arī ar vilcienu, kas atiet no Hanojas dzelzceļa stacijas. Tas ir lētāks variants, taču, ceļojot ar diviem lieliem koferiem, transfērs mums šķita daudz vilinošāka izvēle. Vienīgi pirms rezervācijas pārliecinies, ka tava naktsmītne atrodas pārvadātāja apkalpotajā zonā, citādi no durvīm līdz durvīm servisu nāksies laist garām.
Iznomā velosipēdu un dodies izbraucienā gar Ninbiņas rīsu laukiem
Maksas velo īre
Kad bijām iekārtojušies savā viesnīcā Tam Coc ciematā, jau bija pusdienlaiks. Mēs izīrējām elektriskos velosipēdus un devāmies iepazīt apkārtni.
Braukšana pa pašu Tam Coc ir nervus kutinoša — pa ielām nepārtraukti lavierē automašīnas un motorolleri. Taču, tiklīdz kafejnīcas, spa saloni un mazie veikaliņi paliek aiz muguras, viss mainās.
Ceļš ved cauri ainavai, kur aiz bezgalīgi zaļiem rīsu laukiem, kas vējā viļņojas gluži kā jūra, slejas iespaidīgi kaļķakmens kalni.
Šajā Ninbiņas daļā dzīves ritms kļūst daudz lēnāks.
Elektrisko velosipēdu noma maksāja nedaudz vairāk nekā parasto velosipēdu noma un pat vairāk nekā motorollera īre, taču Vjetnamas karstumā iespēja nemīt pedāļus noteikti bija tā vērta.
Godīgi sakot, vienkārši braukāt pa Ninbiņu bez konkrēta galamērķa, nogriezties uz klusākiem lauku celiņiem, lai paskatītos kur tie aizved, un izbaudīt pasakainos skatus, pats par sevi ir lielisks piedzīvojums.
Tomēr mums prātā bija arī konkrēts galamērķis — Bich Dong pagoda.
~3km ar velo no centra
Bich Dong pagoda
Maksas stāvvieta
Ieeja pagodā atrodas pie lotosu lapām klāta dīķa, un to no visām pusēm ieskauj Ninbiņai raksturīgās klintis. Varētu likties, ka vieta ir pārāk perfekta, lai būtu reāla, bet nē, tā ir īsta.
Pie ieejas tevi sagaida seni akmens vārti ar trim arkām un eleganti izliektu jumtu.
Aiz tiem atrodas mierpilns templis, kas paslēpies starp stāvām, zaļumiem apaugušām klintīm.
Gar klints malu augšup ved šaura akmens taciņa, pa kuru plūst nepārtraukta apmeklētāju plūsma. Atliek tai tikai sekot.
Kādā brīdī tu paskaties augšup un pamani kā no milzīgajām klintiīm, kas slejas tev virs galvas, lēni, gluži kā palēninājumā, pil ūdens. Tajā brīdī tu neviļus sajūties pavisam mazs un atceries, cik patiesībā varena ir daba.
Taciņa aizved līdz plašai alai, kas pilna ar stalaktītiem un sikspārņu spiedzieniem.
Lielākā daļa no simtiem sikspārņu, kas karājas pie griestiem mierīgi guļ, taču ik pa laikam kāds pārlaižas pāri cilvēku galvām.
Alā atrodas altāris, un pašā takas galā paslēpta vēl viena neliela lūgšanu vieta.
Neatkarīgi no tā, vai tevi vairāk interesē daba vai garīgums, šī ir vieta, kuru noteikti ir vērts iekļaut savā Ninbiņas maršrutā.
~1,6 km ar velo
Pēc pagodas apmeklējuma mēs turpinājām ceļojumu gar Ninbiņas rīsu laukiem uz Bufalo alu.
Pa ceļam kaut kur nogriezāmies nepareizi un nonācām uz klusa lauku ceļa, kas beidzās pie neliela ceļmalas tempļa ar augstiem pelēkiem stabiem pie ieejas.
Vieta izskatījās aizaugusi, taču pie altāra joprojām dega uguns, un vakara gaisu piepildīja varžu un cikāžu dziesmas.
Izrādījās, ka esam nonākuši strpceļā, tāpēc nācās griezties atpakaļ, taču šis neplānotais līkums izrādījās ļoti ainavisks.
Bufalo ala
Maksas ieeja
Pati Bufalo ala paslēpusies aiz kafejnīcas, tāpēc, lai to apmeklētu, jāiegādājas ieejas biļete, kurā iekļauts arī bezalkoholisks dzēriens un iespēja pabarot pīles.
Pīles gan neizskatījās īpaši sajūsminātas par vēl vienu maltīti. Mans ceļabiedrs, kurš uzaudzis laukos, sprieda, ka tās, visticamāk, vienkārši ir pārbarotas. Pīles pašas nemākot pateikt kad ir paēdušas un ēdot visu ko tām dod.
Toties pati Bufalo alas kafejnīca izrādījās pārsteidzoši interesanta.
Pēc brauciena pasūtīju atsvaidzinošu mango smūtiju, un pēc tam mēs izstaigājām apkārtni. Duļķainos dīķus te šķērso mazi bambusa tiltiņi un šauras laipiņas.
Ainava galīgi nav nopulēta, tā ir pat nedaudz mežonīga. Taču tieši tas šai vietai piešķīra savu īpašo šarmu.
Pati Bufalo ala izrādījās vis mazāk interesantā piedzīvojuma daļa. Patiesais piedzīvojums ir nokļūšana līdz tai.
Vispirms jāšķērso bambusa tilts pie neliela ūdenskrituma, bet pēc tam jātiek galā ar dabas radītu šķēršļu joslu — slidenu un nelīdzenu ieeju alā, kur nākas pieliekties, rāpties un uzmanīgi meklēt drošāko vietu, kur spert soli.
Pati Bufalo ala ir vienkāršs akmens kambaris, un, tā kā otrā galā izejas nav, pēc aptuveni pusminūtes ko pavadi skatoties apkārt, nākas doties atpakaļ pa to pašu ceļu pa kuru atnāci.
Tad taka ved atpakaļ uz kafejnīcu pa bambusa laipām, kas šķērso dīķus, pa ceļam piedāvājot daudz skaistu vietu fotogrāfijām.
Pēc tam mēs atgriezāmies viesnīcā lai pirms saulrieta atveldzētos baseinā un vakarā devāmies uz nelielu nūdeļu restorānu pie ezera, no kura sākas Tam Coc laivu izbraucieni.
Ja paveiksies, tu no galdiņa redzēsi arī kādu airētāju, kurš noslēdz savu darba dienu. Neticami, bet Tam Cock airētāji laivu airē uz priekšu tikai ar kājām.
2. diena mūsu Ninbiņas maršrutā
Nākamajā dienā mēs izīrējām motorolleri, jo Ninbiņas apskates vietas, kuras gribējām redzēt, atradās mazliet tālāk cita no citas.
Ja tavā Ninbiņas maršrutā ir vēl viena brīva diena, es ieteiktu šīs dienas maršrutu sadalīt divās dienās, bet atlikušo laiku vienkārši pavadīt pie baseina. Tad temps būtu daudz mierīgāks.
Taču, ja tev nekas nav pretī pret ļoti piesātinātu dienu, visu iespējams apskatīt arī vienā dienā. Vismaz mums izdevās.
Trang An laivu izbrauciens – Ninbiņas maršruta spilgtākais piedzīvojums
Maksas
Šīs dienas un, iespējams, visa Ninbiņas ceļojuma spilgtākais piedzīvojums bija Trang An laivu izbrauciens.
Trang an tev ir jāizvēlas vienu no trim dažādiem maršrutiem. Mēs izvēlējāmies trešo un jāsaka ka tā bija lieliska izvēle.
Vienā laivā ir vieta četriem pasažieriem, tāpēc mēs braucām kopā ar vēl diviem ceļotājiem, bet mūsu laivu airēja ļoti jauka sieviete. Godīgi sakot, man nav ne jausmas, kā šie airētāji to spēj izdarīt. Izbrauciens ilgst trīs stundas, un viņu izturība ir patiešām apbrīnojama. Izskatās ka daudziem jakās pat iestrādāti nelieli ventilātori.
Jau no pirmajām minūtēm laiva lēni slīd pa smaragdzaļu ūdeni. Visapkārt plešas tropiski augi un zaļiem kokiem apauguši kaļķakmens klintis, kuru virsotnes tālumā pamazām izgaist dūmakā.
Vārdi “kā no pastkartes” nav pietiekami spēcīgi, lai aprakstītu to cik Trang An ainava ir īpaša.
Un tas vēl nebūt nav viss. Brauciena laikā ir vairākas pieturas. Iespējams, precīzu secību esmu mazliet sajaukusi, bet tas nav tik svarīgi.
Pirmā pietura bija pie viena no daudzajiem tempļiem, kas iekļauti maršrutā. Pie piestātnes stāvēja milzīgas akmens zivis, bet ūdenī zem tām čumēja un mudžēja koi karpas.
Pats templis ir brīnišķīgs reliģiskās arhitektūras piemērs — augsti koka griesti ar greznām lustrām kas izgaismo zeltītā altāra rotājumus.
Kad templis apskatīts ir laiks atgriezties laivā, un doties pretī brauciena aizraujošākajai daļai, jo airētāja mūs ieved alā.
Izrādās ka zem kalna ved garš tunelis. Dažviet eja ir tik zema, ka nākas pieliekties, lai neatsistos pret stalaktītiem un nelīdzenajiem griestiem.
Ala šķiet bezgalīga un iedomājoties cik dziļi zem klintīm mēs šobrīd esam pārskrien tirpas. Pieredze vienlaicīgi ir klaustrafobiska un ļoti aizraujoša.
Nākamā pietura bija vēl viena sala ar templi. Šai vietai bija pavisam cita noskaņa — visapkārt auga džekfrūtu koki un citi tropu augi, un šeit varēja apskatīt arī vietējo ēku kas celta no bambusa un apmesta ar mālu.
Pēc tam sekoja vēl citas alas, un citi tempļi un neskaitāmas klintis visdažādākajās formās.
Pēdējā pietura ir tas mazais peldošais (templis?), ko, visticamāk, esi redzējis gandrīz katrā Trang An fotogrāfijā. Un jā — dzīvē tā tiešām izskatās tikpat skaista kā internetā.
Šīs trīs stundas pagāja neticami ātri.
~16km ar motorolleri
Bái Đính pagoda
Maksas
Otrā pietura mūsu Ninbiņas maršruta otrajā dienā bija milzīgais Bái Đính pagodas komplekss.
Pirms ceļojuma bijām redzējuši tikai slavenās pagodas fotogrāfijas, tāpēc mums nebija ne mazākās nojausmas, cik milzīga patiesībā ir visa kompleksa teritorija.
Tā ir tik plaša, ka pa to apmeklētājus pārvadā elektriskie tūristu vilcieniņi.
Kad izkāpām no pirmā vilcieniņa mūs sagaidīja iespaidīgi ieejas vārti, kurus sargāja akmens lauvas ar koši sarkanām lentēm ap kaklu.
Aiz tiem sākās Arhatu tunelis — gara galerija, kas lēzeni ved kalnā un gar tās malu rindojas simtiem akmens statuju. Katrai no tām ir cita sejas izteiksme un raksturs.
Aiz akmens statujām atrodas vēl simtiem citu, mazāku statuju, kas ir zeltītas, bet virs galvas stiepjas rinas ar Vjetnamas kardziņiem un krāsainas lentes.
Tunelī skanēja arī klusa mūzika, kas vietai piešķīra īpaši mierpilnu noskaņu.
Turpinot kāpt augšup, pa kreisi pamanījām nelielu taciņu, kas aizveda līdz skatu laukumam ar panorāmu uz slaveno pagodu.
Tieši no turienes pirmo reizi pa īstam sapratām, cik milzīgs patiesībā ir viss Bái Đính komplekss. Visapkārt starp kokiem slēpās mazāki tempļi un pagodas.
Atgriežoties kompleksa centrālajā daļā, iegājām vienā no lielākajām zālēm, kur atrodas trīs milzīgas zelta Budas statujas un no liela kvēpināmā trauka ēkas priekšā pacēlās saldeni vīraka dūmi.
Kontrasts starp vienkāršo koka eksterjēru un grezno, zeltīto interjeru, kas ir tik spožs ka neviļus atkaras žoklis, bija ļoti iespaidīgs.
Lai arī pēc tik garas dienas Ninbiņā jau bijām pamatīgi noguruši, tomēr bijām apņēmības pilni aiziet līdz pašai pagodai.
Pa ceļam mūs gan vēl uz brīdi aizkavēja milzīga Smejošā Budas statuja, kas pavērās starp kokiem vēl vienu garu akmens kāpņu augšgalā.
Bet pēc tam vairs neļāvāmies kārdinājumiem un beidzot nonācām pie 100 metrus augstās terakotas krāsas pagodas.
Ar liftu uzbraucām līdz divpadsmitajam stāvam, kur pavērās skaista panorāma. Tālumā kaļķakmens kalnu grēdas pakāpeniski izzuda dūmakā, bet lejā stiepās dīķi, tempļi un koku ieskautas takas.
Pēc tam bija laiks atgriezties sākuma punktā. Ar elektrisko vilcieniņu nobraucām daļu ceļa, taču līdz otram vilcieniņam, kas veda atpakaļ uz biļešu kasi, tik un tā vēl bija krietnu gabalu jāiet kājām.
Joprojām neesmu pārliecināta, vai piemaksa par transportu kompleksa teritorijā bija tā vērta.
Godīgi sakot, Bái Đính pagodas biļešu sistēma kopumā ir diezgan mulsinoša, tāpēc ir grūti saprast, kurš variants patiesībā ir izdevīgākais.
Pēc tam, kad bijām tikuši atpakaļ līdz stāvvietai, galvenais mērķis bija paspēt atpakaļ līdz viesnīcai pirms tumsas iestāšanās. Mūsu Ninbiņas maršruta otrā diena bija gara, bet pilnīgi neaizmirstama.
3. diena mūsu Ninbiņas maršrutā
Pēdējā dienā Ninbiņā mums bija ieplānota tikai viena apskates vieta, tāpēc vienkārši izsaucām Grab un devāmies ceļā.
Bet šī viena vieta bija 100 citu vietu vērta!
Mua ala — cik grūts patiesībā ir kāpiens kalnā?
Maksas
Zinu, ka lielākā daļa cilvēku uz šo Ninbiņas apskates vietu dodas galvenokārt lai uzkāptu kalnā, taču man šķiet, ka pārāk reti tiek runāts par to, cik skaista ir visa Mua alas kompleksa teritorija.
No ieejas līdz pirmajiem pakāpieniem ved laternām rotāta taka, kuras malās izvietotas nelielas kafejnīcas un dažādas instalācijas skaistām fotogrāfijām — bonsai koki, zirgu statujas un pat neliels mākslīgs ūdenskritums.
Pēc tam pa labi paveras milzīgs dīķis, kuru klāj lotosu lapas un ūdensrozes, kas mūsu apmeklējuma laikā, šķiet, tikko kā bija sākušas ziedēt. Šauras laipiņas šķērso ūdeni dažādos virzienos gluži kā zirnekļu tīkli.
Vari nesteidzīgi pastaigāties pa šīm takām, cerot pamanīt pīles, kas slīd starp ūdensrozēm, vai piestāt pie kāda no daudzajiem foto stūrīšiem — maziem tiltiņiem, šūpolēm vai dekoratīviem rāmjiem.
Pēc tam ir laiks kāpt kalnā. Biju lasījusi ka kāpiens prasīs aptuveni 45-60 minūtes. Cik grūts gan tas varētu būt?
Es teiktu, ka esmu diezgan labā fiziskajā formā — regulāri skrienu un spēlēju skvošu — taču uzkāpt pa Mua alas 100 akmens pakāpieniem vairāk nekā 30 grādu karstumā bija īsts pārbaudījums.
Es to noteikti biju novērtējusi par zemu.
Kāpnes sākumā ir samērā vieglas, un pie tām sargpostenī atrodas iespaidīgs akmens pūķis. Taču, jo augstāk kāp, jo pakāpieni kļūst stāvāki un nelīdzenāki un vairākas reizes nākas apstāties atvilkt elpu. Bet es neesmu vienīgā kas te elš un pūš.
Apmēram pusceļā jāpieņem lēmums — doties uz slaveno Mua alas pūķa skatu punktu vai arī izvēlēties mazliet zemāko virsotni, kuras galā slejas akmens pagoda.
Godīgi sakot, ja vien pietiek spēka, iesaku iekarot abas.
No pūķa puses paveras ikoniskais skats, ko droši vien esi redzējis neskaitāmos sociālajos tīklos — šaurās kāpnes, kas dramatiski ved pretī pagodas virsotnei.
Savukārt no pagodas puses vari apskatīt pūķi, kas stiepjas pāri kalna korei.
Mēs vispirms devāmies uz pūķa pusi, kur citi sagurušie tūristi atvelk elpu sēžot pie baltas dievietes statujas.
Ja gribi uzrāpties līdz pašam pūķim, būs jābūt drosmīgākam un arī mazliet bezbailīgākam nekā es.
Akmeņi, kas ved līdz tam, ir asi, nelīdzeni un pārsteidzoši slideni, tāpēc es, tāpat kā daudzi citi nolēmu neriskēt.
Īstais apbalvojums par neatlaidību tāpat ir nevis iespēja paberzēt pūķa akmens muguru, bet gan panorāmas skati pāri Ninbiņai.
Kaļķakmens kalni slejas virs bezgalīgiem zaļiem rīsu laukiem, upe līkumo starp ielejām, bet lejā pa ūdeni lēni slīd mazas airu laivas. Vai tā ir vieta, kur bijām vakar?
Pēc trim dienām, kas pavadītas, iepazīstot Ninbiņas apkārtni, šķita, ka šī ir ideāla vieta, kur vēl pēdējo reizi paskatīties uz visu, ko bijām redzējuši.
Pēc pārgājiena devāmies taisnā ceļā atpakaļ uz viesnīcu, lai ieietu dušā — tici man, pēc Mua alas tā tev noteikti būs vajadzīga — un pēc tam jau bija laiks sēsties transfērā atpakaļ uz Hanoju.
Biežāk uzdotie jautājumi par ceļošanu uz Ninbiņu
Kur palikt Ninbiņā?
Mēs apsvērām gan Tam Coc apkārtni, gan Hoa Lu pilsētu, taču tagad esmu ļoti priecīga, ka izvēlējāmies Tam Coc.
Tā izrādījās ideāla vieta, no kuras doties izbraucienos ar velosipēdu. Visas šajā rakstā minētās Ninbiņas apskates vietas bija no turienes viegli sasniedzamas vai nu ar velosipēdu, vai motorolleru, tāpēc es noteikti ieteiktu apmesties tieši Tam Coc.
Vēl viens svarīgs aspekts — “limozīna” transfēri parasti nepiedāvā pasažieru paņemšanu un nogādāšanu Hoa Lu pilsētā. Savukārt, ja ceļo ar vilcienu vai nakts autobusu, tad tieši Hoa Lu ir vieta, kur tie pienāk. Tāpēc arī izvēlētais transports spēlē nozīmīgu lomu izvēlē.
Mēs palikām Tam Coc Center Luxury Hotel and Villa. Viesnīca bija par saprātīgu cenu, atradās ļoti ērtā vietā, un tai bija skaists iekšpagalms ar baseinu.
Brokastis gan šķita diezgan pliekanas, taču viss pārējais bija lieliski.
Vai Trang An laivu brauciens ir tā vērts?
Pilnīgi noteikti.
Man tas bija pats spilgtākais piedzīvojums visā ceļojumā uz Ninbiņu un arī pirmā vieta, par kuru stāstu, kad kāds man jautā par Vjetnamu.
Šī vieta vienlaikus ir skaista, mierīga un piedzīvojumu pilna.
Es ieteiktu izvēlēties 3. maršrutu — tempļu un alu kombinācija bija ideāla.
Vai Ninbiņu ir vērts apmeklēt tikai vienas dienas ekskursijā no Hanojas?
Tikai tad, ja tev nav citu variantu laika trūkuma dēļ.
Manuprāt, Ninbiņa ir pelnījusi daudz vairāk nekā dažas stundas, ko parasti piedāvā vienas dienas ekskursijas.
Es domāju, ka, dodoties tikai dienas braucienā no Hanojas, tu palaidīsi garām ļoti lielu daļu no tā, kas šo vietu padara tik īpašu.
Vai Ninbiņas apskates vietu biļetes jārezervē iepriekš?
Trang An biļetes mēs iegādājāmies internetā. Tas bija ātri un ērti, jo nebija jāgaida rindā pie biļešu kasēm. Bet teorētiski biļetes var nopirkt arī uz vietas.
Savukārt uz visām pārējām šajā rakstā minētajām Ninbiņas apskates vietām biļetes pirkām uz vietas.
Vai Ninbiņu ir vērts apmeklēt?
Jā, man Ninbiņa ļoti, ļoti patika.
Ir pat grūti vārdos aprakstīt, cik īpaša ir šī vieta.
Katru dienu šķita, ka atklājam vēl skaistāku ainavu nekā iepriekšējā, taču vienlaikus apkārt vienmēr valdīja tas pats miers.
Ja es plānotu šo ceļojumu vēlreiz, es noteikti Hanojā pavadītu mazāk laika, bet Ninbiņas iepazīšanai atvēlētu vismaz četras dienas. Un ja kāds draugs man jautātu, kura ir ZiemeļVjetnamas zaļākā un klusākā puse, es nevilcinoties sūtītu viņu uz Ninbiņu
